Vasarīgs viegluma un gaišums jaušas dziedātājā. Adrians Kukuvass izskatās, it kā būtu nometis kādu gadiem krājušos slogu, un ne tikai tāpēc, ka nule kā pie vīra izdevis vidējo meitu Aritu. Droši vien ikdienas darbs ar mūziķu jauno paaudzi Mārupes mūzikas un mākslas skolā dod papildu enerģiju. Tagad ir brīvlaiks, un viņš ar Menueta kolēģiem gatavosies koncertu sērijai – šoreiz bez skumjā nosaukuma Laiks ir beigt. Ar to leģendārais jūrmalnieku ansamblis solīja no klausītājiem atvadīties jau pirms pieciem gadiem, taču izrādījās, ka dažreiz labāk solīto nepildīt. Par to liecina publikas pieplūdums kaut vai Andrejsalā svinētajos Jāņos. “Menuets ir tas, kuram pateicoties es esmu tas, kas esmu,” saka Adrians.

Ar kādām domām gatavojies jubilejas turnejai?

Varbūt jāpiekrīt Kalniņam, ka Menuets bija liktenīga nejaušība, tomēr es vairāk sliecos domāt, ka nejaušību nav. Liekas diezgan ticami, ka darām kaut ko, kas jau iepriekš sarunāts, ieprogrammēts. Viss ir kopīgs, jautājums ir – kā tu to informāciju pieņem. Saviem skolēniem arī saku: “Tu pašreiz esi kā neuzasināts zīmulis. Mēs kopīgi tevi uzasināsim. Cik smalki tas izdosies, tik smalki tu varēsi vēlāk kaut ko pierakstīt, ja pats neko nevarēsi izdomāt”.

Ko jaunu varēs izdomāt Menueta dziesmās?

Nekad nevienu dziesmu nedziedāšu kā agrāk un neko neizdomāšu, jo dziedu ar dvēseli. Man viņa ir izšķērdīga, pat nemēģinu kaut ko atkārtot. Pat kāzās nedziedu vienādi, reizēm izpildījuma laikā mainu formu, ja jūtu, ka tas jādara. To, protams, var atļauties, ja esi viens. Uz to arī cenšos iet, lai būtu viens. Dziedu, un ģitārīte dzied ar mani kopā.

Vasaras koncertos dziedāt tavu pirmo dziesmu Krīt sniegi varētu būt diezgan dīvaini?

Tā Menuetam palīdzēja nokļūt Portugālē, jo tur taču izmantota Jevgeņija Jevtušenko dzeja. Mana māsa Lia (Guļevska – red.) stāstīja, ka dzejnieks Jānis Peters kādā tikšanās reizē Jevtušenko atskaņojis vairākas dziesmas ar viņa tekstiem, un pēc Krīt sniegi pirmajām taktīm viņš uzreiz pateicis – jā, tā ir manējā.

Vārdus “es esmu bagāts, man pieder viss” briedumā būtu jādzied ar citu apziņu nekā zaļā jaunībā.

Diez vai. Jau tobrīd man bija izjūta, ka ļoti augstu jāvērtē viss, kas ar mani ir noticis. Piedzimu gēniem pārbagātā ģimenē, un tēvam bija labākā balss Latvijā – viņš bez grūtībām dziedāja kā tenors Mario Lanca. Bet viņš upurējās bērnu labā. Silvija viņu nomakšķerēja, kad viņš vasarā īrēja vasarnīcu Mellužos. Mana vecmāmiņa Emīlija – Mimī- neapdomīgi izteicās: “Ja man būtu tāds znotiņš, es varētu droši mirt”. Programma bija iedota, nebija ilgi jāgaida, kad parādījās mana vecākā māsa Lia, piecus gadus vēlāk – brālis Aleksandrs. Un tad no augšas nopielēju, ka jānonāk pie tik muzikāliem cilvēkiem. Vispār neticami, kā te ieradās grieķis Femelis un satika krāslavieti Mariju Kurcišu, kas brauca no Krāslavas kopā ar māti uz Rīgu tirgot galvas sieru. Tā esot bijusi mīla no pirmā acu skatiena, bet viņš aizbrauca uz Grieķiju, tad atgriezās un devās uz Krāslavu, kur cilvēki staigāja pastalās, bet viņš – ādas zābakos. Viņam bija septiņpadsmit, viņai sešpadsmit, kad apprecējās.

