Ilgus gadus Rasputina vārds tika uzskatīts par izvirtības sinonīmu, uz ko it kā pastiprināti norāda viņa uzvārds, kura sakne apzīmē tieši izvirtuli. Rasputinam pārmeta seksuālu izlaidību, viņu dēvēja par izvarotāju un “trako mūku”, kurš pratis spēlēt uz cara ģimenes locekļu jūtām kā klavieru taustiņiem un čukstēja carienei ausī nejēdzīgus rīkojumus. Taču vārda “Rasputins” izcelsme patiesībā drīzāk meklējama upes sazarošanās vietā – gluži kā norāde uz viņa dzimšanas vietu.

Pateicoties daudzajiem mītiem, reālais Rasputins vēsturē ir teju vai zudis: tā vietā mēs redzam tikai viņa karikatūru – veci ar garu, šķidru bārdu, sliktiem zobiem un vēl sliktākiem darbiem. Taču bez šā kariķētā tēla vēl eksistēja arī gādīgs tēva, daudzu atzīts svētais vīrs un skaistuma cienītājs. Rasputina īstā dzīve un veikums izraisa strīdus vēl šobaltdien. Vai tiešām viņš bija vīrs, kurš kļuva par carisma kapraci, vai arī Rasputins darbojās ar vislabākajiem nodomiem, bet vēsture viņu vienkārši padarīja par grēkāzi?

Pokrovskas sādža bija maza pat pēc Sibīrijas mērauklas. Tā drīzāk vija attāla izkliedētu māju grupiņa milzīgajos Rietumsibīrijas plašumos. Ar 200 ēkām un ne vairāk kā 1000 iedzīvotājiem šī vieta bija neticami izolēts atspēriena punkts vīram, kura vārdu ienīda un no kā baidījās. Tomēr Grigorijs Rasputins piedzima tieši šajā klusajā, miegainajā zemnieku ciematā. Būdans piektais no ģimenes deviņiem bērniem, Rasputins neiederējās starp pārējiem jau kopš agras bērnības. Viņš negāja skolā, jo tādas tur gluži vienkārši nebija, un ātri vien sāka nodoties izlaidībai un plītēšanai. Apkaimes zemnieki uz dīvaino puiku raudzījās šķībi, un dzimtajā ciemā viņš bija gluži kā svešinieks. Zemnieku smagais ikdienas darbs puisim šķita garlaicīgs un tukšs – viņš sāka zagt zirgus un darīt jebko, kas garlaicīgajai ikdienai piešķīra krāsainību. Daži pētnieki gan uzskata, ka stāsti par zirgu zagšanu varētu būt izdomājums – tajos laikos tas bija nopietns noziegums diez vai būtu palicis bez nopietnām sekām.

Rasputins nebija muļķis – noziedzīgu dzīvi viņš dzīvoja nevis aiz nezināšanas, bet sajūtas, ka dzīvē kaut kā pietrūkst, dēļ. Viņam bija sieva, pat bērni, taču dziļa tukšuma sajūt tik un tā neatstāja. Pārkāpis 20 gadu, viņš pateicoties izraidījumam vai dievišķajai providencei, nonāca nesen paplašinātajā Verhoturjes klosterī. Šeit viņš sastapa savu vientuļnieku mūku Makariju, kurš vadīja savu pieticīgo dzīvi mežā pie klostera. Rasputina saskarsme ar svēto vīru lēnām pārvērta dumpīgo jaunekli par dziļi garīgu cilvēku. viņš atmeta alkohola, tabakas un gaļas lietošanu. Atgriežoties Pokrovskā, nepakļāvīgais dumpinieks bija kļuvis par ļoti ticīgu cilvēku.

