Kā piemēru varam apskatīt “Mēness atvaru”. Stāstījums sākas ar noslēpumainu notikumu. Sena civilizācija, aizmirstu dievu kulti, nospiedoša atmosfēra un ne ar ko neizskaidrojamas dabas parādības – kanonisks Lavkrafta horors. Visu caurvij biedējoša noslēpuma un sajūsmas maisījums ar mežonīgu izmisumu. Taču darbības gaitā ekšens sāk ņemt virsroku pār atmosfēru, parādās darboties varoši varoņi, kas gatavi bezbailīgi mesties iekšā piedzīvojumos. Un nespēji ne attapties, kad horors ir pārvērties par tādu kā “Ceļojumu uz Zemes centru”. “Tas tikai ir pagrieziens!” - domā lasītājs. Taču viņš pat nepaspēj līdz galam izdomāt šo domu, kad avantūru fantāzija pēkšņi pārvēršas par stingru zinātnisko fantastiku un autors sāk prātot par relativitātes teoriju, elektronu kustību pa orbītām un par planētu pavadoņu rašanos. Rodas iespaids, ka tavā priekšā pazib visas shēmas, kas tālāk tiks izstrādātas un uz kā balstīsies XX gadsimta fantastika.
Kaut kādā mirklī pieķer sevi pie domas, ka tu vairs nepārdzīvo par varoņiem, bet ar kaut kādu pētniecisku interesi sāc gaidīt, ar ko vēl tevi pārsteigs autors.
Ne velti atsauksmes par Merita romāniem tradicionāli ir neviennozīmīgas: autoru vienlaikus slavē un tajā pašā laikā pārmet viņam sižeta naivumu un vienkāršību, personāžu šablonus... Taču jāpadomā par to, ka tajos laikos – pirms simts gadiem – šie šabloni vēl nebija tik nodrāzti kā tagad. Otrkārt, Merits jau bija tieši tas, kas šos sižetus un varoņu tipus izstrādāja, nodeva publikas vērtēšanai, piespieda pieņemt un iemīlēt. Jāatzīst tas, ka autors nesāka būvēt miglainus, uztverei un izskaidrošanai sarežģītus tēlus, bet grāmatu lapaspusēs ieveda masu lasītājam ļoti saprotamus un tuvus personāžus.
Otrs iemesls tam, ka Meritu nepelnīti aizmirsa, bija tas, ka viņam piemita kaislība uz tā saucamajām lost-world novels – romāniem par zudušajām pasaulēm. Tajā mirklī, kad Abrahams tikko ienāca literatūrā, šo lauku jau sen bija izbradājuši viņa priekšgājēji, turklāt, rakstnieki, kas pacēlās virs viduvējā līmeņa. Žila Verna “Ceļojums uz Zemes centru” (1864), Raidera Hagarda “Viņa” (1887) un Artūra Konana Doila “Zudusī pasaule” (1912) – likās, pēc tādu darbu iznākšanas, jau būs grūti izgudrot kaut ko jaunu. Taču Merits cītīgi strādāja šajā žanrā, kaut arī žurnāli šos “zudušos” romānus ņēma publicēšanai jo tālāk, jo nelabprātāk. Tirgus izrādījās pārpildīts. Pēc tam lasītājam vienkārši palika neinteresanti. Uz Amerikas skatuves iznāca īsta zinātniskā fantastika, kas neizgudroja neizpētītus Zemes kaktiņus, bet paplašināja ierastās pasaules robežas un veda uz zvaigznēm. Sāka publicēties Roberts Hainlains, Aizeks Azimovs, Laions Spregs de Kamps, bet Merits kaut kādā mērā palika pagātnes palieka.
Deviņdesmito gadu beigās bija iespēja no jauna padarīt Meritu populāru – uz Indiana Džonsa filmu visas tautas mīlestības vai Grega Bīra nostaļģiski lieliskā romāna “Dinozauru vasara” (1998) bāzes. Taču leģendas atdzimšana nenotika. Vai nu izdevēji nokavēja momentu, vai arī lasītājiem tas vairs nebija vajadzīgs.
Dzīvais sakausējums.