Vai jūties kā cilvēks ar grieķisku izcelsmi?

Izjūtas ir divējādas. Bija dzelzs priekškars. Ka kādreiz tikšu uz Grieķiju, vispār nevarēja iedomāties, svešvalodas mācījos ar gariem zobiem. Vecamtēvam Femelim, kas dzimis Kalimnas salā, kur daudz Kukuvasu, bija itāļu pase, viņa vienīgais dokuments, dodoties pasaulē. Manam tēvam Pāvelam itāļu pavalstniecība izrādījās liela laime, jo izdevās izsprukt no abām frontēm – vācu un krievu. Bēgot no vāciešiem, viņš pārlēcis pāri divus metrus augstai sētai – ko tik cilvēks visu nepaveic ekstrēmā situācijā -, bet krievi viņu noķēra Mellužu mežā, gandrīz vai uz nošaušanu aizveda kā itāļu spiegu pēc pases. Vecaistēvs ar ugunsdzērienu un ceptiem kartupeļiem dēlu izpestīja no sliktām beigām.

Vai uzvārda dēļ tevi skolā neķircināja?

Nē, mīļi sauca par Kukiņu. Režisors Jānis Kaijaks teica, ka man ļoti paveicies gan ar vārdu, gan uzvārdu. Savulaik pašam ne pārāk patika, visi Jāņi, Andri, Ojāri, bet es – Adrians. Vectēvs no mammas puses mani sauca par Adrijāni, un visos Jāņos man bija savs vainags. Viņš bija Talsu barona Firksa kučiera dēls Jirgens Zutis. Kad notika brīvlaišana, sāka dalīt zemniekiem zemi, mājas, kuras mani senči Mellužos uzcēla, laikam bija otrās, pirmās piederēja mežsargam. Tepat arī dzīvoju, tālāk bračka māju uzcēla. Katram pa pusei no mantotās zemes, un labi, ka tā, jo nav jānoņemas ar tomātiem un gurķiem. Nav jau arī laika dārzkopībai, šad tad ko tādu esmu mēģinājis, bet tad jālaista, jāmēslo, un tas ir process, kurā tu esi atbildīgs.

Esi teicis, ka skolotāja darbs līdzinās dārznieka, taču tur tā augļi redzami ātrāk.

Man ir divi dzīves uzdevumi – mūzika un pedagoģija. Viens no labi zināmiem gaišreģiem Lapmežciemā skatījās un teica, ka pirmoreiz viņam cauri svecēm uz ekrānu skatoties, atnāk tik milzīga informācija – lieliem burtiem rakstīts mūzika. Toreiz mācījos bakalauros, un gaišreģis man solīja, ka būs divas augstākās izglītības. Nenoticēju, bet tā iznāca – pabeidzu arī maģistratūru. Tagad pēc saviem izglītības papīriem varētu būt skolas direktors, bet galīgi nevēlos, jo tā ir pasaule, kas mani neinteresē, - prom no notīm, no vibrācijām. Pedagoga darbā, protams, arī ir gan medus, gan darvas pilieni, tomēr ir liels gandarījums, ka savas zināšanas un spējas varu nodot tālāk.

Vai ar skolēniem tu neizpērc kādu parādu bērnu audzināšanā, jo bijušas trīs ģimenes, katrā pa meitai, bet dienā tikai 24 stundas?

