Ar vienu noteikumu: filmā bija jātēlo Švarcenegeram. Pougs lieliski saprata visus šādas izvēles plusus kases ienākumu un piāra ziņā, taču „tajā pat laikā es biju pilnīgi pārliecināts, ka visa lieta ir varonī. Cits aktieris bez pūlēm varētu notēlot šo lomu, kā tas bija ar Džeimsu Bondu.”

Atstājis savu viedokli pie sevis, Pougs ķērās pie darba. Viņš bija sens Hovarda darbu fans un kolekcionētājs, tāpēc viņš centās scenārijā radīt rakstnieka prozas drūmo naturālismu, kas pēc viņa domām pilnīgi nebija redzams „Barbarā” un vispār bija pazudis no „Grāvēja”. Scenārists gribēja radīt „nobriedušu, aizraujošu, episku, piedzīvojumu filmu pieaugušajiem”.

Par iedvesmas avotu Pougam kļuva vienīgais Hovarda romāns par Konanu „Pūķa stunda”. Tas bija pēdējais Konana cikla darbs, kas tika izdots autora dzīves laikā, 1935. gadā (kaut arī ne pēdējais, ko Hovards bija sarakstījis par kimērieti). Konanam romānā ir jau pāri četrdesmit, viņš valda Akvilonijā. Tieši uz šo periodu mājienu dod Miliuss „Barbara” beigās.

„Man ļoti patika sižets par cilvēku, kas kļuva karalis, pateicoties savam prātam un drosmei, bet uzkāpis tronī, viņš slīkst protokolu sīkumos un politikā,” – atceras Pougs. – „Bet, kad viņu gāž, viņam atkal nākas atcerēties, kāds viņš bija agrāk. Uzvarai vienmēr ir sava cena. Es uzskatīju, ka Arnolds ir pietiekoši izaudzis kā aktieris, lai notēlotu šīs pretrunas.”

Pabeigto scenāriju pieņēma visi bez izņēmuma: grūtības bija apstāklī, ka Arnijs neteica ne jā, ne nē. Nogaidījis atbildi veselu gadu „Universal” nolēma mainīt kursu , nomainot ne vien aktierus, bet arī galveno varoni. Par to kļuva vēl viens mītisks mačo, kas bija radies no Hovarda spalvas, Konana priekštecis atlants Kulls.

Pougs ir pārliecināts, ka viņa nelaimīgā „Iekarotāja Kulla” (režisors Džons Nikolella, galvenajā lomā tele-Herakls Kevins Sorbo) sākotnējais scenārijs „saglabāja visas Konana varianta labās īpašības.”

Problēmas sākās, kad Pougs un Rafaella salamājās par pabeigto „Pūķa sirdi”. „Es uzskatīju, ka viņa ir uzaicinājusi viduvēju režisoru, kas nokāvis manu ideju,” – Pougs saka. Viņu atskaita no „Kulla...”. Viņam atliek tikai vērot, kā „Bērnu spēļu” režisors Dons Mansini, pārvērš viņa „rūpīgi izstrādāto scenāriju”, kaut kādā „šausmīgi neloģiskā veidojumā, kas domāts Kevina Sorbo divpadsmit gadus vecajiem faniem.”

Pēdējā mēģinājumā uzņemt trešo Konanu stafetes kociņš atkal nonāk Džona Miliusa rokās. Jāpateicas par to Endijam un Larijam Vačovskiem, kuriem pēc „Matrices” tiek pasniegtas „Warner Bros” atslēgas. Ar viņu piespēli Miliuss 2001. gadā sāk rakstīt scenāriju filmai „Karalis Konans: Dzelzs kronis”. Arnijs, kas tagad bija ar mieru atgriezties, priecīgi stāstīja presei, ka Miliuss nodarbojas ar 180 lapaspušu biezā scenārija saīsināšanu. „Izsmēķēs cigareti – uzrakstīs lapu, pēc tam atkal cigareti izsmēķēs,” – Arnijs stāstīja reportieriem.

