“Pļāpa” Kints (K.Speisi), m/f “Parastie aizdomās turamie”

    Agrāk viņus atainoja mazu figuriņu veidā, kuras izspļāva no mutes mirstošu cilvēku. Viduslaiku grāmatās Ars Moriendi (Nāves māksla) tika teikta, ka viņi cīnās ar enģeļiem par cilvēka dvēseles iegūšanu. Viens no viņiem sēdēja uz Jūdas Iskariota pleca čukstot viņam ķecerību. Viņš arī nopūta sveci, kuru rokās turēja svētā Ženevjeva – Parīzes patrone. Bīskaps Geminians izdzina viņu no Romas imperatora meitas. Baisajā tiesā šie radijumi cenšas pārvilkt svētā Mihaila svaru kausus elles virzienā. Pēc Kristus krustā sišasnas viņi aiznes grēkus nenožēlojušā laupitāja dvēseli – tieši tāpat kā savā laikā aiznesa Eiridikes dvēseli uz Aīda valstību. Viņi radīja vētru, kura sagrāva mājas jumtu un sagāza to uz daudzcietušā Jova bērniem. Viņi palīdzēja Simonam-burvim uzlidot gaisā maģiskās sacensības ar apustuli Pēteri laikā, kura norisa pēc inperatora Nerona pavēles. Viņi arī sakāpa laivā un devās uz Venēciju lai to sagrautu – taču tos uzvarēja apustulis Marks, kurš viņus sagaidīja jūras vidū briesmīgas vētras laikā.
    Dēmons (no grieķu δαίμων, daimon — dievišķā vara, gari, liktenis, dievība) — viens no pašiem populārākajiem mītiskiem radijumiem, kura biogrāfiju, par nožēlu, parasti mēs uztveram saistībā tikai ar kristietisma dogmām. Tomēr citu starpā vārdam “dēmons” dažādāsnozīmēs ir izteikti sarežģīta vēsture, kura saknēs aiziet filosofijā un daudz vecāko planētas civilizāciju reliģijā.

     Brauca grieķis pār upi...
    Vārda “dēmons” greiķu nozīme, diemžēl, ir viena no pašām positīvākajām citu (daudz vēlāku) šī vārda traktācijām. Sokrāts apgalvoja, ka viņam ir savs dēmons, kurš nekad nesaka to, ko vajag darīt, taču vienmēr novērš no tā, ko nevajag darīt. Dramaturgs Menandrs uzskatīja, ka “katram cilvēkam lidzdzīvo tūlīt pēc dzimšanas dēmons viņa dzīves labā monstra (vadītāja) kategorijā”. Pēc seno grieķu ticējumiem dažadiem cilvēkiem ir dažadi dēmoni, kuri te iemiesojas, te pamet viņu ķermeņus, pie kam vienam cilvēkam var būt pat vairāki dēmoni-sargātāji.
    Citiem vārdiem, sengrieķu dēmoni bija nenoteikts un nenoformēts dievišķs spēks (visbiežāk labvēligs, retāk – ļauns), kurš noteica cilvēka dzīves gājumu. Ar dēmoniem nebija iespējams uzsākt sarunas, viņiem nebija savu vārdu, tomēr bija vispārīgi nosaukumi – dzimšanas dēmons, kara dēmons u.tml. Labos dēmonus sauca par “eudemoniem” (eudaemons), bet ļaunos – “kakodemoni” (cacodaemons) — pēdējie mūsdienās vairāk pazīstami pateicoties datorspēlei Doom I-II.

    Romiešu mitoloģijā dēmoniem atbilst ģēniji (genius) — personīgie gari-glabātāji un mājas pavarda sargātāji (iesākumā ģēniji bija vīrieša spēka dievība). Bija paredzēts, ka ģēniji parādās čūskas veidolā (šis rāpulis bija atainots uz mājas altāriem Pompejās kā dzimtas iesācēja simbols). Tāpat tika uzskatīts, ka savi personiskie ģēniji var būt noteiktām vietām, celtnēm un veselām pilsētām.
    Kristietisma demonoloģijas attīstība
    Mūsdienās vislielākā popularitāte ir dēmonam, kurš radies kristietisma mitoloģijā. Īpašu uzmanību mēs veltīsim tieši viņam – jo Svēto Rakstu teksti ir interesanti pirmkārt ar savu sintētiskumu. Tie attīstījās uz grieķu-romiešu kultūru tradīcijas vienlaicīgi uzsūcot sevī bagāto Austrumu ezotēriku. Dievvārdnieki tradicionāli nostādīja visus pagānu dievus līdz demonu līmenim saucot tos par Sātana kalpiem un ļaunuma spēku iemiesojumu. Sagrautais konkurējošās reliģijas panteons kļuva par pamatu veselas kristietisma demonu armijas radīšanai (piemēram, sidonistiskā mīlestības, auglības un kara dieviete Astarte pakāpeniski pārvērtas ļaunajā dievā Astarotā).