No audzināšanas viedokļa mēs ar jaunāko, Adriju Silvu, esam nozaguši viens otram daudz ko no jaukā meitas un tēva posma. Es viņai mācīju ģitārspēli, kad skolotāja aizgāja dekrēta atvaļinājumā. Direktors pat šaubījās, vai es nākšu strādāt uz Mārupi, bet pametu savu iepriekšējo darbavietu – bērnu un jauniešu centru Daugmale. Nu es biju stingrais skolotājs, Nora bija stingrā māte, ar laiku viss izvērtās diezgam smagi. Tagad gan esmu brīvs cilvēks.

Vai mazbērnus nelūdz auklēt?

Vecākas meitas Evijas meitiņa aizrāvusies ar jāšanas sportu, ir pašai savs zirdziņš, centīgi trenējas. Ja trūkst kaut kas no iejūga vai citas lietas, Martina iet lasīt zemenes, sakrāj naudiņu, nopērk. Adrijai Silvai tas varbūt mazliet izpalika, viņa ir ļoti spēcīga radošā jomā – balss sāk nostabilizēties, tur būs labs rezultāts.

Vai paša daiļradē daudz kas noderēja no skolā apgūtā?

Liels paldies jāsaka visiem skolotājiem, ka viņi mani ir izturējuši, ieskaitot Dārziņskolas direktoru Pēteri Sīpolnieku, kuru nogāzu, šļūcot pa lenteri kādā pirmā vai otrā klasītē. Biju ļoti atraktīvs, varbūt hiperaktīvs, kā tagad modē saukt.

Varbūt grieķiskais temperaments?

Varbūt iedoma – ja nevari būt pirmais no augšgala, tad vismaz no otrā gala pirmais. Jā, biju jaunākais brālis, Liai milzīgs paldies par pieskatīšanu, mums ir septiņu gadu starpība. Mamma Silvija bija bērnu ārste, tēvs arī nepārtraukti strādāja. Kā jau grieķiem – varēja pietrūkt apavu, bet ēdiena nekad! Pirmais, otrais, trešais, turklāt dažādās garšās. Vecaistēvs ļoti pārdzīvoja, ka te nav zaļumu cauru gadu, decembrī attaisīja bundžu konservētu bulgāru tomātu, samaisīja ar sīpoliem. Vai arī ēda biezpienu, piemiedza man ar aci: “Tās ir zāles, jāēd vien ir.”

Jūtams, ka siltais ģimeniskums ir pamatots, tomēr pašam neizdevās izveidot ilgstoši harmonisku ģimenes dzīvi. Tā droši vien ir dziedātāja profesijas blakne.

Zināmā mērā. Māsasmeita drusku pakonsultējās ar saviem eņģeļiem, atnāca pavisam dīvaina atbilde, ka esmu radīts, lai radītu mūziku, un viss, kas tam varētu traucēt, man tiek atņemts. Tiklīdz ūdens sastāvas, mani laiž, lai rastos jauni iespaidi, un tā arī notika. Visu laiku jādeg, piemēram, Čaka cikls. Izšķīros no Evijas mammas un ļoti labi sapratu, ko dzejnieks raksta Debesu dāvanā Mildai Grīnfeldei. Simt reižu Latvijā tika iestudēts šis manu dziesmu cikls ar grupu Proventus. Toreiz Rīgas rajona kultūras nodaļas vadītāja Ināra Endziņa prata Ādažu kolhoza priekšsēdētāju Kaulu pārliecināt, ka Aleksandrs Čaks ir vērtība. Kauls neskopojās, iedeva naudu Čakam, un mums bija Beatrises Dunskas skaistie tērpi, Jāņa Kaijaka režija. Antra dziedāja par paradīzi, tilla aizkari, paštaisīts gaismeklis, kuru saucām par krabi. Es tajā dziesmā biju brīvs, man bija uzticēts kulises palaist metru uz leju – tur bija piestiprinātas kabatas baterijas, kuru gaismiņas līdzinājās zvaigznītēm. Kopā ar dūmiem un tillu radās efekts, ka Antra aiziet uz debesīm. Noslēgumā skanēja Poēma par greizsirdīgo svečturi, kam sekoja vairāku sekunžu ilgs klusums, tad ovācijas.

