-Nezinu, pūķis teica, ka jūs pošaties ceļā tagad, un es arī gāju. Man likās, ka tu jūrmalā mūs gaidi. Es savācu visas tavas mantas, kā viņš teica. Vai tad tā nav? Tu taču mātei teici, ka brauc prom, vai ne? Mēs jau varam lidot atpakaļ, ja tu gribēji vēl atvadīties. Pūķis būs kaut ko sajaucis.-

Atskanēja nicīga sprauslošana un Aiedra paskaidroja, ka tā vis nevarētu būt, jo viņa bija domājusi lidot prom, bet ne jau tieši tagad un uzreiz. Rēnofodrs to bija izdomājis pats uz savu galvu. Aiedrai ne prāta nebija nācis ņemt brāli līdzi, pie tam viņa nemaz neticēja, ka Aidris tiešām dosies tālos ceļos, jo viņš jau tikai parasti sapņoja un lasīja grāmatas.  To visi runāja, ka no Aidra diez kas neiznākšot, jo viņš ne īsti palika pie zemes, ne īsti devās jūrā. Zemnieku darbus viņš nicināja, lai gan tur, kur tēvs lika, viņš pakļāvās un strādāja kārtīgi, bet arī par jūrnieku vai tirgotāju viņš negāja mācīties. Aiedrai vienmēr bija licies, ka aiz lepnuma, jo mājās viņš bija kunga dēls, bet citur sākotnēji būtu tikai kalps un māceklis, kam būtu jādara smagākie un netīrākie darbi. Tad kļūt par kungu viņam prasītu lielas pūles, bet tas atkal nebija Aidra dabā. Kad viņš stāstīja māsai savus sapņus un stāstus, viņš vienmēr sevi juta kā varenu vīru, kā nopietnu kapteini nevis jautru matrozi, kas atkal vienmēr bija licies pievilcīgi Aiedrai. Viņi pat bija izspēlējuši vienu stāstu, kur Aiedra bija jauna meitene, kas pārģērbjas par puisi un salīgst pie kapteiņa, ko tēloja Aidris, un kad viņš atklāj krāpšanu, tad ir tik augstsirdīgs, ka nepadzen meiteni, bet gan ieceļ par galveno matrozi. No sākuma Aidris bija gribējis, lai šajā spēlē māsa iedomātos sevi par īstu matrozi, tātad puiku, bet viņa tā negribēja un viņi vienojās par kompromisu. Tāpēc šobrīd Aiedra bija ļoti pārsteigta, brālis jau vienmēr tikai runāja, nevis darīja.

Biezā, mazliet mirdzošā migla izskatījās ļoti dīvaini, tāpēc Aiedra brīdi nolēma atpūtināt smadzenes no brāļa dīvainās tērgāšanas, un pievērsās pūķim. Viņa domās pajautāja, kāpēc viņš izlēmis tā neko nepasakot aizlidot, un kāpēc līdzi ir Aidris. Meitene sagatavojās sastapties ar pūķa dziļo prātu, bet šoreiz viņš pavisam cilvēcīgi atbildēja domās tā, ka Aiedrai tikai mazliet sareiba galva. Tā tam esot jābūt, un viņš arī nevarot paskaidrot Aiedrai, kāpēc, bet ja viņa nebūtu aizlidojusi šajā dienā, tad nebūtu to izdarījusi nekad, un tam esot saistība ar to cilvēku, kas centās Aiedru noburt, lai viņa būtu tāda pati kā pārējie Miera ļaudis. Tā bijusi vēl pēdējā iespēja, un tā kā Aiedra jau bijusi tik noburta, ka nav to jutusi, ka paliek tikai sliktāk, un domājusi, ka viss uzlabojas, tad Rēnofodrs nolēmis rīkoties. Viņš lika Aiedrai padomāt, vai viņa tagad – sudraba miglā nejūt, ka iekšēji viss būtu citādi, un viņai nācās atbildēt, ka tā patiešām ir – domas risinājās daudz ātrāk un skaidrāk. Pirms tam viņa patiešām bija tikai vilcinājusi laiku staigādama pa bibliotēkām un visur kur, it kā meklējot atbildi, kaut to jau sen zināja – viņa vienkārši nebija cilvēks, kas visu mūžu peldēs gar vieniem krastiem. Ar to pietika. Nebija nozīmes noburšanai, nebija nozīmes nekam, izņemot to, ka Miera arhipelāgs pamazām nozuda no Miglas jūras kartes. Aiedra jau sen bija novērojusi, ka salu pamazām sāk ieskaut šī sudraba migla. No sākuma tā bija redzama tikai rītos un vakaros, pēc tam arī naktī, bet nu jau kādas 7 dienas tā pamazām pārņēma visu piekrasti, pazuzdama tikai ap pusdienas laiku. Par to varot Aidris pastāstīt. Un galvenais esot tas, ka viņi ir izsprukuši pēdējā mirklī, atpakaļ Aiedra vairs nevarot tikt. Bija pēdējā diena, kad pusdienlaikā miglai vēl nebija spēka. Šajā mazajā brīdī Rēnofodrs vairs nav gaidījis, bet vienkārši aiznesis Aiedru prom.