    Daži šāda priekšstata par dēmoniem priekšnosacījumi parādījās vēl jūdaismā. Saskaņā ar Kaballu (ebreju “teksma” – mistiska mācība, kura radusies persiešu maģijas, ēģiptiešu un grieķu teosofijas ietekmē), tumsas vara nāk no Dzīvības Koka kreisā stumbra un īpaši no Gebura – dievišķo dusmu sfēras. Rabīnistiskajos traktātos ir apgalvots, ka ļaunie gari tika radīti “starp saulem”, t.i, starp rietu un ausmu pirmās sestdienas priekšvakarā, - kad Jahve radīja viņu dvēseles, jau tuvojās sestdienas ausma, un viņš nepaspēja tām piešķirt ķermeņus. Pēc citas versijas, dēmoni piedzima no nakts murgiem. Daži avoti uzskata, ka dēmoni aizpilda telpu starp Zemi un Mēnesi.

    Saskaņā ar jūdaisma ticējumiem, eksistē demoni, kuri, līdzīgi eņģeļiem, darbojas nakts stundās. Daži ļaunie gari ir slimību iemesls. Daudziem dēmoniem ir savs zīmogs. To var izmantot cilvēks, kurš vēršas pie tumšajiem spēkiem.
    Kristietisms un jūdaisms reizēm izskaidro dēmonu izcelšanos ar dabiskiem iemesliem. Senie ebreji uzskatīja, ka liels daudzums ļauno garu piedzima no Ādama sakopošanās ar sieviešu gariem (vai Ievas ar vīriešu gariem) trīs simti trīsdesmit gadu gaitā, kuru laikā Ādams un Ieva tika izšķirti pēc grēkā krišanas. Daudzskaitlīgus dēmonus no Ādama dzemdeja arī viņa pirmā sieva – Lilita, kura pēc tam pati pārvērtās par demonu (vai arī tāda bija jau no paša sākuma).
    Apokristiskā Enoka Grāmata izklāsta stāstu par “Dieva dēlu” (enģeļu) kopdzīvi ar “cilvēku meitām”. Enģeļi, savas iegribas dēļ nomainījuš Debesu valstību pret zemes dzīvi, tika Dieva nolādēti un kļuva par dēmoniem. Šo teoriju viduslaikos atbalstīja daudzas baznīcas autoritātes (piemēram, Akvīnas Foma). Tajā pat Enoka Grāmatā teikts, ka no kritušo eņgeļu un zemes sieviešu laulības radās  briesmīgo milžu cilts. Kad Dievs iznīcināja gigantus, no viņu ķermeņiem radās ļaunie gari (iespējams, dēmoni).
    Tomēr vislielāko popularitāti ieguva teorija, saskaņā ar kuru dēmoni ir kritušie enģeļi, kuri iesaistiti Sātana cīņā ar Visaugstāko. Vispārzināmais stāsts par Lucifera dumpi pārvērtās oficiālajā baznīcas dēmonu izcelsmes pamatojumā. Tam bija vesela rinda iemeslu, kuriem diezgan bieži nebija nekā kopīga ar svēto tekstu traktējumu. Viduslaiku sholasti nevarēja pieļaut pat domu par to, ka Sātans un viņa kalpi ir formāli vienlīdzīgi ar Dievu pēc savas izcelšanās pazīmēm (nav Radītāja veidoti, bet radās reizē ar viņu vai pat agrāk par viņu).