Rasputinu bija dziļi iespaidojis tēvs Makarijs, taču ne pats klosteris. Viņš ne tikai apsūdzēja to kā vietu, kurā piekop “nešķistību” – acīmredzot homoseksuālismu – bet arī deklarēja, ka klostera dzīve viņam neder, jo “tur notiek vardarbība”. Viņš uzskatīja, ka, tikai ceļojot pa pasauli, būs iespējams nonākt tuvāk Dievam un pestīšanai. Visā savas dzīves gaitā Rasputins nevarēja mierīgi nosēdēt uz vietas, un pavisam noteikti viņš nebija radis klanīties varas priekšā un akli paklausīt pacēlēm, tādējādi nebija nekāds brīnums, ka perspektīva dzīvot tumšā klosterī viņu nesajūsmināja. Rasputins nebija dvēseliski piederīgs mazām provinciālām vietiņām vai dzīvei aiz slēgtām durvīm. Viņš vēlējās izzināt pasaules plašumus, tāpēc bija laiks posties ceļā.

Rasputins sakravāja nedaudzās mantas, pateica ardievas ģimenei un uzsāka klejojoša mistiķa dzīvi. Mēs nezinām viņa svētceļojumu ilgumu un mērotos attālumus šajā dzīves posmā, taču iespējams, ka Easputins sasniedza pat pareizticīgās baznīcas centrālo vietu – Atosa kalnu Grieķijā. Dažkārt viņš mājās neparādījās gadiem ilgi, un sievai ar bērniem bija grūti atpazīt vīrieti, kurš negaidīti parādījās uz sliekšņa. Arī savās svētceļnieka gaitās Rasputins mina pats uz savas takas. Viņam nepatika sekošana pieņemtajām normām – tā vietā viņš rīkojās pēc sava prāta. Piemēram, valkāja vienu un to pašy kreklu visa gada garumā. Viņš bija dumpīgs un stūrgalvīgs, bet arī domājošs, neatkarīgs un ar pārsteidzoši atvērtu prātu.

Savos ceļojumu gados Rasputins sastapa daudzus un dažādus cilvēkus no visām Krievijas sabiedrības kārtām. Viņam izveidojās uzskatu, turklāt viņš sevī atklāja un attīstīja spējas lasīt ļaužu dvēselēs. Daudzi vēlāk savās atmiņās minēja, ka Rasputina izteiktā īpašība bijusi ļoti spēcīgs magnētisms. Viņš bija apveltīts ar talantu ātri saprast cilvēkus un precīzi zināja, ko viņiem teikt, tādējādi nelīdzinoties iepriekš sastaptajiem priesteriem un svētajiem vīriem. Taču, kad Rasputins pamazām iekaroja popularitāti, viņš piesaistīja arī negatīvu uzmanību. Ātri izplatījās baumas, ka viņš bieži esot redzams jaunu dāmu sabiedrībā, ka sekotājas mazgājoties kopā ar viņu pirtī un ka Rasputins mācot viņām mistiskus rituālus.

Sevišķi nikni Rasputinu zākāja Pokrovskas mācītājs, kurš acīmredzot nespēja samierināties ar domu, ka neizglītots zemnieks izpelnās lielāku uzmanību par viņu pašu un viņa mācībām. Popa nelabvēlības dēļ Rasputina sapulces tika izbeigtas un mācītājam droši vien šķita, ka ar to viss ir cauri. Tomēr viņš nevarēja iedomāties, ka Rasputins ir tikai savas slavas ceļa sākumā.

Kad Rasputins paziņoja par nodomu doties uz Sanktpēterburgu, kāds cits svētais vīrs viņu brīdināja, ka “lielpilsēta tevi sagraus”, taču brīdinājums tika ignorēts – Rasputina sirds sauca viņu uz galvaspilsētu, un neviens viņu nespēja atrunāt. Lai gan Rasputins bija ceļojis pa pasauli, viņš bija pilnīgi nesagatavots dzīvei lielpilsētā. Par laimu viņa iepriekšējie darbi nebija palikuši nepamanīti un līdzi bija dota rekomendācijas vēstule, kas ļāva satikt Sanktpēterburgas garīgā semināra rektoru bīskapu Sergeju. Pateicoties šīm attiecībām, par Rasputinu uzzināja ziņkārīgā galvaspilsētas elite. Grāfus un grāfienes fascinēja ceļinieks netīrajās drēbēs ar viņa maigo balsi, spēcinošajiem vārdiem un īpašo valdzinājumu. Daudziem ikdienas dzīves garlaikotajiem aristokrātiem svētā vīra īpatnības – garie mati un sieviešu skūpstīšana pirmajā tikšanās reizē – kalpoja kā izklaide. Svētais tēvs kļuva par galvaspilsētas salonu sarunu objektu un regulāru sarīkojumu viesi.

