-Es jau visu zinu, Aiedriņ, mans bērns, es esmu šīs vietas dvēsele, es zinu visu, ko tu meklē un kas attiecas uz to, kā tev jāizvēlas tavs galamērķis. Es tev neko nejautāšu, vienīgi pasniegšu tev grāmatas, tāpat es neko tev nestāstīšu, tev pašai jāatrod, kas tev derīgs. Vēl nav bijis neviens cilvēks, ko es būtu atraidījis, vai kam es pats būtu devis padomu. Es vienīgi norādu pareizo grāmatu, ko ir sarakstījis kāds gudrs cilvēks, un jums pašiem jāsameklē viss, kas nepieciešams. Kā jūs tulkojat grāmatu gudrības, tas ir jūsu ziņā.- viņš teica.
-Bet par šo pili jums drīkst jautāt?- Aiedra painteresējās.
-Jā, tas attiecas uz mani, kā uz cilvēku, katram redzi ir savs darbs. Man arī, tāpēc jautā vien droši!- viņš atbildēja.
-Ko parasti jautā cilvēki? Kādas ir viņu problēmas un jautājumi?-
Vecais vīrs iesmējās vēlreiz.
-Parasti ir jautājums kādi parasti ir jautājumi. Pēc tam biežuma ziņā seko šādi: kā bez darba iegūt bagātību, kā iegūt mīļotā pretmīlestību, kā rodas bērni, kā kaitēt savam naidniekam un līdzīgi jautājumi. Bet to, ko prasi tu – kur vislabāk aizbraukt, kad mājās vairs nepatīk, arī to mēdz jautāt. Pēdējos gados gan jautājumi vairāk bija par to, kas ir mīlestība, kā iziet ārā saulītē, neciešot sāpes, kā labāk audzēt vītolus, un kā sauc šo vai citu zivju sugu... Bet nevarētu teikt, ka pēdējais laiks būtu bijis pierasta parādība, lai gan es māku pielāgoties visiem apstākļiem, tomēr dzīve nemitīgā mitrumā man sāka lauzt kaulus. Tagad ļoti vēlos pagozēties saulītē.-
- Cik ilgi tad pils bija nogrimusi ezerā?- Aiedrai interesēja.
-Nu, kādus desmittūkstoš gadus vai varbūt mazliet ilgāk. Es tad vēl biju pusmūžā...
-Jums tātad ir vismaz divdesmittūkstoš gadu?- Aiedra brīnījās.
-Jā, apmēram tā, un tas nav nekas neparasts, ja cilvēks dzīvo tik lēni...-
Aiedra apdomāja, ka it kā jau tā varētu būt bijis, senajos laikos... Tagad lēni dzīvodami cilvēki nodzīvoja varbūt līdz 150 gadiem, un tas jau bija brīnums. Diez kā gan tagad būs... varbūt pat līdz 100 gadiem neviens vairs nenodzīvos. Tas būtu briesmīgi... ko tad tādā mūžā varēs paspēt? Tikai bērnus izaudzināt, bet kā tad ar gudrībām? Tām nepaliks laika... Aiedra smagi nopūtās.
Zinību vīrs ieskatījās viņas acīs un pasmaidīja tik skumji, ka Aiedrai asaras saskrēja acīs. Viņa vispār pēdējā laikā bija kļuvusi ļoti raudulīga. Bet varbūt tā bija pasaules, nevis viņas vaina, senāk nebija, par ko raudāt...
Vecais vīrs pastiepa roku pēc kādas lielas, ādas vākos iesietas grāmatas, un Aiedra ļoti nopriecājās, jo tā bija tā grāmata, kas bija spīdējusi ar baltu gaismu, kad pils cēlās ārā no ūdens. Tai bija brīnišķīgi apkalumi, skaisti dzeltenas lapas, un likās, ka tā ir ļoti veca, lai gan nekas nebija nobružāts, tā vienkārši iedvesa tādu sajūtu. Nosaukuma nebija, vāku rotāja vienīgi Mošķu krusts, kas atradās uz kāda ļoti varena koka stumbra. Koka saknes bija tikpat izzīmētas, kā zari, un zari ar saknēm malās satikās. Aiedrai likās, ka tas izskatās ļoti skaisti, lai gan Mošķu krusts bija parasta aizsardzības zīme, tomēr šajā attēlā tas izskatījās cēls un skaists. Aiedra nesaprata, kāpēc to sauc par krustu, un nodomāja, ka jāpajautā mātei. Zīme izskatījās drīzāk pēc ausekļa – zvaigznes, tikai ar pieciem stariem, kas bija jāvelk ar vienu līniju, citādi tā nedarbojās. Grāmatu vīrs apsēdināja Aiedru pie liela ozolkoka galda un nolika viņai priekšā grāmatu.
