Vecāki mīlēja viens otru. Un bija tik nešķirami kā cimds ar roku. Tikai priekš manis viņiem nekad nebija laika. Reizēm šī doma iešāvās man prātā, bet tad ātri vien pagaisa. Tādos brīžos, kā šis, es priecājos, ka varu netraucēti ļauties vienpatībai.

Es visu biju izdomājusi. Tikai vienu gan nebiju paredzējusi. Un tieši tas arī notika...

Nonākusi liedagā, es griezos ap savu asi, rokas izpletusi, un sasveicinājos ar vēju. Tad ķēros pie pēdējiem sagatavošanās darbiem. Šim lidojumam bija jākļūst īpašam. Apvijusi auklai visā tās garumā stieplīti ar tauriņiem, es atmetu galvu atpakaļ, pievēru acis un ieklausījos pieaugošajā vētrā. Jūtot vēja pluinītos matus sitamies sejā, es skaļi iesmējos, paķēru pūķi un laidos skrējienā. Kas tā bija par sajūtu!!!

Mans klusējošais draugs - pūķis, uzsēdies uz vēja brāzmas, uzvedās kā neprātīgs. Tas slīdēja kā sērfotājs uz milzīga viļņa. Mana jūsma līdzinājās putojošām bangām, kas šķīda gar piekrasti.

Pēkšņi padebešos atplaiksnīja zibens. Sajutu baiļu drebuļus pārskrienam pār muguru. Es centos nomākt pieaugošo priekšnojautu, kas cēlās no vēdera uz augšu. Es taču biju bezbailīgā Nika, kā tēvs mēdza mani dēvēt. Nolēmusi neizaicināt likteni, centos savaldīt pūķi un dabūt to zemē. Tas neklausīja. Zibens atplaiksnīja otrreiz. ‘’Metāls taču pārvada zibeni!’’ attapos, atcerēdamās vecmāmiņas pamācības. Steigā centos atraisīt auklu, kas savīta ar vara stiepli, kā saritinājusies čūska piegūla manai plaukstai. Taču rokas, nosalušas, bija tik neveiklas! Un tad tas notika.

Laiks likās apstājies. Lūkojos notiekošajā kā apburta.

‘’Par vēlu!’’ paspēju nodomāt pirms apkārtne iegrima tumsā.

Kad atguvos, pirmais, ko pamanīju, bija uz segas dusošas rokas – plauksta gulēja plaukstā. Mani vecāki sēdēja katrs savā slimnīcas gultas pusē, klusi sarunādamies. Skatiens, kuru viņi veltīja viens otram, bija tuvības pilns. Man gribējās palīst zem segas un savilkties čokurā. Tomēr es nepakustināju ne pirksta. Tas, ka es nespēju nokļūt caurspīdīgās sienas otrā pusē, kurā dzīvoja viņi, pildīja mani ar dusmām un skaudību. Mana nevarība padarīja mani niknu un vienaldzība, kurā centos tīties, bija baltiem diegiem šūta. Alkstot pēc neiespējamā, es sāpināju vienīgi sevi. Tādēļ man nācās izlikties, jo samierināties es nespēju.

Pamanījuši manas atvērtās acis, viņi pievērsās man.

‘’Sveiki, princesīt!’’ ieteicās Hans, mans tēvs.

‘’Mēs priecājamies, ka nu viss ir kārtībā,’’ piebalsoja Zelma, kura nevēlējās, lai viņu saucu par mammu. ‘’Es vēl joprojām gribu būt jauna,’’ viņa reiz bija atbildējusi uz manu sparīgo tincināšanu ‘’kāpēc’’ vecuma periodā.

Šobrīd es daudz negribēju izplūst sarunās ar vecākiem, tādēļ vienkārši pavaicāju: ‘’Kas notika?’’

