Tas ir viss, ko mums ir pavēstījis rakstnieks no Teksasas Roberts I. Hovards par barbara Konana izcelšanos. Pirmo reizi kimērietis parādās 1932. gadā sarakstītā stāsta “Fēnikss uz zobena” lapaspusēs jau kā Akvilonijas karalis. Nākošo četru gadu laikā rakstnieks radīs 21 stāstu par Konanu un atstās vēl sešu darbu uzmetumus par sava varoņa – zagļa, algotņa, pirāta, gvardes kapteiņa un monarha piedzīvojumiem, kas saskaņā ar Hovarda ieceri ir dzīvojis mistiskajā Haiboras ērā, par kuru nav palikušas nekādas pēdas Zemes hronikās.
30. gados pulp-žurnāla “Weird Tales” lappusēs Konans nepavisam nelīdzinājās tam varonim, ko mēs vēlāk redzējām uz ekrāna. Hovarda grāmatās Konans ir apveltīts ar milzīgu dzīves mīlestību un tikpat milzīgu tieksmi uz melanholiju: rakstnieks, kas dievināja sportu, iedzeršanu un brāļus Marksus, 1936. gadā nošāvās, kad viņam bija tikai 30 gadi. Konana dzīves filozofiju viņš pats izsaka 1934. gadā sarakstītajā stāstā: “Iedodiet man sārtas gaļas gabalu un reibinošu vīnu...baltu roku karstus apskāvienus... neprātīgu aizrautību kaujā... un vairāk man nekas nav vajadzīgs”.
“Šo nejaucēnu aprakstīt ir ļoti grūti,” - žēlojas scenārists Dirks Blekmens, kas pārtaisa scenāriju kārtējai Konana “pārlādei”. - “Šim tēlam nav nekādas attīstības”.
Pirmā ekranizētā Konana radītājs bija Džons Miliuss. Viņa “Barbars Konans” (1982.) kopā ar Ričarda Flaišera sikvelu “Grāvējs Konans” (1984.) cieši sasaistīja kimērieti ar Arnoldu Švarcenegeru. Tik cieši, ka veselus 25 gadus studijas, visas kā viena, bija absolūti pārliecinātas, ka filmēt Konanu bez Arnija ir pilnīgi bezjēdzīgi. Taču Konana ceļš līdz ekrāna elka statusam bija ilgs un mokošs. Vairums scenāristu, kas mocījās pie kimērieša tēla, centās parādīt drūmo Hovarda stāstu noskaņu un kaut simboliski parādīt viņa iemīļoto tēmu – civilizācijas un barbarisma pretnostatījumu. (“Barbarisms ir dabiskais cilvēces stāvoklis, civilizācija, savukārt, nav nekas vairāk, kā pretdabisks apstākļu sakritības rezultāts, “ - Hovards raksta. - “Un galu galā, barbarisms, vienalga, svinēs uzvaru.”) Taču vairums Konana projektu tā arī netika novesti līdz kinoteātriem, bet tie, kas tomēr tika, izrādījās sakropļoti līdz nepazīšanai. Tagad, kad beidzot Bulgārijā tiek uzņemts jaunais Konans (režisors Markuss Nispels, galvenajā lomā seriāla “Zvaigžņu vārti: Atlantīda” zvaigzne Džeisons Momoa), mēs pastāstīsim par darbiem, par kuriem līdz šim nav sacerētas dziesmas, un par nelaimīgām dienām un darījumiem ar sirdsapziņu.
Bijušā, superpopulārā “Marvel” Konana komiksu 70-to gadu (un daļēji arī 80-to un 90-to) galvenā scenārista Roja Tomasa vārds vispirms asociējas ar otro filmu “Grāvējs Konans”, taču viņš atradās arī pie Konana kinoepopejas pirmsākumiem. Kad producents Eds Presmans nolēma, ka Švarcenegers, kas toreiz vairāk bija pazīstams kā filmas “Pumpējot dzelzi” zvaigzne, visai labi izskatītos Konana lomā, Tomass, pateicoties tam, ka lieliski pazina Hovarda daiļradi, kļuva par pirmo pretendentu uz līdzautora posteni kopā ar scenāristu Edu Sammeru. “Roja adaptācijas vienmēr bija labas, dažreiz, vienkārši lieliskas,” - jūsmo Hovarda biogrāfs Rastijs Bērks. - “Viņš bija labākais”.