-Ja ir kādi jautājumi, saki,- viņš noteica, un aizgāja veca cilvēka gaitā.
Aiedra bijīgi noglāstīja skaisto vāku, mazliet paošņāja īpašo grāmatas smaržu, un atvēra pirmo lapaspusi. Tur bija liela un sīki izstrādāta Miglas jūras karte. To māte reiz pilsētas bibliotēkā bija Aiedrai rādījusi. Kartes viņa vispār bija redzējusi tikai tajā dienā, un vēl pie Rahēles, bet māte biji viņai smiltīs tās zīmējusi vēl dažas reizes, kamēr Aiedra iemācījās uzzīmēt aptuvenu Miglas jūras karti un ļoti shematisku Plašo ūdeņu karti. Te nu bija Dzinda, Katamaltāna, Himnuras galvenais arhipelāgs, un Miera arhipelāgs, kas bija atzīmēts ar sarkanu zvaigznīti. Aiedra sīki izpētīja visu karti, atrada daudz mazu saliņu, bet bija nelāgi, ka nevarēja saprast, kurai valstij tās pieder. Viņai skatoties uz mazajām saliņām bija radusies cerība, ka varbūt kaut kur ir kāda pavisam maza, nenozīmīga sala, kur pa ceļam piestāt un ievākt ziņas par to, kas notiek apkārt, bet labāk būtu, ja tā nepiederētu Katamaltānai. Viņa pāršķīra nākamo lapu un tur jau bija karte ar valstīm. Aiedra saprata uzreiz. Nākamā karte jau bija ar lielāku mērogu – tā ietvēra arī Sirpi un dažas tuvākās salas, kas atradās aiz tā. Aiedra šķīra tikai tālāk un tālāk, un katra nākamā karte bija atbilde uz viņas jautājumu. Viņa jau bija aizmirsusi, ko tieši vēlējās, jo šī grāmata bija tik brīnišķīga. Šeit bija viss, ko vien vēlēties atrast. Varēja atrast karti katram Dzindas apriņķim, vai arī visiem Plašajiem ūdeņiem reizē. Vienīgi tālāk tā nerādīja, kā Aiedra ar vilšanos secināja. Bija vienīgi dažas salas pie Rītausmas vārtiem, kur notika tirgošanās ar Brīvajiem ūdeņiem, bet tālāku karšu nebija. Ja jautāja, uzšķīrās tukša lapa. Beidzot Aiedra nolēma pievērsties savam jautājumam un nodomāja, ka nu gan būs grūti atrast vispiemērotāko vietu, kur doties, jo arī Plašie ūdeņi bija tik lieli... Un kā vēl tur tikt? To viņa jau bija krustu šķērsu izprātojusi. Tomēr kad viņa šo iedomājās, tad ar šausmām ieraudzīja, ka ir parādījusies jauna Miglas jūras karte, bet sarkanā zvaigznīte, kas norāda atrašanās vietu, ir izkāpusi krastā... Tumsas kalnos. Viņa aizcirta grāmatu neviltotās šausmās. Galva sagriezās un viņa juta, ka slīd zem galda. Tumsa. Vienīgi tumsa... līdz tajā parādījās tēls, it kā sapnī, it kā pa īstam... Aiedrai likās, ka viņa nemaz nesapņo šo tumsu, bet ka tā ir īsta, dzīva, un ka tēls, kuru nav iespējams saskatīt, ir pavisam dzīvs, šajā pasaulē, nevis sapņu vai mirušo pasaulē.
Miers visdziļākajā tumsā.
Aiedra īsti nebrīnījās par to, ka atrodas svešā dārzā. Tas bija pilns rūtu, kas spilgtajā saulē mirdzēja tik brīnišķīgi košas. Viņa tikko kā bija iznirusi no samtainās tumsas, un jutās kā sapnī. Viņas priekšā stāvēja milzīgs, resns vīrietis, atrotītām piedurknēm, kas slaucīja rokas lupatā, kura izskatījās tā, it kā simts tādu tēvaiņu jau būtu slaucījuši tajā rokas pēc dārza darbiem.