Viņa pārrunāja visu ar brāli, un viņš bija ļoti izbrīnīts, ka Aiedra nezina to, ko zināja it visi – salas pārcēlās citā pasaulē. Tagad visi, kas piestātu arhipelāga krastos atrastu tikai pamestu pilsētu, pamestas mājas, pilnīgu tukšumu, un ne miņas no daudzajām lielajām salām. Viss būtu kā tad, kad tur ieradās Rita ar saviem ļaudīm. Visi, kam bija jātiek šajā saulē, jau bija ieradušies, un arhipelāgs uz gadu tūkstošiem taisījās iegrimt citā saulē. Līdz pat brīdim, kad šī pasaule atkal savienotos ar seno pasauli, un kad atkal varētu nākt pasaulē svētītais bērns – senās pasaules dāvana šai saulei. Tāda, kā Megdra, bet vairs ne viņa. Un tad viss, ko Miera arhipelāgs būtu saglabājis, tiktu celts gaismā, jo visur citur jau atmiņas būtu zaudētas. Aidrim tas viss bija skaidrs un viņš kopā ar citiem bija gaidījis pasauļu atraušanos, lai ķertos pie darba ar pilnu jaudu – atjaunotu visu skaisto. Viņš nebija iebildis palikt šeit, jo nevarēja iedomāties neko citu, bet kad pūķis bija atlidojis un stāstījis par māsas plāniem, tad viņš jutis nepārvaramu vēlmi doties līdzi – palikt vecajā, no pamatiem atrautajā pasaulē. Un viņš devies līdzi, jo jutis, ka tā vajag. Bijis jau mazliet skumji atstāt brāļus, māti, Aiou un Melisu, un visus pārējos, kā arī uzaicinājums licies tik spējš, ka viņš apmulsis, bet pūķis viņam teicis, ka jāizlemj ātri, un viņš piekritis. Viņi gan arī mulsinājis fakts, ka māte neko nedrīkstējusi zināt. Bet viņš nolēmis, ka viņa laikam pārāk satrauktos un viņš varētu tāpēc grozīt savas domas, bet tā jau nedrīkst – viņam jādara tas, ko viņš grib, tāpat kā māsai. Un Aidris piebilda, ka ļoti ciena māsas lēmumu un stingrību. Viņa neko neiebilda, lai gan juta, ka tas nav gluži pamatots spriedums par viņu.

Aiedra vērās sudraba miglā un atcerējās, ka kartē šādi bija iezīmētas salas, kas iekšēji bija lielākas pār to, kā izskatījās no ārpuses, vai tad, ja tās pastāvēja dažādos līmeņos, ne tikai vienā. Tā viņa bija sapratusi no Rahēles kartēm un grāmatu sarga grāmatām. Ja salas pavisam būtu apņēmusi migla, tās atrautos no šīs pasaules un ieslīdētu citā. Kā viņa iepriekš nebija to sapratusi? Tā vietā viņa kā aizplīvurotām acīm bija skatījusies, cik migla skaista. Māņi dažkārt tiešām bija tik skaisti... Viņa atcerējās Grietas stāstīto, kā māte bija atņēmusi viņai īstās acis, iedodot vietā aizsaules redzēšanu. Grieta izvēlējās aiziet, jo nespēja pieņemt to, kā bija. Vai Aiedra spēs atbrīvoties no dīvainā cilvēka burvībām? Aiedra cerēja, ka aizlidojot prom viņai tas izdosies. Migla kritīs un viņa ieraudzīs, ka arī parastā pasaule ir skaista, ne tikai mānīgs sudrabs.

