Ja jums ir draugi matemātiķi, kuri jautā, kāpēc lasit daiļliteratūru, iedodiet viniem izlasīt šo rakstu.

Ja jums ir draugi, kuri cenšas jūs pārliecināt par to, ka pavisam drīz visas grāmatas kļūs elektroniskas, iedodiet viņiem izlasīt šo rakstu.

Ja jūs ar siltumu (vai tieši otrādi – ar šausmām) atceraties iešanu uz bibliotēku, izlasiet so rakstu.

Ja jums aug bērni, izlasiet kopā ar viņiem šo rakstu. Ja jūs aizdomajieties par to, ko un kā lasīt bērniem, tad vēl jo vairāk izlasiet šo rakstu.

Es vēlos parunāt ar jums par lasīšanu un par to, ka lasīšana un daiļliteratūra ir viena no svarīgākajām lietām cilvēka dzīv labsajūtas gūšanai.

Es rakstu gan berniem, gan pieaugušajiem, jau apmēram 30 gadus iztiku dzīvei pelnu ar vārdu palīdzību. Protams, esmu ieiteresēts, lai cilvēki lasītu, lai lasītu daiļliteratūru, lai eksistētu bibliotēkas un bibliotekāri, kas veicina mīlestību pret lasīšanu un to vietu eksistenci, kur var lasīt. Protams, es visā tajā esmu ieinteresēts kā rakstnieks. Taču daudz vairāk tajā esmu ieinteresēts kā lasītājs.

Reiz biju Ņujorkā un dzirdēju sarunu par privāto cietumu būvniecību – strauji augstošu nozari Amerikā. Cietumu industrijai jāplāno sava izaugsme nākotnē – cik kameru būs nepieciesams... Cik liels būs ieslodzīto skaits pēc 15 gadiem.... Un viņi atklaja, ka to visu var paredzēt ļoti viegli, izmantojot vienkāršu algoritmu, kas balstās uz aptaujām, cik procenti 10 un 11-gadīgo bērnu nelasa vai nevar lasīt savai labsajūtai.

Tajā nav tiešas atkarības, jo nevar teikt, ka izglītotā sabiedrībā noziedzība nepastāv. Bet savsatarpējās saites starp faktoriem ir acīmredzamas. Es domāju, ka visvienkāršākās no šīm  saitēm nāk no acīmredzamā – izglītoti cilvēki lasa daiļliteratūru.

Daiļliteratūrai ir divas nozīmes

Pirmkārt, tā rada atkarību no lasīšanas. Alkas uzzināt, kas notiks talak, vēlme pāršķirt lappusi, nepieciešamība turpināt lasīr – pat ja būs smagi, jo kāds ir nonācis nelaimē, bet tev ir jauzzina, kā viss beigsies... Tas liek uzzināt jaunus vārdus, domāt savādāk, liek turpināy virzīties uz priekšu. Atklāt, ka lasīšana pati par swvi ir bauda. Kad to apzināsies, tad būsi uz pastāvīgas lasīšanas ceļa.

Visvienkāršakais garantētais veids, kā izaudzināt izglītotus bernus – iemācīt viņus lasīt un parādīt, ka lasīšana ir patīkama aizraušanās. Visvienkāršākais – atrodiet gramatas, kas viņiem patīk, un ļaujiet tās lasīt.

Neeksistē slikti rakstnieki bērniem, ja bērni vēlas lasīt un meklē viņu grāmatas. Bērni atrod sev vajadzīgos stāstus un iedzilinās tajos. Nenovērsiet bērnus no lasīšanas tikai tapec, ka jums liekas, viņi lasa nepareizas lietas. Literatūra, kas jums nepatīk – ceļš uz grāmatām, kas nav jūsu dvēselei. Bet ne jau visiem ir tāda pati gaume kā jums.

Daiļliteratura rada empātiju

Kad skatāties televīzijas pārraidi vai filmu, jūs skatātiesuz lietām, kas notiek ar citiem cilvēkiem. Daiļliteratūra – tas ir kas tāds, ko rada no 33 burtiem un dažām pieturzīmēm, un jūs, izmantojot savu iztēli, radāt pasauli, apdzīvojat to un skatāties apkārt cita acīm. Jūs sākat sajust lietas, apmeklēt vietas un pasaules, par kurām citadi neuzzinātu. Jūs uzzināt, ka ārējā pasaule – tas arī esat jūs. Jūs kļūstat cits un, kad atgriežaties savā pasaulē, jūsos kaut kas nedaudz izmaniās.