-Nu ta nāk iekšā, ja jau ir atnācs. Blandīties nav veselīgi.- viņš teica rupjā balsī un atvēra zemas koka mājiņas durvis. To rotāja kokgriezumi un zīmes, kas likās lietotas gluži pārbagātīgi, un kopā veidoja tādu skatu, kā milzīgajām kāzu tortēm, kādas cepa Himnurieši. Aiedra gan pamanīja arī pazīstamus motīvus, patiesībā lielākā daļa visa bija pazīstams, tepat bija Saulīte, Auseklis, jumis... bet viss bija tik izrotāti, ka bagātīgajā svītru rakstā atpazīt pazīstamu zīmi bija grūti.
Aiedra jutās tik dīvaini, it kā visas smagās domas būtu izslaucītas no galvas, un nodomājusi - bet kāpēc tad ne? – devās līdzi lielajam vīram.
Viņš smagnēji rosījās mazajā istabiņā un uzlika uz galda maizi, pienu un medu.
-Ja grib ko vēl, lai iet dārzā sameklēt.- viņš teica pūcīgā balsī, bet Aiedra pieklājīgi teica, ka maize un medus esot ļoti labi, un sāka ēst. Viss garšoja ļoti labi, piens bija trekns un garšīgs, bet Aiedra aiz dīvainā viegluma galvā nespēja koncentrēties un nometa mazliet maizes zemē. Lielais vīrs no tā kļuva gluži vai traks.
-Vai tad tāpēc es visu vasaru vaiga sviedros strādāju, lai nepateicīgas salašņas izmētātu manu sviedru augļus pa zemi suņiem saplosīšanai?- viņš kliedza un kļuva gluži sarkans. Viņš vīstīja dūres un piepūta vaigus kā plēšas, un Aiedra izbailēs mēģināja atrast mazo drupatiņu, ko bija nometusi zemē, un kad tas izdevās, viņa atkal piecēlās un ieraudzīja, ka vīrietis mierīgi vāra tēju.
-Še, te jau būs, laba manta, manas sievas recepte...- viņš dīvaini sastinga un atkal kļuva sarkans. Aiedra jau sabijās, bet viņš, it kā nekas nebūtu noticis, pasniedza viņai lielu krūzi kūpošas tējas. Tā bija ļoti garšīga, galva kļuva tā kā skaidrāka, un Aiedrā modās pavisam viegls nemiers, it kā viņa nebūtu īsti pārliecināta par kādu svarīgu lietu, bet pārdomāt nebija laika, jo iekšā ienāca smalks vīrelītis, un resnais vīrs ņēmās ar viņu strīdēties. Večuks apātiski atbildēja uz kā noskaidrojās dēla pārmetumiem par kaut kādu nenoseglotu zirgu, kam tūliņ jau āda kritīšot nost no miesas, ja tas netikšot noseglots, par nabaga lopiņu, kam dzīvot vairs neesot palicis ilgi, ja ar to tā apiešoties. Sīkais vecītis nelikās pārāk traucēties un mierīgi sūca pīpīti, kamēr dēls klaigāja un lieliem soļiem mēroja mazo istabiņu. Soļu sanāca tikai četri, tad bija jāapgriežas. Beigās dēls nosauca tēvu par godavīru un labāko lietpratēju zirgu audzēšanā un viņš atkal izgāja ārā.
Tas netraucēja karstasinīgajam dēlam stāstīt, cik ļoti viņu esot nomocījis tēva despotisms, un ka Aiedra pat iedomāties nevarot, cik daudz tādā sīkā večukā varot būt žults. Viņa māja ar galvu, jo iebilst pret acīmredzamajām pretrunām nelikās pareiza rīcība.
