Uzbrukums no kosmosa
SS obergrupenfīrers un ģenerālis Hanss Kammlers – ir viena no Trešā reiha visnoslēpumainākajām figūrām. Kopš 1944.gada viņš vadīja pazemes iznīcinātāju ražošanas rūpnīcu. Turklāt, kopā ar kompānijas “Škoda” ģenerāldirektoru, goda štandartenfīreru SS pulkvedi Vilhelmu Fossu viņš strādāja pie kāda slepena projekta, par kuru nezināja pat “Luftwafe” vadītājs Gērings un bruņojuma ministrs Špērs. Lietas kursā bija tikai Hitlers un Himlers, pēdējā priekšā atskaitījās Kammlers un Foss.
1945.gada 23.aprīlī, kad kļuva skaidrs, ka reiham tuvojās gals, Kammlers pārcēlās uz Austrijas pilsētiņu Ēbenzi, kur vēl 1943.gadā viņa vadībā tika uzsākti gigantiska pazemes kompleksa celtniecības darbi ar koda nosaukumu “Zement”. Taču tur viņš nebija ilgi: 4.maijā viņš devās uz Prāgu. Visticamāk, ka tādu maršrutu viņš izvēlējās, lai ievāktu dokumentāciju par slepeniem projektiem, kuri glabājās “Škodas” birojos.
Pēc oficiālas versijas, Hanss Kammlers izdarīja pašnāvību 1945.gada 9.maijā, mežā starp Prāgu un Pilzeni. Viņa apbedījuma vieta tā arī netika atrasta. 1948.gada 7.septembrī Berlīnes – Šarlotenburgas tiesa Hansu Kammleru oficiāli atzina par mirušu.
“Zvana” radītājs
Tāpat pastāv versija par to, ka 1945.gada maijā amerikāņu karaspēks, kurš atradās padomju okupācijas zonā, ieņēma Pilzeni. Tur ASV kara izlūkdienesta darbinieki izpētīja SS pētniecības centra, blakus “Škodas” fabrikai, arhīvus.
Amerikāņi uzskatīja, ka vācieši nodarbojas ar kodolieroču radīšanu. Taču tas tā nebija: Kammlera rūpnīcas ražoja reaktīvos iznīcinātājus, zenītlāzerus un pazemes laivas “Midgarda pūķis”. Tāpat Kammlers koordinēja darbus pie “saules lielgabala”. Tas bija spogulis – atstarotājs 200 metru diametrā, kas sevī koncentrēja saules enerģiju. Ja šādu ieroci tomēr radītu, dažās sekundēs varētu nodedzināt veselas pilsētas. Par laimi fīrers atteicās no šī projekta kā no pārāk dārga…
Kā domā poļu žurnālists un vēsturnieks Igors Vitkovskis, Kammlera galvenais projekts bija kosmiskie ieroči. Tā nosaukums Die Glocke, kas tulkojumā nozīmē “Zvans”. Tieši tādēļ pašu Hansu Kammleru dažkārt sauc par “Zvana tēvu”. Ja var ticēt Vilhelma Fossa liecībām, ar šīs tehnoloģijas palīdzību nacisti grasījās iznīcināt Maskavu, Londonu un Ņujorku. Ierīce izskatījās patiešām kā liels metāla zvans, kas sastāvēja no diviem svina cilindriem, kuri rotēja pretējos virzienos, un pildīti ar nezināmu vielu.
Diemžēl amerikāņi, sagrābjot Kammlera arhīvu, maz interesējās par “Zvana” dokumentiem, par cik tas nebija kodolierocis. Dokumentācija nonāca padomju izlūku rokās. Tagad no neoficiāliem avotiem zināms, ka tā glabājas Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas arhīvā zem grifa “Slepeni”.
Kas attiecas uz pašu Hansu Kammleru, pastāv vēl kāds pieņēmums: kara beigās obergrupenfīrers pārgāja amerikāņu pusē, kuri viņu pārcēla uz Argentīnu apmaiņā pret to, ka viņš tiem nodeva savus slepenos projektus…
No televizora līdz mobilajam telefonam
Taču nacisti nodarbojās ne tikai ar ieroču izstrādi. Tā, pirmoreiz pasaulē televizoru modeļi it kā parādījās 1938. gadā Berlīnē.
