Ja ticēt avīzēm

Uz 1960.gada sākumu pasaule jau samierinājās ar domu, ka Padomju Savienība, apdzenot ASV kosmosa sacensībās, slēpj savas kosmiskās tehnoloģijas raksturlielumus. Jebkura informācija par problēmām, avārijām, kosmodromu, nesējraķetes iericēm un gatavotajiem startiem tika rūpīgi slēpta.

Pirmais, kurš lika pamatus mītiem par kosmosa apgūšanu, bija amerikāņu žurnālists lloids Mellans, kurš specializējās kosmonautikā. Esot vizītē PSRS, Mellans 1959.gada aprīlī uzrakstīja nelielu grāmatiņu “Krievija un Lielie Sarkanie Meli”. Grāmatiņā žurnālists apšaubīja to, ka kosmiskais aparāts “Luna-1”, kura starts notika 2.janvārī, vispār kur aizlidoja. Pamatojums tādam pieņēmumam viņam nebija. Lieta tajā, ka “Luna-1” vajadzēja, kā teikt, nokļūt uz Mēness. Tomēr tehnisku kļūmju dēļ līdz Mēnesim aparāts neaizlidoja, bet tā vietā izgāja heliocentriskajā orbītā, kļūstot par pirmo “mākslīgo planētu”.

Putrošanās sanāca tādēļ, ka padomju ierēdņi, kuri pavadīja Mellanu tā braucienā pa PSRS teritoruju, uzmanīgi sekoja tam, lai amerikāņu žurnalists neuzzinātu pārāk daudz. Un vienkārši noslēpa no viņa “Luna-1” neveiksmīgo startu. Bet Lloids savukārt, nolēma, ka ar viņu runā atklāti, parādot visus jaunākos sasniegumus. Un ja reiz par “Luna-1” viņam neko nepateica, tas nozīmē, ka arī paša aparāta nebija, bet PSRS radīja “starptautiskā līmeņa mistifikāciju”.

Tieši Mellan savā brošūrā pieminēja vienu no pirmajām baumām par padomju kosmonautu lidojumu, kurš ir it kā noticis. Kādu reizi, sarunā ar trim zināmiem zinātniekiem (Anatoliju Grigorjeviču Karpenko, Juriju Aleksandroviču Pobedonoscevu un Kirillu Petroviču Stanjukoviču), žurnālists informēja, ka rietumu presē ir sastopami raksti, kuros tiek apgalvots, ka it kā PSRS gatavo cilvēku grupu lidojumam uz Mēnesi.

Jurijs Pobedonoscevs paskaidroja amerikānim, ka tās visas ir baumas, kuras netīšām palaidis itāļu žurnālists. Viņš bija komunistiskās avīzes L’Unita reportieris. Kādā reizē, esot komandējumā Maskavā, itāļu reportieris ieslēdza radio un izdzirdēja fragmentu no bērnu zinātniski-fantastiskās ludziņas. Neizpētot notiekošo, itālis padomāja, ka tiek pārraidīts kaut kāds svarīgs valdības ziņojums. Jo stāsta sākumu viņš taču nedzirdēja! Un uzreiz pasteidzās nosūtīt uz savu izdevniecību sensacionālu rakstu “Krievi lido uz Mēnesi”.

Savā grāmatiņā Mellans pieminēja vārdus, kurus viņam izteica profesors Pobedonoscevs: “Es pats redzēju L’Unita, un tur bija ļoti liels raksts pirmajā slejā. Nedaudz vēlak man patrāpījās L’Humanite. Stāsts tur bija saviņķelēts, tāpat pirmajā slejā, un kaut kādā veidā franču redaktors atrads vienu no mūsu lidotāju fotogrāfijām, kuru nopublicēja lielā plānā. Zem tās bija uzrakstīts, ka pilots ir palaists raķetē”.

Vispār, gaidot, kad PSRS sāks pilotējamus lidojumus, dzīvoja ne tikai žurnālisti, bet arī visādi reitumu analitiķi, kuri bija krietnu labāk informēti par reportieriem. Tā, piemēram, CIP un MI-6 regulāri ieguva informāciju par padomju starpkuntinentālo raķešu jaunākajiem izmēģinājumiem. Vadoties no iegūtajiem raksturojumiem, rietumu specdienesti veica visumā loģiskus secinājumus par to, ka padumju raķetes ir spējīgas izvest orbītā ne tikai mākslīgo pavadoni, bet arī kosmosa kuģi ar cilvēku uz borta. Bez tam, atsaucās arī padomju propogandas labais darbs, kura pārliecināti paziņoja par to, ka PSRS ir plāni pilotējamo kuģu palaišanai piezemes orbītā, uz Mēnesi un pat uz Marsu!