Tomēr bija tik skumji... Viņa pajautāja, vai māte vai kāds cits zinot, kur viņi palikuši, lai netiktu sacelta panika, un Rēnofodrs atbildēja, ka viņai viss esot zināms un skaidrs jau šobrīd. Aiedra pabrīnījās par šo piezīmi, ka skaidrs esot šobrīd, bet pūķis nevēlējās paskaidrot, un viņa daudz maz nomierinājās, ka ja jau māte visu zina, tad gan samierināsies ar viņu pēkšņo pazušanu, jo viņa jau zināja un pati teica, ka Aiedrai jāiet. Viss bija pareizi un labi. Pūķis bija tapis runīgs un paskaidroja, ka ja jau Aiedra pati esot nolēmusi uzticēties viņa vadībai, kā arī bija, tad viņš esot nolēmis viņu vest uz kādu salu, ko sauc par Mioru – mēness upes salu. Aiedra nobrīnījās, ka viņai tik tuvā vārda skaidrojums neatbilst nevienai miglas jūras valodai un nosprieda, ka sala neatrodas dzimtajā jūrā, ko pūķis arī apstiprināja. Tātad plašie ūdeņi, droši vien kāda no tuvējām salām... Brālis un māsa šo ziņu uztvēra atšķirīgi – Aiedra ar piesardzību, bet brālis ar sajūsmu. Viņš atzinās, ka doma vien, ka viņš kaut brīdi būs pabijis plašajos ūdeņos, liekas kā malks dzīvības ūdens. Aiedra gan tā nejutās, bet uzticējās pūķa lēmumam.

Tomēr bija tik skumji... It kā būtu pārtrūcis kaut kas svarīgs. Tā aizlidot prom, nevienu vēl pēdējo reizi neapskaujot, bija briesmīgi, bet viņa tiešām juta, dziļi sirdī juta, ka bijusi noburta visu šo laiku, un tikai tagad tikusi brīvībā. Pārmaiņa bija tik dziļa un visaptveroša, ka viņa izlēma nebēdāties par zaudējumu. Viņa atkal bija viņa, un viņa bija brīva darīt visu, ko vēlējās.

Mātes sirds.

Megdras acu priekšā paskrēja visa viņas zemes dzīve. Kā balta šautra tā aizskrēja līdzi diviem viņas bērniem. Vai tiešām man nav tiesību kaut reizi pielietot savas spējas savā labā? Vai mani īstie bērni ir šīs salas, bet Aiedra un Aidris – tikai dzīves pabērni, ko Debesis uzticējušas mātei, kas nespēj par tiem parūpēties? Visu mūžu viņa bija lolojusi savu pirmdzimto dēlu un vienīgo meitu, mācot viņiem visu, ko tie spēja saprast, cenšoties dot tiem laimi, bet tagad viņi vienkārši aizlido ar lielāko dāvanu, ko māte viņiem spējusi dot – sargātāju, kas būs blakus meitai visu mūžu! Viņi nav mātei jautājuši padomu, nav atvadījušies, pie tam dēlam nemaz nebija jādodas prom! Tas nebija ierakstīts likteņa grāmatās. Protams, viņa zināja, ka vienmēr var gadīties visādi, dzīves grāmatai bija tūkstošiem lapaspušu uz katru acumirkli, bet parasti jau piepildījās tas, kas bija ierakstīts kādā no pirmajām lappusēm. Cilvēki rīkojās ļoti vienādi, parasti nekā jauna neizdomāja.

Megdra mazliet paplēsa seju ar nagiem, bet tad attapās, ka tas, lai gan plaši izplatīts bēdu žests, tomēr nekā laba nedod un rūgti nodomāja pie sevis, ka zaudējot bērnus, pat tāda sieviete kā viņa, nespēj uzvesties prātīgi. Viņa nolēma labāk paraudāt, un tā arī darīja, iedama gar jūras malu. Lai gan parasti tā šajā vietā nebija, tomēr viņa nonāca senajā akmens krāvumā, kas apļa veidā sniedzās gandrīz līdz jūras malai. Pašā vidū auga varena liepa, un pret jūru bija pavērts plats v burta veida akmens krāvums, kas norobežoja apļa pārrāvumu tieši pret jūru.

Megdra atcerējās, kad pirmo reizi bija šeit, un kā viņa vēroja vietas garus. Toreiz viņi nekā nespēja palīdzēt, bet Megdra bija spītīgi apņēmusies, ka panāks savu. Viņai jau gandrīz bija izdevies! Vēl tikai stundu pēc pusdienlaika, un Aiedra būtu palikusi uz salas, bet viņu aiznesa pašas mātes sauktais pūķis, kuru viņa bija izsaukusi no citas pasaules, lai viņš vienmēr darītu labāko viņas meitai. Tā nebija pēkšņa atklāsme, viņa jau to bija zinājusi un pa īstam apjautusi tajā brīdī, kad redzēja bērnus aizlidojam – lai gan viņa varēja šķirstīt tūkstošiem dzīves grāmatas lappušu, raugoties savu bērnu likteņos, tomēr lappušu bija miljoniem uz katru acumirkli, un viņa visu nevarēja izskatīt. Tas, ka viņa bija ielūkojusies, cik tālu redzēja, un salā Aiedrai izskatījās daudz labāk, tas neko nenozīmēja. Megdra nu jau raudāja pa īstam, nevis tāpēc, ka sev atļāva. Svētvietas gari viņu ielenca ciešā lokā, un daudzi no viņiem raudāja Megdrai līdzi. Tas, ka Megdrai bija spēja ielūkoties nākotnē un likteņos, neko nemainīja. Katra māte domā, ka zina, kas bērnam būtu vislabāk. Viņa bija rīkojusies tik prasti un cilvēcīgi... Bijusi pilnīgi akla, kad liktenis solīja zaudēt bērnu uz visiem laikiem. Viņai likās, ka tas dod tiesības iejaukties likteņa gaitā, bet patiesībā viņa zināja jau no paša sākuma, ka tiks sodīta par šādu rīcību. Tomēr viņai likās, ka pilnīgi viss cits ir pieļaujams, lai tikai nebūtu jāzaudē vēl viens bērns, kā viņa bija zaudējusi pēdējo dēliņu. Viņa domāja, ka pacietīs jebkādu likteņa atriebību, lai tikai ģimene būtu kopā, bet gara spēkus nav iespējams ne piekukuļot, ne piekrāpt. Tagad projām bija arī Aidris, un viņa ir zaudējusi trīs no saviem bērniem, ar viņu palikuši tikai otrais dēls Viodro, un Tamaīds.

Gari viņai apkārt lauzīja rokas, un milzīgā liepa – mātes koks, šalca arvien skumjāk, kamēr Megdra mēģināja pārvarēt zaudējuma sāpes. Zaudējuma, ko viņa pati ar savu pārprasto mātes mīlestību bija divkārt palielinājusi.

Viņas domas kavējās pie vecākā dēla – viņš īsti nebija piemērots pamest drošo patvērumu. Ja Aiedra bija pasaules dvēsele, tad Aidris piederēja sapņu pasaulei. Megdra dzīves grāmatās bija izlasījusi, ka viņš varētu kļūt par brīnišķīgu rakstnieku, pierakstīt visus skaistos stāstus, kas Dzindā stāstīti, jo viņš lielāko daļu no tiem zināja no galvas, vai bija tos kādreiz lasījis, tātad atmiņas nebūtu grūti atsaucamas. Viņš gan nebūtu bijis greznās jūras kaujās, bet līdz pēdējam pārzināja kuģu uzbūvi un navigāciju. Viņš nebija ceļojis pa tālām jūrām, bet visas kartes bija viņam prātā. Viņš būtu lielisks stāstnieks un savā bagātajā, daudz lasījuša cilvēka bagātajā valodā būtu veicis lielu, sev pašam patīkamu darbu Dzindas gara bagātību saglabāšanā, un tajos tālajos laikos, ko viņiem visiem lemts piedzīvot, kad pamatu pamati – pazemē nogrimusī pasaule celsies augšā, viņa darbs būtu kļuvis nenovērtējams. Protams, to visu varēja izdarīt arī kāds cits, bet Aidrim būtu bijusi tieši tāda dzīve, pēc kādas viņš ilgojās... Vai arī nē? Pūķis taču nebūtu viņu aizvedis, ja viņam nebūtu iespēju plašajā pasaulē!