Menuetam laikam nebija šādu teatralizētu uzvedumu?

Valmieras teātrī septiņdesmitajos piedalījāmies dzejas un mūzikas izrādē Kamēr saule vēl nenoriet – Ilze Binde, Andris Bergmanis, Imants Kalniņš. Režisore Dzintra Klētniece mūs uzaicināja. Toreiz jau biju atgriezies no dienesta, un man bija palikusi armijas gimnastjorka. To nokrāsoju lillā un priekšpusē piešuvu aizsargu formas pogas. “Klusums pēc medus smaržo, tālīna balss govis uz slaukšanu ūjina. Kaut kas līdz prieka asarai latvisks – Rūjiena…” Edmunds Freibergs šo dzejoli runāja izrādē. Kad viņš ciemojās pie manas māsas, es to noskaitīju. “Kā? Tu vēl atceries?” – “Kā es to varu aizmirst, tu tik iejūtīgi skaitīji!” Šādi akcenti latviešu tautai bija ļoti vajadzīgi. Un Menuets tiem laikiem bija kā svaiga gaisa malks. Dažs ar savu izpatikšanu slāpa sarkanajā dvingā, bet traki gāja visiem. Neapskaužu nevienu, kurš savā veidā salūza un nonāca čekas maisos. Man arī laikam gribēja piedāvāt sadarboties, bet izglāba tēva dokumenti – ko tur daudz ar Itālijas pavalstnieka dēlu. Liels paldies arī mūsu vadītājam Jānim Blūmam, kas bija apveltīts ar izcilām demagoga spējām. Balādes par Matisonu – “lieciet beigtam Matisonam mieru”! Kurš gan to varēja uzdrošināties? Varoņi taču bija mūžam dzīvi. To ciklu laikam spēlējām tikai toreizējā Dieva ausī, koncertos. Balāžu cikls veidojās pa gabaliņam, pamazām. Inese toreiz dziedāja tā, ka Kalniņš viņu nosauca par dievību, kas no pedagoģiskā viedokļa varbūt nebija īsti pareizi. (Smejas).

Komponistam patika skaistas sievietes.

Līdz šim brīdim patīk, un tas ir brīnišķīgi, - pareiza orientācija. Ir doma, ka tagad savā tūrē dziedāsim kaut ko no Matisona, jo mūzika ir ģeniāla. Bet pirmais hārdroka paraugs, kas no Latvijas aizgāja pa visu Padomju Savienību, droši vien bija Raimonda Paula dziesma Lapsenes nāve manā izpildījumā, Liepājas dzintarā dziedāju arī Maestro Rigoleto motīvu. Kad dienēju karavīru ansamblī Zvaigznīte, tur ar Sarmīti Lorenci dziedājām Paula Ērģeles naktī.

Interesanti, ka visi Menueta puiši pabija Zvaigznītē, par latviešu rokmūzikas kadru kalvi sauktajā karavīru ansamblī.

Biju pirmais, kas gāja ērkšķaino armijas ceļu, sagatavoju arī pārējiem vietu Zvaigznītē. Pēdējo pusgadu bijām kopā ar Juri Sējānu, kas vēlāk tika pie vecākā seržanta pagoniem. Es laikam paliku vienīgais, kurš atgriezās bez uzpleču zīmēm, jo nokavēju divas stundas pēc atvaļinājuma. Braucot no Jūrmalas aizkavējos, jo kāds pašnāvnieks centās palīst zem vilciena. Nu ko, vainīgs – nedrīkstēju atstāt pilsētu! Priecājos, ka automātu tikai redzēju, nebija pat godasardzē ar to jāstāv, kur nu vēl jāšauj.

