Par projekta vadītāju tika nozīmēts arhitekts Vjačeslavs Oltarževskis. Pēc viņa ieceres izstādei bija jākļūst ne tikai par galveno PSRS kultūras objektu, bet par visa Visuma centru. Kompleksam bija pareiza astoņstūra forma un tas saturēja kristietības un budisma simbolus: shēmā jūtami atainojās pareizticīgo krusts, bet daži paviljoni tika izvietoti pentagrammas formā. Centrālais laukums simbolizēja Sauli, tai apkārt kā deviņas planētas izvietojās paši lielākie paviljoni. Bez tā, tas pats laukums kalpoja par dzīvības koka veidolu, no tā stiepās četri ceļi kā strauti no avota zem koka Bībeles leģendās. Kompozīcijas centrā Oltarževskis plānoja novietot gigantisku V. I. Ļeņina statuju.
Protams, ka arhitektam uzradās skauģi. Par viņu tika aizsūtīti uzreiz vairāki ziņojumi - par to, ka Oltarževskis cenšas uzbūvēt paradīzi uz zemes. VSHV objektu pieņemšanas valsts komisiju vadīja CK sekretārs Lazars Kaganovičs, kurš kūrēja arī Maskavas metro būvi. Maskavā varēja dzirdēt anekdoti: ja Oltarževskis būvē paradīzi uz zemes, tad ko būvē Kaganovičs zem zemes?
Arhitektu apcietināja un nosūtīja uz nometni Vorkutā, kur viņš, neskatoties uz ieslodzītā statusu, strādāja par pilsētas galveno arhitektu. Viņu atbrīvoja 1943. gadā - taču viņš principiāli tā arī nekad neapmeklēja paša projektēto izstādi.
Brunči ar Trocka profilu.
Tomēr VLSI būvēšana turpinājās, pamatā kā bija iecerēts Oltarževska projektā, Ļeņina figūra gan tika nomainīta ar Staļina skulptūru, un izstāde tagad tika uzskatīta par jaunā, galvenā arhitekta Sergeja Černišova garabērnu.
Ar Staļina figūru saistās cits, mistisks stāsts. Tās radītājs, skulptors Sergejs Merkurovs, palūdza palīgus ievietot statujas iekšienē tās sākotnējo nelielo modeli (to iznīcināt viņš baidījās personīgās drošības dēļ). Staļina mazā statuja glabājās lielās iekšienē līdz 1951. gadam - kad gigantisko statuju tika nolemts demontēt, jo tā pēc visu domām izskatījās pārāk bezpersoniska. Jaunu, daudz varenāku monumentu plānoja uzcelt 1953. gadā, taču ap to laiku Staļins nomira un šajā vietā tika uzbūvēta strūklaka "Akmens zieds".
Mēnesi pirms izstādes atklāšanas pie alejas uz galveno ieeju tika uzstādīta Veras Muhinas skulptūra "Strādnieks un kolhozniece", ko pirms tam ar panākumiem demonstrēja 1937. gada Vispasaules izstādē, Parīzē. Starp citu, par Muhinu no modrajiem pilsoņiem pienāca ziņojums: it kā kolhoznieces brunču krokās varot saskatīt Trocka profilu. Staļins naktī atbrauca pie uzstādītās skulptūras un palūdza to to apgaismot ar automašīnas starmešiem. Trocka profilu viņš neieraudzīja, monuments palika uz vietas, bet 1947. gadā tas kļuva par kinostudijas "Mosfiļm" simbolu.
Izlūki ekskursijas vadītāju vietā.
Tāpēc, ka bija notikusi projekta vadītāja maiņa, izstāde tika atklāta gandrīz divus gadus vēlāk par paredzēto laiku - 1939. gada 1. augustā. Pēc esošās statistikas pirmajās 85 dienās to apmeklēja 3,5 miljoni cilvēku!
VLSI tūlīt pat kļuva par pilsētnieku iemīļotu atpūtas vietu. Te strādāja daudzas atrakcijas un tika pārdots garšīgais padomju saldējums. Par kārtību rūpējās rūpīgi un pieklājīgi miliči, kuri bija gatavi sniegt jebkādus paskaidrojumus par objektu izvietojumu. Kompleksa galvenais uzdevums bija radīt apmeklētājos priecīgas, bagātās sociālistiskās saimniecības ainas.
Lielā Tēvijas kara laikā lielāko daļu no ekspozīcijām un VLSI bibliotēku evakuēja uz Čeļabinsku. Izstādes teritorijā tika izvietotas zenītlielgabalu iekārtas.
Daudzus bijušos kompleksa darbiniekus aizsauca uz fronti, 123 no viņiem gāja bojā, aizstāvot Dzimteni. VLSI tehnisko darbnīcu bāze tika pārveidota par kara rūpnīcu, kur ražoja motociklus, bet paviljonā Nr. 442, kas agrāk bija paraugs lauku klubam (tagad te atrodas Laulību pils), tika atklāta izlūkošanas un pretizlūkošanas skola, tās absolventi likvidēja vairāk par 50 diversantiem, kas bija iesūtīti PSRS galvaspilsētā.
Bunkurs ģensekam.
