Mūsu acu priekšā ir trīs attēli. Amerikas Savienoto valstu divdolāru banknote, kā arī fragmenti no kanādiešu desmitdolāru banknotes un Krievijas impērijas 1898. gada parauga viena rubļa kredītbiļetes.
Neko kopīgu starp šiem attēliem jūs neatrastu pat pēc rūpīgas pētīšanas. Taču kaut kas kopīgs tomēr ir. Visas trīs naudas zīmes apvieno māņticība, kas radusies tūlīt pēc tam, kad šīs banknotes parādījās apgrozībā.
1954. gadā Kanādā tika laista jauna papīra naudas sērija ar nomināliem 1, 2, 5, 10, 20, 50, 100 un 1000 dolāri. Nekas neparasts šo naudas zīmju iespiešanā nebija, jo tās bija domātas, lai nomainītu vecās naudas zīmes, kas valstī kursēja no 1937. gada un kurām bija attēlots nu jau mirušais karalis Džordžs VI. Pienāca laiks, kad vajadzēja izgreznot naudu ar Lielbritānijas jaunās, valdošās karalienes Elizabetes II tēlu.
Banknotes iznāca un pēkšņi kāda cilvēka skurpulozs skats pamanīja, ka karalienes koķetajā frizūrā savu seju ir nomaskējis sātans. Nekāds ļauns nodoms māksliniekam, kas zīmēja portretu, nebija bijis. Tikai nejauša gaismas un ēnas spēle radīja nepatīkamo ilūziju.
Ieskatieties zīmējumā un, ja jums ir dzīva iztēle, tad arī ieraudzīsiet ļauno sātana purnu: viņa kumpo degunu, nikno skatienu, plēsonīgās lūpas...
Banknotes tūlīt ieguva iesauku "Devil's face" - "Sātana seja" (citā variantā - "Devil's head" - "Sātana galva"). Pret atklājumu cilvēki izturējās dažādi.
Vairums uzskatīja, ka jaunā banknote nenesīs laimi savam īpašniekam. Toties kolekcionāri tūlīt pret šo bankas kuriozu izrādīja lielu interesi. Glābjot karalienes prestižu un pašas autoritāti, Kanādas banknošu kompānija, kas drukāja naudu, tūlīt pat izlaida tā paša dizainera naudas zīmes, tikai jau ar retušētu Elizabetes Otrās frizūru, lai nevienam vairs nekādi velni nerādītos.
"Nepareizā" zīmējuma banknotes, kas nebija laistas apgrozībā, no bankām tika izņemtas. Numismātikas vērtība naudas zīmēm ar "sātana seju" tūlīt pat pieauga vairākas reizes. Šodien 1 dolārs ar šo attēlu maksā ne lētāk par 30 dolāriem, 10 - par 100, 50 - par 250, 100 - par 350 dolāriem.
Par to, ka ASV eksistē banknotes 2 dolāru vērtībā, pie mums daudzi pat nezina. Vēl mazāk ir tādu, kuriem tās ir, pat tādi, kuriem dolāru banknotēs ir visai daudz, diez vai tās ir redzējuši dabā.
Pirmo reizi naudas zīmes ar ASV prezidenta Tomasa Džefersona attēlu tika izlaistas apritē 1928. gadā. Grūti pateikt, kāda iemesla dēļ, bet māņticība iesauca tās par "nelaimīgām" un pircēji centās neņemt šīs naudas zīmes, kad viņiem izdeva atlikumu, tāpat arī saņemot algu, cilvēki negribēja tās ņemt, bet dabūjuši, centās ātrāk samainīt. Varas iestādes neko nespēja padarīt ar to, ka tautā bija iesakņojusies tāda attieksme pret divu dolāru banknoti. Tās drukāja vēl 1953. un 1963. gadā, taču attieksme nemainījās. 1976. gadā vēlreiz iznāca viens divu dolāru banknošu metiens, par godu Neatkarības deklarācijas parakstīšanas 200 gadu jubilejai. Taču arī šajā gadījumā banknoti, kurai bija jāsimbolizē jubileja, īpaši māņticīgi cilvēki atteicās pieņemt kā maksu par darbu.