Raimonds un Leons sekoja Zvaigznītē pa manām pēdiņām. Alberts Baruaševičs dienēja Maskavā, bet tika labā robā, viņš kārtoja kaut kādus dokumentus, ar mazu diplomātiņu staigāja pa pilsētu. Man armijas laiks ieripoja darba stāžā, jo Latvijas Televīzijā noformējos par skatuves strādnieku. Pāri ielai bija fabrikas Meteors klubs, kur mēģināja Menuets, ar Jāni Blūmu mūsu ansamblis ieguva ļoti svarīgu ieroci – televīziju, un no skaņu ierakstiem mūsu neveiksmes tika izgrieztas un salīmētas ar skoču. Daudz gan tādu nebija. Viņam patika melnais humors, vienmēr sasveicinājās ar vārdiem: “Labdien, mēs esam katastrofas priekšā!” – bet ar smaidu. Jānis Blūms bija ļoti talantīgs pedagogs, auga līdz ar mums, uzaicināja Menuetu uz Popova radiorūpnīcas klubu, apsolīja četru meiteņu fona vokālu, bet bija jādzied “patīk mums pa sūnām čāpot”. Ar laiku nonācām lielās pretrunās, jo viņš mums neļāva spēlēt par naudu.

Blūmam bija rainiskais lozungs: “Alga novērš nost no mērķa”.

Man jau bija pieteikusies meita Evija, biju visu mūžu mācījies mūziku, pabeidzis Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas trompetes klasi, gribēju samaksu par darbu. Es līdz šim neticu, ka viņš pats izlēca pa logu. Tik ārkārtīgi dzīvespriecīga cilvēks, atbilstošs laikmetam, kas nāca. Ka tikai viņam kāds nepalīdzēja… No otras puses, es pēc Menueta desmit gadu jubilejas koncertiem aizgāju. Visi zināja, ka iešu, jo man bija jāceļ māja.

Droši vien kāds nosauca par nodevēju…

Pat ļoti daudzi no manis novērsās. Par manu glābiņu kļuva Antra, kura dziedāja ļoti labi, bet Menuets ļoti konstanti turas pie savējiem, ja nu ar piespiešanos pieņem dalībnieku bērnus.

Tas tāpēc, ka sākāt spēlēt kopā jau pusaudžu vecumā…

Andris Kronbergs patiesībā bija galvenais iesācējs, sākumā mums absolūti elki bija bītli, Andris dziedāja Imagine, man ballēs Lapmežciemā tika latviešu repertuārs. Kronbergs nevarēja ilgi izvēlēties starp divām mīlestībām – mūziku un arhitektūru. Bet, kā saka, ja ir nepatikšanas, tad meklējiet sievieti. Tad arī Jānis Blūms sāka ieviest kokles un ko tamlīdzīgi, un mēs ar Andri negribējām stabulēt līdzi šim pasākumam – nevarēja taču būt divi vadītāji, kaut Kronbergs bija izcils ideju ģenerators.

Menueta atdzimšana deviņdesmitajos sākās ar to, ka sarīkojām Jāņa Blūma piemiņas koncertu, pēc tam uzreiz ierakstījām albumu In memoriam.

Ansambļa nosaukums Menuets man vienmēr licies mazliet dīvains, pat smieklīgs, jo tam taču nav nekāda sakara ar rokmūziku un Latviju.

Kaut ko prātojām, iebridām ar Raimi Slokas universālveikalā, tur stāv tas odekolons Menuets. Es teicu, ka smuki skan.

Laikam slavenais Dzintara ražojums.

Droši vien. Labi izskatītos tas Menuets uz bungām, o, jā! Pēc tam Maskavas kritiķi bija mēmi, kā var atrast tik atbilstošu nosaukumu. Nevienam tas nekrita acīs, neviens nepamanīja mūsu mūzikas bīstamības pakāpi. Priekšniekiem bija izdevīgi, ka parādījies tāds rietumniecisks kolektīvs, Jānis Blūms mūs aizdabūja uz Somiju, Pori – bija nebijis gadījuma Latvijā, ka grupa uzreiz aizbrauc uz Rietumiem. Drīz pēc tam sekoja Portugāle.