Empātija – rīks, kas savāc kopā cilvēkus un neļauj uzvestieskā vienpatim, kas iemīlējies sevī.

Jūs grāmatās atrodat arī kaut ko dzīvei svarīgu, kas nepieciesams eksistencei šajā pasaulē. Un tas ir – pasaulei nav obligāti jābūt tieši tādai. Viss var mainīties.

2007.gadā es biju Ķīnā, pirmajā akceptētajā partijas konventā par zinātnisko fantastiku un fantāziju. Kādā brīdī oficiālam varas pārstāvim pajautāju: kāpēc tāda nostājas maiņa? Jo zinātniskā fantastika netika akceptēta ilgi.

Viss vienkārši, viņš man atbildēja. Ķīnieši radījuši brīnišķīgas lietas, ja viņiem dotas shēmas. Bet neko viņi nav uzlabojuši vai izdomājuši paši. Viņi nav izgudrotāji. Tāpēc viņi sūtīja delegāciju uz ASV, uz Apple, Microsoft, Google un iztaujāja cilvēkus, kuri izdomāja nākotni, arī par viņiem pašiem. Un atklaja, ka viņi lasījuši zinātnisko fantastiku tad, kad bijuši mazi zēni un meitenes.

Literatūra var parādīt citu pasauli

Tā jūs var aizvest tur, kur nekad neesat bijuši, kaut vienu reizi apmeklējot citas pasaules, tāpat kā tie, kas nobaudījuši burvju augļus, jūs nekad nespēsiet būt pilnībā apmierināti ar pasauli, kurā izaugāt. Neapmierinātība – laba lieta. Neapmierināti cilvēki var izmainīt un uzlaboy savas pasaules, padarīt tās labākas, savādākas.

Veids, kā sagraut bērnu mīlestību pret lasīšanu – neesamība grāmatu

Man paveicies. Kad es augu, man bija brīnišķīga rajona bibliotēka. Man bija vecāki, kuriem brīvlaikā varēju palūgt aizvest mani līdz bibliotēkai pa ceļam uz darbu.

Bibliotēkas – tā ir brīvība. Brīvība lasīt, brīvība kontaktēties. Tā ir izglītība (kura nebeidzas dienā, kad pametam skolu vai universitāti), tas ir brīvais laiks.

Pareiza informācija ir nepieciešama

Visā cilvēces vēstures gaitā mēs dzīvojam informācijas trūkumā. Saņemot nepieciešamo informāciju vienmēr bijis svarīgi, un vienmēr tā kaut ko ir maksājusi. Kā iegūt ražu, kur atrast lietas, kartes, vēsturi un stastus – tas ir tas, kas vienmēr ticis novērtēts, ēdot kompānijās pie galda. Informācija bija vērtīga lieta, un tie, kam tā bija vai kas to ieguva, varēja rēķināties ar atlīdzību.

Pedējos gados mēs neciešam no informācijas trūkum, bet esam nonakuši pie pārsātinājuma ar to. Saskaņā ar Ērika Šmidta aprēķināt no Googles, tagad cilvēku rase divās dienās rada tik daudz informācijas, cik mēs esam radījuši no mūsu civilizācijas sākuma līdz 2003.gadam. tas ir apmēram pieci eksabaiti informācijas dienā.

Tagad uzdevums sastāv ne jau no tā, lai atrastu retu ziedu tuksnesī, bet. Lai atrastu konkrētu augu džungļos. Mums nepieciešama palīdzība, lai šajā informācijā atrastu to, kas mjums patiešām nepieciešams.

Grāmatas – veids, kā kontaktētis ar mirušajiem, kā mācīties no tiem, kas vairs nav mūsu vidū

Cilvēce radījusi sevī, attīstījusies, radījusi zināšanu tipu, ko var attīstīt, nevis pastāvīgi atcerēties. Ir pasakas, kas vecākas par daudzām valstīm, pasakas, ks pārdzīvojušas kutūras, kurās tās stāstītas pirmo reizi.

Ja jūs nenovērtējat bibliotēkas, tas nozīmē, ka nenovērtējat informāciju, kultūru vai gudrību. Jūs noslāpējat pagātnes balsis un kaitējat nākotnei.