‘’Mīļā, tev iespēra zibens,’’ nervozi atteica māte. ‘’Bet tu neuztraucies,’’ viņa piemetināja. ‘’Viss ir labi. Nopietnu seku nav. Tiklīdz tu atžirgsi, brauksim mājās.’’

‘’Bet vecmāmiņa?’’ nedroši jautāju, lūkodamās uz tēvu, kurš reizēm bija mazliet vairāk pretimnākošs kā viņa laulātā draudzene, mana māte.

‘’Viņa reizēm tevi apciemos,’’ Zelma noteica, stāvot pie loga, pagriezusi man muguru. ‘’Tad tādas tās lietas,’’ skaudri nodomāju. Vēl tikai viens jautājums, uz kuru vēlējos saņemt atbildi. ‘’Pūķis?’’ es ar cerībām balsī apvaicājos par savu draugu.

Hans līdzjūtīgi pakratīja galvu. ‘’Viņa vairs nav.’’ Šie nežēlīgie vārdi likās ‘’karājamies’’ gaisā.

Viņa vairs nav ...

Tobiass

Tuvojās negaiss. Straujais vējš dzina šurp tumšus mākoņus. Kurš gan šādā laikā gribētu doties ārā? Bet vecais draugs, aitu suns, kā apmāts lēkāja Tobiasam apkārt, prasīdamies pēc kopīgas pastaigas. ‘’Nespēju viņam atteikt,’’ Tobiasam nācās atzīt. ‘’Kurš to lai zina, vai nākamreiz, kad šurp atbraukšu, viņš maz vēl būs starp dzīvajiem. ‘’

Paņēmis siksnu, jauneklis uzsvilpa sunim. Aiz laimes uzvezdamies kā pusjucis, tas, pāris reižu pariņķojis pa istabu, izmetās ārā pa atvērtajām durvīm.

‘’Ko tik nenākas darīt draugu labā,’’ Tobiass noteica, pievēris piebriedušās koka durvis.

Tobiass nogriezās aiz vecā šķūņa, aiz kura bija pazudis pastaigas vaininieks. Šī bija viņa bērnu dienu paslēptuve. Bēniņos, no kuriem vērās skats uz jūru, tik daudz jauku brīžu bija pavadīts. Tobiass bija iztēlojies, ka ir admirālis, kurš jūras cīņās uzveic mantkārīgos pirātus un izglābj augstdzimušas lēdijas no nāvei nolemto likteņa. Toreiz viņš bija pat pagatavojis tālskati no omes palielināmā stikla. Tas, protams, bija Žila Verna grāmatu nopelns. To atceroties, viņš pasmaidīja. Diemžēl bērnu dienu aizrautība jau sen kā bija zudusi. Tagad to aizstāja profesionāla nopietnība. Pirmais kurss medicīnas fakultātē nebija nieka lieta. Tobiass klusu cerēja, ka drīz varēs ķerties arī pie praktiskām lietām. Kaut strādājot par sanitāru uz pusslodzi nevarēja diez cik daudz nopelnīt, tomēr šāda pieredze varēja būt gaužam noderīga.

Nonācis pludmalē, Tobiass ieelpoja svaigo gaisu. Tā smaržoja vienīgi jūra. Viņa jūra. Brīdi izbaudījis atgriešanās prieku, Tobiass pacēla skatienu. Kur vecais tūļa bija nozudis šoreiz? Kad runa bija par pastaigu, viņa vecais mīlulis likās aizmirstam gadu nastu.

Pēkšņi viņa uzmanību saistīja tālumā lēkājošs stāvs. Ieskatījies tuvāk, viņš secināja, ka tas ir bērns. Atplaiksnīja zibens. Tobiass satraukti paraudzījās apkārt. ‘’Kurš vecāks gan laiž savu atvasi šādā laikā laukā?!’’ viņš sirdījās. Nemanot tuvumā nevienu pieaugušo, viņš pievērsās aitu sunim, kurš nez no kurienes atkal bija parādījies. ‘’Tas nu gan nav prātīgi,’’ viņš noteica un pielika soli.