Vēl 1934.gadā reiha speciālisti sāka izstrādāt “lāzera stara” aparātu. Tā galvenā nozīme bija apžilbināt pretinieka gaisa karaspēku lidotājus. Darbs pie šīs ierīces tika pabeigta nedēļu pirms kara beigām…
Kopš 1945.gada februāra Hansa Kammlera birojs reizē ar citiem projektiem strādāja pie “miniatūras pārnēsājamas sakaru ierīces”. Norvēģu vēsturnieks Gudruns Stensens raksta: “Iespējams, ka bez Kammlera centra rasējumiem nebūtu mobilā telefona. Bet vienkāršā mobilā telefona radīšanai pagāja vismaz 100 gadi”. Iespējams, mobilie telefoni mūsu dzīvē parādījās daudz agrāk, nekā pirms gadsimta…
GPS no “blondīnes”
Bet, parādoties mobilo sakaru sistēmai, mums zināmā mērā jāpateicas Hedijai Lamarrai – slavenajai amerikāņu aktrisei un kara rūpnīcas īpašnieka, kurš ražoja ieročus Trešajam reiham, dzīvesbiedrei.
Hedviga Eva Marija Kislere dzimusi Vīnē. Viņa agri sāka filmēties, turklāt ļoti erotiskās filmās, un deviņpadsmit gadu vecumā Hedvigas vecāki, kuriem negāja pie sirds meitas “bohēmiskā” karjera, izprecināja viņu ieroču magnātam Fricim Mandlam. Viņš tik ļoti bija greizsirdīgs uz savu sievu, ka ne tikai aizliedza viņai filmēties, bet pieprasīja, lai viņa pavadītu Frici visos braucienos. Sava vīra kara rūpnīcās Hedviga varēja apgūt daudzu ieroču veidu darbības principus, kas vēlāk viņai lieti noderēja.
Pēc četriem gadiem jaunā sieviete aizbēga no sava laulātā un devās uz Londonu, bet no turienes uz Ņujorku, kur turpināja aktrises karjeru.
Taču mūs neinteresē Hedijas Lamarras (tādu pseidonīmu pieņēma sev aktrise) panākumi kino. Visbrīnumainākais bija tas, ka viņa, viena no slavenākajām Holivudas aktrisēm, pēkšņi sāka nodarboties ar … izgudrošanu! Turklāt, viņai nebija nekādas zinātniskas vai tehniskas izglītības, viņas bagāža bija zināšanas par ieročiem, kas iegūtas pirmās laulības laikā… 1942.gadā Lamarra kopā ar pazīstamu avangardistu un komponistu Džordžu Anteilu patentēja “frekvenču skenera” tehnoloģiju, kas no attāluma ļāva vadīt torpēdas. Šis izgudrojums kļuva par pamatu Global Positioning Sysem – GPD (globālās pozicionēšanas sistēmai), bez kuras mūsdienās nebūtu mobilo sakaru standarta GSM. Hedijas Lamarras dzimšanas dienu 9.novembrī, ASV atzīmē kā Izgudrotāja dienu…
Stereopropaganda
Tradicionāli tiek uzskatīts, ka trīsdimensiju filmēšanas tehnoloģiju izgudroja tikai pagājušā gadsimta 50.gados Holivudā. Tomēr pavisam nesen pazīstamais austrāliešu režisors Filips Mora, kurš jau aptuveni 40 gadus nodarbojas ar Trešā reiha kinomākslas vēsturi, putekļainajos Berlīnes arhīvos nejauši atklāja 3D lentu kopijas.
Mora sākumā kļuva slavens pirmkārt kā dokumentālās filmas “Svastika” autors, kurā redzami “mājas” video kadri ar Ādolfa Hitlera piedalīšanos, kuru nofilmēja Eva Brauna villā Bavārijā. Mūsdienās režisors strādā pie jauna dokumentāla projekta, kas veltīts nacistu propagandiskā aparāta manipulācijām ar mērķi kontrolēt Vācijas iedzīvotājus.
Šīs filmas darba procesā Mora sāka pētīt Gēbelsa propagandas ministrijas arhīvu Berlīnē. Tur viņš uzdūrās divām trīsdimensiju lentēm ar atzīmi Raum Film (“telpiskā filma”). Noskaidrojās, ka tās uzfilmējusi neatkarīga studija pēc ministrijas pasūtījuma. Visticamāk, filmēšanai izmantoti divi objektīvi un tā priekšā ievietota prizma. Acīmredzot kinolentes nebija populāras nomā, un par tām vienkārši aizmirsa. Tās tika uzfilmētas uz 35 milimetru lentes un katra no tām ilga pusstundu.
Viena no filmām ar nosaukumu “Tas ir tik reāli, ka vari to pataustīt”. Filmā runa ir par pikniku, un tieši uz skatītājiem lido ceptas desas tauki… Otra filma stāsta par sešu meiteņu kompāniju, kuras devās brīvdienu pastaigā.
“Šo filmu kvalitāte ir vienkārši fantastiska”, - paziņo Mora.
Iespējams, tas nav vienīgais pārsteigums, kuru mums sagatavoja Trešā reiha zinātne. Ne velti saka, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais…