Nereti dzirdam vaimanas, ka Sieviešu diena ir mūsdienām nepiemērota padomju svētku atlieka. Mēdz teikt: «Tas nav priekš mums», «Es nejūtos uzrunāta». Taču, ja apzināmies, ka Latvijas tauta ir bijusi pirmā visā Eiropā, kas pavēra politiskās emancipācijas ceļu sievietēm, varam papildināt Sieviešu dienas jēgu ar mūsdienīgu skatījumu uz šo vērā ņemamo Latvijas panākumu.
Taču velti šādu faktu meklēt sieviešu emancipācijas vietnēs internetā. Portālos par pirmo «valsti» ar sieviešu balsstiesībām tiek minēta Somijas hercogiste 1906. gadā, kaut gan Latvija 1905. gada revolūcijas laikā to jau bija apsteigusi gadu iepriekš. Pat Latgale, kura vēl bija iekļauta Krievijas Vitebskas guberņā, pievienojās piektā gada pārmaiņām.
Kā notika šis ievērojamais politiskās līdzdalības pavērsiens? Vēstures vietnēs plaši izklāstīti tā laika notikumi. Kā ziņoja Anglijas laikraksts Daily Telegraph, 1905. gada ģenerālstreiku un protestu pret ķeizara varu rezultātā de facto varu Latvijā bija pārņēmušas t. s. federatīvās komitejas, kas apvienoja protestu galveno organizatorisko spēku - Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju - ar mazākām grupām un citu tautību organizācijām. 31. oktobrī, reaģējot uz ķeizara Nikolaja II piekāpīgo manifestu, kas piedāvāja Valsts domei jaunas pilnvaras, nodrošinot, ka neviens likums neiegūtu likumīgu spēku bez Valsts domes piekrišanas, federatīvās komitejas izsludināja atklātas sapulces. Laikraksts Dienas Lapa ziņoja, ka Rīgas Latviešu sabiedrības ēkā Romanova (vēlāk Lāčplēša) ielā ieradās «ap 7000 cilvēku, strādnieki, kalpotāji, intelliģence, jaunatne».
Šī sapulce, kas vienlaikus notika četrās pārpildītās zālēs, izsludināja «jaunas pilsētas domes vēlēšanas uz vispārējas, tiešas un aizklātas vēlēšanas pamata», kā arī izsludināja nepieciešamību pēc valsts (Krievijas) Satversmes sapulces vēlēšanām, jo tobrīd prasība par Latvijas neatkarību vēl nebija guvusi plašu atsaucību ārpus relatīvi mazās Sociāldemokrātu savienības.
Rīgas apriņķa «pagastu vecāko un skrīveru» 9. novembra sapulce uzaicināja visu «Vidzemes latviešu daļas, Kurzemes un Inflantijas (t. i. Latgales)» pagastus sūtīt savus delegātus uz vispārēju pagastu delegātu kongresu, kas 2. un 3. decembrī notika Rīgā. Kongresā piedalījās ap 1000 delegātu no visiem Kurzemes, Zemgales un Vidzemes pagastiem, kā arī atsevišķi delegāti no Latgales. Latvijas pagastu delegātu kongress apstiprināja, ka visā Latvijā: «Jānodibina jauna pašvaldība uz stingri demokrātiskiem pamatiem.»
3. decembrī (pēc vecā stila kalendāra) Latviešu pašvaldību aizstāvju sapulce, kā tā sevi dēvēja, apsprieda jauno pašvaldības iekārtu un nolēma, ka jau tuvākajās dienās, bet ne vēlāk par 23. decembri «katrā pagastā, kur tas vēl nav noticis, jāsasauc pilnas pagasta sapulces, piedaloties visiem pilngadīgiem pagasta iedzīvotājiem (..) kā vīriešiem, tā sievietēm». Pagastu sapulcēm uzdeva ievēlēt rīcības komitejas vismaz piecu locekļu sastāvā. Kongress piezīmēja, ka «katra tautība, un tamlīdz arī latvieši, savienosies pēc iespējas vienā pašvaldības vienībā», rakstīja Dienas Lapa. Tas, ka par sieviešu līdztiesības jautājumu neparādījās nozīmīgas debates, iespējams, norādīja arī uz latviešu sabiedrībā daļēji pašsaprotamo nozīmīgo sieviešu lomu ģimenes sadzīvē, iespējams, arī uz Aspazijas drāmu ietekmi.
Pēc cara Vidzemes guberņas žandarmērijas ziņojumiem, pagasta vecākie un skrīveri izsūtīja «oficiālus uzaicinājumus visiem vietējiem iedzīvotājiem», un, piemēram, Allažu pagastā «sapulcējās 200-300 vīriešu un sieviešu (..) (un) ap 10 cilvēku, vīrieši un sievietes, ievēlēti pagasta domē». Turklāt par pagasta tiesas loceklēm ievēlētas «jaunavas Anna Krūmiņa un Anna Kalniņa». Rezultāts ierakstīts pagasta valdes protokola grāmatā, ko parakstījuši vēlētāji. Savukārt Ādažu pagastā ievēlēja trīs sievietes: Amandu Cielēnu un «saimnieces Emiliju Zeltiņu un Lucani».
Krievijas represijas drīz vien likvidēja šo jauno kārtību, taču šodien, kad Eiropas politiskā kultūra piešķir lielu uzmanību diskriminēto sabiedrības grupu cīņai par savām līdztiesībām, ir pienācīgs brīdis atgādināt, ka arī Latvijas progresīvie spēki jau pirms 109 gadiem bija Eiropas priekšgalā, pirmajiem aicinot sievietes līdzdarboties vēlēšanu procesā un ievēlot sievietes amatos. Šodien Latvijā šis process attīstījies tiktāl, ka 2009. gada pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, pēc Eirobarometra datiem, sievietes balsoja pat par 8% biežāk nekā vīrieši.
Tomēr visai Eiropai der apzināties, ka šādi procesi sākās tieši Latvijā strauju pārmaiņu laikā XX gs. sākumā. Šis fakts ir pelnījis ES institūciju uzmanību. Un kad gan varētu būt labāks laiks nekā 2015. gada 8. marts, lai pastiprināti pievērstu visas Eiropas uzmanību šim faktam, ar starptautisku konferenci atzīmējot šo notikumu? Jau tagad marts mēdz piesaistīt ārzemju mediju fokusu citām mūsu reģiona vēsturiskajām tēmām.
8. marts būtu pateicīgs laiks Latvijas politiskajai vēsturei piešķirt papildu akcentu. Traģēdiju mums ir daudz, par to ir jāizglīto Rietumeiropas sabiedrība, bet lielāka rezonanse tādam pozitīvam panākumam kā pirmās vispārējās vēlēšanas ar sieviešu balsstiesībām var spēlēt nozīmīgu lomu, lai Latvijas - un šajā gadījumā sieviešu - vēsturiskā cīņa par taisnību tiktu līdz saknēm labāk izprasta.