Meritam piemita spēja sacerēt stāstus un viņš kļuva par pašu jaunāko avīzes The Philadelphia Inquirer reportieri – tā bija bulvāru lapele, tāpēc par darba laiku tajā nākošais, ietekmīgais žurnālists atcerēties nemīlēja. Iemēģinājis roku, viņš drīzumā sāka sadarboties ar solīdākiem Filadelfijas izdevumiem, īpaši specializējoties kā izbraukumu reportieris. Merits interesējās par arheoloģiju un etnogrāfiju, vairākas reizes piedalījās ekspedīcijās uz Centrālo Ameriku, rakstot no turienes aizraujošas reportāžas. 1912. gadā Merits kļūst par galvenā redaktora palīgu iknedēļas izdevumā American Weekley, bet 1937. gadā par šī izdevuma vadītāju.
Kā fantasts Abrahams Merits debitē ar stāstu “Caur pūķa stiklu” žurnālā All-Story (1917. gada novembrī). Panākumi atnāk pēc noveles “Mēness atvars” publicēšanas tajā pašā All-Story 1918. gada jūnijā. Pēc tam tā tika pārstrādāta un papildināta par romānu ar tādu pašu nosaukumu. Pavisam Merits savas dzīves laikā publicēja astoņus romānus, apmēram desmit stāstus un dažas poēmas. Dažus Merita melnrakstus pēc viņa nāves pabeidza rakstīt viņa draugs Hanness Boks.
Abrahams Merits nomira no sirdslēkmes 1943. gada 21. augustā, savā vasaras mājā Indianrokā (Floridas štatā).
Bibliogrāfija [nosaukumi latviski – tulkojums no raksta krievu teksta – t.p.]:
“Mēness atvars” (The Moon Pool, 1918), “Dzīvais metāls” (The Metal Monster, 1920), “Ištaras kuģis” (The Ship of Ishtar, 1924), “Septiņi soļi pie Sātana” (Seven Footprints to Satan, 1927), “Bezdibeņa seja” (The Face in the Abyss, 1931), “Mirāžas iemītnieki” (The Dwellers in the Mirage, 1932), “Dedz, ragana, dedz!” (Burn, Witch, Burn!, 1932), “Lien, Ēna, lien!” (Creep, Shadow, Creep!, 1934) un divi Hannesa Boka pabeigtie darbi - “Sieviete-lapsa un gaišzilā pagoda” (The Fox Women and the Blue pagoda, 1946), “Melnais ritenis” (The black Wheel, 1947). Garstāsti “Mēness atvars” un “Bezdibeņa seja” (garstāsts iznāk 1923. gadā) piedzīvo turpinājumus romānos: attiecīgi, “Mēness atvara iekarošana” (The Conquest of the moon Pool, 1919) un “Čūsku māte” (The Snake Mother, 1930), taču nākošos izdevumos ar vienu izņēmumu tiek publicēti kā viens romāns, tāpēc dažādās bibliogrāfijās sastopams dažāds darbu skaits. Romāns “Dedz, ragana, Dedz!” ir divas reizes ekranizēts: 1936. gadā ar nosaukumu “Sātana lelle” (The Devil-Doll) un 1961. gadā - “Cilvēku-leļļu lāsts” (The Curse of the Doll People, oriģinālā – Munecos Infernales). Minētais romāns krieviski ir iznācis arī ar nosaukumu “Madāmas Mendelipas sātaniskās lelles” - sižets ir par raganu, kas gatavo cilvēkiem līdzīgas lelles, kurās iesloga dzīvu cilvēku dvēseles. “Mēness atvars” stāsta par to, kā tiek atklāts portāls uz veselu pazemes pasauli. “Dzīvais metāls” ir netiešs šī romāna turpinājums. “Ištaras kuģis” ir fantāzijas avantūru romāns, kurā mūsdienu cilvēks ar artefakta palīdzību nokļūst Senās Babilonijas pasaulē, kur viņam nākas piedalīties seno dievu cīņās. “Septiņi soļi pie Sātana” stāsta par ceļotāju Džeimsu Kirkhemu, kas nokļūst noslēpumaina miljardiera, kas sevi sauc par Sātanu, nagos un spiest piedalīties tā izdomātajā nāvējošā spēlē. Arī šis romāns ticis ekranizēts (1929). “Seja bezdibenī” atkal ir avantūra-fantāzija par vēl vienu “zudušo pasauli”. “Mirāžas iemītnieki” ir avantūra-fantāzija ar dvēseļu pārceļošanu Mongolijā. “Lien, Ēna, lien!” savukārt, ir netiešs “sātanisko leļļu” turpinājums.