Drīz vien viss “sabiedrības krējums” bija iepazinies ar Rasputinu. Viņa turpmākajai dzīvei liktenīga izrādījās iepazīšanās ar Melnkalnes princesi Milicu un viņas māsu Anastasiju, kuras bija rados ar cara ģimeni un ar Rasputinu iepazīstināja divas ietekmīgākās figūras visā Krievijā – caru Nikolaju II un carieni Aleksandru. Rasputins bija izmantojis savus iedarbīgos vārdus un šarmu, lai no zemākā Krievijas sabiedrības pakāpiena paceltos līdz pašai augšai.

Rasputins imperatora ģimenē uzradās ideāli piemērotā brīdī. Krievijā pēc pazemojoša zaudējuma karā ar Japānu valdīja jukas. Caram bija jātiek galā ar “asiņainās svētdienas” sekām, kad imperatora gvarde 1905.gada janvārī apšāva simtiem miermīlīgu demonstrantu. Lai arī Nikolajs pats personīgi nebija devis pavēli atklāt uguni, daudzu acīs cars, kuru līdz tam viņi bija uzskatījuši par “tēvu”, kļuva par ļaunuma iemiesojumu. Pastāvēja reālas briesmas, ka Nikolajs II var zaudēt kontroli pār valsti. Un šajā trauksmainajā laikā Rasputins pacietīgi uzklausīja Aleksandras raizes, un viņi ilgstoši runāja par reliģiju. Svētais vīrs mierīgi klāstīja, ka viņas vīram jākļūst tuvākam tautai un viņai jāuzticas šiem vārdiem. Aleksandra ātri vien satuvinājās ar Rasputinu, jo ticēja, ka šo cilvēku sūtījis Dievs, lai nostiprinātu cara dzimtu.

Aleksandras uzticēšanās Rasputinam bija tik liela, ka brīžos viņas dēls Aleksejs piedzīvoja kārtējo hemofīlijas lēkmi, cariene nekavējoties lika atsaukt svēto vīru. Zēns bija imperatora ģimenes vienīgais vīriešu kārtas mantinieks, un māte viņu dievināja un bezgalīgi rūpējās. Cariene labi apzinājās stāvokļa nopietnību – no šīs iedzimtās, pa vecmāmiņas, Anglijas karalienes Viktorijas līniju mantotās slimības viņa jau bija zaudējusi tēvoci un brāli. Viņa baidījās, ka tā prasīs arī dēla dzīvību. Aleksejs bija kļuvis par Krievijas valdošās dinastijas simbolu – viņa glābšana bija visas impērijas glābšana. Aleksandra bija konsultējusies ar daudziem ārstiem un izmēģinājusi dažādas ārstniecības metodes, taču nekas īsti nepalīdzēja. Tad varbūt līdzēt varēja svētais tēvs?