Vīrs sevi stādīja priekšā kā Joru, un lepni glaudīja milzīgo vēderu, kamēr Aiedra stāstīja, kas viņa ir. Stāstot par Miera arhipelāgu viņa vairākas reizes sāka domāt, ka te kaut kas nav kārtībā, bet tā kā sapņainā sajūta nedeva rokās pareizo pavedienu, tā viņa lika prātu mierā. Vienīgi kad meitene pieminēja, ka pati gan nāk no Dzindas, Jors atkal kļuva sarkans, bet nekāda dusmu lēkme nesākās. Tā sākās tad, kad viņa pieminēja Katamaltānas karu. Jors gluži vai lēkāja pa istabu, kļuva sarkans, tad mēļš, un aizlūzušā balsī bārstīja lāstus. Aiedrai likās, ka tas laikam varētu būt tāpēc, ka viņš ir no Dzindas, bet sen tur nav bijis, tomēr viņa ilgi nespēja par to domāt, jo nevarēja atcerēties, kur pati šobrīd atrodas, bet tas arī viņu pārāk nesatrauca. Viņa piedāvāja balsi zaudējušajam Joram tēju, un viņš to apveltīja visbaisākajiem lāstiem, kamēr pa malciņam dzēra. Tad viņš iesita ar dūri pa galdu un tam pārlūza kāja, par ko Jors sāka kliegt un izskrēja no istabas. Aiedra pabeidza dzert tēju un sāka domāt par gulēt iešanu, tāpēc uzgāja otrajā stāvā meklēt guļamistabu. Viņa iegāja pa pirmajām durvīm, bet tā acīmredzot bija Jora istaba, jo tajā bija milzīga gulta un kaudze kartupeļu. Tālāk viņa aizgāja līdz durvīm gaiteņa galā, un, atvērusi smagas durvis, nonāca vidēji lielā telpā, kas bija pilna visbrīnišķīgākajām gleznām. Tās visas attēloja ne pārāk skaistu sievieti ar ļoti gariem, bieziem un spilgti sarkaniem matiem. Viņai varēja būt apmēram 18 gadu. Sievietei bija reizē smalka un robusta, šaura seja, smalkas rokas, ļoti plati gurni, un mazas, skaistas kājiņas. Aiedra ilgi nevarēja saskatīt, kas viņu tik ļoti pievelk jaunās sievietes sejā, kad ievēroja, ka viņai arī ir tēraudpelēkas acis, kā Aiedrai pašai.
Viņa bija attēlota gan kaila, gan apģērbta, visdažādākajās nodarbēs. Visas gleznas bija neaprakstāmi skaistas, jo, lai gan sievietes seja nebija pārāk skaista, viņai noteikti piemita īpaša pievilcība, ko dod atklāts, bet reizē dziļš skatiens. Viņas platie gurni un mazās krūtis kopā izskatījās ļoti skaisti, un Aiedra ar interesi aplūkoja šīs gleznas, jo bija tikai dzirdējusi par svešzemju māksliniekiem, kas glezno kailas sievietes, un neviens nekautrējoties to skatīties, jo cilvēka ķermenis esot ļoti skaists un kails ļoti skaisti iederoties ainavā. Aiedra varēja tikai piekrist – sieviete stāvēja jūras malā, plīvojošiem matiem, vai gulēja ezera malā, domīgi vērdamās savā atspulgā, un tas izskatījās ļoti skaisti. Citās gleznās viņa gāja pa ziedošu pļavu, parastās zemnieku drēbēs, ziedu vainadziņu galvā, vai arī sēdēja uz aploka sētas un skatījās uz pieciem baltiem zirgiem. Aiedra skatījās gleznās un nevarēja vien atraut skatu no šī skaistuma. Viss bija attēlots pat vēl īstāk nekā dzīvē, jo visas detaļas, lai gan smalki izstrādātas, tomēr nebija arī gluži kā īstenībā. No visiem attēliem dvesmoja tāda īpaša gaisotne, kā miers, kā īpaša gaisma. Aiedra ievēroja, ka sievietes ķermenis attēlots tāds, kā aprakstīja dievietes un saules meitas, ar tikko kā jaušamu vizmojumu, kas neizplatījās apkārt, bet gan it kā palika uz ādas, darot to starojoši skaistu. Mākslinieks bija vēlējies darīt šo sievieti dievišķu, svētu, lai gan acīmredzami nebija vēlējies mainīt viņas izskatu, nepielabojot dažas nepilnības sejā un augumā.
