“31. jūnijs” uzskatāmi demonstrēja vienu no mīļākajiem žanra paņēmieniem. Jūtu ceļā vienmēr bija jābūt šķēršļiem. Kinematogrāfisti šeit veiksmīgi veido visdažādākās, visneiedomājamākās grūtības, bet fantāziju radītāji – tādas, ko pat iedomāties nevar. Un īpaši bieži tiek izmantotas grūtības, kas saistītas ar laiku. Jo ir tik liels kārdinājums šķirt mīlestību ar veseliem laikmetiem, ko “nespēj ietilpināt dzīves krasti”.
Divus gadus pēc Kvinihidzes filmas Rietumos iznāk Žanno Švarca melodrāma “Kaut kur laikā” - Ričarda Metisona romāna “Atgriešanās cauri laikiem” ekranizācija. Dramaturgs Kristofera Rīva, kas kļuva populārs ar savu lomu iepriekšējā filmā “Supermens”, izpildījumā, saņem dāvanā no nepazīstamas vecas dāmas pulksteni un dzird aicinājumu: “Atgriezies pie manis”. Pēc astoņiem gadiem viņš viņš atrod jaunas sievietes foto, kas uzņemts 1912. gadā, un atpazīst tajā to pašu veco dāmu. Pēc tam ar pašhipnozes palīdzību viņš dodas pagātnē un personīgi satiek oriģinālu... Taču ilgi atrasties pagātnē ceļotājs nevar un ir spiest atgriezties atpakaļ, lai pēc tam no jauna vēlreiz un vēlreiz veltīgi censtos atkal nonākt pagātnē. [Jāpiebilst, ka galveno sieviešu lomu filmā tēlo Džeina Seimūra, kas Latvijas TV skatītājiem savā laikā bija pazīstama no seriāla “Daktere Kvinna” - t.p.]
1980. gados nereti tika izmantots arī “dvēseļu pārcelšanās” motīvs. Emīla Ardolino komēdijā “Ir iespējas” (1989) varonis nejauši, muļķīgā veidā iet bojā, atstājot vienu laulāto draudzeni-grūtnieci. Debesis uzklausa viņa lūgšanas un viņu aizsūta atpakaļ uz Zemi, tikai viņam atkal no jauna ir jāpiedzimst un jāuzaug, līdz kādā reizē “jauneklis” (šajā lomā viņu tēlo jaunais Roberts Daunijs-jaunākais) sastop savu jau četrdesmit gadus veco “atraitni” un pieaugušo meitu. Nedaudz vecākajā Alana Rudolfa melodrāmā “Ražots paradīzē” (1987) situācija ir vēl asāka: bojā gājušais vīrietis tajā saulē iemīlas sievietē, kas izrādās dvēsele, kurai drīzumā ir jāpiedzimst par jaunu un jāatgriežas dzīvo pasaulē.
Ceļojumi laikā un reinkarnācijas organiski bija apvienotas Honkongas lentē “Terakota kareivis” (1990). Ķīniešu arhitekts un hofmeistars labprātīgi ir ar mieru mirt, lai dalītos ar iemīļotās likteni, kura nav paklausījusi imperatoram. Taču meitene pagūst iedot viņam alķīmiķa radītu nemirstības eliksīru. Pēc tūkstoš miega gadiem terakota skulptūras iekšienē arhitekts atdzīvojas divdesmitajā gadsimtā, lai no jauna ieraudzītu savu mīļoto, kas ir iemiesojusies vieglprātīgā aktrisītē... Mākslinieku tēlo pazīstamais aktieris Čžans Imou, pēc desmit gadiem viņš, jau kā režisors uzņem virkni fantāzijas kostīmfilmas, tādas kā “Varonis” un “Lidojošo dunču nams”.