Rasputins ieradās pilī, sāka skairīt lūgšanas pie zēna gultas un pārsteidzošā kārtā spēja nomierināt bērnu, kurš sāka strauji atlabt. Citā gadījumā Aleksejs savainoja kāju un dienām ilgi nogulēja gultā, ciešot un vaidot. Atcerēdamās, ka Rasputinam iepriekš bija izdevies atvieglot viņas bērna stāvokli, Aleksandra nosūtīja telegrammu. Rasputins nekavējoties atbildēja: “Mazais nemirs. Neļaujiet dakteriem pārāk noņemties ar viņu.” Tiklīdz viņš  to bija pateicis, zēna veselība sāka uzlaboties, un Aleksandra bija pārliecināta, ka tieši Rasputins ir gādājis par viņa atlabšanu. Rezultātā Rasputina vieta cara namā bija nodrošināta. Lai gan viņa galvenais uzdevums bija Alekseja dziedināšana, viņš kļuva par ģimenes ciešu uzticamības personu, dažkārt kalpojot par padomdevēju pašam caram. Piemēram, viņš ieteica Nikolajam atturēties no iesaistīšanās Pirmajā pasaules karā, skubināja viņu labāk salīgt mieru ar Vāciju. Tomēr, pretēji vēlāk plaši izplatītajam uzskatam, ka cara ģimene vienmēr uzklausījusi Rasputina padomus, vismaz šajā gadījumā tie nerada dzirdīgas ausis, un cars nolēma iesaistīties karā, tā parakstot pats sev nāves spriedumu. Rasputina pietuvinātība un šķietamā ietekme uz cara ģimeni nepalika nepamanīta. Baumoja, ka, dzīvojot Gorodovajas ielas apartamentos, Rasputinu bieži apciemojot zemnieki, lai veiktu slepenus seksa rituālus. Daudziem, kas bija satikuši “trako mūku”, šie apgalvojumi nešķita bez pamatojuma, jo viņa uzvedība pret sievietēm tika uzskatīta par pārlieku frivolu, bet svētā vīra acis, pēc visiem nostāstiem, bijušas savādi hipnotizējošas. Kādās tā laika atmiņās par Rasputinu bija rakstīts: “Kas viņam par acīm! Viņa skatienu nav iespējams ilgi izturēt. Viņā ir kaut kas grūti izprotams – it kā tu izjustu fizisku spiedienu, kaut arī viņa acis dažkārt laipnībā mirdz, taču tik nežēlīgas un biedējošas tās kļūst dusmās...” Daudzi no tiem, kas sākumā dievināja savādo vīru, vēlāk pieslējās tiem, kuri viņu dedzīgi ienīda...

Daži Rasputina ienaidnieki devās tieši pie Nikolaja un Aleksandras, lai brīdinātu par viņa nelabvēlīgo ietekmi, taču abi itin ātri sūdzētājus aizraidīja prom. Kad  Nikolaju skubināja izsūtīt svēto vīru uz Toboļsku, viņš izteicās: “Es pazīstu Rasputinu pārāk labi, lai ticētu visām tenkām par viņu”. Viena no smagākajām apsūdzībām pret Rasputinu bija viņa it kā piederība hilistiem – pagrīdes sektai, kas atšķēlusies no pareizticīgās baznīcas. Fakts, ka viņš bija labs dejotājs, bet sekta bija zināma ar savām dejām un iespējamu seksuālu vaļību, šķietami pielēja eļļu apsūdzības ugunij. Daudzi baznīctēvi tai pieslējās, pārmetot Raspurtinam amorālas izdarības. Par arvien jaunām un jaunām apsūdzībām gādāja arī politiskās policijas jeb žandarmērijas vadītāji, kuri Rasputinu nevarēja ciest. Aģenti regulāri novēroja Rasputina namu un rakstīja ziņojumus, bieži vien sabiezinot krāsas, lai “trako mūku” parādītu pēc iespējas nelabvēlīgākā gaismā.