Pēc kara VLSI ilgstoši restaurēja un tā atjaunoja darbu tikai 1954. gadā. Tieši tad parādījās daudzi objekti, bez kuriem izstādi ir grūti iedomāties. Dažu nojaukto paviljonu vietā uzbūvēja strūklaku "Tautu draudzība" (arhitekta Konstantīna Topuridzes projekts). Astoņstūra dīķim pa perimetru tika izvietotas 16 meiteņu skulptūras, katra no tām simbolizēja savienoto republiku (līdz 1956. gadam tāda bija arī Karēļu-Somu PSR, kas vēlāk kļuva par autonomo republiku, strūklaku figūru vidū to attēlo meitene ar eglīti). Statuju apzeltīšanas ideju bija ieteicis pats Staļins, kurš bija apskatījis strūklakas būvi un kritizējis arhitektu:
-Vai tad mums priekš mūsu meitenēm zelts neatradīsies?
Cits objekts bija absolūti slepens, par to mēs uzzinājām tikai pārbūves laikā. Tas bija pazemes bunkurs, kas bija domāts valsts augstākajai vadībai. Tas atradās zem Draudzības nama ēkas, tā ietilpība bija 300 cilvēki. Tur ir atpūtas istabas, ievainoto palātas, ēdnīca, PSKP CK ģenerālsekretāra kabinets. Saskaņā ar dokumentiem ne Staļins, ne citi PSRS vadītāji nekad nav izmantojuši šo bunkuru, pašlaik tas atrodas Krievijas Ārkārtas gadījumu ministrijas pārziņā.
1954. gadā izstādes teritorijā, pēc tā paša arhitekta Konstantīna Topuridzes projekta tika uzbūvēta strūklaka "Akmens zieds", ko rotā putnu, augļu un vārpu figūras un attēli. Tā bija pasaulē pirmā gaismas mūzikas strūklaka - kad tā darbojās, skanēja "Svētku uvertīra", ko komponists Dmitrijs Šostakovičs sarakstīja tieši šim izpildījumam.
Svētki, kas vienmēr ir ar mums.
1954. gadā atjaunoto izstādi atklāja jaunais PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs. Viņš sajūsminājās par kompleksa noformējumu - bet pēc trīs mēnešiem Vissavienības celtnieku izstādē savā runā sagrāva restauratorus par arhitektonisko izšķērdību un darbu pārlieko dārdzību. Daudziem arhitektiem atņēma agrāk piešķirtos laureātu nosaukumus un piespieda publiski nožēlot grēkus.
1958. gadā PSRS Ministru padome izdeva rīkojumu uz VLSI bāzes radīt PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstādi. Daži paviljoni pārvērtās par nozaru paviljoniem (piemēram, "Baltkrievija" kļuva par "Elektrotehniku", "Lietuva" - par "Ķīmiju" utt.). 1959. gadā izstāde ieguva jaunu nosaukumu - TSSI (krieviski - VDNH).
Izstāde nepārtraukti attīstījās; tika būvēti jauni paviljoni, tika uzlabotas ekspozīcijas. 1967. gadā blakus paviljonam "Kosmoss" uzstādīja nesējraķeti "Vostok" - ar tādu raķešu palīdzību tika kosmosā palaisti pirmie padomju pilotējamie kosmiskie kuģi.
Pārbūves un PSRS sabrukuma laikā izstāde pārvērtās par tās vadības ienākumu objektu, kas izīrēja esošās platības noliktavām un tirgošanās vietām. Neskatoties uz to, ka saskaņā ar KF prezidenta Borisa Jeļcina rīkojumu TSSI tika pārsaukta par Viskrievijas izstāžu centru (krieviski – VVC), tās teritorija pārvērtās par milzīgu tirgu.
1998. gadā viena no šūšanas firmām reklāmas nolūkos pat izgatavoja 540. izmēra spectērpus, kuros ietērpa „Strādnieku un kolhoznieci”. Blakus skulptūrai izkāra lozungu: „Apģērbām strādnieku, apģērbām kolhoznieci, arī jūs apģērbsim vairumā un mazumā!”
Tikai 2010. gadā izstādi sāka savest kārtībā. Ap 2013. gadu to nodeva Maskavas valdības īpašumā un sāka veikt kompleksu rekonstrukciju. Tika nojauktas ap 300 nelikumīgas tirdzniecības būves, bet paviljoni atkal tika iekārtoti ekspozīciju demonstrēšanai.
Starp citu, arī nosaukumā VIC arī atspoguļojās šīs vietas mistika. Vēsturnieki atklāja, ka pirms revolūcijas šajā teritorijā jau atradās VIC (šoreiz ir runa par krievisko abreviatūru VVC) – „Volostnoj vijezdnoj cirk” (aptuvenā tulkojumā – Pagasta ceļojošais cirks). Tautā par to runāja: „Lūk, atbraucis VVC – svētki uz sliekšņa būs!” („Вот прехал ВВЦ – будет праздник на крыльце!”)
Varbūt, ka šī iemesla dēļ, vai visdrīzāk, lai saglabātu par vēsturisku kļuvušo nosaukumu, 2014. gadā kompleksu atkal sāka saukt par TSSI, tikai bez sākuma (krievu valodā – sekojošiem) burtiem – PSRS.