Mums jālasa skaļi musu bērniem

Jalasa tas, kas viņus priecē. Jālasa stāsti, no kuriem mēs jau esam noguruši. Jārunā dažādās balsīs, jāieintersē bērni, un nepārstājiet lasīt tikai tapec, ka viņi jau paši to iemācījušies darīt. Lasīšanu skaļi padariet par vienotības momenti, laiku, kad neviens neskatās telefonā, kad visi šīs pasaules kārdinājumi atlikti mala.

 Mums jāizmanto valoda

Attīstīties, uzzināt, ko nozīmē jauni vārdi un kā tos pielietot, sarunāties skaidri un saprotami. Mums nav jācenšas iesaldēt valoda, nav jāizliekas, ka tā ir mirusi lieta, bet gan jāizturas pret to ar lielu mīlestību un cieņu. Valoda jāizmanto kā dzīva lieta, kas kustas, nes vārdus, kas ļauj to nozīmēm un izrunai ar laiku mainīties.

Rakstniekiem, īpaši bērnu rakstniekiem, ir pienākumi pret lasītājiem

Mums ir jāraksta lietas, kas īpaši svarīgi, kad saceram stāstus par cilvēkiem, kuri nav eksistējuši, vai vietām, kur neesam bijuši, liekot domāt, ka patiesība – tas nav tas, kas noticis patiešām, bet tas, ko mums padtāsta.

Literatūra – tie ir patiesi meli

Mums nav jānogurdina lasītāji, bet gan jādara tā, lai viņi paši vēlētos pāešķirt nākamo lappusi. Viens no labākajiem līdzekliem tiem, kas lasa nelabprāt – stāsts, no kura viņi nespēs atrauties.

Mums jāstāsta saviem lasītājiem patiesība, jāapbruņo viņi, jāsniedz aizsardzība, jādalās tajā gudrībā, ko esam iemācījušies, esot šo laiku šajā zaļajā pasaulē. Mums nav jālasa sprediķi, lekcijas, jaiestūķē mūsu lasītāju galvās gatavas patiesības, kā to dara putni saviem putnēniem, iepriekš sakožļājot tārpus. Un mums nekad, neparko uz pasaules, ne pie kādiem apstākliem, nav jāraksta bērniem tas, ko mēs paši nevēlētos lasīt.

Mums visiem, pieaugušajiem un bērniem, rakstniekiem un lasītājiem ir jāsapņo. Mums ir jāizdomā.

Viegli izlikties, ka neviens neko nevar izmainīt, ka mēs dzīvojam pasaulē, kur sabiedriba ir milzīga, bet personība mazāka nekā nekas, atoms sienā, graudiņš rīsu laukā. Personības maina pasauli atkal un atkal, personības maina nākotni, un dara to, iedomājoties, ka lietas var būt citādas.

Apstājies uz mirkli un paskaties uz telpu, kurā atrodies!

Ir kas īpašs, acīmredzams, ko jau visi aizmirsuši. Luk, kas: viss, ko jūs redzat, ieskaitot sienas, kādā brīdī tika izdomātas. Tāpat kāds nolēma, ka daudz vieglak būs sēdēt uz krēsla, nekā uz zemes, un izdomāja krēslu. Kādam nācās izdomāt veidu, lai es varētu runāt ar jums visiem Londonā tieši tagad, bez riska salīt. Šī istaba un visas lietas tajā, visas lietas ēkā, šajā pilsētā eksistē tāpēc, ka cilvēki atkal un atkal kaut ko izdomā.

Mums lietas jāpadara brīnišķīgas

Nepadarīt pasauli neglītāku par to, kāda tā bija pirms mums, neizpostīt okeānus, nenodot mūsu problēmas nākamajām paaudzēm. Mums ir jāsakopj pēc sevis, neatstājot mūsu bērnus pasaulē, ko mēs tik muļķigi esam sabojājuši, apzaguši un izkropļojuši.

Reiz Albetam Einšteinam jautāja, kā mēs varam padarīt mūsu bērnus gudrākus. Viņa atbilde bija vienkārša un gudra. Ja jūs vēlaties, lai jūsu bērni būtu gudri, teica viņš, lasiet viņiem pasakas. Viņš saprata lasišanas un iztēles vērtību.

Cerams, mēs spēsim saviem bērniem nodot padauli, kur viņi lasis, kur viņiem lasīs, kur viņi spēs iztēloties un saprast.