    Viduslaku dēmonu veidolam ir ļoti pamanāms spēļu iesākums: šie radījumi ir ne tikai briesmīgi, bet arī jautri. Tautas fantāzijā, kura mīlēja pietuvināt sev pārdabisko, dēmoniskos spēkus, parādās kā neķītrigas būtnes, kurām piemīt cilvēciskas vājības. Vēlmē izsmiet ļauno garu viņu nereti ataino kā palaidni – naivu un salīdzinoši nekaitīgu.
    Laika gaitā ļaunuma spēki pakāpeniski zaudēja savas eksistences neatkarību un pārcēlās uz cilvēku garīguma sfēru (interesanti, ka 17. – 19. gadsimtos dēmoni nereti tika saukti par tā sauktajiem saules sistēmas “planētu gariem”, kuri uzsūtīja cilvēkiem slimības).
    Šodien kristietisma dēmons tiek uztverts drīzāk kā kaut kas spekulatīvs – abstrakts jēdziens, ne ar ko neatgādinošs par viduslaiku prototipu: spalvainu, ragainu, astainu radījumu ar pakaviem, kazas bārdiņu, sēra smaku, sliktiem paradumiem un nerātnībām prātā.
     Dēmoni: ārējais izskats un īpašības
    Dēmonu būtība, viņu īpašības un raksturs – tas vissaizņēma svēto tēvu prātus nebūt ne mazāk, kā reliģisko disputu klasiskie jautājumi lidzīgi “Cik enģeļu var dejot uz adatas galvas?”.
    Patiesā dēmonu āriene tika uzskatīta par izteikti kroplīgu. Izņēmumus sastādīja tikai tie gadījumi, kad baznicas sprediķa askētisms un samierināšanās tika novesta līdz absurdam piešķirot dēmoniskajam statusam jebkuru fiziskā skaistuma statusu, kurš tika izskaidrots ar netikuma, kārdinājuma un grēka izpausm (kā piemēru var pievest inkubus un sukubus, par kuriem tiks runāts vēlāk).

    Dievvārdnieki radīja dēmona viedolu pēc teriomorfijas principa (grieķu Therion – zvērs). Par pamatu tika ņemts viesels komplekss noteiktu ārējo īpašību, kuras piemīt “netīriem” dzivniekiem (no sākuma čūskai, pēc tam – āzim) un dažām pagānu dievibām. Kristietiskā dēmona koncepcija daudzējādi ēģiptiešu tuksnešu IV – III gadsimtu tā saucamo tēvu- tuksnešnieku, vientuļnieku noteikta, kuri ņēma par pamatu sagrauto reliģiju panteonu. Tā, dieviete Venēra pārvērtās viduslaiku vācu leģendā par “Venēras kundzi” – velneni, kura pavedināja bruņinieku Tanheizeru ar jutekliskas, ķermeniskas mīlas kārdinājumiem. Diāna (Artemīda), pēc viduslaiku māņticības, vada “strigas” (burves), kuras veic nakts lidojumu kopā ar dēmoniem uz raganu saietu. Nelabajos tāpat nokļuva Verera, Pāns, Baks, Priaps, fauni, satīri, silvani, driādas, najādas un oreādas.

    Nelabā veidols (uz attiecīgi – arī demonu kopumā) bija apstiprināts Tolēdas koncilā m.ē. 447.gadā, un vēlākie autori pievienoja tam maz jauninājumu. Saskaņā ar vairumu mītu, dēmoni atšķiras ar pārmērīgu palaidnību un labprāt stājas seksuālās attiecībās ar cilvēkiem (pēdējiem tas, kā likums, rada pašas nejaukākās sekas).
    Eiropas viduslaiku demonoloģija apgalvoja, ka dēmons, kurš ieņēma vīrieša veidolu un stājās sakaros ar sievieti, saucas par “inkubu” (lat.incubus, no incubo – “gulēt virspusē”), bet dēmons, kurš pieņēma sievietes veidolu un pavedināja vīrieti, saucas “sukkubs” (succubus – attiec. “guļošais apakšā”). Senajiem romiešiem par “inkubu” tika saukts nakts murgu dēmons.
    Inkubi (un, iespējams, sukkubi arī) redzami tikai tiem, ar kurienm stājas sakaros, bet apkārtējiem nav redzami. Tikai reizēm mīlas rotaļu beigās gaisā no upura (tika pieļauts, ka visbiežāk šie dēmoni stājas sakaros ar raganām vai mūķenēm) paceļas skaidri pamanāms melns cilvēka garaiņu stabs pilnā cilvēka augumā. Citos gadījumos inkubs kļūst redzams sievietes, pie kuras viņš nāk kāda paveca vīrieša veidolā, vīram.
    Dēmoniem tāpat diezgan bieži piemīt dzimuma travertisms, kuram ir noteiktas arhaisitskas paralēles. Šeit var atcerēties heteroseksuālās dažu Vidusjūras reliģisko tradīciju dievības. Karijā (Mazāzija) pielūdza Zevu ar sešām krūtīm, kuras veidoja trijstūri. Rīkojot svinības par godu itāļu Herkulesam Uzvarētājam pēdējā statuja tika ietērpta sieviešu drēbēs. Kiprā eksistjēja bārdainas Afrodītes kults, bet Itālijā pielūdza plikpaurainu Venēru.

