Liekas, ka kaut ko oriģinālāku izdomāt nav iespējams. Taču tas nenozīmē, ka tas nav iespējams. Komēdijā “Pašnāvnieki: Mīlas stāsts” (2006.), kas kļūst par horvātu režisora Gorana Dukiča debiju Amerikā, un ir uzņemta pēc izraēliešu rakstnieka Etgara Kereta stāsta (lūk, tāda ir globalizācija!), nelaimīgas mīlestības dēļ galvenais varonis pārgriež sev vēnas un nonāk Pašnāvnieku viņpasaulē. Tā maz ar ko atšķiras no Zemes, tikai valda lielāks sabrukums. Uzzinājis, ka viņa bijusī pasija arī ir izdarījusi pašnāvību, jauneklis metas viņu sameklēt un... satiek īstu mīlestību pavisam citas meitenes personā. Problēma ir tāda, ka viņa jaunā mīļotā, izrādās, ir mirusi no narkotiku pārdozēšanas un īstenībā nemaz nav pašnāvniece, tāpēc viņu deportē atpakaļ uz dzīvo pasauli. Un kādas var būt laimīgas beigas šādam stāstam? Bet par spīti visam, tādas ir.
Tavs tēls, tik mokošs, miglā tīts...
Atsevišķa tēma ir mīlestība, tā teikt, pret ne visai cilvēcisku būtni. Pats pazīstamākais piemērs ir tas pats klasiskais stāsts “Skaistule un Briesmonis” un tā pašmāju variants “Sārtais ziediņš”, kas daudzus desmitus gadu joprojām nedod mieru kinematogrāfistiem. Pēdējā uz šo brīdi interpretācija, kuras darbība notiek mūsu dienās ar tīneidžeriem, dienas gaismu ieraudzīja 2011. gadā. [Tad jau autors droši vien domā slaveno “Krēslu”? Man atmiņā arī 1987.-1990. gadu seriāls “Skaistule un Briesmonis” ar Ronu Pērlmanu un Lindu Hamiltoni galvenajās lomās, šim sižetam atbilst arī animācijas filma “Šreks” un jaunākā ziņa – Emma Vatsone būs savā lielākajā lomā pēc HP laikiem – Giljermo del Toro jaunākajā “Skaistules un Briesmoņa” versijā – t.p.]
Bez jau minētās tēmas par platoniskajām attiecībām ar spokiem, ne mazāk populārs ir motīvs attiecībām ar debesu sūtņiem. Meitene-eņģelis, ko tēlo francūziete ar ne no šīs zemes skaistām acīm Emanuēla Beāra, ar salauztu spārnu iekrīt baseinā pie komēdijas “Tikšanās ar eņģeli” (1987) galvenā varoņa. Un ne kaut kad, bet tieši pirms viņa kāzām, taču palikt vienaldzīgs pret šādu debesu būtnes kārdinājumu līgavainis nespēj.
Ārthausa filozofiskas drāmas stilā līdzīgu sižetu risina vācu režisors Vims Venders slavenajā lentē “Debesis virs Berlīnes” (1987). Šeit eņģelis-vīrietis iemīlas cirka aktrisē un viņas dēļ kļūst nemirstīgs. Breda Silberlinga amerikāņu rimeiks “Eņģeļu pilsēta” (1998) ar Nikolasu Keidžu, kas uzņemta jau plašai publikai, vēl vairāk saasina kolīziju, jo “cilvēciskotais” eņģelis izjūt, ne tikai mīlestību, bet arī zaudējuma sāpes.
Nav aizmirsti arī zemākās mitoloģijas pārstāvji. Pazīstamā Disneja komēdija “Šļaksts” (1984) stāsta par amerikāņa (viņu tēlo jaunais Toms Henks) un īstas nāras jūtām (Derila Hanna). Vēl pirms “Krēslas” mīlestība pret vilkaci apspēlēta “pieaugušo” variantā filmā “Vilks” (1994), bet “pusaudžu” variantā – filmā “Asinis un šokolāde” (2007). Tie ir mīlas stāsti, nevis horors kā “Amerikāņu vilkacis Londonā” vai “Cilvēks-vilks”, kaut arī tur ir romantiska līnija.
Vēl viena kolīzija ir mīlestība pret nemirstīgo. Uz ekrāna divas reizes ir pārcelts Natālijas Bebitas romāns “Mūžīgais Takijs”. Pazīstamākā ir 2002. gada versija. Interesanti, ka “Krēsla”, kas iznāk pēc septiņiem gadiem praktiski ir veidota uz tādas pašas fabulas: jauna varone satiek neparastu nemirstīgo ģimeni un iemīlas pašā jaunākajā , kas kaut arī izskatās kā vienaudzis, ir vecāks par viņu par vairākiem desmitiem gadu. Atšķirība no “vampīru operas” ir tikai tā, ka darbība notiek pašā Pirmā pasaules kara sākumā, bet Taku ģimene ir parasti fermeri, kas kļuvuši fiziski nemirstīgi pilnīgi nejauši un uztver to, ne kā dāvanu vai lāstu, bet kā pašsaprotamu lietu.
Simboliska šajā plānā ir vērtību skalas maiņa: divdesmitā gadsimta sākuma meitene pārvar nemirstības kārdinājumu pat atsakoties no mīlestības, bet “krēslainajā” epopejā divdesmit pirmā gadsimta sākuma meitene aktīvi cenšas kļūt par vampīri, kaut arī šo vēlēšanos īpaši neatbalsta pat cēlā mīļotā ģimene.
Pašu romantiskā kino mitoloģiju ar fantāzijas līdzekļiem dekonstruē Vudijs Allens komēdijā “Kairas purpura roze” (1985). Darbība norisinās Lielās depresijas laikā un galvenajai varonei Sesīlijai (Mia Ferova) vienīgais atspaids no bezcerīgās eksistences ir naivie Holivudas mūzikli un melodrāmas. Kāds gan ir viņas pārsteigums, kad tieši no ekrāna zālē nokāpj skaistulis-romantiķis Toms Baksters un atzīstas viņai mīlestībā. Taču pret mīlētājiem nostājas jau divas pasaules. Te ir gan kino realitāte, kurā filmas varoņi vairs negrib tēlot, kamēr neatgriezīsies viņu “trupas” dalībnieks, un arī merkantilā Amerika, kur producenti baidās no brīvību mīlošiem kino varoņiem, bet Bakstera lomas tēlotājs cenšas “atšūt” Sesīliju no paša tēla, lai saglabātu savu karjeru. Kas tad ir lielāka ilūzija – aktiera apliecinājums vai neesoša cilvēka jūtas?
Allens ir atgriezies pie pirmavotiem un izsmējis tos. Laikam nekas tik bieži nav izsmiets kino kā jūtu neīstums un melīgums šo jūtu izrādīšanā. Taču var noteikti sacīt, ka filmas par mīlestību, ko bagātina fantāzija, vienmēr parādīsies uz ekrāniem.