Megdra cauri sāpēm tomēr sajuta cerību – varbūt tieši tā tam visam bija jābūt. Viņa jau nebija visvarena, viņa tikai mācēja lasīt dzīves grāmatās, bet viņa pazina arī būtnes, kam bija tiesības tajās rakstīt. Viņa to nedrīkstēja, un nācās iztikt ar visu, kas bija dots parastiem cilvēkiem – virzīt dzīvi pa to no daudzajiem ceļiem, kas likās pareizāks, ar savu rīcību zemes virsū. Pēkšņi Megdra sajuta milzīgu kaunu, viņa taču bija nobūrusi pati savu meitu! Meitu, kurā saskatīja visvairāk no viņas pašas, kuru pati bija mudinājusi meklēt savu ceļu, nevis klausīt citu padomiem. Cik milzīga neuzticēšanās... Un tas, ka viņai bija tikai 13 gadi neko nemainīja. Aiedra bija labi iemanījusies pati neapjaušot atrast sev vēlamos variantus no daudzajiem iespējamajiem ceļiem. Kad gāja bojā Tamaīds, viņa bija vērojusi, cik droši meita virzās pretim glābiņam, kā māk atrast labākos variantus, cik labi izvēlējās laiku bēgšanai no zemūdens pasaules, lai viss noritētu labi. Viņa bija dzimusi Laimes bērns... Viņai tagad viņai būs pa pilnam laika un iespēju to likt lietā.

Megdra vēl ilgi raudāja Lielās Mātes svētvietā, pēc tam viņa raudāja sevī. Īstas asaras pirmo reizi mūžā – tādas, kuras nav iespējams apturēt ar gribas spēku vai pierādījumiem par lietderību. Viņa brīžiem mazliet brīnījās, ka tas dod mieru - dziļu, patiesu, neapvaldītu un visaptverošu mieru.

Dzīves grāmata.

Ūdens skalojas gar akmeņiem, no kuriem nekad tā īsti netiek noskalotas smiltis. Zaļas ūdenszāles kā undīņu mati vijas līdzi plūsmai, un svētnīcā valda pilnīgs miers. Lielās liepas ēna jau kļūst gara, gaisā virmo dzestrums, kas pēdējā siltajā dienā jau vēsta rudens galīgu atnākšanu. Daudzas mazas būtības aizmigušas savos sapņojumos, bet veca vīra domas tās atmodina, dodot atsevišķu individualitāti. Mātes paņem aiz rokas savus bērnus un dodas pretim mēļā ģērbtajam vīram. To acis ir skumjas un bērni klusi slauka asaras. Naktsvijoļu priesteris gaida tikai mazu zīmi, vairāk neko viņam nevajag, un viena no sievietēm pamāj ar galvu, bet viņai nākas aizgriezties un noslaucīt asaras. Vecais vīrs klusi pavērš acis uz rietošo sauli un nopūšas. Būtības mazliet maina savu formu, kad pienāk Dahs – Rahēles brālis.

-Mana māsa teica man tā,- viņš saka, -dažkārt mums ir jāiet pret Debesīm, ja mūsu debesis ir daļēji cilvēks. Dažkārt zemāk esošie spēj palīdzēt savai debesu dāvanai, atverot viņai acis, bet dažkārt acis atvērt tā nespēj. Tas ir tāpat, kā kad Pērkons mums saka, ka ir jānāk lietum, bet mēs tomēr aizkavējam negaisu, jo tobrīd nāk pasaulē bērns, un tā ir meitene. Māti un meitu negaiss varētu satraukt. Mēs zinām, ka Pērkons ir Debesu likums, bet mums ir dota vara izmainīt likteņa grāmatas, pat ietekmējot debesu spēkus. Pat Lielā Māte te neko nevarētu palīdzēt, tāpat kā es. Bet tu ej, brāli, un dari to, par ko mēs visi esam pārliecināti, bet ko neviena sieviete visā plašajā pasaulē nevēlētos darīt. Dažkārt pat debesis ir aklas.-

Priesteris klusēja, kamēr svētvietas gari sakāpa atpakaļ jūrā, asaras slaucīdami un savus bērnus aijādami un sargādami.

-Dažkārt vienai sirdij ir uzlikts tomēr par daudz,- viņš beidzot teica.

