Pirmkārt, tēmas pievilcība liecina, ka ļoti daudzi cilvēki instinktīvi apšauba, vai civilizācijas pašreizējā virzība ir ilgtspējīga. (Cits jautājums, vai mēs mēģinām tajā ko mainīt savas ikdienas līmenī, vai arī tikai turpinām šausmināties par klimatu, finanšu tirgu neprātu utt.) No šī viedokļa medijiem, kuri paši regulāri un aizrautīgi baro publiku ar vēstīm par to, ka jau tuvāko desmitgažu laikā beigsies nafta, pārtika, saldūdens u. c., nevajadzētu brīnīties, ka ļaudis no šādiem aprakstiem izdara atbilstošus secinājumus. Nav arī jābrīnās, ka cilvēki, kuri tik daudz laika labprāt pavada izdomātās pasaulēs (datorspēles, attiecīgās tematikas filmas utt.), neapzināti viegli akceptē šīs pasaules «izbeigšanos». P. s. Par to, ka «pasaules gala» tēma uzrāda neapmierinātību ar šodienu, liecina arī tas, ka daudzi no pareģojumu avotiem ir pagātnē vai vismaz ārpus pierastās ikdienas, jo tikai tur saglabājušās «patiesās zināšanas».
Otrkārt, lai cik ciniski tas skan, pasaules gala ideja ir pievilcīga no taisnīguma viedokļa, jo tā ir kaut kas absolūti visus skarošs. Tā teikt, vismaz kaut kas ir tāds šajā pasaulē, kas vienādi ietekmēs ne tikai mani, bet arī Bilu Geitsu, Andri Šķēli un to idiotu no pretējās mājas. Lai cik tev, kundziņ, daudz naudas, no pasaules gala tu nekur neizbēgsi... Aizvadītajos gadsimtos šādu taisnīgumu solīja paradīze un elle, nu pasaules gals.
Jāatzīstas, ka dažas iezīmes «pasaules gala» sižetā tomēr kaitina arī šo rindu autoru. Piemēram, gvelšana par to, ka tēma mudinot ļaudis vairāk padomāt par dzīves jēgu, mūžību un tādā garā. Atvainojiet, bet patiešām nenoliedzamais fakts, ka mēs visi nomirsim, ir daudz adekvātāks iegansts refleksijai par to, ko es kā indivīds daru, gribu, varu - nevaru.
Kaitina arī bezatbildības kultivēšana - redz', pasaules gals jau tāpēc ir pasaules gals, ka tur neko nevar darīt... Ja runā kaut par, cik noprotams, jo kairinošo elektrības un sakaru pazušanas iespēju, tad dažs labs pašmāju zinātnieks (?) varētu mazāk muldēt presē par svecēm, bet izskaidrot, ka sakaru pārrāvumu patiešām var izraisīt t. s. kosmiskie atkritumi (pašu cilvēku šiverēšanās kosmosā sekas), saduroties ar satelītiem, tomēr šobrīd tiek strādāts pie metodēm, kā šo problēmu atrisināt. Nevis pļurkstēt par princesēm un orākuliem, bet izskaidrot, kādi ir reālie riski, kādos virzienos mūsdienu zinātne strādā (un tas notiek!) to samazināšanai un ko sabiedrība var palīdzēt (kaut vai ar lielāku izpratni par zinātnes finansējumu).
https://www.diena.lv/raksts/sodien-laikraksta/musdienu-spoku-stasti-13979967