    Dēmoniem bieži piemīt riebīgi smiekli (no šejienes radās izteiciens “ellisķigi smiekli). Smieklu pamatā vienmēr ir kaut kas breismīgs – putrošanās, pārkāpums, konflikts, galējība, kaut kā pretruna. Tiek uzskatīts, ka Kristus nekad nesmējās. Visas demonu darbības galarezultāta tiek veidotas uz izsmiešanas bāzes (atcerēsimies dzēlīgo Mefistofeli Gētes traģēdijā “Fausts”).
    Interesanta apspriešanas tēma bija jautājums par dēmonu dzīves ilgumu. Sengrieķu dzejnieks Hesiods izskaitļoja Fēniksa – mītiska neparasta skaistuma putna, kurš pats salika savu bēru ugunskuru un pēc tam augšāmcēlās no pelniem - dzīves ilgumu. Pēc Hesioda domām šis radījums dzīvo desmit reizes ilgāk, nekā cilvēks, bet dēmoni – desmit reizes ilgāk nekā Fēnikss. Tādā veidā, dēmonu vidējā dzīve 6 800 gadiem.
    vēlāk pazistamais grieķu rakstnieks un biogrāfs Plutarhs nedaudz pakaboja šo apgalvojumu, ņemot vērā, ka dēmoni, tāpat kā cilvēki, ar kuriem viņus salīdzina, pakļauti kaitēm un slimībām. Viņš palielināja dēmonu dzīves ilgumu 9 720 gadiem.
    Tomēr, kā jau tika minēts iepriekš, vairums kristiešu teologu uzskata, ka dēmoni – kritušie enģeli. Secīgi, viņi ir nemirstīgi (tiešāk sakot, eksistēs līdz pasaules galam un galēju Lucifera nogāsanu ugunīgā ezerā), kā parasti enģeļi.

     Dēmonu tipoloģija
    Dēmoni, kā visi citi viduslaiku bestiāriju apdzīvotāji, ne reizi tika pakļauti pašai daudzveidīgākajai klasifikācijai. Neskatoties uz to, ka elle visu laiku tiek asociēta ar haosa un nekārtības valstība, cilvēkus visu laiku vilka piedot tai stingru hierarhijas sistēmu.
    Interesanti, ka par pētījumu objektu kļuva tikai aktuālie dēmoni – tas ir, tie, kuri bija spējīgi parādīties cilvēku pasaulē, bet ne tie, kuri attiecās uz sen pagājušo pagātni. Kā “bojāgājušo dēmonu” piemēru var pievest mongoļu ticējumu par to, ka kaut kad viss Ordoss (tuksnešains plato liela upes Huanhe Ķīnā līkuma ziemeļrietumos) bija dēmonu Šolmo piepildīts, kurus vēlāk iznīcināja varonis Gesers – tas pats tibetiešu eposa varonis, kurš kalpoja par vadītāja prototipu “Nakts sardzē” S.Lukjaņenko grāmatu ciklā.
    Savā “Traktātā par ļaunum radītāju un raganu grēksūdzi” (“Tractatus de Confessionibus Maleficorum et Sagarum”), uzrakstītu 1589.gadā, Peters Binsfelds – pazīstams vācu 16.gadsimta demonologs – iedalīja dēmonus saskaņā ar tiem nāves grēkiem, uz kuriem viņi pavedināja cilvēkus (jāatzīmē, ka Lucifers un Sātans tika prezentēti kā divi pavisam atšķirīgi dēmoni).