Vispār, nevajag apvainot rietumu izlūkus pārākā vieglprātībā. Lieta tajā, ka, pie spēcīgas nesējraķetes esamības, padomju militāristi jebkurā piemērotā momentā realizēt kapsulas ar kosmonautu suborbitālo palaišanu analoģijā ar to, kā to taisījās izdarīt amerikāņi programmas “Merkurijs” ietvaros. Nav brīnums, ka 1959. gadā Nikitas Hruščova vizītes ASV laikā visas pasaules prese atsaucoties uz VFR izlūkdienestiem rakstīja, ka PSRS palaidīs kosmosā pirmo kosmonautu.

Pēc daudziem gadiem kļuva zināms, ka VFR izlūki par cilvēka lidojuma kosmosā sagatavošanu uztvēra darbus pie kosmiskā aparāta, līdzīga “Luna-1”, palaišanai.

Mironis kosmosā

Uz 1959.gada rudeni nostiprinājās stabils viedoklis, ka PSRS eksistē slepena programma, kuras ietvaros norisinās sagatavošanās pilotējamam lidojumam.

Tā, piemēram, 1959.gada novembra sākumā itāļu informācijas aģentūra Continentale rakstīja, ka no Prāgas pie viņiem nonāk informācija par to, ka uz kārtējo Oktobra revolūcijas gadadienu PSRS gatavojas nosūtīt uz Mēnesi kosmisko kuģi ar divu cilvēku ekipāžu. Skaidra lieta, ka tā bija kārtējā preses “pīle”, taču izdevniecība atteicās to atzīt. Vēl vairāk, 13.decembrī iznāca kārtējais numurs ar sensacionālu paziņojumu, it kā Kapustin Jar poligonā notika raķešu palaišanas, kuras noslēdzās ar cilvēku bojāeju.

Pēc Continentali domām, pirmais bojāgājušais “astronauts” bija Aleksandrs Ledovskis, kura palaišana notika 1957.gada novembrī – viņš pacēlās līdz 186 jūdžu augstumam, kur sakari ar viņu pēkšņi pārtrūka. Otrais it kā bija Terentijs Šiborins, kura kuģis bija palaists 1958.gada februārīun arī pazuda kosmosā. Nākošo mēģinājumu, 1859.gada janvārī, pēc itāļu izdevniecības domam, veica lidotajs-izmēģinātājs Andrejs Mitkovs, taču viņa raķete uzsprāga pēc divdesmit minūtēm no starta brīža. Tālāk, pēc itāļu versijas, garo nāvinieku rindu papildināja Marija Gromova uz perspektīva vertikālās pacelšanās un nolaišanās aparāta, tomēr viņas izmēģinājuma lidojums arī beidzās traģiski.

Vispār, tiem, kuri sava dienesta dēļ nodarbojas ar kosmisko tehnoloģiju, bija skaidrs, ka Continentale izplata kārtējo “pīli”. Neskatoties uz to, ka PSRS rūpīgi slēpa ziņas par visiem neveiksmīgajiem startiem, speciālisti saprata, ka šīm palaišanām nav nekāda sakara ar pilotējamiem lidojumiem. Tomēr negaidīti priekš visiem aģentūras paziņojumu atbalstīja vācu zinātnieks Hermanis Oberts, mūsdienu raķešbūves pamatlicējs. Pie tam viņš pielēja eļļu ugunī paziņojot, ka ir pazīstams ar amerikāņu izlūku atskaitēm, kurās apgalvots, ka 1957.gada beigās un 1958.gada sākumā PSRS tiešām notika divas raķešu ar cilvēku palaišanas.

Drīzumā sazvērestibas teoriju mīlētājiem parādījās jauns iemesls. 1960.gada 15.maijā notika “Pirmā kosmiskā kuģa-pavadoņa” (1KP) palaišana, kura bija pilotējamā kuģa “Vostok” (ZKA) prototils. Gandrīz uzreiz radās versija, ka uz tās borta atrodas pilots. Lūk ko, piemēram, uzrakstīja St.Jozeph Gazzete ar atsauci uz Asociated Press: “Tai laikā radās pieņēmumi, ka Padomēm uz aparāta borta var būt dzīvs cilvēks, bet triks ar “kosmonauta manekenu” tiek izmantots tikai tādēļ, lai apmānītu amerikāņu zinātniekus uz laiku, lai pāraudītu, vai izdosies veikt veiksmīgu atgriešanos”.