Vai ārzemēs palikt negribējās?

Man tad jau bija Evija. Emigrēt man nebija domas, bijām priekšzīmīgi, īsti darbarūķi. Ar zaļo pūķi pārāk nedraudzējāmies, ja nu ar kādu punšu paniekojāmies. Es pēc Krīt sniegi vēl kādas desmit dziesmiņas paklusām sacerēju. Uz Menueta desmit gadu jubileju uzdrīkstējos iedot rokā balādi Aiziet saule. Dzejnieks Leons Briedis man apgalvoja, ka tā bijusi pirmā dziesma ar viņa vārdiem. Kad Mikrofona aptaujā nodziedājām Dziesma, ar ko tu sācies, iedeva mums otro vietu. Toreiz mana Jūlijnakts dabūja ceturto vietu, it kā konkurēju pats ar sevi.

Grupa Ādaži, pēc tam Filharmonijas Tip Top ar Imanta Pauras hitu Piezvani man. Meitenes ģība pēc Adriana Kukuvasa, visi sprieda, ka dziedātājs ticis uz zaļa zara.

Ko tad nu daudz varēja nopelnīt, ja par koncertu septiņi rubļi četrdesmit. Mēs ar Antru bijām iesildītāji Margaritai Vilcānei un Ojāram Grīnbergam. Tur guvu pamatīgu skolu, bet arī traumu. Ulda Stabulnieka kovboju ciklā man bija jāskraida pa skatuvi ar pistoli pakaļ Oicītim, jāizšauj gaisā, un kaut kur Piemaskavā es, neuzmanīgi skatoties stobrā,  iespēru sev acīs tos uguņus. Vispirms likās, ka nieks vien ir, kā metinātājam saules zaķēni, bet tagad viena acs rāda tikai 35 procentus. Arī nošu rakstīšanas programmas pakāpeniski laupa redzi. Bet tā ir milzīga laime, ka esmu varējis radoši izpausties, un es, ja kaut ko iesāku, ļoti aizraujos, pārējais kļūst mazsvarīgs. Tagad tās ir latviešu tautasdziesmas, saceru arī dziesmas ar Krista Kalniņa vārdiem.

Nākamā tava grupa bija Rekvizīts jau Operetes teātrī.

Čaka cikls bija īstenots, iestājās dīkstāve. Paņēmu rokās Leona Brieža poēmu Nāriņa, atšķīru, un drīz ieskanējās pirmā melodija. Paaicināju atkal Kaijaku, aizbraucām pie Leona, viņš ķērās klāt libertam, es – mūzikai, Didzis Apsītis palīdzēja aranžēt. Notika vairāk nekā piecdesmit Nāriņas izrāžu, līdz slēdza teātri. Tad jau man bija uzrakstīta rokoratorija Prometejs, nodziedājām divas izrādes. Lielajā pacēlumā, uz autoostu braucot, aizmirsām tramvajā somu ar ierakstu lentēm, mikrofoniem. Ņēmām taksi, noķērām tramvaju, bet nekā. Tramvajā brauca čigāni, varbūt viņi ar mums drusku pastrādāja, kaut ko pārprogrammēja, lai izkāpjam bez somas.

Ja jau par pārpasaulīgām lietām, tad kā pie tevis atnāca interese par meditācijas guru, dzejnieka, mūziķa Šri Činmoja daiļradi?