Lielākoties gan aģentu ziņojumi bija ļoti virspusēji un bez atsauces uz tiešiem avotiem. “Daudziem ir nācies dzirdēt, ka Rasputina namā bieži norisinās kaut kādas sektantiskas lūgšanas, turklāt tās visas notiek pēv dziedāšanas un lēkāšanas līdz bezsamaņai. Pēc tam visi iet pa pāriem gulēt, bet reizēm visi guļ kopā” tādas rindas var lasīt vienā no žandarmērijas ziņojumiem bez atsauces uz konkrētiem lieciniekiem. Taču skandālu sacēla arī šādas nepārbaudītas ziņas un Valsts domes priekšsēdētājs Mihails Rudzjanko 1915.gada vasarā pat aicināja Tieslietu ministriju iebāzt Rasputinu aiz restēm, uz ko gan tieslietu ministrs varēja vien atbildēt, ka nav nekāda pamata to darīt. Kā mūsdienās teiktu, “melnā PR” kampaņai pieslēdzās ietekmīgais laikraksts “Birževije Vedomostj”, kas teju vai vārds vārdā pārpublicēja žandarmērijas savāktās tenkas par Rasputinu.

Saņemot šādu apsūdzību straumi, Nikolajam nebija citas izvēles, kā uzsākt izmeklēšanu pret svēto tēvu. Taču pēc diviem izmeklēšanas mēnešiem, kas neatnesa nekādus pierādījumus, tā tika izbeigta. Cara ģimene nosodīja ikvienu, kurš bija atļāvies kritizēt Rasputinu. Politiķi, kuri bija izteikušies pret viņu, bieži tika atstādināti no saviem amatiem, un vietā iecelti iztapīgāki un paklausīgāki cilvēki. Rasputina ietekme nu jau iesniedzās arī politikā. Vienalga, vai apsūdzības pret Rasputinu bija pamatotas, vai nē, daudziem tagad bija pamatots iemesls viņu nīst.

Ja Nikolajs nevēlējās tikt vaļā no Rasputina, tad viņiem abiem kopā bija jāiet bojā. Atbalstot cilvēku, ko daudzi uzskatīja teju vai par sātana iemiesojumu, Nokolajs arvien vairāk grāva savu reputāciju. Kritiskā robeža tika sasniegta, kad sākās Pirmais karš un cars pieņēma krievu armijas virspavēlnieka posteni. Bet tas nozīmēja biežu atrašanos lauka štābā, galvaspilsētu atstājot carienes ziņā. Savukārt Aleksandras galvenais padomdevējs, kā zināja visa pilsēta, bija Rasputins. Reakcija nebija ilgi jāgaida – ministri draudēja atkāpties, aristokrāti skaļi pauda neapmierinātību par cara lēmumu un aicināja viņu pārdomāt, taču ne Nikolajs, ne pats Rasputins neko lietu kārtībā mainīt nevēlējās.

Kā jau visi baidījās, Rasputins kļuva par Aleksandras tuvu uzticamības personu. Ja ticam izplatītajam mītam, tad caur carieni Rasputins ietekmēja caru un teju vai pārvaldīja visu valsti, taču patiesībā viņa ietekme ne tuvu nebija tik liela. No Aleksandras vēstulēm, kas adresētas Nikolajam, redzams, ka viņa gan vīram nereti deva padomus (iespējams, arū tādus, ko viņai bija pačukstējis Rasputins), taču cars vairumā gadījumu tos atstāja bez ievērības. Taču tas netraucēja izplatīties mītam par visvareno Rasputinu, kurš Krieviju grūž bezdibenī.

Grūti pateikt, ko tieši šajā laikā Rasputins juta. Stāsta, ka visa viņa uzvedība lielā mērā mainījusies pēc noslepkavošanas mēģinājuma 1914.gadā. iespējams, ka nāves tuvums lika viņam kļūt piesardzīgākam un mazāk uzticēties nepazīstamiem cilvēkiem. Lai arī ir teikts, ka Rasputins savos vārdos bijis tiešs un zināmā mērā skarbs, nav pierādījumu, ka viņš jelkad būtu bijis vardarbīgs vai nežēlīgs. Viņa raksturs bija neatkarīgs, stūrgalvīgs un ar neticamu pašapziņu apveltīts.