Zibens atplaiksnīja otrreiz. Uz brīdi jauneklis sastinga. Zibens šautra atgādināja asinsvadu, caur kuru plūst spraiga liesma. Vārds ‘’zibenīgi’’ likās īsti piemērots. Zibens spēle norisinājās netālu no nesaprātīgā bērna. Tobiasam gribējās aizvērt acis, cerībā, ka nelaime ies secen. Tomēr viņš neuzdrošinājās. Un tas, ko viņš redzēja, lika viņam notrīsēt - meitene nokrita smiltīs kā pamirusi.

Sekojošo viņš tā īsti ar prātu vairs neaptvēra. Klausīdams iekšējai dziņai, viņš pārvietojās ar neticamu vieglumu. Prātā, mulsinošā ātrumā, doma sekoja domai. Tās līdzinājās vaļiem, kas uznirst ūdens klaida virspusē, lai pēc brīža ienirtu dzelmē, neatstājot aiz sevis ne miņas. Elektrisku triecienu no cietušā nevar saņemt, to viņš atcerējās. Tobiass skaidri apzinājās, kas viņam jādara. Sirds! Tā ir visu problēmu vaininiece. Arī šoreiz. Sniegdams pirmo palīdzību, viņš skaidri apjauta, ka viņa pūliņi ir tikai maza mazītiņa daļiņa no kopainas. Rokām vienmērīgi kustoties virs mazās meitenes krūšukurvja, viņš ļāvās domās aizklīst līdz savas dvēseles dziļumiem, no kurienes izlauzās skaļa nopūta. Dievs, palīdzi! Viņa taču ir tik, tik jauna...

Pēc desmit minūšu ilgām bažām Tobiass atvieglojumā varēja uzelpot.

‘’Darīts!’’ jaunais vīrietis skaļi noteica, nepievērsdams vērību sunim, kurš ar purnu bakstīja viņa roku. ‘’Pagaidi,’’ suņa saimnieks atvairīja savu mīluli, koncentrēdams uzmanību negaisa upurim. Sirdsdarbība bija atjaunojusies. Elpošana arī. Atlika vien sagaidīt Ātro palīdzību, kas meiteni nogādātu slimnīcā.

Mācoties neatliekamo palīdzību autoskolā, Tobiass nekad nebija domājis, ka šīs zināšanas viņam tik drīz noderēs. Šobrīd viņš jutās pateicīgs un priecīgs, ka šīs prasmes nebija paslīdējušas viņam garām. Sataustījis kabatā telefonu, viņš uzgrieza 03. Paskaidrojis radušos situāciju, viņš piecēlās. Ātrā palīdzība drīz būs klāt, par to viņš bija pārliecināts.

‘’Tu izķepurosies,’’ viņš nomurmināja zem deguna, vēl pēdējo reizi uzmetot meitenei pētošu skatienu. Izdzirdot sirēnas, viņš nesteidzīgā solī devās prom. Suns, sekodams saimnieka piemēram, uz mirkli apstājās pie meitenes, un tad, steidzīgi nolaizījis viņas roku, sekoja krēslā pazūdošajam stāvam.

Es ļoti stipri klusām saucu tevi.

/Ojārs Vācietis/

2003.g.

Nika

Man jau ir četrpadsmit.

Sēžot skolas solā trokšņojošas klases vidū, garlaicībā aplūkoju savas rokas. Koptie nagi laistās dabīgā spīdumā. Dabiskums ir mana vājība. Kamēr pārējās meitenes krāsojas spilgti kā papagaiļi, lai piesaistītu puišu uzmanību, es atzīstu vienīgi to, kas izceļ dabisko skaistumu. Neesmu ne zaudētāja, ne ieguvēja. Klasesbiedri mani ciena, bet neviens manu draudzību iegūt necenšas. Es pēc tās nemaz netiecos. Esmu pārāk pieradusi būt viena.

Neviļus skatiens apstājas pie bālās līnijas, kas ieskauj labo plaukstu visā delnas platumā. Reiz šī tievā līnija bija uguns sarkana. Ilgu laiku tā bija man svēta, tāpat kā mana drauga – pūķa piemiņa.

Tagad, kad esmu jau liela, saprotu, ka pieķerties lietām ir muļķīgi. Tomēr ir labi, ja ir kaut kas kam pieķerties. Šobrīd esmu pieķērusies rokmūzikai. Tā ir viena no retajām lietām, kas man ir ļautas. Kopš senā negadījuma, vecāki allaž mani patur uzmanības lokā. Iespējams, jūtas vainīgi. Viņu aizbildnieciskums ir nomācošs.

Ārēji esmu paraugmeitene - es izpildu Zelmas un Hansa prasības, un viņi, savukārt, liek mani mierā. Tomēr, pateicoties atsvešinātībai mūsu starpā, man piemīt neatkarīga daba. Jāatzīst, ka uzskatu sevi par elastīgu būtni un tāda arī esmu līdz brīdim, kad skarta tiek kāda no nedaudzajām manām pamatpārliecībām. Viena no tām ir sekojoša: esmu labāk sagatavota dzīvei kā pārējie. Tomēr negribīgi jāatzīst, ka, tā domājot, esmu maldinājusi pati sevi.

Kādu dienu mūsu garlaicības pilnajā klasē ienāca pagarš zēns. Slaids, ar tumšbrūniem matiem. Vienīgais trūkums, kas meitenēm nepatika - kā viņas klačojoties atzina - bija viņa pabiezās brilles. Bet citādi Ernsts ātri ieguva vispārēju klasesbiedru labvēlību.

Drīz vien atklāju, ka, ieraugot Ernstu vai domājot par viņu, man tauriņi dejo vēderā. Mazliet jokaina sajūta, jāatzīst. Kad viņš paskatījās uz manu pusi, vaigi likās kaistam un sirds dauzījās kā negudra. Es ne par ko citu nespēju domāt kā vien par puiša samtaino skatienu garo skropstu ielokā.

Reiz viņš noķēra manu skatienu un gaiši pasmaidīja. Likās, viņš lasa manā dvēselē. Samulsusi novērsos. Kopš tā brīža vairs nespēju koncentrēties. Visa nopietnība un atbildības sajūta bija izgaisušas kā izsvēpētas. Pēc stundām klīdu pa ielām, nezinot kā atgūt sirdsmieru. Krēslā atgriezos mājās - ilgāk vilcināties vairs nevarēju, lai neizraisītu vecāku aizdomas.

Atrados izvēles priekšā – uzskatīt savu emocionālo stāvokli par apgrūtinājumu vai priecāties par dvēseles saviļņojumu. Izvēlējos pēdējo.

Ir vēla piektdienas pēcpusdiena. Pamazām dienas gaismas vietu iekaro krēsla. Garastāvoklis visu dienu nav pacēlies virs atzīmes nulle. Neesmu Ernstu šodien redzējusi. Dusmojos pati uz sevi – cik ļoti var pieķerties svešiniekam!

Iekāpusi autobusā, nopērku biļeti un grasos iešmaukt pēdējā brīvajā vietā, pēc kuras tīko vēl pāris braucēju, kad izdzirdu balsi sev aiz muguras. ‘’Sveika!’’ kāds saka. Apcērtos apkārt. Ernsts kā brīnumdaris stāv manā priekšā.

‘’Sveiks,’’ joprojām brīnīdamās atsaku. Kā gan cilvēks, par kuru pirms sekundes esi domājis, var tik ātri materializēties? ‘’Kā tu te gadījies?’’ vaicāju, nezinādama, ko lai saka.

‘’Vispār es braucu mājās,’’ Ernsts smaidot nosaka. ‘’Un tu?’’

‘’Es arī,’’ kautri pasmaidot, noburkšķu zem deguna.

Pirmo reizi mēs atrodamies viens otram tik tuvu. Mēs abi esam apmēram vienāda auguma. Brīdī, kad autobuss negaidīti bremzē, mūsu deguni saskaras. Tas liekas smieklīgi, tādēļ iesmejos. Ielūkojos puiša acīs, cerot tur ieraudzīt smieklu dzirkstis. Tas, ko pamanu, maina manu noskaņu. Tajās vīd kas vairāk par draudzīgu nostāju. Samulsusi nolaižu skatienu. ‘’Droši vien pie vainas atkal mana pārmērīgā iztēle,’’ paspēju nodomāt pirms jūtu siltas lūpas pieskaramies manējām. Ernsts noskūpstīja mani visu šo ļaužu priekšā! Esmu mēma. Puiša acis nogaidoši raugās manī. Šoferis paziņo tuvojamies manu pieturu. Pirms kāpju laukā, paveros viņa acīs, nedroši smaidot. Mans pirmais skūpsts!

Jauniepazītās jūtas ir kaut kas tik īpašs, ka roka neceļas tās aprakstīt dienasgrāmatā, kas noslēpta guļ zem matrača. Vārdi liekas pārāk pliekani, lai jebkā raksturotu to saules staru, kas rotājas manī. Tas mani silda, piepildīdams sirds tukšos nostūrus. Viss pārējais ir mazsvarīgs. Saule ir uzziedējusi manī!

Skolā cenšos uzvesties ikdienišķi, tomēr man tas ne visai padodas. Esmu izklaidīga, neuzmanīga. Staigāju apkārt, kā aizsapņojusies. Mana laimes ilūzija sabrūk brīdī, kad ieklausos klasesbiedru sarunās.

‘’Džekiņš aizlaidies,’’ kāds skaļi iebaurojās.

‘’Tad nu gan baigais! Atvadīties vismaz varēja,’’ atsaucas lielākais klases balamute Leons.

‘’Kas aizbraucis?’’ nemiera mākta vaicāju.

‘’Ernsts,’’ viņš nevērīgi attrauc.

‘’Kā aizbrauca?’’ nespējot aptvert dzirdēto, automātiski pārjautāju.

‘’Nu tā, vienkārši,’’ izpalīdzīgi atsaucas resnais Leons, saukts par Buku. ‘’ Esot kopā ar māti iekāpis mašīnā un tu-tū,’’ viņš pasmaida, tomēr viņa acīs nevīd ne kripata nožēlas. Aptveru, viņš to sacījis ar nolūku – lai pavērotu manu reakciju.

Lai slēptu savu izmisumu, kuru jūtu kāpjam kaklā, vārgi nosaku: ‘’Nu tad laimīgu viņam ceļu...’’

‘’Tu laikam gribēji teikt ‘’taciņu,’’ Leons nosmej un aizgriežas. Viņš ir redzējis pietiekami...

Todien mājās pārrodos agrāk.

‘’Kas noticis?’’ Zelma izbrīnīta pār plecu uzsauc.

‘’Nekas,’’ bezkaislīgi atsaucos un taisnā solī, neko neredzošām acīm, dodos uz savu istabu. Nonākusi drošā zonā, atslīgstu pret sienu. Asaras nelūgtas rit pār vaigiem. Satiekot Ernstu, manī bija dzimusi niecīga cerība - varbūt ir kāds, kas mani saprastu, pieņemtu... Ardievu cerība!!!

Tobiass

Ārsti vienmēr atceras savus pirmos pacientus. Es atceros savu pirmo reanimāciju. Reizēm, snauduļojot naktsdežūrā pie papīru gūzmas nokrautā galda, man liekas, ka redzu ‘’pūķa’’ meitēnu, tikpat sīku kā toreiz, sēžam kāpās un raudam. Skatiens, kuru viņa man velta, ir pārmetuma pilns. ‘’Kāpēc?’’ viņas acis liekas jautājam. ‘’Kāpēc tu man neļāvi iet?’’