Tajā pašā laikā Merita romāni ir pelnījuši, ja ne vispārēju mīlestību, tad kā minimums neviltotu uzmanību. Pirmkārt, no jau minētās pētnieciskās intereses – dažreiz, lai rastu priekšstatu par upi (šajā gadījumā – par fantastikas upi), jāpievērš uzmanība tās iztekai. Otrkārt, Merits māk ļoti labi radīt saspringtu atmosfēru, viņa skurpulozā uzmanība pret detaļām un priekšmeta zināšana, mākslinieciskās realitātes un dokumentalitātes apvienojums pievelk. Nav brīnums, ka pēc dažu viņa romānu iznākšanas, lasītāji rakstīja vēstules redakcijai, interesējoties, vai patiesi eksistē rakstnieka grāmatās aprakstītās zinātniskās biedrības un kā varētu sazināties ar doktoru Gudvinu (“Mēness atvara” un “Dzīvā metāla” varoni) vai doktoru Lovelu (tēlu no mistiskajiem detektīviem “Dedz, ragana, dedz!” un “Lien, ēna, lien!”). Šeit jāņem vērā fakts, ka Merits bija profesionāls žurnālists, kas nogājis ceļu no parasta reportiera līdz liela Amerikas iknedēļas izdevuma American Weekly redaktora amatam – karjeru sācis kā žurnālists - “izsūtāmais”, ar laiku viņš iemanījās radīt maksimāli ticamus, precīzus, reālus notikušā atspoguļojumus. Vēl vairāk, trīsdesmitajos gados viņš bija viens no desmit visatalgotākajiem valsts avīžu līdzstrādniekiem un vienā mierā varēja arī nerakstīt grāmatas – viņa alga žurnālā pārsniedza “fantastiskos” honorārus vairākas reizes. Taču nerakstīt Merits pēc visa spriežot nespēja. Atgriežoties mājās no darba, viņš nokļuva pavisam citā pasaulē, kur nebija steigas, kolēģu drudžainās darbošanās, kostīmu un kaklasaišu, pasaulē, kurā varēja radīt. Mājās Merits pētīja grāmatas par arheoloģiju, pētīja salīdzinošo reliģijas vēsturi, sarakstījās ar Nikolaju Rērihu, aizrāvās ar maģiju un audzēja halucinogēnās sēnes. Un vēl, atšķirībā no Berouza un Lavkrafta, kas dzīvoja diezgan garlaicīgi un pildīja savas grāmatas ar pilnīgi izdomātiem tēliem, Abrahamam bija dzīvu, īstu piedzīvojumu pieredze. Tieši tā deva viņa romāniem īpašu ticamību.
Viss sākās 1902. gadā, kad jaunais reportieris iepazinās ar kādu Sailasu Veiru Mičelu – ārstu-neiropatalogu, rakstnieku un aizrautīgu dabas noslēpumu pētnieku. Iespējams, ka tieši pazīšanās ar viņu Meritam iedvesa ideju, ka visas parādības var izskaidrot no zinātnes un materiālistisko teoriju redzes viedokļa. Pa dienu Abrahams vāca Filadelfijas slimnīcās materiālus par noziegumu un ceļu negadījumu upuriem, bet vakaros iepazinās ar tekstiem par paranormālām parādībām, maģijas praksi un tautas medicīnu – ar tiem viņu cītīgi apgādāja Mičels.
Drīz žurnālists no teorijas pārgāja uz praksi: 1903. gadā viņš devās uz Centrālo Ameriku un varēja paša acīm ieraudzīt seno civilizāciju pieminekļus, staigāt pa šamaņu takām, meklēt konkistadoru atstātos dārgumus un senās indiāņu kapu vietas. Šāda pieredze Meritam bija neatsverama kā reportierim, tieši ar to viņš varēja sākt savu “avīžu” karjeru. Bet viss, kas neievietojās žurnālu formātā, atspoguļojās viņa daiļdarbu tekstos. Merita grāmatas sevī apvienoja neparastu precizitāti un reālismu – un košu iztēli, kas neievietojās ikdienišķās esības un zinātnes rāmjos.
Ar vienu vārdu sakot, lasītāji, kas vēlējās parunāt ar viņa piedzīvojumu romānu varoņiem, mierīgi varēja vērsties pie paša autora.
Iespējams, ka viņa popularitātes noslēpums slēpjas tieši šajā šīspasaules un tāspasaules, ierastā un noslēpumainā sakausējumā.
Un par Abrahama Merita dzīvi vairāk stāsta nevis biogrāfiska izziņa, bet gan ainas no viņa romāniem, kad zem Seno Dievu bargajiem skatieniem varoņi vēro apkārt notiekošās fantasmagorijas un, neliekoties traucēti, strīdas par radioaktīvo elementu dabu.