Rasputins bija iemantojis dažus bīstamus ienaidniekus aristokrātijas aprindās, kuri nolēma tikt galā ar “trako mūku”. Neapmierinātības iemesls bija ne tikai Rasputina ietekme uz cara ģimeni, bet arī ārpolitiskas dabas apsvērumi. Rasputins nekad nebija slēpis, ka ir pret Krievijas piedalīšanos Pirmajā pasaules karā, un laiku pa laikam mudināja caru noslēgt mieru ar Vāciju. Taču krievu aristokrātijas vidū bija daudz angloīdu, kuri iebilda pret izstāšanos no kara, kas nozīmētu Anglijas un Francijas atstāšanu Vācijai saplosīšanai.

Sazvērnieku grupa, kurā darbojās cara brālēns un parlamenta deputāts, iemānīja Rasputinu Jusupovu pilī, kā ieganstu minot tikšanos ar cara krustmeitu. 1916.gada 17.decembrī Rasputins iegāja Jusupovu pilī un dzīvs vairs netika redzēts. Viņa pazušana tika pamanīta nākamajā rītā, un sākāš izmeklēšana. Beigās ragā sasalušais ķermenis tika atrasts Mazās Ņevas upes krastā. Vīrs ar hipnotizējošo skatienu bija miris.

Kad sazvērnieki plānojs Rasputina slepkavību, viņu mērķis bija likvidēt “trakā mūka” ietekmi uz monarhiju. Taču monarhija vairs nebija glābjama, pat iznīcinot Rasputinu. Viņa slepkavības laikā Krievija jau pilnā sparā ripoja no kalna lejup un to glābt bija par vēlu. 1916.gada decembrī, īsi pirms nāvesm Rasputins rakstīja caram vēstuli ar pravietojumu, kurā teikts, - ja viņu nogalinās cara tuvinieki, tad “neviens no jūsu bērniem nenodzīvos ilgāk par diviem gadiem”. Viņš arīdzan pareģoja cara nāvi un antikrista atnākšnu, kas iegrūdīs valsti ciešanās un nabadzībā. Rasputins apgalvoja, ka “Krievzeme mirs”.

Daudzi Rasputinu dēvēja par šarlatānu un blēdi, kurš pakļāvis cilvēkus savai gribai ar saldiem vārdiem un hipnotizējošu skatienu. Iespējams, viņiem bija taisnība, jo mums nav iespēju uzzināt Rasputina patiesās spējas. Tomēr “trakajam mūkam” bija taisnība vienā lietā – desmit nedēļas pēc viņa nāves Romanovus gāza no troņa, un, tieši kā pareģots, divu gadu laikā visa cara ģimene vairs nebija starp dzīvajiem. Bija ļoti viegli uzvelt vainu dīvainam mistiķim, nevis vājam valdniekam, taču nu abi bija miruši un Krieviju sagaidīja haotiska un, kā solīja Rasputins, drūma nākotne.

Pašam Rasputinam nebija miera arī pēc nāves. Zinot sabiedrības lielākās daļas nepatiku pret viņu, cara ģimene nolēma nelaiķi apglabāt nevis viņa dzimtajā ciematā, lai nenāktos mirstīgās atliekas vest cauri pusei Krievijas, kur pa ceļam varētu izcelties dažādi ekscesi, bet gan klusi apglabāt Carskoje Selo. Ilgi gan viņam tur atdusēties nebija lemts, jo 1917.gada pavasarī jaunizveidotās Pagaidu valdības ministri ne tikai amnestēja Rasputina slepkavas, bet arī paklusām sarīkos “trakā mūka” līķa ekshumāciju un iznīcināšanu. Rasputina mirstīgās atliekas izraka, iekrāva automašīnā un, kad tai neplānoti beidzās degviela, tuvējā mežā vienkārši sadedināja. Ciest nācās arī Rasputina ģimenes locekļiem. Tajā pat pavasarī bars karavīru iebruka Rasputina sievas mājā un to brutāli izlaupīja, paziņojot, ka viss šis īpašums esot iegūts negodīgā ceļā. Bet vēl pēc pusgada vara atkal mainījās, to sagrāba boļševiki un sākās tik asiņainas orģijas, ka par Rasputinu visi aizmirsa....