Pēc četrām dienām pēc starta kuģis sanēma komandu bremzējošā dzinēja izslēgšanai, lai noietu no orbītas. Taču pievīla orientācijas sistēma, un tas uzņēma ātrumu paceļoties vēl lielakā augstumā. Atbilstoši, ja uz borta atrastos pilots, tad viņam vajadzēja iet bojā pēc skābekļa krājumu izsīkšanas. Versiju traģiski attīstošos notikumu labā atbalstīja rakstnieks-fantasts Roberts Hainlains, kurš kā reiz tajās dienās ceļoja pa PSRS.

Ar laiku leģenda par pilotu, kurš atradis savu nāvi “Pirmajā kosmiskajā kuģī-pavadonī”, apauga ar šausminošiem sīkumiem: sak, zinātnieki, kuri sekoja viņa lidojumam kosmosā, sadzirdēt pa radiokanāliem balsi. Vēlāk pat tika nosaukts mirstošā pilota uzvārds – Zavdovskis.

Presē parādījās šveiciešu radiomīlētāja Valtera Kunca liecība, kurā viņš apgalvoja, ka viņam izdevās sadzirdēy īsu radiopārraidi no kosmosa 20,005 megahercu biežumā – kaut kāda balss krieviski visu laiku atkārtoja: “Viens, divi, trīs”.

Miroņu meklēšana turpinās

Sasparošanos sensāciju mīlētāju vidū izraisīja neveiksmīga 1961.gada 1.februāra aparāta 1VA Nr.1 palaišana, kurš bija radīts nokļūšanai uz Venēru. Nesējraķete “Molnija” izveda to orbītā, taču kļūme ceturtajā pakāpē (paātrinājuma blokā “L”) aparāts nespēja iziet uz aizidošanas trajektoriju. Debesīs parādījās pats tā brīža smagākais pavadonis (6483 kg.), tādēļ nevarēja noklusēt viņa startu, kā detaļas tajos gadījumos, kad krava nenokļuva līdz orbītai: nākošajā dienā padomju avīzēs parādījās īss TASS paziņojums par to, kaut arī bez sīkākas informācijas.

Tajā pat laikā profesors Džons Šarps, radiomīlētājs no ElPaso (Teksasa), paziņoja, ka spēja saņemt pavadoņa translāciju un tā visvairāk atgādināja “cilvēka elpošanu”. Drīzumā viņam pievienojās rietumvācu astronoms Haincs Kaminski, kurš paziņoja, ka it kā 19,994 megahercu viļņos var sadzirdēt vārdus un frāzes krievu valodā – acīmredzot, padomju pilots mēģina pastāstīt par lidojuma gaitu. Sensāciju papildināja divi brāļi-radiomīlētāji Ahils un Džovanni Džudika-Kordilja, kuri bija uzbūvējuši Turīnas piepilsētā privātu radiostaciju. Viņi apgalvoja, ka viņiem izdevās pārtvert cilvēka sirdpukstu telemetriju un mirstošā kosmonauta saraustīto elpošanu.

Troksnis ap “smago pavadoni” sacēlās tāds, ka Kongresa Kosmiskā komiteja sarīkoja publisko klausīšanos, formāli – jautājumā par ASV atpalikšanu no PSRS. Padomju varas iestādēm nācās uzstāties ar noliegumu caur skadēmiķa Leonīda Ivanoviča Sedova uzstāšanos, kurš tika uzskatīts par “galveno kosmosa jautājumos” Rietumos. Viņš avīzē “Pravda” paziņoja, ka uz pavadoņa borta nav nekādu ne izmēginājuma dzīvnieku, ne cilvēka, bet viņa mērķuzdevums bija smago aparātu izvešanas orbītā ar paaugstinātu precizitāti iespēju pētīsana.

Tomēr rietumu prese nekādi nevarēja rimties. Ar laiku rakstos parādījās arī mītisko kosmonautikas upuru uzvārdi: Belokoņevs, Gračovs, Kačurs, Mihailovs. No kurienes tad viņi uzradās? Noslēpums atklājas vienkārši: no padomju publikācijām. 1969.gada oktobrī žurnāls “Ogoņok” publicēja apskatu “Uz lielu augstumu sliekšņa”, kurš bija veltīts aviācijas tehnikas izmēģinātajiem, tajā tika minēti Aleksejs Belokoņevs, Aleksejs Gračevs un Ivans Kačurs. Associated Press redaktors, kurš izmantoja šo materiālu, nez’ kāpēc secināja, ka tajā tiek runāts par nākošajiem padomju kosmonautiem. Par cik vēlāk nosauktie uzvārdi tā arī neparādījās TASS paziņojumos, tad radās “loģiskais” secinājums par visu piecu bojāeju raķešu palaišanas rezultāta, kuras beidzās ar katastrofām.