[Atļaušos piezīmēt, ka Švarcenegers 1985. gadā tomēr ir trešo reizi paviesojies Haiboras ērā Ričarda Fleišera filmā „Rudā Soņa”, tikai cita varoņa – lorda Kalidora ādā, filma gan nekādus milzu panākumus negūst, budžets 15 miljoni, peļņa – nepilni 7 miljoni - un vispār ir vairāk veidota pēc „Marvel” Hovarda pasaules komiksiem, nekā pēc paša Hovarda, lai gan galvenā varone Soņa no Rogatino nāk no minētā autora īsā stāsta The Shadow Of The Vulture (1934) – t.p.]

„Karaļa Konana” scenārijā atkal vairāk bija no Miliusa, nekā no Hovarda, kaut arī sākās tas, it kā „Ledus milža meitas” adaptācija (šo stāstu, kas bija pats pirmais Konana piedzīvojums un tika sarakstīts 1932. gadā, Hovarda dzīves laikā nenopublicēja). Tur pat atradās vieta piktam Branam Makam no pavisam cita Hovarda cikla.

Īsumā (kaut arī mērogā tik lielai parādībai šis termins diez vai der), scenārijs aptvēra Konana dzīvi 25 gadu garumā. Vientuļais kimērietis satiek ziemeļos „sniegu meitu”, kas sola viņam dēlu, ja viņš sagādās viņai „impērijas dārgumus”. Konans dodas uz rietumiem, kur sākumā kļūst par pirātu, pēc tam par Akvilonijas armijas ģenerāli un ar salaupītajām bagātībām atgriežas ziemeļos, kur iepazīstas ar savu dēlu Konu. Kaut arī galu galā noskaidrojas, ka Kons nemaz nav viņa dēls – viņš ir (tikai iedomājieties) – „Ledus tārpa” pēcnācējs.

Konans un Kons dodas uz dienvidiem, kur šķiras: Konans iegūst Zingaras kroni un sūta Konu uz Akvilonijas kara akadēmiju. Ar gadiem Kons kāpj pa dienesta kāpnēm un attālinās no vientuļā Konana, kas joprojām skumst pēc Valērijas un tiek galā ar galminiekiem-nodevējiem. Beigu beigās pārītis apvienojas, Kons uzzina šausmīgo patiesību par savu pretdabisko izcelšanos, bet Konans atklāj Dzelzs kroņa noslēpumu. Pašās beigās Miliuss apsola turpināt stāstu par kimērieša piedzīvojumiem „filmā „Pie manām kājām”, pēdējos Konana piedzīvojumos, ko sarakstījis R.I. Hovards”!

Taču Frederiks Malmbergs, kompānijas „Paradox” prezidents un galva, amatu apvienošanas kārtā arī producents, kompānijai pieder tiesības uz Konanu, paskaidro, ka tajā laikā brāļi Vačovski filmē „Matrices” sikvelus – „Pārlādi” un „Revolūciju” (viss notiek 2002. gadā). Un kļūst skaidrs, ka arī bez tās neveiklās kaudzes (Konana scenārija) viņi ir galīgi pārstrādājušies.”

Brāļi, kurus „Matrices” ir radoši iztukšojušas un, kas ļoti pārdzīvo par fanu negatīvo reakciju uz abiem sikveliem, diezgan nepārprotami paziņo, ka „neesot liels prieks noņemties ar „Konanu”. Viņi vēloties izveidot videospēli vai uzņemt kādu vienkāršāku filmu.”

Kad līdz Robertam Rodrigesam nonāk baumas par to, ka brāļi vēlas noiet malā, viņš piedāvā savus pakalpojumus kļūt par projekta galvu. Pēc tam Vačovski galīgi pārdomā un oficiāli atsakās no projekta. Zaudējis Endija un Larija aizbildniecību, drīz aiziet arī Miliuss.

Paiet vēl trīs gadi. Visu šo laiku projekts (un jaunais scenārijs) oficiāli skaitās Rodrigesam. Taču „Warner Bros” opciona laiks iet uz beigām, Rodrigess, kā parasti, reizē nodarbojas ar tūkstots lietām un noķert viņu nav iespējams. „Warner Bros” un „Paradox” jautā: „Nu ko, sākam?” Rodrigess atbild: „bez problēmām, tikai es pa priekšu pabeigšu šo te un to te...”, - stāsta Malmbergs. – „Beigās mēs stingri pateicām, lai tiek nosaukts datums, kad sāksies filmēšana, un tad viņš atzinās, ka nespēs nodarboties ar filmu.”