-Kad prāts vairs nespēj, tad viss jādara sirdij, bet tā ir akla, kā jau tava māsa teica. Sirds top redzīga tikai lejot asinis, tad zūd māņi. Dvēsele pienāk prātam un sirdij tuvāk, un vienmēr dod mierinājumu. Mūsu salu maigā sargātāja dvēsele izturēs. Viņai ir dotas patiesas asaras, kas attīra kā prātu, kā sirdi, un viņa kļūs vēl daudz redzīgāka, kā bija iepriekš. Briesmas, ka viņa varētu kaut ko izmainīt salu gaitas ritējumā, jo domātu to labāku esam, nekā debesis atvēl, ir novērstas. Viss ies savu gaitu. Viņa vairs nekad neiejauksies.-

Dahs vērīgi lūkojās sirmgalvja acīs un ar bijību teica: -Likteņa grāmatas mainās katru acumirkli simtiem reižu, bet tās vienmēr savērpjas pareizi un saskanīgi, tā ka viens mazs gadījums aizsāk veselu virkni notikumu, kas visi iet vienotā saskaņā. Bet patiesībā visi lielie notikumi – tie taču ir cilvēki! Viņu sirdis un viņu domas nosaka, kas notiks. Tu biji redzīgāks par Megdru tikai vienu pašu reizi, tev atklājās likteņa grāmatas tālāk kā viņai, un tu ieraudzīji, kā mūsu salas nogrimst aizmirstībā, jo viņa nespēj pārvarēt savu vēlmi visu nokārtot diženi un lieliski, panākot visskaidrāko iznākumu, bet tas nav iespējams. Dzīve iet savu gaitu, un viņa nekad nespētu visu izdarīt tik pareizi, lai salu dzīvē neielavītos ne vismazākā nepilnība. Un viņas meitas liktenis ir novērsis šo gadījumu.-

Naktsvijoļu priesteris domāja.

-Viss bija pareizi... Pareizi kuram? Kā tu domā, Dah, vai viņa zina, kam par labu viss nokārtojas? Vienmēr jau liekas, ka viss iet pareizi un tīri, ja paskatās grāmatās, vienmēr viss liekas tik saskaņoti izplānots, ka mēs labāk nevarētu, bet vai tomēr nevarētu būt, tā ka sarežģījumi nemaz nesākas, lai nebūtu vajadzība tos risināt?-

Dahs papurināja galvu.

-Tu jau esi par vecu un viedu, mans draugs,- viņš teica. -Tu laikam vairs nejūti, ka dažkārt tev ir jādara tas, kas kā tu labi zini, nav pareizi. Un tas, ka tu spēj lasīt nākotni, neko nemaina. Grāmatām ir tūkstošiem lappušu, to tu zini, un vienmēr ceri, ka tālāk, kur tu nespēj ielūkoties, ir paslēpta kāda iespēja, ka viss izvērtīsies labi. Un tikai tad, ja tu to izdari, tad jūti, ka esi pa īstam dzīvs. Tas arī ievada visas nelaimes, bet tu pats – ai, cik tu esi laimīgs nelaimē, jo esi piepildījis savu vēlmi. Bez tā jau nemaz nevar dzīvot.-

Priesteris iesmējās jauneklīgus smieklus.

-Tev taisnība, mans draugs, mēs visi patiesībā zinām, kā mums būtu jādara, bet sirdī – nē, dažkārt tas vienkārši nav iespējams. Un ja tā labi paskatās, dažkārt viss, kas no tā ceļas, lai gan šķietamas nelaimes, tomēr iznāk daudz skaistāk par vienmuļu laimi.-

Dahs pamāja, un viņi devās prom no Mātes svētnīcas. Gari iegrima savādākā dzīves plūdumā, un vairs nejuta sevi ārpus vietas. Viņi plūda un mainījās, sapņojot par dienu, kad visi cilvēki būs kopā ar tiem, ko mīl.

Putns aizlido.

Debesis ziedēja naktsvijoļu krāsā. Priesteri bija sapulcējušies jaunuzceltajā Cilvēka gara templī. Pirmo reizi visā Dzindas vēsturē kopā bija sanākuši it visi – pat mācekļi. Jaunākajai meitenītei bija tikai vienpadsmit gadu, bet vecākais vīrs bija 167 gadus vecs. Tādi paši priesteru saieti notika jaunajā Katamaltānā, Himnurā, Sirpī un jaunajā mazo salu arhipelāgā, kas bija pievienojies Miera salu iecerei. Rahēle, Dahs,  Gori un Tauro lepni stāvēja vidū, kamēr citi staigāja apkārt, aplūkodami izcilo veikumu. Nevienam neradās jautājumi par sagrauto tempļa daļu, jo viņi jau zināja visus notikumus. Viņi gaidīja trīs pēdējos saieta dalībniekus – Ritu, Briedi un Megdru, kas nebija prieteri, bet piedalījās visā salu dzīves organizēšanā.