Salta gaisma apžilbina manas acis. Nemīlīgā telpa atgādina, ka atrodos darbā. Jauns izsaukums, jaunas sejas... ‘’Saņemies!’’ uzsaucu sev, atverot durvis uz garo gaiteni.

Bet meitenes acis aizvien vēl gūstā tur manas sajūtas...

Mīlestība, dari mani skaistu!

2008.g.

Nikola

‘’Nevarētu teikt, ka esmu skaista,’’ konstatēju, nogurušām acīm lūkojoties savā atspulgā. Kā tas nākas, ka atrodos vilcienā, kas mani ved uz satikšanos ar pagātni? Mans ceļa mērķis ir vecmammas māja, kurā neesmu spērusi kāju kopš liktenīgās pagājušā gadsimta pēdējās piecgades. Kopš atgadījuma liedagā, vecāki netika mani šurp laiduši.

Vecmamma pārdzīvoja. Par to liecināja jaunās rūpju rievas viņas pierē. Pēdējo reizi, kad viņu redzēju, mēs sēdējām parkā, krāsainu lapu paklāju jūtot zem kājām. Skats pavērās skaists. Arī saule neskopojās ar siltumu. Tomēr šeit nebija jūras, kuras klusā šalkoņa izlītu pār mūsu brūcēm kā balzāms. Atšķirtība sāpēja. Bet vecmāmiņa bija gudra sieviete. Saņēmusi manu plaukstu savējā, viņa ierosināja: ‘’Labāk aizvērsim acis.’’ Un tā mēs abas darījām. Klusums runāja pats par sevi. Arī mūsu sirdis. Tās izteica daudz ko tādu, ko vārdos ietērpt nelikās iespējams.

Šo skaisto brīdi pārtrauca Zelmas balss. ‘’Ir jau laiks,’’ viņa norādīja uz pulksteni. Vecmāmiņai bija jāsteidzas uz vilcienu. Uz atvadām viņa apskāva mani, bet skatiens pauda viņas pārliecību: ‘’Lai arī kas notiktu, nekas nespēs mūs šķirt.’’ Un viņa uzlika plaukstu uz sirds. ‘’Mēs esam vienotas šeit,’’ lasīju viņas skatienā. Es pamāju ar galvu un, atdarinādama viņu, uzliku plaukstu uz savējās. Mēs esam vienotas šeit...

Izkāpusi stacijā, raitā solī devos uz vecmāmiņas māju. Kopš pilngadības sasniegšanas, tas bija mans īpašums. Vecākiem te nebija nekādas teikšanas. Ne reizi gan nebiju uzdrīkstējusies šurp atgriezties. Zaudētais vēl nebija izsāpēts... Man vecmāmiņas joprojām pietrūka.

Nolikusi somu uz ārdurvju sliekšņa, ievilku plaušās svaigo gaisu. Šeit es jutos piederīga, šeit es jutos kā mājās. Pameklējusi atslēgu vecajā vietā - zem kopīgi meistarota putnu būrīša, atslēdzu durvis. Man pretim uzvilnīja mitruma un sastāvējušos mantu dvaka. Aizgājušie gadi bija darījuši savu. Atrāvu vaļā logus. Lai vēdinās!

Pagrozījos pa telpu, kas reiz bija kalpojusi par viesistabu, bet tad izmetos ārā pa durvīm. Ar neredzamu spēku kaut kas vilktin vilka mani pie jūras. Aizgājusi līdz liedagam, pārlaidu skatienu savas bērnības ‘’laimes salai’’. Jūras krasts kā aizvien bija mainīgs. Nezinu, ko cerēju te ieraudzīt. Vai atblāzmu no sendienu prieka auras? Vai varbūt to, pēc kā nemitīgi tvīku – mīlestības ...

