Terijs Prečets ir viens no maniem iemīļotākajiem autoriem, tāpēc brīdinu, ka viss tālāk rakstītais nebūs objektīvs un ir jāuztver kritiski. Patiesībā ir tik ļauni, ka uzzinājusi par viņa nedziedināmo slimību, es visvairāk sabēdājos nevis par to, ka viņš varētu drīz nomirt, bet gan, ka man pēc tam tak vairs nebūs, ko lasīt. Ak, šis nožēlojamais, cilvēciskais egoisms. Dažas nelasītas Prečeta grāmatas man vēl krājumos ir, bet cenšos tās lietot pēc iespējas taupīgi.
„Monstrous Regiment” īsti neietilpst nevienā no Diskzemes cikliem. Grāmatā ir stāstīts par nelielu agrāru valstiņu Borograviju, kas visu laiku nepārtraukti konfliktē ar kaimiņu zemēm. Valsts ir ļoti konservatīva un reliģiska, viņiem ir visai nešpetns dievs Nuggans, kura pielūgšana balstās uz neskaitāmiem aizliegumiem. Par apgrēcību pret Nugganu tiek pasludinātas visdažādākās lietas – puzles, kaķi, zila krāsa, rudi mati, biešu smaka, apģērbs ar sešām pogām, akordeonisti un akmeņi. Piedzimt par sievieti šajā valstī jau ir apgrēcība pati par sevi. Kad aizliegto lietu sarakstā tiek iekļauta arī normāla rušināmaugu augseka, dzīve tādā agrārā valstī kļūst pavisam sarežģīta. Piedevām Nuggans ir noliedzis jebkādu informācijas pārsūtīšanu pa gaisu, piemēram, ar pasta baložiem – ja nu kāds no tiem notriec debesīs nejauši sastaptu Nugganam veltītu lūgšanu. Nelaimīgas sakritības dēļ Borogravijas un Zlobenijas robežupe pēc pavasara paliem maina virzienu un valsts teritorijā nokļūst daļa no Ankh- Morporkas optiskā telegrāfa klak torņiem, kurus ticīgie borogrāvieši uzreiz nojauc (apgrēcība pret Nugganu kā nekā). Tā nu konflikts iegūst plašākus mērogus, jo situācijas risināšanā iesaistās arī Ankh-Moporkas pārstāvji (komandors Vimes, Angva, u.c.)
Grāmatas galvenā varone Polija ir nonākusi visai smagā situācijā, jo viņas brālis ir iesaukts armijā un pazudis bez vēsts. Līdz ar to viņai nāksies zaudēt ģimenes biznesu, jo atbilstoši Nuggana noteikumiem sievietēm nav mantošanas tiesību. Tomēr viņa ir meitene, kura negrib tik viegli padoties liktenim, tāpēc slepeni pārģērbjas vīriešu drēbēs, kas sievietēm ir stingri aizliegts, nogriež matus, nosauc sevi par Oliveru, mazliet patrenējas atraugāties, urbināt degunu, lamāties, slāt šļūkājot kājas un piesakās armijā ar cerību sameklēt brāli un atvest to atpakaļ. Protams, drīz vien izrādās, ka viņa tur nepavisam nav vienīgā sieviete. Jauniesaukto pulciņš ir raibs – no kafijas atkarīga vampīre, reliģiska fanātiķe ar vīzijām par hercogieni, visai īpatnēja grūtniece, piromāne ar pamatīgu praktisko pieredzi, Igorina, kas savus garos matus ir noņēmusi ar visu skalpu un nēsā līdzi burciņā, mazliet patizls leitnants, kuram ir noslieces pārģērbties sieviešu drēbēs un runāt falsetā, un vēl daudzi citi interesanti personāži. Pāris epizodēs parādās arī Vimes, bet ļoti maz (man jau gribētos vairāk). Un vienā epizodē arī nekad neiztrūkstošā Diskpasaules Nāve, kurš laikam ir mans mīļākais Pračeta tēls. Skaidrs, ka varonēm nākas iekulties visdažādākajās ķezās un tikt galā ar visu līdz šim ievārīto putru.
Tomēr Prečetam ne visai labi izdodas grāmatas par sieviešu līdztiesības tēmu (arī „Equal Rites” ir viena no viņa vājākajām), bet viņš ir pelnījis atzinību kaut vai par savu labo gribu pievērsties šiem jautājumiem. Diemžēl ar pārīti zeķu nepietiek, lai tos atrisinātu. Grāmatā nav izteiktas kulminācijas un arī nobeigums varētu būt labāk izstrādāts, bet tajā, protams, ir Prečeta savdabīgais un neatkārtojamais humors.
‘We have a great respect for life, Polly,’ said Igorina solemnly. ‘It’s easy to kill thomeone, and almost impossible to bring then back again.’
‘Almost?’
‘Well, if you don’t have a realy good lightnening rod. And eveni if you have, they’re never quite same. Cutlery stends to stick to them.’
http://sibillasgramatas.wordpress.com/2013/11/14/monstrous-regiment-by-terry-pratchett/