Beidzot pļavā ienāca arī viņi un visi sastājušies trijos apļos tempļa iekšienē, vienojās dziesmās. Izdziedājuši daudzas debesu un zemes dziesmas, viņi izsauca priekšā priesterieni ar visskaistāko balsi būt par saucēju – un priekšā iznāca Grieta, tikko iesvētīta par Skaidrības priesterieni. Viņas balss tiešām bija visvarenākā un izteiksmīgākā. Meitene bija mazliet izbijusies, bet viņas balss nenotrīcēja, iesākot atvadu dziesmu, tikai asaras klusi ritēja pār vaigiem. Dziesma bija ļoti gara, un tā stāstīja par putnu – dvēseles simbolu, kas dodas uz dienvidiem, projām no dzimtenes, lai svešumā iemācītos daudz skaistu dziesmu, kas visas tomēr skanēs visdaiļāk tikai dzimtenē. Putns dodas projām pilns cerību un gaidu, bet svešatnes vērtas salauž tam spārnus, un viņš guļ jūras viļņos bez cerībām un ticības. Kamēr dziesma skanēja, saule pamazām slīga aiz horizonta, un bija palikusi vairs tikai maza maliņa, kad Grieta dziedāja pēdējo pantu, drošu balsi, bet asaru noplūdušiem vaigiem. Sudraba migla bija pārpludinājusi klajumu un templi, un vijās cauri dvēselēm un sirdīm.

Lido, straujais lidoni!

Tu nešaubīgi devies ceļā.

Kaut nelaimi tu juti,

Pasaule bija tev vaļā.

Kaut spārni lauzti,

Kaut sirdī nāves jausma,

Lido, jo tu tomēr jūti –

Rītausmas vārti tev ir vaļā!

Caur iznīcību un nāvi,

Tu atradīsi ceļu uz mājām!

Pie pēdējā panta sudraba migla bija aptvērusi jau visu Templi līdz augšai, un tikai debesīs vēl varēja nojaust Jauna Mēness sudrabaino sirpi. Ar pēdējiem vārdiem – uz mājām – visu pasauli apžilbināja visaptverošs, spoži baltas gaismas uzliesmojums, un tad migla bija pazudusi. Putns bija pametis mājas pavisam. Pasaules bija atrāvušās pavisam. Mazā, jaunā pasaule bija aizlidojusi.

Cilvēki bija iznākuši no savām mājām. Kaut kas tāds nebija vēl redzēts. Bieza, sudrabaina migla bija izklājusies pa visu zemi, un kāpa arvien augstāk. Dzīvnieki bija nemierīgi, zirgi zviedza, suņi rēja, un kaķiem nevarēja pat tuvumā pieiet. Bija apklusuši pat nakts putni. Nekas nebija saskatāms, vienīgi debesis, tāpēc cilvēki pievērsās tām. Tumšajās debesīs spīdēja vecs, dilstošs mēness, un tad viņi ieraudzīja pūķus. Balti un klusi tie lidoja debesīs, plezdami bālos spārnus pāri kluso cilvēku galvām. Bērni klusi raudāja un pieglaudās mātēm, mīļotie cieši turēja viens otra roku, un visi klusi stāvēja gaidot. Dažiem likās, ka viņi dzird dziesmu, bet citi to nedzirdēja un viņus apklusināja, tikai daži mazākie bērni klusi dūca līdzi. Debesis uzliesmoja baltā eksplozijā un migla bija pazudusi līdz ar baltajiem pūķiem. Cilvēki vēl ilgi klusi stāvēja. Daži raudāja, citi bija vienkārši apmulsuši, citi juta, ka lido kaut kur projām, tālu, tālu prom. Viņi nekad nerunāja par šo nakti. Bet neaizmirsa.

-Dažkārt tu vienkārši nevari kaut ko nedarīt, pat tad, ja simtām reižu redzētu, ka tas nesīs sāpes un iznīcību,- pie sevis nomurmināja Naktsvijoļu priesteris, bet Dahs to bija sadzirdējis un piebilda: -Un tomēr, pat tad tu vienmēr jūti, ka bija vērts. Ka tu esi dzīvs un ir vērts dzīvot tikai esot tam, kas tu esi.-