Tomass un Sammers ķērās pie darba 1976. gadā. “Sammeram bija lielāka prakse darbā kino, toties es vairāk zināju par Konanu,” - Tomass stāsta EMPIRE korespondentam. - “Kopējām pūlēm mēs sarakstījām pirmo scenārija variantu. Visdrīzāk, filma nebūtu tik drūma, kā daži Hovarda stāsti, taču mēs pūlējāmies attēlot to noskaņu, turklāt pat vairāk, nekā komiksos. Taču izvērsties mums, protams, neļāva.”
Līdzautoriem neizdevās uzrakstīt galīgo scenāriju, taču viņi detalizēti izstrādāja sižetu, “paņemot pa gabaliņam no dažādiem stāstiem par Konanu”. Lielākā daļa tika ņemta no stāsta “Mājā tikai nelieši” (1934.), kurā veikls priesteris nolīgst Konanu, lai tas nogalina ļaunu burvi, kuru, kā izrādās, ir nolaupījis traks pērtiķis sārtās drānās, vārdā Teks. Agrāk Tomasam jau nācās taisīt šī stāsta adaptāciju “Marvel” komiksu 11. izlaidumam. Viņš atceras, ka viņam īpaši gribējās izmantot Hovarda ainu, kurā Konans, piebeidzis viņu nodevušās padauzas klientu, iesviež viņu izsmeļamajā bedrē.
Taču tam nebija lemts notikt. Kad ar Arniju viss bija nokārtots un jau sākās reklāmas kampaņa, “Paramount” izteica savus noteikumus: viņi ir ar mieru finansēt filmu, taču scenāristam ir jābūt slavenam. No Tomasa un Sammersa pakalpojumiem tika nolemts atteikties par labu Oliveram Stounam, kurš tikko bija saņēmis “Oskaru” par “Pusnakts ekspresi”. Stouna scenārijā vienādās devās apvienojās žilbinošs eposs un pilnīgi murgi. Filmā no viņa idejām gandrīz nekas nepalika. Kaut arī viņš titros tika nosaukts par vienu no scenāristiem kopā ar Džonu Miliusu.
“Miliuss nosauca manu scenāriju par “skābē izšķīdušiem drudža murgiem”,” - Stouns stāsta par savu četras stundas garo opusu, kas ietvēra sevī arī starpbrīdi un kā filma vispār būtu pirmā no 12 filmām. Viņš darbību pārnesa uz nākotni un pievienoja mutantu armiju un klonētus zvērcilvēkus. - “Tā taču tas tika domāts! Viss tas izriet no Hovarda daiļrades, viņš taču bija puisis ar dīvainībām, turklāt vēl kādām! Taču producenti neiebrauca”.
Stouna scenārijs pēc būtības patiešām izrietēja no Hovarda darba. Par sižeta bāzi kļuva 1934. gada stāsta “Un piedzims ragana” ekstrapolācija. Stāstā tiek stāstīts par to, ka karalistē varu sagrābj likumīgās valdnieces ļaunā dvīņu māsa, bet Konans ir tuksneša laupītāju armijas komandieris un vada sacelšanos pret uzurpatori. No šī stāsta Stouns paņēma epizodi, kurā kimērieti piesaista pie Skumju Koka un neaizmirstams ir moments, kad Konans ar zobiem nogalina maitas putnu. Šī aina ietilpst Miliusa filmā. Kaut kas tika paņemts no “Melnā milža” (1933.), kur ļauns burvis plāno pakļaut pasauli, bet Valērija (tās lomu Miliusa filmā tēlo debitante Sendala Bergmane) – tēls no “Naglām ar sarkanām galviņām” (1936.). taču Stouna fantāzija bija pārāk vētraina: tādu filmu uzņemt bija nereāli. Paša Stouna vārdiem runājot, “tā būtu filma ar budžetu 40 miljoni dolāru (1982. gadam vienkārši milzīga summa, ko varētu salīdzināt ar Deivida Linča “Kāpas” budžetu) par to, kā varu pār Zemi sagrābj mutantu armijas; Konans tiktu parādīts kā vientuļš varonis-pagāns. Tajā laikā uz mani lielu iespaidu atstāja katoļu māksla – Bosha gleznas, Viljama Bleika poēzija... Es filmētu krāšņā vācu mežā, es parādītu, kā briesmoņi rij cilvēku miesu. Es iedomājos šo filmu tieši tādu, taču realizēt šīs vīzijas dzīvē neizdevās.”
