Liekas, radniecība ar visā pasaulē pazīstamo rakstnieku un dramaturgu nav joks. Vismaz īru feni uzraka, ka Roberts Šovs, kuru visi (ieskaitot pašu) visu dzīvi sauca vienkārši par Bobu, patiešām pieder īru dzimtai, no kuras ir cēlušies visi Šovi – slaveni un plašai publikai nepazīstami.

Nākošā rakstnieka-fantasta tiešie senči sāka dzīvot tolaik vēl nesadalītās valsts ziemeļaustrumos aizpagājušā gadsimta sākumā, īsi pirms pirmā īru emigrācijas viļņa uz Štatiem. Šovi no Olsteras bija fermeri un īsā laikā kļuva bagāti, kas nevarēja neizsaukt viņu kaimiņu nepatiku – īpaši pēc šausmīgā 1840. gadu bada, kurā tauta vainoja “pārbarotos fermerus”, kas nesteidzās par brīvu barot badacietējus. Taču pret konkrētiem Šovu dzimtas locekļiem, īpaši pret tiem, kas savu uzvārdu darīja slavenu daiļo vārdu mākslas laukā, lasītājiem – pat īriem – pretenziju nebija.

Roberts Šovs piedzima Belfāstā 1931. gada 31. decembrī, kļūstot par labāko Jaungada dāvanu saviem vecākiem. Pēc vidusskolas viņš pabeidza vietējo, augstāko, tehnisko ar inženiera diplomu, pēc tam kādu laiku strādāja par konstruktoru rūpnīcā un aviācijas firmā. Pēc tam pārkvalificējās žurnālistikā, no kuras palika tikai viens solis līdz literārai darbībai. Interesanti, bet pat esot profesionāls rakstnieks, Šovs ne uzreiz pameta dzimto fermu, vēl kādu laiku ieņemot tajā amatu, ko šodien sauktu par “PR dienesta vadītāju”.

Aizbraukt uz Lielbritāniju kopā ar pirmo sievu un bērniem Bobu Šovu piespieda, nevis ekonomiskie, bet politiskie iemesli. 1970. gadu vidū situācija Ziemeļīrijā, kur nenorima cīņa starp katoļiem un protestantiem (Olsteras katoļu mazākuma pusē bija visa neatkarīgā, katoliskā Īrija, protestantu vairākuma pusē – Anglija), bija nokaitēta līdz baltkvēlei, tāpēc laulātie uzskatīja par labāku pārcelties uz Angliju. Tikai, ar lielu līkumu – sākumā viņi dažus gadus nodzīvoja Kanādā.

Kā jau vairums rakstnieku-fantastu, Šovs sākumā bija aktīvs fans. No 1950. gadu vidus viņš sāka sadarboties ar fenziniem – rakstīja visu, kas bija vajadzīgs fanu žurnāliņiem: rakstus, prozu, dzejoļus, tenkas... Un, protams, pavadīja dienu un nakti neskaitāmos konventos – sākumā kā fans, jau vēlāk kā rakstnieks un goda viesis.

Sens rakstnieka draugs Kristofers Prīsts atcerējās, ka Šovu nekad nevarēja satikt vienatnē. Vēl vairāk, atlika viņam parādīties kaut kādā vietā, kad tūlīt tur sāka pulcēties tauta un pūlis kļuva tik liels, ka ne tikt cauri. Īpaši bāros: kā katrs sevi cienošs īrs, slavena uzvārda nesējs, viņš bija nešķirams no viskija glāzes vai alus kausa. Viņš nepiedzērās, bet centās vienmēr un visur būt kompānijas dvēsele. Prīsts nespēja aizmirst, kā Šovs, saņēmis savu pirmo Hugo prēmiju, tieši uz skatuves metās dejā, izsaucot ovācijas. Turklāt, viņa komplekcija nemaz nebija daiļa un ar īpašu plastiku viņš arī nekad neizcēlās...

Un vēl par leģendām kļuva viņa britu fendoma konventos nolasītie “zinātniskie referāti”, kas tika noklausīti ar nepārtrauktiem smiekliem. Tie tika lasīti no skatuves, vai bāros. Aculiecinieku atmiņās, kad sākās kārtējais “nopietnais referāts”, par iedzeršanu aizmirsa pat tie, kuriem tā bija pasaules naba. Bet, ja kārtējā spīča tika lasīta no skatuves, tad visi tuvākie bāri vienkārši kļuva tukši.

Pats brīnumainākais tomēr bija tas, ka šis absolūtais jokupēteris, dzimis tamada (vai kā tur viņus Īrijā sauc), kompānijas dvēsele savas dzīves lielāko daļu pavadīja tādā pašā tipiskā īru melanholijā, kas viņa dzīves beigās pārvērtās par hronisku depresiju un pat pārauga mizantropijā.