Attālums laikā var būt arī pavisam neliels. Korejiešu melodrāmā “Pie jūras” (2000) tiek stāstīts par vīrieša un sievietes attiecībām vienā un tajā pašā mājā, kurā viņi dzīvo ar divu gadu starpību. No pagātnes uz nākotni un atpakaļ ceļo tikai vēstules. Satikties viņus kavē apstāklis, ka šajā laika posmā vīrietis ir paguvis iet bojā... Vēlāk sižetu atkārto Holivudas rimeiks “Māja uz ezera” (2006) ar Keanu Rivzu [sieviešu lomā Sandra Baloka – t.p.] un pašmāju “Jaungada tarifs” (2008), kur vēstules ir nomainījuši mobilie sakari.
Astoņdesmito gadu vidū amerikāņu romantiskajā fantāzijā bija populārs motīvs, kad mīļoto attiecībās iejaucas kāds ļauns burvju spēks un grib viņus izšķirt. Ridlija Skota “Leģendā” (1985) ar jauno Tomu Krūzu, gandrīz kā “Ruslanā un Ludmilā” princesi nolaupa infernālais Tumšais valdnieks. Ričarda Donnera “Lēdijā-vanagā”, kas pie skatītājiem nonāk tajā pašā gadā, burvis-bīskaps uzliek lāstu Rutgera Hauera un Mišelas Faiferes varoņiem, tagad viņš naktīs kļūst par vilku, bet viņa dienā – par plēsīgu putnu. Beidzot, Roba Rainera “Princesē-līgavā” (1987) varoņus izšķir lielmanis-intrigants un galvenajam varonim nākas gandrīz vai uzcelties no mirušiem, lai izglābtu savu mīļoto.
Vispār, zvēresta “Kamēr nāve mūs šķirs!” pārbaude uz izturību ir gandrīz vai populārākais gājiens žanrā. Amerikāņu kinoteātru un vēlīno padomju video salonu superhīts – Džerija Cukera “Spoks” (1990) kļūst par kanonisku sižeta paraugu, kā miris jauns cilvēks bezķermeņa spoka veidolā nolemj palikt uz Zemes, lai nemanāmi būtu savas līgavas tuvumā. Gadu agrāk uz ekrāniem iznāk un, ak vai, izgāžas paša Stīvena Kinga dziļākā, līdzīgā filma “Vienmēr”. Cukera filmā konflikts tiek būvēts uz izmisīgas vēlēšanās tuvoties vienam pie otra un “fiziskas” neiespējamības apvienoties un pat pieskarties. Spīlbergam viss ir otrādi. Bojā gājušais lidotājs-ugunsdzēsējs ir saukts palīdzēt jaunajam kolēģim kļūt par labu darbinieku, pēkšņi pamanot, ka tas ir iemīlējies viņa bijušajā draudzenē un aktīvi cenšas panākt pretmīlestību. Spokam, ko tēlo Ričards Dreifuss, ir jāatrod sevī spēkus, lai atteiktos no savas bijušās mīlestības par labu dzīvajam. Tādā garīgā rīcībā arī slēpjas viņa uzvara, taču tieši tas arī varēja nepatikt publikai, kas ir pieradusi pie bezierunu “hepi-endiem”.
Kino varonis aiz nāves sliekšņa var būt “drīzāk dzīvs, nekā miris” un šāds gājiens ļauj parādīt patiesi labvēlīgas beigas. Marka Levi romāna ekranizācijā, ko pašmāju lokalizatori ir nosaukuši par “Starp debesīm un zemi” (2005), tiek stāstīts par mīlestību, kas rodas starp dzīvē vīlušos atraitni un meitenes, kas nav nomirusi, bet atrodas komā, spoku. Lai gan ar varones atgriešanos dzīvē šķēršļi nemazinās: meitene neko neatceras no saviem “viņpasaules piedzīvojumiem”. Vēl dramatiskāk attīstās vidusskolnieces gara attiecības, arī viņa guļ komā, ar jauno huligāni, kas vainīga pie šāda stāvokļa, Deivida Goiera filmā “Neredzamais” (2007).
Cita lieta, ja “tajā pusē” nonāk abi mīlētāji. Ārēji šķēršļu it kā vairs nav, bet...
Nobeigums sekos.