"Ciparu uzbrukums".
Skaitļi 50 uzbrūkošie un 18 sašautie ienaidnieka tanki reāli nozīmēja tankus, kas devās uzbrukumā pret visu 316., panfiloviešu divīzijas 1075. pulku.Skaitli 28 Korotejevs bija nosaucis "uz acs", izskaitļojot no reālā kaujinieku skaita vienā vadā. Te arī sākās pats interesantākais...
Novembra beigas bija kritiskais moments kaujai par Maskavu. Fašistu tanki Volokolamskas virzienā bija galvenais drauds. Bija vajadzīgs iedvesmojošs piemērs, varonības paraugs, turklāt ne vien varonība upurējoties, bet varonība, kas nes uzvaru.
Saņēmis attiecīgus norādījumus no CK, "Sarkanās zvaigznes" redaktors Ortenbergs nolēma paņemt Korotejeva piezīmi par pamatu un izvērst to līdz ievadraksta apmēriem. Šo uzdevumu viņš uzticēja Krivickim, bet tā kā nekādu jaunu ziņu vienkārši nebija, tam nācās likt lietā literāro izdomu attiecībā uz panfiloviešu pārdzīvojumiem un vārdiem (ieskaitot hrestomātiskos "Krievija ir liela..."), ko viņi ir sacījuši.
Reālā kauja tika pacelta mīta līmenī.
Praktiskā ziņā bija jāsalauž karaspēkā reāli esošā "tankofobija", ko izsauca striecošie pancervafes divīziju uzbrukumi. Diezgan drīz "tankofobija" izzuda un protams, savu lomu te nospēlēja arī mīts par 28 panfiloviešiem. Kāpēc mīts?
Pēc tam, kad ienaidnieks sāka atkāpties mo Maskavas, tika nolemts, ka panfiloviešus pēc nāves apbalvos ar Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. Krivickis devās uz fronti noskaidrot, kā tur īsti bija, un atklāja, ka realitāte absolūti nesakrīt ar to, kas tika stāstīts avīzē.
Sarakstos nav minēts?
No tiem, kas piedalījās 16. novembra notikumos un šajā vai tuvākajās dienās vajadzēja atlasīt 28 varoņu vārdus. Vislabāk pulka komandieris Kaprovs [varbūt Karpovs? - t.p.] un viņa palīgi atcerējās notikumus, kas risinājās tiešā pulka štāba tuvumā, kur izvietojās 4. rota, taču rota - tie ir 100-120 cilvēki. Un tad varoņu lomai izvēlējās tanku iznīcinātāju vadu. Tā personālsastāva uz 16. novembri nebija, tāpēc štabisti nodiktēja to karavīru uzvārdus, ko atcerējās, tajā skaitā, acīmredzot arī no citām vienībām. Tā dienas gaismu ieraudzīja saraksts, ko "Krasnaja zvezda" publicēja 1942. gada 22. janvārī tā paša Krivicka rakstā "Par 28 kritušajiem varoņiem". Visi viņi pēc nāves tika apbalvoti ar Padomju Savienības Varoņa zvaigzni.
Likās, ka Ciparu leģenda ar to ir beigusies... Taču tālāk sākās nepatikšanas. kaujas sīkumus žurnālistam it kā bija izstāstījis viens no tā dalībniekiem, nāvīgi ievainotais ierindnieks Ivans Natarovs, taču izrādījās, ka viņš ir gājis bojā jau agrāk, pirms kaujas pie Dubosekovas.
Toties dzīvi bija palikuši veseli seši no "kritušajiem" varoņiem. Grigorijs Šemjakins un Ilarions Vasiļjevs tika atrasti kara hospitāļos un bez īpašām pūlēm saņēma savas "pēcnāves" Zelta Zvaigznes. Dmitrijs Timofejevs un Ivans Šadrins nokļuva gūstā un pēc kara, atgriezušies mājās, savus apbalvojumus saņēma tikai pēc ļoti daudzām pārbaudēm. Daniils Kožabergenovs tika atrasts 1942. gada vasarā, kad viņu nopratināja sakarā ar kauju pie Dubosekovas, viņš vienkārši nespēja apvienot realitāti ar literāro izdomu un paziņoja, ka nekādos tādos notikumos nav piedalījies. Savu Zelta Zvaigzni viņš tā arī nesagaidīja.
Īpaši dramatisks izvērtās Ivana Dobrobabina liktenis, kas nokļuva gūstā, kļuva par policaju, pēc tam atkal dienēja Sarkanajā Armijā. Kad viņu arestēja, viņš uzstāja, ka ir bijis faktiskais vada komandieris pie Dubosekovas. Trīsdesmit gadus vecais poļitruks Vasīlijs Kločkovs pirms kara strādāja Almaatā par pārvaldnieka vietnieku ēdnīcu un restorānu trestā. Arī poļitruku uzdevums bija uzmudrināt karavīrus ar liesmainām runām, nevis tos vadīt kaujas laikā. Ja neskaita Kločkovu, tad vecākais pēc dienesta pakāpes starp 28 panfiloviešiem bija vecākais seržants Gavriils Mitins, bet viņš patiešām gāja bojā, tāpēc par saviem varoņdarbiem neko izstāstīt nevarēja.
Kara prokuratūra veica izmeklēšanu, kuras rezultātus 1948. gada jūnija vidū justīcijas ģenerālleitnants Nikolajs Afanasjevs nosūtīja VKP(b) CK sekretāram Andrejam Ždanovam kā dienesta piezīmi. Tajā bija teikts, ka "28 panfiloviešu gvardu varoņdarbs, kas tika publicēts presē, ir korespondenta Korotejeva, "Sarkanās Zvaigznes" redaktora Ortenberga un īpaši avīzes literārā sekretāra Krivicka izdomājums". Protams, ka piezīmei tālāku virzību nedeva, kāpec tas būtu vajadzīgs? Kāpēc būtu jāsagrauj tik iedvesmojošu, patriotisku leģendu? Turklāt leģendu, kas nemaz nebija tik tāla no īstenības, tāpēc ka kauja patiešām bija notikusi.
[Zīmīgi, ka raksts ievietots rubrikā "Versijas" un tā apakšvirsraksts ir "Vai 28 panfiloviešu varoņdarbs ir kara žurnālista izdoma?" - t.p.]