Ap šo laiku viņš jau dzēra pa īstam. Nevis, lai uzturētu tonusu kompānijā, bet arvien vairāk grimstot melnajā atvarā, no kura vairs netika laukā – vecums, slimības, vilšanās, nogurums, vientulība. Acu infekcijas dēļ Šovs sabojāja redzi un līdz pēdējam brīdim maniakāli baidījās kļūt akls. Viņš atzinās tam pašam Prīstam, ka nāvīgi baidās no tumsas un pat guļ, neizslēdzis gaismu.

Pagājušā gadsimta pēdējā desmitgade kļuva arī par finālu Boba Šova dzīvē. 1991. gadā viņš pazaudēja sievu, ar kuru bija nodzīvojis vairāk nekā četrdesmit gadus. Bet pēc diviem gadiem pats pārcieta smagu onkoloģisku operāciju (“Iedomājies”, - Šovs stāstīja draugam, rakstniekam un fenam Dēvidam Lengfordam, - “zināmā operācijas brīdī ķirurgs pat varēja redzēt man cauri caur paša izgriezto caurumu!”), tā izsita viņu no ierindas uz veselu gadu. Pēc tam rakstnieks it kā atgriezās normālā dzīvē. Atkal apmeklēja vairākus konventus, visādi centās būt mundrs. Solīja, ka uzrakstīs ilgi gaidītos sikvelus lasītāju iecienītākajiem romāniem, pat aizbrauca uz Štatiem, no kurienes atveda mājās uz Mančesteru jaunu sievu...

Taču tas viss izrādījās tikai garākas Boba Šova atvadas no fendoma pasaules. Slimība progresēja un 1996. gada 11. februāra vakarā rakstnieks pēdējo reizi pavakariņoja kopā ar vecāko dēlu un viņa ģimeni. Pēc tam aizkāpa līdz savam iemīļotajam pabam un iedzēra ar draugiem – pēdējo glāzīti... Un tajā pašā naktī klusu nomira miegā.

Apbrīnojami, ka lielākā daļa no tā, ko sarakstījis Bobs Šovs – rakstnieks-profesionālis, nevis autors-fens – ir ļoti nopietni darbi. Reizēm viņš atļāvās “atrauties” un tad parādījās tādi darbi kā romāns “Kas tur ir?”. Taču visumā Šovs daiļradi veltīja nopietnai ZF.

Par viņa debiju pieņemts uzskatīt stāstu “Aspekts”, kas publicēts angļu žurnālā “Nebula Science Fiction” 1954. gadā. Kaut arī virknē auvotu teikts, ka pirmo zinātniski-fantastisko stāstu Šovs ir publicējis Ņujorkas avīzē, kad viņam bija divdesmit gadi, tas ir, 1950. gadā. Jau nākošajā desmitgadē rakstnieks liek par sevi runāt skaļi. Turklāt, atšķirībā no pašiem žilbinošākajiem vienaudžiem-līdzpilsoņiem – Braianu Oldisu, Džeimsu Ballardu un Maiklu Mūrkoku, kas pacēla “jaunā viļņa karogu”, Bobs Šovs nepavisam necentās stāties zem šī karoga un pieslieties viņu rindām.

Viņš gāja pats pa savu ceļu, tajos gados britu science fiction noteikti oriģinālu un zināmā mērā nekonformistisku. Šovs sāka rakstīt fantastiku, kurai apzīmējums science nebija tikai tradīcijas dēļ pielikts vai, jo vairāk, kā slogs, kas nedod brīvību un rada diskomfortu, bet gan kaut kas svarīgs, jēgu dodošs. Cita lieta, ka viņu neinteresēja pašas zinātnes “trakās idejas” vai “dzelži”, bet visdrīzāk, “softs” - to iespaids uz cilvēku un sociumu. Lai kā tur arī nebūtu, oriģināla, netriviāla – visādā ziņā fantastiska! - zinātniska ideja bija un palika Bobam Šovam pati galvenā daiļradē. Varbūt tāpēc viņa stāsti visvairāk tika publicēti amerikāņu žurnālā “Analog”, nevis pašmāju “New Worlds” - tā laika pieaugošā “jaunā viļņa” štābā.

Tieši Kempbela žurnālā 1966. gada augusta sākumā parādās īsais garstāsts “Bijušā gaisma” - viens no pašiem košākajiem un pamanāmākajiem Boba Šova darbiem. Autora izdomātais “lēnais stikls”, kas bremzē fotonu kustību (faktiski, piespiežot tos kustēties it kā “pa spirāli”) tik ļoti, ka caur to var redzēt pagātnes ainas, palika viena no pašām oriģinālākajām idejām zinātniskajā fantastikā – īsta rota slavenajā Altova “Reģistrā”. Taču, ja tikai ideja! Stāsts, kas tika nominēts abām augstākajām prēmijām: Hugo un Nebula, palika atmiņā vēl ar lielisku metaforu – nemirstošā, saglabātā, bet, diemžēl, ne mūžīgā pagātne. [Stāsta varonis neiziet no mājas, bet sēž pie loga un skatās, kad dārzā atkal parādīsies viņa mirusī sieva, apzinoties, ka drīz pienāks laiks, kad cauri stiklam būs redzams laiks, kad viņa sieva jau būs mirusi – t.p.] Un smeldzīgs stāsts, kurā ir viss - “gan dzīve, gan asaras, gan mīlestība”..