Smilts bija mitra, bet diena gana silta. Tādēļ novilku adīto jaku un apsēdos uz tās. Aptvēru ceļus, atbalstot zodu pret tiem. Mana sirds pretēji jūrai, kura <st1:date year="2009" month="3" day="21"><st2:date year="2009" month="3" day="21">šodien</st2:date></st1:date> bija rāma kā spogulis, viļņojās un šalca. Es neizpratu iemeslus un to, kādēļ asaras kā kalnu strautiņš bija radušas ceļu starp sirds akmens grēdām un nu bira bez apstājas.

Mirkļi cits pēc cita vienaldzīgi aizsteidzās mūžībā. Asaru straumītes pēc laika mitējās. Ap sirdi bija kļuvis vieglāk - daudz, daudz vieglāk. Likās, esmu viegluma apdvesta. Tik atbrīvota nebiju jutusies nekad, pat trakulīgajos gājienos ar pūķi ne.

Jo vairāk ļāvos šai sajūtai, jo skaidrāk apzinājos, ka viss, kas ir bijis, ir tikai prelūdija tam skaistajam, kas sekos. Šī pārliecība cēla mani spārnos. Ne vairs pūķis cēlās pretim debesu ārēm, bet gan es pati.

Tā bija mana pirmā tikšanās ar Dievu.

Vecmāmiņas mājā nolēmu uzkavēties pāris dienas. Laiks ritēja nemanot. Jutu sevī kūsājam tik daudz spēka un enerģijas, ka tīrīšana un spodrināšana sagādāja prieku un atvieglojumu. Es strādāju tā, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Visneaizsniedzamākie kakti tika izberzti, vecmāmiņas mantas izšķirotas, vērtīgākās saglabātas. Atlika vienīgi atrast vietu, kur nogādāt krāmus – desmit gadus vecus rēķinus, vecas kartona kārbas, pilnas ar nodzeltējušām receptēm un citām dzīvei derīgām pamācībām, kas uzdrukātas uz noplēšamā kalendāra otrās puses, vairs sen jau kā nebija nevienam vajadzīgas. Arī mans iemīļotais koka galdiņš izskatījās vairs nelietojams – laika zobs un ķirmji bija darījuši savu...

Izstaigājusi apkaimi, atradu aprūsējušu konteineru. Tas lieliski noderēja maniem nolūkiem. Tā nu es nesu maisu pēc maisa, līdz viens no tiem netālu no galamērķa saplīsa. Papīri juku jukām izbira uz zemes, un man atlika vienīgi nobrīnīties par preču kvalitāti. “Pat atkritumu maisus nespēj ražot pietiekami izturīgus!’’ nodomāju, nogrozot galvu.

Tā kā sāka jau krēslot, sāku steidzīgi visu šo bagātību mest atpakaļ maisā. No mana tvēriena izslīdēja <st1:place><st1:city>pāris</st1:city></st1:place> lapas patvaļnieces. Aši uzmetu tām skatienu – divtūkstošā gada telefona rēķins, <st1:place><st1:city>pāris</st1:city></st1:place> izrautas piezīmju blociņa lapiņas un to vidū apbružāta fotogrāfija. Tās aizmugurē pamanīju drukātiem burtiem uzšņāptus vārdus: ‘’Ne visi spēj mīlēt vienādi. Ne visi spēj mīlēt dziļi.’’ Zem tiem vīdēja vecmāmiņas komentārs: ‘’Viņi pie tā nav vainīgi.’’ Samulsusi pagriezu fotogrāfiju otrādi. Uz brīdi zaudēju elpu - uz bangojošas jūras fona vīdēja manu vecāku smaidīgās sejas...

Tobiass

Es steidzos uz piekrastes māju. Kāds iekšējs dzinulis trieca mani uz priekšu.