Atgriezīsimies 2010. gadā pie Markusa Nispela, Džeisona Momoa un filmas, ko vienkārši sauc „Konans”. Ja vērtē pēc kastinga rezultātiem (bet pēc tiem vērtēt pat ļoti var, kā apliecina viens no scenāristiem Džošua Openhaimers), filmā būs ļauns burvis, kas vēlas izsaukt dēmonu armiju ar karalienes asiņu palīdzību, kā arī pirāti, algotņi un jaunavas ar rosinošām formām. Aiz visa tā jūtama bargā Tota-Amona klātbūtne. Viss tas, protams, ir ļoti skaisti, taču, kaut arī sižets ir nosaukts par „Hovarda sižetu”, no Hovarda tur ir ļoti maz. [ Normundam Naumanim gan patiktu. Viņš filmas, kuras cītīgi seko oriģinālam, neuzskata par mākslu – t.p.] Kas gan tāds ir šī rakstnieka stāstos, ja tos nekādi neizdodas ekranizēt tuvi oriģinālam?

Pougs uzskata, ka visa vaina ir studiju un fantāzijas žanra dažādiem domu gājieniem. „Viņi nesaprot, ka fantāzijas pielūdzēji – ir visai lasoša publika. Studijas liek uz acīmredzamiem gājieniem, atmetot drūmos zemtekstus.” Bērks viņam piekrīt: „Viņi paņem to, kas peld pa virsu, burvjus, monstrus un iekārojamas jaunavas. Galvenā Hovarda doma ir tā, ka civilizācija ir tikai fasāde un tiklīdz ļaudis pārstāj to būvēt, tā cilvēki nolaižas līdz izdzimteņu līmenim un netiklībai. Līdzīgi manifesti nav domāti Holivudai, jo tā taču barojas tieši no izdzimteņiem un netiklības!”

Džošua Openhaimeram, savukārt, liekas, ka visa vaina ir Hovarda stilā. „Viņa stāsti ir epizodes no Konana dzīves, kas jālasa atsevišķi. Lai paplašinātu šādu stāstu, nākas ievietot gabalus no citiem stāstiem un tas nemaz nav tas labākais attiecībā pret Hovardu, tas pats, kas sarakstīt pašam savu scenāriju, balstoties uz viņa pamatprincipiem.” Tomasam ir tādas pat domas: „Viens stāsts ir par mazu, lai uzņemtu lielu filmu”.

Bet Dīrks Blekmens, kas jau strādā pie iespējamā Nispela „Konana” sikvela, saka: „Es negribu strīdēties ar Tomasu, viņš man ir dievs! Taču es uzskatu, ka labs rakstnieks pilnīgi var uzrakstīt stāstu Hovarda stilā, tikai – vai tas ir vajadzīgs? Viņam jau tā ir pietiekoši daudz lielisku materiālu!”

Nāksies pagaidīt līdz nākošajam gadam un tad mēs redzēsim, vai XXI gadsimta Konans spēs noņemt lāstu, kas gulstas uz sāgu pēc „Grāvēja Konana”. Vismaz, pagājušajā gadā producents Džo Gata mūs centās pārliecināt par to, ka viņam ir tuvāks Hovards, nevis Miliuss, kaut arī viņa mērķis ir „dot sāgai jaunu veidolu un stilu.”

„Hovards bija izcils rakstnieks-vizionierists,” – sarunu beidz Rastijs Bērks. – „Viņa stāsti pēc būtības jau ir gatavi scenāriji. Grūti saprast, kā kino ļaudīm izdodas visu to salaist dēlī.” Kļūdu, no kurām vajadzētu mācīties, jau ir sadarīts tik daudz, ka vēlreiz visu sabojāt, būtu nepiedodami.

Filma „Konans” iznāks uz ekrāniem 2011. gadā.