    Grāmatā “Magus or Celestial Intelligencer”, kura tika publcēta Londonā 1801. g., okultists Frensis Barrets nedaudz izmanīja aukstākminēto dēmonu sarakstu. Mammons kļuva par kārdinātāju un pavedinātāju kņazu, Asmodejs – atriebēju par nodarīto ļaunumu, Sātans – apmāna (kurš apkalpo raganas un vārdotājus) un  Belcebuls – viltus dievu. Bez tam, Pifons tika piedāvāts kā melu garu kņazs, Velials – grēka iemiesojums (azartspēlēm); Merihims – garu, kuri izsauc lipīgas slimības, Abaddons – karu, bet Astarots – apsūdzētāju un inkvizītoru.
    Franciskānis Alfonso de Spina (Termopilu bīskaps) savā grāmatā “Fortalicum fidei” (“Ticības cietoksnis”, 1459.g.) piedāvāja diezgan sapiņkerētu, taču neparastu dēmonu klasifikāciju pēc viņu pamatfunkcijām. Viņš izdalīja tādus dēmonus, kā parki (sievietes, kuras vērpj likteņa diegu), poltergeisti (dēmoni, kuri draiskojas pa naktīm un pārvieto lietas), inkubi un sukkubi (sk. augstāk), soļojošie dēmoni (parādas lielās grupās un rada daudz trokšņa), apkalpojošie dēmoni (apkalpo raganas), murgu dēmoni (ierodas sapņos), dēmoni, kuri radušies no sēklas un tās samkas dzimumakta laikā, dēmoni-apmānītāji (var ierasties sievietes vai vīrieša veidolā), tīrie dēmoni (uzbrūk tikai svētajiem) un dēmoni, kuri apmāna vecos (sauktus par xorguinae), iedvešot viņiem, ka viņi it kā ir lidojuši uz sabatu.

    Pazīstamākais dēmonologs Johans (Johann Wierus, 1515-1588) savā “Pseudomonarchia daemonum” (Dēmonu pseidomonarhija, 1568) pamēģināja izzimēt pilnu elles impērijas ainu, pierakstot katram dēmonam attiecīgu pakāpi vai amatu. Kopumā izdalījās desmit pakāpes: pseidodievi ar Belcebulu priekšgalā (tie, kuri uzdod sevi par dieviem), melu gari (kņazs – Pifons), ļauno darbu izgudrotāji (Velials), atriebigie demoni (Asmodejs), apmānītāji (Sātans), sērgu un posta radītāji (Merezins), strīdu un karu sējēji (Abaddons), spiegi (Astarots) un kārdinātāji (Mammons).

    Dēmoni mēdz buīt dažādi: melni, balti, sarkani
    Kristietiskā pandemoniuma fantastiskā bagatība noved pie tā, ka desmitu un simtu dažādu dēmonu ar grūti izrunājamiem nosaukumiem izzināšana galu galā pārvēršas galēji garlaicīgā nodarbē.  Viņu vēsture ir pārāk miglaina, bet īpašības pārāk vienveidigas priekš tā, lai rastos kaut nebūt harmonisks un konsekvents priekšstats.

    Daudz interesantāk būtu vērsties pie citām reliģijām un pasaules tautu leģendām, kuras kaut arī nelieto grieķu vārdu “dēmons”, tomēr vēsta par radījumiem, praktiski identiskiem kristietiskā traktējuma “dēmoniem”.

    Acteku mitoloģijā bieži ir pieminēts “tzitzimime” (“monstri, kuri nolaižas no augšas”) – debesu dēmoni, kuri pastāvīgi tiecās sagraut visu pasauli.viņi parādījās kā zvaigznes nakts debesīs, kuras cīnījāsar sauli katras ausmas un rieta laikā.
    Rakšasiem – dēmoniem no indiešu mitoloģijas, bika spēja mainīt formu un prata radīt pašas dažadākās burvestības. Ramajana (sanskr. – “Ramas likteņi”) vēsta, ka šie radījumi tika radīti no Brahmas kājas pirmatnējo ūdeņu aizsardzībai. Viņu karalis bija dēmons. Citi avoti vēsta, ka rakšasi ir vēdiskās nāves dievietes Nirriti un viņas vīra Nirrita savienības auglis.
    Rakšasi varējo būt krāsoti dažādās krāsās (zaļā, dzeltenā, zilā), viņiem bija vertikāli acu āboli, milzīga rīkle, piecas kājas un gari indīgi bagi