Tagad uzdevums tika uzvelts uz Džona Miliusa pleciem, viņš bija “Šodienas Apokalipses” scenārists un režisors novatoriskam eposam par sērfotājiem “Lielā vide” (1978.). “Finansiālā ziņā “Vide” bija pilnīga izgāšanās,” - Miliuss paskaidro. - “Man kā godavīram atlika tikai viens – pieteikties Francijas ārzemju leģionā. Taču tā vietā es uzfilmēju “Konanu”.”
“Barbarā Konanā” ir daudz vairāk no Hovarda, nekā pieņemts uzskatīt, kaut arī tas ir ne visai “tas” Hovards. Tulsa Dums ir tēls no stāstu cikla par atlantu Kullu, taču filmā, kur čūsku pielūdzēju vadoni tēlo Džeimss Ērls Džonss, zem šī vārda faktiski slēpjas Konana ļaundaris Tots-Amons no “Fēniksa uz zobena”. Valērija Bergmanes izpildījumā ir pirātu karaliene no “Naglām ar sarkanajām galviņām”, taču mīlestības līnija un tas, kā viņa atgriežas dzīvē, lai glābtu Konanu, apvieno šo tēlu ar Belitu no “Melnās piekrastes karalienes” (1934.). Dīvainā aina, kurā Konans satiek raganu, kura pēc strīda un sekojošās cīņas pārvēršas liesmojošā komētā, nāk no Hovarda 1932. gada stāsta “Zemes tārpi”, kas neietilpst Konana ciklā; kāpiens pa torņa sienu ir paņemts no “Ziloņa torņa” (1933.). Miliuss ir iekļāvis savā filmā pat ainu, kas pieder Hovarda galvenā epigoņa L. Sprega de Kampa spalvai, kurā vilki iedzen barbaru slepenās kapenēs, kur viņš atrod atlanta skeletu ar neizsakāmi dārgu zobenu rokās.
Bet verga Konana gladiatora jaunība, Sāpju Rats, Tērauda Mīkla un pats sižets, kas visu to apvieno vienā veselumā (pēc Bērka vārdiem “muļķīgs un sadomāts”), ir paša Miliusa izdomāts.
Viņam, tāpat kā Stounam ar viņa Bleiku un Boshu, bija pašam savu motīvi.
“Galvenais mans iedvesmas avots ir Džons Fords,” - viņš stāsta, - “taču, uzņemot “Konanu”, es vairāk orientējos uz Kurosavu.” Bez tam, Miliuss vēlējās padarīt Konanu par “Ziemeļeiropas mītu varoni”. Viņš pētīja ziemeļu tautu un vikingu vēsturi, grieķu čūsku kultu, mongoļus. Pirmo reizi Konans ierunājas (filmas 25. minūtē) par to, ka jāsatriec ienaidniekus, jāpanāk, ka viņi bēg un jābauda viņu sieviešu vaidus, kas ir parafrāze no Čingizhana vārdiem.
“Barbars Konans” ASV savāca 40 miljonus dolāru, kaut arī filmai piešķīra reitingu “R”. Pēc tam producents Dino de Laurentiss, kas filmā bija jaunākais partneris, izpirka lielāko daļu no tiesībām uz Konanu un ieguva kontroli pār sikvelu. Viņš nosprieda, ka, jo plašāka būs auditorija, jo lielāki būs ienākumi. To gadu laikā, kopš viņš pirmo reizi piedalījās projektā, Rojs Tomass kopā ar Džeriju Konveju uzrakstīja vairākus scenārijus, tajā skaitā arī Ralfa Bakši animācijas fantāzijas eposam “Uguns un ledus”. Tagad viņu jau noteikti varēja uzskatīt par zvaigzni un 1983. gadā Tomass saņēma otro iespēju. Taču darbs pie “Konana” sikvela izrādījās nepavisam ne rozēm kaisīts.