Brīvdienas izkārtojās apbrīnojami viegli. Es pat teiktu - neticami viegli, ņemot vērā vēdegripas uzliesmojumu, kurš šogad negribēja rimties. Divas dienas biju brīvs kā putns. Jutos tik patīkamas trauksmes pilns! Steidzoties pa ielu, bez iemesla gribējās saulaini smaidīt. Vienaldzīgas bija garāmgājēju domas un neizpratne sejās, kuras likās paužam pārsteigumu - par ko gan lietainā, pelēkā dienā priecāties! Savos trīsdesmit divos gados jutos tik jauneklīgs kā nekad savā mūžā! Bez liekas kravāšanās steidzos uz staciju un laikā noķēru vilcienu. Ļāvos sirdij un jutos laimīgs!

Nikola

Izgāju ārā pastaigāties. Pēcpusdiena solījās būt jauka. Krāsainās kļavas likās saprotam manu kluso prieku, jo arī pašas klusu nošalca ik reizi, kad vējš tajās rotaļājās. Piesaulītē gribējās kā runcim pievērt acis un laiski patikā izstaipīties. Bija tik jauki darīt kaut ko tāpat vien...

Apsēdos uz soliņa. Kaut arī tas neatradās pārāk tālu no ielas, garāmbraucošās mašīnas ne nieka netraucēja. Likās, it kā motoru radītais troksnis un apkārtējā kņada būtu izslēgta. Vēros zeltainajā saulē un jutos tik labi kā pasakā. ‘’Vai tad tik skaista var būt realitāte?’’ domās sev prasīju.

Bet tad, kā pēc burvju mājiena, manā apziņā ielauzās griezīgie pasaules trokšņi. Miers bija iztraucēts. Acis atsprāga vaļā, priekšnojauta nevēstīja neko labu. ‘’Ak, šausmas!’’ iekšēji iesaucos, neapzinādamās piespiežot plaukstu pie lūpām. Bija noticis traģisks negadījums. Neuzmanīgs šoferis notriecis garāmgājēju!

Cilvēki saradās ap cietušo kā mušas ap medu. ‘’Cik neiejūtīgi!’’ nospriedu. Bet tālāk domāt man nebija laika, jo visu manu būtni pārņēma savāda zaudējuma sajūta.

Izspraucos cauri skatītāju pulciņam un noliecos pāri cietušajam. Pulss bija sataustāms, vīrietis elpoja sekli.

‘’Izsauciet taču Ātros!’’ sašutusi izkomandēju. Kāds steidzīgi sāka spiest telefona taustiņus.

Nezināju, ko darīt. Vienīgais ko spēju, bija likt cietušajam saprast, ka viņš nav viens. Satvēru viņa delnu un cieši to saspiedu.

‘’ Tu izķepurosies,’’ pilnīgā pārliecībā noteicu. Sajutu viņa pirkstus viegli paspiežam manējos. ‘’Tātad vīrietis bija pie samaņas,’’ nodomāju. Bet prātā pazibēja doma – no kurienes šie dīvainie mierinājuma vārdi? No kurienes šī pārliecība?

Tobiass

Es biju noguris domāt loģiskā kategorijās – bezkaislīgi un aukstasinīgi izvērtēt slimnieku stāvokli, meklējot acumirklīgu un tālāku risinājumu viņu veselības problēmām. Šoreiz es atļāvos nedomāt. Sapratu, ka esmu cietis negadījumā. Nejutu sāpes, vienīgi bezgalīgu siltumu sev visapkārt. Kāds man kaut ko teica, tomēr tas viss likās tik tālu... Uztvēru tikai atsevišķus vārdus ... tu izķepurosies...

Reiz es kādam tiku tos teicis. Bet kam? Ā, vāri pasmaidīju atcerējies, pūķa meitenei... Es saspiedu gaišās būtnes delnu, kas bija noliekusies pār mani. ‘’Es izķepurošos,’’ nodomāju, joprojām vāri smaidīdams..