Pēkšņi viens no tiem pikēja lejup un, iecirtis nagus Martina plecos, aiznesa viņu nezināmā virzienā. Zēns izmisīgi kliedza, ķepurojās, sita putnam ar rokām un kājām. Acīmredzot 30 kilogramu smagā nasta putnam tomēr nebija pa spēkam. Aiznesis bērnu aptuveni 30 metru attālumā, putns viņu izlaida no sava tvēriena. Tā kā augstums bija vien pusmetrs, Martins pat nesasitās. Taču šis notikums spēcīgi ietekmēja bērna psihi, un viņš vairākus gadus ārstējās pie Amerikas labākajiem psihiatriem. Pats notikums izsauca daudz strīdu, un daži zinātnieki vēl šobrīd šo atgadījumu uzskata par bērna sarauktās fantāzijas augli…

Senatnē Ziemeļamerikas indiāņi no paaudzes paaudzē nodeva teiksmas par milzu kondoru, kura spārnu vēziens sasniedz piecus-sešus metrus un kuru klāj tumšas, gandrīz melnas spalvas. Katrā indiāņu ciltī purnam bija savs īpašs nosaukums. Komanči to dēvēja par “ba-a”, čeroki – par “tanuvu”, bet siu – par “mečkvanu”. Kaut gan vārdu bija daudz, vidi indiāņi no Aļaskas līdz Kalifornijai bija vienisprātis, ka šāda putns reāli eksistē, tas ir ļoti bīstams un spēj uzbrukt cilvēkam, jo īpaši – bērniem. Pamatiedzīvotāji tic, ka spārnotais briesmonis ligzdo nepieejamās Apalaču kalnu virsotnēs un reizi 30 gados atlido, lai pamedītu cilvēkus.

Jebkurš ornitologs jums pateiks: starp zinātnei zināmajiem plēsīgajiem putniem nav neviena ar tik lielu spārnu vēzienu. Tuvākais šāda milzu putna līdzinieks ir Kalifornijas kondors, taču viņa spārnu vēziens sasniedz vien trīs metrus, un tas ir divas reizes mazāk par mītisko milzu putnu. Turklāt kondors nespēj panest 30 kilogramu smagu bērnu. Taču kas bija tas briesmonis, kurš uzbruka Martinam Lovam? Un kāpēc Ziemeļamerikas indiāņi ir tik pārliecināti par šāda milzu putna eksistenci?

Spārnotā briesmoņa noslēpumu savulaik centās atklāt slavenais amerikāņu naturālists un XX gadsimta kompetentākais kriptozoologs Aivens Sandersons, kurš ir slavens ar savām publikācijām par sniega cilvēku, Nesiju un Džersijas velnu. 1966.gadā viņš devās uz Ziemeļpensilvāniju, lai tiktos ar asiniboinas cilts indiāņiem. Sandersons nebrauca tāpat vien, viņa arhīvā bija kāda piezīme no 1890.gada laikraksta. Šajā Kolorādospringsas avīzē bija rakstīts par diviem kovbojiem kuri prērijā bija sastapuši milzu putnu. Tā spārnu vēziens bija vismaz 10 metru. “Tā acis bija kā šķīvji, bet kājas atgādināja zirga kājas. Putnu klāja melnas spalvas, kas saulē spīdēja. Tas sēdēja zemē, taču, kad mēs piezagāmies un pirmo reizi izšāvām, briesmonis pacēlās gaisā un aizlidoja,” vēlāk stāstīja kovboji.

Turklāt Sandersona rīcībā bija amerikāņu vēsturnieka Roberta Līmana darbi, kurš ļoti sīki bija izpētījis visus Ziemeļamerikas indiāņu mītus par milzīgo putnu.

Jāteic, ka Aivenam Sandersonam šajā ekspedīcijā ļoti veicās. Viņš nokļuva asiniboinas indiāņu svētkos un daudz krāsaino spalvu vidū, ar kurām indiāņi bija izrotājuši savu apģērbu un galvas rotas, ieraudzīja arī neparasti lielas melnas spalvas. Izrādījās, ka šīs spalvas piederējušas mečkvanam – milzīgajam putnam, kuru pirms daudziem gadiem bija nogalinājis indiāņu virsaitis. Kā stāstīja indiāņi, nogalināt šo gigantisko putnu ir neticami grūti. Tā spalvas ir ļoti stingras, bet āda tik bieza, ka lodes no tās burtiski atlec. Vienīgais paņēmiens, kā briesmoni nogalināt, ir tiešs trāpījums acī ar pirmo šāvienu, jo otru iespēju mečkvans vienkārši nedod: viņš vai nu aizlido, vai, kas ir daudz ticamāk, noknābā neveiksmīgo mednieku līdz nāvei.

Sandersons saprata, ka viņš ir ceļā uz sensāciju, un lūdza cilts vecākos palīdzēt viņam atrast milzīgo putnu, lai to nofotografētu. Viņi kategoriski atteicās: mečkvans ir ļoti bīstams, un tas jāmeklē tikai ar vienu mērķi – nogalināt. Tad amerikāņu kriptozoologs izveidoja sešu pieredzējušu kovboju komandu un nolīga par pavadoni jaunu indiāni, kurš savas jaunības dēļ mečkvana eksistencei īsti neticēja.

Vairāk kā nedēļu Sandersona komanda izsekoja milzu putnu. Viņi bija kā apmāti ar tikšanos ar mečkvanu. Un tas atsaucās viņu vēlmēm. Likteņa ironija – putns uzbruka tam, kurš vismazāk ticēja viņa eksistencei – jaunajam pavadonim no asiniboinas cilts. Un tūlīt pat izknāba viņam aci. Kovboji neapjuka un sāka šaut uz mečkvanu no visiem līdzi paņemtajiem ieročiem. Spārnotais briesmonis dažu sekunžu laikā bija ložu sacaurumots.

Milzu putns bija tik liels un smags, ka nogādāt viņu Ņujorkā, kur dzīvoja Sandersons, bija iespējams tikai ar kravas mašīnu. Tāpēc amerikāņu zinātnieks kopā ar palīgiem devās uz tuvāko apdzīvoto vietu pēc transporta. Turklāt jaunajam indiānim nekavējoties bija nepieciešama medicīniskā palīdzība.

Nākamajā dienā, atgriežoties notikuma vietā, Sandersona komanda atklāja, ka milzu putns… ir pazudis bez pēdām. Visdrīzāk viņu bija aizvilkuši prom asiniboinas indiāņi. Taču viņi apgalvoja, ka putnu aiznesuši tā ciltsbrāļi, lai ar šo gaļu pabarotu savus mazos putnēnus. Pie viena indiāņu virsaiši paziņoja: tā kā cietis ir jauns indiānis, Sandersonu gaida lielas nepatikšanas. Tā arī notika. Pēc gada, Kanādā medījot balto lāci – mutantu, kriptozoologs apsaldēja kājas. Ķirurgiem nācās amputēt abas pēdas.

Atlikušo dzīvi Sandersons pavadīja ratiņkrēslā. Grāmatu par milzu putnu viņš uzrakstīt nepaspēja. Kad zinātnieki pēc Sandersona nāves sāk pētīt naturālista arhīvu, viņi neatrada nedz melnrakstus, nedz citus dokumentus, kuros būtu runa par mečkvanu. Viss bija pazudis bez pēdām…