“Tā pēc būtības bija sabotāža,” - Tomass stāsta mums. - “Viņi bija nolēmuši uzņemt ģimenes filmu ar reitingu PG un katrā sanāksmē nogrieza budžetu par vienu-diviem miljoniem.” Tomasam un Konvejam nācās vairākas reizes pārtaisīt scenāriju, sekojot de Laurentisa dīvainajiem norādījumiem. “No viņa nāca tikai izteikts negatīvs,” - Tomass atceras. - “Vienā no ainām filmas sākumā mums bija žurkas, pēc tam, ne no šā, ne no tā mums aizliedza tās filmēt. Pieminēt priesterus vispār bija aizliegts, laikam tāpēc, ka Dino bija itālis un katolis. Man nav ne mazākās saprašanas, kāpēc mēs saņēmām tamlīdzīgus norādījumus, taču tādu epizožu bija ļoti daudz un vairums no tiem bija visai murgaini”.
Par režisoru tika nozīmēts veterāns Ričards Fleišers: De Laurentis dievināja viņa filmu “Vikingi” (1958.) ar Kirku Duglasu galvenajā lomā. “Es uzņēmu Dino sešas filmas,” - Fleišers atceras. - “Ja nekļūdos, tad citi režisori aizbēga no viņa pēc pirmās!”
Fleišera parādīšanās sakrita ar Tomasa un Konveja aiziešanu, taču Tomass joprojām ar apvainojumu atceras vienu no tikšanās reizēm. „Es iedevu Fleišeram palasīt vienu no manis rakstītajiem komiksu izdevumiem, kur ļaundaris liek priekšā Konanam atdzīvināt Belitu, bet viņš paņēma un ielika manu ideju filmā! Mums neļāva izdarīt to, ko mēs gribējām, bet te pēkšņi, nez no kurienes uzradies, parādās šis tips un visas mūsu iestrādnes, kā uz burvja mājiena, izrādās uz ekrāna! Starp citu, žurnālu viņš man tā arī neatdeva...”
Filmas titros kā scenārists tiek norādīts Stenlijs Manns, bet Tomass un Konvejs tiek pazemināti līdz „idejas autoriem”. „Manns nomainīja mūsu dialogus,” – Tomass saka. – „taču, ja izslēdz skaņu un skaties tikai bildi, tad visa filma praktiski ir uzfilmēta pēc viena no mūsu melnrakstiem.”
Tomēr, atšķirības tomēr ir – piemēram, ar mantijā tērpto pērtiķi burvja pilī, kas saistīts ar stāstu „Mājā vieni nelieši”, Tomasa oriģinālā versijā tas nebija. ( „Man no tās vienkārši paliek nelabi. Ļoti pretīga aina. Tots-Amons izskatās kā kaut kāds trešās šķiras burvītis”). Taču galvenās atšķirības tomēr ir intonācijā un mērogā. Tā, piemēram, filmas kulminācijā Tomasa iedomātās cīņas ar spārnotu dēmonu kraujas malā Reja Harihauzena stilā nav, tā vietā pa koridoriem neveikli čāpo restlers Andrē „Gigants” Rusimovs gumijas kostīmā, jo „Dino nevēlējās maksāt par kadru animāciju”.
„Protams, īpašu entuziasmu tas man neizsauca,” – Tomass sausi pabeidz. – „Tomēr „Grāvēja Konana” melnraksts deva mums ar Džeriju darbu veselu gadu uz priekšu. Visi mums jautāja: „Kāpēc tad visa tā vietā viņi neuzņēma jūsu filmu?”.”
Dino de Laurentiss uzmanīgi sāka taustīt augsni „Konanam 3”. Scenāriju pasūtīja Karlam Vāgneram, bijušam psihiatram, kas bija kļuvis par rakstnieku un 1979. gadā izdevis romānu par Konanu „Karaļu ceļš”. Filma tomēr netika uzņemta un kimērietis uz gadu desmitiem devās atvaļinājumā.