Aizmirstais mīlulis.
1938. gadā žurnāls Argosy All-Story veica aptauju, lai noteiktu publikas pašu mīļāko darbu no visiem, kas jebkad ir publicēts šī izdevuma lappusēs. Rezultātā ar lielu atrāvienu uzvarēja "Ištaras kuģis", kura autors bija Abrahams Merits, ko cildināja par autora izdomu, dīvaino un biedējošo pasauli, un apraksta dokumentalitāti. Rakstnieks apsteidza pat Edgaru Berouzu, kas jau tad bija slavens ar cikliem par Marsu un Tarzānu, un Ērlu Stenliju Gārdneru, kura lieliskie detektīvi tikko sāka parādīties no tipogrāfijas, un vienu no Amerikā tik mīlētā vesterna žanra pamatlicējiem Zeinu Greju. Romānu-uzvarētāju tika nolemts publicēt vēlreiz. Un tad jau par rakstnieka popularitāti nobalsoja nevis ar vēstulēm redakcijai, bet ar naudas zīmēm – Argosy grāmatvedība atzinās, ka samaksājuši Meritam par atkārtoto publikāciju vairāk, nekā autoriem par “svaigiem” tekstiem.
Pirms dažiem gadiem Hugo Gernsbeks veica līdzīgu aptauju starp sava žurnāla Wonder Stories lasītājiem – lai gan slavenais redaktors uz reiz bija uzstādījis stingrus rāmjus aptaujai, viņš lūdza nosaukt interesantāko darbu tieši zinātniskajā fantastikā. Un – kas to varēja domāt, arī šeit uzvaru izcīnīja Merits ar savu “Mēness atvars” (1918). Uzvara bija vērtīga ar to, ka tas bija autora debijas darbs lielajā formā.
Līdz pagājušā gadsimta četrdesmito gadu vidum Meritu uzskatīja par vienu no pašiem pazīstamākajiem amerikāņu žanru rakstniekiem – viņu mīlēja, zināja, lasīja un pārlasīja. Lavkrafts pasauca viņu savā starpautoru projektā, žurnālu redakcijas kāvās par viņa romāniem, taču neskatoties ne uz ko fantastika ASV ar katru gadu kļuva arvien mazāk populāra – to pakāpeniski izspieda detektīvs. Merita spalva radīja varoni Džeimsu Kirkhemu, kas vēlāk kļuva par vienu no Indiana Džonsa prototipiem. Piedzīvojumu mīļotāji sajūsminājās par galvu reibinošajiem piedzīvojumiem, kas tika aprakstīti “Bezdibeņa sejā” (1923), detektīvu cienītāji pārlasīja “Septiņus soļus pie Sātana” (1927) un “Dedz, ragana, dedz!” (1932), bet tie, kas gribēja “šausmīgāk un par vecajiem dieviem”, bija aizrauti ar kauju uz “Ištaras kuģa” (1924). Amerikāņu bibliogrāfs Everets Bleilers nosauca Meritu par visbiežāk pieminēto trīsdesmito gadu fantastikas autoru.
Pagāja desmitgades. Berouzu un Lavkraftu turpina izdot atkārtoti, viņu romānus ekranizē un mūsdienu lasītājs lieliski pazīst Tarzānu un Ārkhemas šausmas... Bet par Abrahamu Meritu gandrīz ir aizmirsuši. Ja runā par izdevumiem krievu valodā, tad 1928.-1929. gadā Meritu regulāri drukāja “Mir prikļučeņij”, nākošais izdošanas vilnis sekoja deviņdesmito gadu sākumā, pēdējā izdotā grāmata datēta ar 2003. gadu. Pēc tam – klusums.
Turklāt, viņa grāmatas pārsteidzoši maz ir tikušas ekranizētas. Likās, ka ir visi priekšnoteikumi, lai filmas būtu – autors populārs, sižeti lieliski piemēroti masu kino. Taču fakts paliek fakts: tikai retais režisors ir iedrošinājies iemiesot Abrahama dīvainās un detalizēti iezīmētās pasaules uz platekrāna.
Kā tad tā ir sanācis, ka, iegūstot neticamu popularitāti dzīves laikā, tikai pēc dažiem desmitiem gadu Merits izrādījās nonācis “aiz borta”?
Nobeigums sekos.