    Parasti viņi pieņēma dzīvnieku veidolus (suņa, maitu lijas, pūces), tomēr pie vēlmes varēja pārvērsties ari par cilvēku. Rakšasi pārtika no cilvēku gaļas vai maitas, kurā jau bija savairojušies parazīti. Viņi dzīvoja kapsētā, zaga ziedojumus dieviem un mēģināja visādi darīt sliktu cilvēkiem, uzsūtot viņiem slimības, trakumu vai pat iemiesoties viņos.
    “Kalevalā” ir pieminēts dēmons Hiisi – ļaunuma personifikācija, identificējama ar mežu, pauguriem un strautiem. Galvenajam demonam Hiisi palīdz liels daudzums sīko dēmonu, kurus sauc par “hiimet”.
     Ne maz pazīstams arī budistu dēmons Mara, kurš kārdināja meditējošo Siddharthu (Budu) ar savām meitām – Iekāri, Slāpēm un Sajūsmu, kā ari uzbruka viņam ar burvestības palīdzību.
    Brīnumaini daudzveidīga ir japāņu kulturas pārdabisko radījumu pasaule. Šeit var piemnēt oni (Oni) — kroplīgus dēmonus ar nagiem un ilkņiem, kuri tur rokās sagrieztumilnu un apsargā elles durvis. Viņi ir ļoti stipri un gudri, viņiem ir neparasti elastīgs ķermenis, viņi ir spējīgi ātri reģenerēt pazaudētos locekļua un veselību, tādēļ viņus ir ļoti grūti nogalināt. Bez tam, viņi var transformēties sievietē, lai nosleptu savu patieso izskatu, un mīl ēst cilvēka gaļu. Reizi gadā, 3.februāri, Japānā norisinās oni izdzīšanas ceremonija.
    Sintoiskās demonoloģijas specifiski varoņi ir daudzveidīgo jekaji – ļauni vai labi, mierīgi vai palaidnīgi animistiski radījumi, kurus it kā var sastapt gandrīz vai uz katra soļa. Pašu pazīstamāko jekaju vidū var nosaukt tengu (debesu suns), jamabo (kalnu vecene), jamaotoko (kalnu vīrietis), kappa (ūdens bērns), isonna (sieviete no piekrastes), nusi (upju, ezeru un dīķu gars).

    Ertuskiem eksistēja citpasaules dēmons Tuhulka, arābiem – šaitans, krieviem – velns (velns) un nelabais (iespējams, aizgūts no ēģiptiešu dieva Nelabais – pundura ar briesmīgu lauvas masku). Pēdējie ir slāvu analogs terminam “velns”, kurš vispārīgās nozīmes kategorijā bija sinonīms “nelabajam”. Velnu un nelabo interpretācijas stipri atšķiras (no Puškina “Pasakas par popu un viņa darbinieku Baldu” līdz “Brāļem Karamazoviem”). Tautas biļinās musu krievu nelabie ir viltīgu, ļaunīgu, taču bieži komisku un pilnīgi nebreismīgu personāžu lomās. Jāatzist, ka ļaunuma izsmiešana – efekīgākā cīņas forma ar viņiem.
    Zvērs mūsu iekšpusē
    Dēmons – kolektīvās cilvēciskās apziņas rudiments, pirmatnējo cilvēku baiļu, nepārliecinātības un bezpalīdzības pamodinājums viņu apkārtējās pasaules priekšā.
    Dēmons – vispirms ir simbols. Viņš iemieso to cīņu starp piepaceltā cilvēciskā un mežonīgā dzīvnieka iesākumu, kura pastāvīgi notiek mūsu dvēselē.
    Šeit ir vietā atcereties par to “zoofobiju”, kuru piemin Freids un kura rodas bērniem ne uzreiz, bet sasniedzot noteiktu vecumu, kad veidojas pāreja no harmoniskām attiecībām ar dzīvnieku pasauli uz bailēm no tās.var pieļaut, ka cilvēces kultūras vēsturē ir noteikts moments, kad “neizdalīšanās no dabas” nomainās ar pretnostatīšanos tai. Dzīvnieka figūra tās “partneriskās” tuvības cilvēkam dēļ un arī morfoloģiskās līdzības ar to ir spējīga radīt šaušalīgu dēmonisku “sveša pašā” veidolu: dabiskā, zvēriskā, izspīdošā no cilvēciskā apvalka astes un nagu veidā (kuti ar to ir briesmīgāki, nekā ierasts ikdienas dzīvē), to pametoši sīka vai liela radījuma veidolā (parasti arī labi zināma), jeb, beidzot, šī apvalka pārņemti, lai ielauztos tik neaizsargātā cilvēku pasaulē.