No tā laika divu dolāru banknotes ASV vairs netiek iespiestas.
Toties naudas zīmju kolekcionāriem pret "visnelaimīgākajām" banknotēm ir sava attieksme. Iegūt savā īpašumā tieši šīs banknotes cenšas nopietni bonisti - papīra naudas zīmju kolekcionāri. Tāda veida banknotes ir kļuvušas par savdabīgu delikatesi un ir ieguvušas likumīgu vietu daudzās kolekcijās, dāvājot lepnumu to īpašniekiem.
Tajā laikā vienai no Krievijas cara laiku kredītbiļetēm ir radusies banknotes slava, kas, tieši otrādi, "nes laimi". Lūk, tās stāsts.
Pēc tradīcijas, kas nāk no Krievijas papīra naudas vēstures, kad tika veidotas jaunas banknotes un laistas apgrozībā, tās parakstīja Valsts bankas vadītājs un viens no bankas kasieriem. Pieredzējušiem Krievijas papīra naudas zīmju kolekcionāriem ir labi zināmi kasieru Afanasjeva, Ivanova, Ovčiņņikova, Svešņikova, Sofronova uzvārdi, kas ir atstājuši savus faksimilē uz daudzām kredītbiļetēm. Vēl vairāk, daudzi kasieri palika strādāt valsts bankā arī pēc revolūcijas un viņu paraksti ir uz Krievijas Federācijas agrīnajām naudas zīmēm. Tad lūk, starp cara laika kasieriem bija kāds Bruts, kas sāka parakstīt naudas zīmes, sākot ar 1887. gadu. Viņa palielināto parakstu var redzēt uz 1898. gada parauga viena rubļa kredītbiļetes. Pēc kāda laika, ja tic baumām, nezināmu iemeslu dēļ kasieris Bruts pakārās.
no senseniem laikiem, kad nāves sodi pakarot dažādās valstīs tika praktizēti visai ilgi, daudzām tautām bija radies ticējums, ka pakārtā virve nesīs veiksmi tam, kas to iegūs. Viduslaiku mietpilsoņi centās iegūt savā īpašumā kaut gabaliņu no virves, ar kuru nožņaudza noziedznieku.
Kasieris Bruts atstāja pēc sevis parakstus uz daudzām kredītbiļetēm, un šīs banknotes sāka uzskatīt par "laimīgām". Daudzi solīdi cilvēki turēja tās naudas makos kā neizmaināmu "laimes" talonu. Šī iemesla dēļ mūsu laikabiedru kolekcijās var ieraudzīt "Bruta" rubļus ar minimālām pēdām, ka tie ir bijuši apgrozībā. Tie gulēja naudasmakos, rūpīgi pasargāti no bojājumiem.
Šie ir tikai trīs stāsti no dažādu valstu papīra naudas vēstures. Taču ir arī citi, interesanti, pamācoši, smieklīgi un bēdīgi notikumi, turklāt, tik daudz, ka vienā grāmatā tos pat izstāstīt nav iespējams.
[Piemēram, ir stāsts par to, kā papīra naudu reiz izmantoja kā kurināmo elektrostacijā. Narvā, Igaunijā, kad pilsoņu kara laikā Judeņiča uzbrukums Petrogradai izgāzās, baltie atkāpās uz Igauniju. Igaunijas valdība, baidoties, ka sarkanie var turpināt tos vajāt jau Igaunijas teritorijā, pavēlēja Judeniča spēkus izformēt, bet jau iepriekš sagatavoto papīra naudas kravu, ko baltie bija sagatavojuši gaidāmās uzvaras gadījumam, konfiscēja un nosūtīja kā kurināmo uz minēto spēkstaciju - t.p.]