Saņēmu ziņu, ka atbraucis šamanis Georgs no Gruzijas un Siguldā tiks meklētas senās upuralas. Man parādījās interese nopietnāk sākt domāt par šīm lietām – vai tiešām netīšām esmu šeit nokļuvis? Pēc laika dzīvē sagriezās tāda žmurkste, ka pilnīgi paliku bez enerģijas. Man parādīja Austrumu reliģiju centru Urusvati, kurā darbojās Rasma Rozīte, viņas Indijā apgūtais Babadžī uguns rituāls likās ļoti interesants. Jutu, ka kļūstu tīrāks un spēcīgāks, enerģija vairojas. Kādu gadu rituālā spēlēju muzikālo pavadījumu, līdz mani ievēlēja par deputātu Jūrmalas domē. Vēl tagad mājās stāv notis ar tiem indiešu vārdiem.

Strādāji divos Jūrmalas domes sasaukumos, vadīji Kultūras pārvaldi. Esi teicis, ka personības izmanto, lai uz tām pakāptos, pēc tam no politikas izstumj.

Politika ir stulba. Toreiz burtiski vēlējos, lai mani izstumj. Zināju, ka tā notiks, jo Kauguru kultūras nama koris nebija labi sagatavojies dziesmu svētkiem, par ko viņiem tika aizrādīts – neilgi pirms vēlēšanām. Ar septiņiem gadiem politikā man pietika. Iegaumēju, ka jāizvēlas nevis lielākais labums, bet mazākais ļaunums, jo nav cita varianta. Ja Dzintaru koncertzālē gribi jaunu jumtu, tev jāpaceļ roka, lai Jūrmalā top jauna šķeldas rūpnīca. Ja neesi bezatbildīgs, jāskatās līdzi visiem īpašumu dokumentiem – ko un kāpēc pārdod?

Vai politikā vispār iespējams saglabāt tīru sirdsapziņu?

Tikai tad, ja iegūto labumu uzreiz liec lietā. Kādā labā un gaišā lietā. Saņemu lielāku prēmiju un – hops! – uzreiz iegādājos jaunu instrumentu, tad tas vairs neievelk. Jūrmalas dome vienubrīd bija ļoti populāra ar to, ka kārtējais mērs uz apsūdzēto sola. Jā, šīs lietas ir nejaukas – jo augstāka politiskā platforma, jo lielāka iespēja, ka mēģinās uzpirkt.

Kāda ir Adriana Kukuvasa politiskā pozīcija – vai pārdzīvo negācijas un arī to, ko nevari mainīt?

Agrāk biju ļoti prasīgs, kad mani pamatīgi sakaitina, varu uzsprāgt. bet tas jau ir aiz muguras, tagad protu savaldīties. Ar Adrianu viss ir kārtībā, galvenais, lai neapstājas radošais. Īpaši pedagoģiskajā jāprot sevi saudzēt, ja redzi, ka cilvēks negrib un nevēlas.

Ir sajūta, ka tev patīk mācīties, apgūt jauno, piemēram ģitēru spēlēt iemācījies tikai trīsdesmit deviņos gados.

Tas bija pēc aiziešanas no Rīgas Muzikālā teātra. Antras brālim bija maza elektriskā ģitārīte un ģitāras pašmācības skola. Pirmos akordus parādīja viens no maniem labākajiem draugiem Alberts Bartaševičs. Ja ir mūzikas vidusskolas izglītība, to modeli nav grūti izprast, atliek tikai praktizēt. Pēc brīža zvans – piedāvāja darbu bērnu un jauniešu centrā Daugmale. Izveidoju tur rokmūzikas radošo darbnīcu, kurai cauri gājuši brāļi Žildes, Ansis Klintsons, Māra Upmane-Holšteina. Mācot jau vislabāk iemācās. Pie manis atnāca arī ineta Rudzīte, kurai jau bija vīrs, bērni, māja un mašīna. Kad viņa jau prata dziedāt un ģitāru spēlēt, kopā ierakstījām albumu. Jā, par radošajiem darbiem nevaru sūdzēties. Piemēram, Jānis Kaijaks man uzdāvināja Māras Zālītes dzejoļu krājumu Rīt varbūt, es sacerēju ciklu ar astoņām dziesmām, no kurām populārākā ir Atgriežoties.