Garstāsts tik ļoti iepatikās Džonam Kempbelam, ka viņš pierunāja autoru uzrakstīt turpinājumu – tā parādījās “Pierādījuma slogs”, kas iznāca nākošajā gadā. Vēlāk abi darbi tika pārrakstīti un apvienoti romānā “Bijušā gaisma” (1972.).

Ne mazāk oriģināla savam laikam bija ideja redzēt ar “svešām acīm” (ar elektronu aparātu, kas ļāva nolasīt informāciju tieši no acu nervu receptoriem) Šova pirmajā romānā “Nakts pastaiga” (1967.). Un atkal tas būtu palicis tikai kārtējais ieraksts minētajā “Reģistrā”, ja ne dramatiskais stāsts par aklo kosmisko pilotu, kurš tomēr atrada paņēmienu, kā atgriezties redzošo pasaulē.

Kaut gan par to, ka aklums autoram bija ļoti reāla matērija, zināja tikai nedaudzi...

Romānos Šovs drosmīgi ielauzās apgabalos, kurus parasti sauc par “zinātnes priekšējām robežām”. Un neatskatoties gāja šīm robežām pāri, tiecoties uz neizpētītām tālēm. “Mūžības pilī” (1969.) rakstnieks centās atrast racionālu izskaidrojumu tik efemērai substancei kā dvēsele, bet “Miljonā rīt” (1970.) - piedāvāja tehniskas iespējas, kā iegūt nemirstību. Romānā “Orbitsvila” (1975.), kas ieguva Britu zinātniskās fantastikas prēmiju, un tā turpinājumos “Izlidošana no Orbitsvilas” (1983.) un “Orbitsvilas pastardiena” (`1990.) runa nav tik daudz par milzīgajām orbitālajām stacijām – nākotnes pilsētām, cik par neizbēgamām sekām pašiem iemītniekiem. Cita tehnoloģiska jauninājuma – antigravitācijas ierīces personālā komplekta – psiholoģiskās sekas aprakstītas romānā “Reibonis” (1978.).

Un beidzot, “Zvaigžņu vainags” (1967.) - pēc daudzu domām, labākais Boba Šova romāns. Cilvēce ir neizbēgama civilizācijas kolapsa priekšā (uz Zemes viss ir slikti – politikā, ekonomikā, morālē) – debesīs ir parādījusies Nemezīda. Šoreiz zīmes un neizbēgamā soda lomā uzstājas neparasta planēta-klejotāja, planēta-fantoms, kas sastāv no antineitrino. Šo fenomenu var novērot tikai caur īpašām lēcām, bet debesu klejotājas virzīšanās tuvu garām Zemei ļauj izdarīt vēl vienu vēl pārsteidzošāku atklājumu: izrādās, mūsu planētas iekšpusē eksistē vēl viena... planēta? Vispār, vēl viena pasaule, arī no antineitrino, un pats galvenais – apdzīvota!

Bet tagad pievērsiet uzmanību romāna izdošanas datumam. Pirms pusgadsimta diezin vai kāds ārpus zinātnieku kabinetiem un studentu auditorijām nopietni apsprieda to, ko šodien zina masas: “tumšās matērijas” problēmu, no kuras, kā uzskata, ievērojamā mērā sastāv mūsu Visums.

Nomaļus Šova daiļradē atrodas, var teikt, ka pat – karājas – 1980. gadu aizraujošā triloģija: “Astronauti skrandās”, “Koka kosmokuģi” un “Bēgošās planētas”. Liekas, ka katram sevi cienošam rakstniekam-fantastam laiku pa laikam rodas vēlēšanās izdomāt pašam savu paralēlo pasauli. Ar Bobs Šovs tādu ir izdomājis. Un radīja kolorītu un oriģinālu paralēlo pasauli: tur planētas-dvīnes apņem kopēja atmosfēra un “kosmiskie lidojumi” notiek milzīgos koka dirižabļos, kurus pilda ūdeņradis. Bet līdz “dzelzs laikmetam” un tādiem sīkumiem, kā fundamentālās konstantes, piemēram, skaitlis “pi” vai gravitācijas konstante, turienes cilvēce, kas jau ir pabijusi kosmosā, savā evolūcijas attīstībā vēl nemaz nav nonākusi.

Savā gandrīz četrdesmit gadus ilgajā dzīvē literatūrā Bobs Šovs ir sarakstījis daudz. Galu galā, princips “ne dienu bez rindiņas” profesionālam rakstniekam neder – katru dienu viņam ir jāsaraksta krietni vairāk teksta... Taču, rezervētai uz mūžu rindiņai zinātniskās fantastikas Slavas zālē slavenā uzvārda Šovs nesējam pietiktu arī ar vienu stāstu: par to pašu “lēno stiklu”. Domāju, ka izlasot to cits Šovs – kā zināms, nemirstības un nepielūdzamā Laika problēmas apburtais – priecātos par savu radinieku. Dzimtu neapkaunoja.