“Ai, kājas tik vieglas, bet tomēr nenes…”

Jā, Proventus ģitārista Edija Gņedovska tēvs muzicēja restorānā Staburags, un ar manu “māti no akas” viņš esot nopelnījis pirmo mašīnu. Man tika tās kapeiciņas, ko dod autortiesības, mēs tagad laikam esam vienīgā valsts pasaulē, kur autoratlīdzību apliek ar nodokļiem. Arī Šri Činmoja grāmatu man kāds uzdāvināja. Nopirku arī ģitārīti   no bomzīša, kas to tirgoja par diviem latiem, un pa naktīm uzrakstīju divdesmit piecas dziesmas. Tās izdotas grāmatā Esi mūžīgs bērns ar ģitārspēles pamatu pamācībām. Pēc tam mani burtiski piespieda uzrakstīt grāmatu Ar ģitāru uz tu. Svarīgi, lai ir kāds, kas vēlas mācīt, un kāds, kas grib mācīties. Ja vecmāmiņa grib, lai mazdēls nāk mācīties pie Kukuvasa, bet viņš grib motosportu, tas beidzas ar fiasko. Trompetes spēlē – katram ir lūpiņa, lai varētu sākt pareizi spēlēt, elpot caur instrumentu, līdz ar to muzicēt ar dvēseli. Gadās, ka jāmaina instruments, piemēram, no trompetes jāpāriet uz ģitāru. Man ir tāds puisis, kas tagad dikti aizrāvies, jau piedalās konkursos, mācās uz devītniekiem, bet vienubrīd likās, ka jāiet prom no skolas.

Droši vien ar skolēniem iznāk arī par dzīvi parunāt.

Tas ir obligāti! Mēs, specialitātes pedagogi, esam arī audzinātāji, vienmēr cenšos ko labu pateikt. Pateicoties Činmojam, pievērsos ezoteriskās literatūras lasīšanai. Ar Slokas meiteņu grupu Sirds tilpums Šri Činmoja ciklu aizvedām uz Eskilstūnu Zviedrijā, spēlējām vijoli, ģitāras, sitām kongas, kur visi bija sajūsmā, bet Latvijā, tikko piemin Dievu – kas tad tas te mums būs? Meitenēm bija žetonu vakars, viņas gribēja uzvest Sent-Ekziperī Mazo princi. Es mašīnā iekšā, prom uz bibliotēku pēc Mazā prinča. Nosēdos pie klavierēm ar skiču burtnīcu ap četriem pēcpusdienā. Deviņos padzēros kagoru ar ūdeni – tad mazāk kaitīgi -, un bija gatavas deviņas dziesmas no divpadsmit. Režisors Jānis Kaijaks atkal visu salika, un tapa muzikālā pasaka Centies laimīgs būt.

Jā, diezgan raiba tā dzīve bijusi. Tagad galvenais ir veselības uzturēšana. Biju to diezgan smagi sabojājis – kā parasti, Iņ un Jaņ, kad netiek galā viens ar otru. Nekad jau nevar zināt, kā tajā attiecību loterijā paveiksies. Kad pirmais tvaiks pāriet, sākas nopietnā daļa, kurā tu sāc respektēt, piemēroties vai arī viss pamazām sabrūk. Ja temperatūra noslīd zem nulles, iestājas sasalums, tad jau kaut ko glābt ir nereāli. Tagad cenšos darīt tikai to, kas patīk. Jā, tagad esmu brīvs vīrietis.

Kādas puķes tev pasniegt Menueta koncertos?

Tas skaistākais ir puķīte un klāt pielika zīmīte. Aizputē saņēmu tādu, kur rakstīts: “Jūs esat cietāks par klinti un maigāks par ziedu. Paldies.” Puķes ir saņemtas kalniem, protams, tās ārkārtīgi iepriecina. Bet droši nesiet garšaugu podiņu, man ļoti patiks!