Pašā telpas vidū bija liels galds, uz kā bija izmētātas daudzas papīra lapas, un stāvēja liela grāmata ādas vākos. Aiedra mazliet vilcinājusies to atvēra. Tā bija dzejas grāmata, un pirmajā lapā kā nosaukums stāvēja viens vienīgs vārds – Lakstīgalai. Tālāk bija neskaitāmi dzejoļi, kas apdziedāja Lakstīgalas jaukumu un skaidrību, un Aiedra ātri apjauta, ka tā ir tā pati gleznās redzamā sieviete, jo vairākas reizes tika pieminēti brīnišķie mati saulrieta krāsā, mazās, daiļās kājiņas vai skaidrās, tērauda krāsas acis. Tā bija īsta pielūgsmes un mīlestības izpausme pret šo sievieti. Aiedra lasīja arvien tālāk, skatījās sievietes sejā gleznās, un acīs viņai riesās asaras. Daži dzejoļi bija tik skumji, ka bija pilnīgi skaidrs – mākslinieks zaudējis savu Lakstīgalu, un vēlēdamies godināt viņas piemiņu, radījis šos brīnišķīgos mākslas un dzejas darbus. Aiedras sirds likās pilna neizprotamu ilgu un jūtu, it kā šī divu cilvēku traģēdija būtu kaut kas svēts un viņu jūtas – skaistākās visā pasaulē. Viņa maz bija domājusi par mīlestību starp diviem cilvēkiem, un tikai tās dažas reizes, kad bija to darījusi, viņas domas bija plūstošas un rāmas, kā pieņemot, ka tas kādreiz būs, tāpat kā sava mājiņa, bērni... Ne vienmēr tas tā pasaulē notika. Dažkārt vislielākā mīlestība tika nāves pārrauta, un šeit bija tās skumjie pierādījumi. Dzejoļi runāja par nāvi un tumšiem ezera ūdeņiem. Viņa pilnīgi citām acīm skatījās uz gleznu, kur Lakstīgala skatījās savā atspulgā ezera tumšajos ūdeņos. Viņa bija noslīkusi. Tālāk dzejoļi kļuva pavisam neizprotami – dzejnieks vainoja sevi un neskaitāmas reizes lūdza piedošanu par to, ko nebija izdarījis. Aiedra neko nesaprata. Vai tad viņš kaut kā bija vainīgs pie mīļotās nāves? Bet viņš pats daudzas reizes teica, ka neko tādu nebūtu darījis. Vai Lakstīgala bija iedomājusies, ka viņš kaut ko darīs, un... viņas domas pārtrauca vētraina Jora parādīšanās. Viņš mežonīgās dusmās izrāva grāmatu Aiedrai no rokām, bet tas arī bija viss. Viņš sabruka ceļos uz grīdas un sāka raudāt.
-Lakstīgala, mana Lakstīgala... – viņš čukstēja saraustītās elsās, un Aiedra jutās pavisam neērti, nezinot, ko teikt, ko darīt. Tas likās tik neticami, ka robustais un pēc izskata trulais Jors būtu varējis radīt visu šo mākslu un dzeju, bet tā acīmredzami tomēr bija. Un bija pagājis ļoti ilgs laiks, kamēr viņš varēja uzgleznot visas šīs gleznas, bet mīļotās nāve tomēr viņam bija vēl kā svaigi cirsta brūce. Aiedra lavījās ārā no istabas, jo nezināja, ko darīt, bet Jors sāka runāt: -Es kavējos ar saderināšanos, bet izrādījās, ka viņa jau bija ieņēmusi bērniņu. Manai līgaviņai bija bail no mana ātrā rakstura un viņa bijās man teikt, ka kāzas jāpaātrina, un viņai bija ļoti bargi vecāki. Viņa... ielēca ezerā. Bet es jau no viņas draudzenes biju uzzinājis par gaidāmo bērniņu. Es viņu mīlēju un gaidīju, un steidzos teikt paldies savai līgavai par dāvanu. Es viņu ilgi meklēju, bet atradu ezera ūdeņos...-
Aiedras vaigiem pārritēja aizkustinājuma asaras un viņa apskāva lielo vīru, jo nezināja, ko teikt. Ko teikt nemaz nav, kad tiek pastāstīts kaut kas tāds. Jors nesadusmojās, vienīgi pēc laiciņa pastāstīja, kur Aiedra var iet gulēt, un palika uz grīdas sēžot ar grāmatu rokās. Apgūlusies baltajos palagos Aiedra vēl arvien mazliet raudāja, bet sāka jau slīgt miegā, kad pēkšņi atcerējās, ka tikko kā bija izlasījusi, ka viņas ceļš ved uz Tumsas kalniem vai pašu to piekāji. Tagad grimstot miega tumsā, viņai sāka likties, ka varbūt tas nav nemaz tik briesmīgi, jo šeit dzīvo tik parasti cilvēki, kas ne ar ko neatšķiras no citiem. Tāpat dara citiem sāpes un visu mūžu to nožēlo. Tumsa atkal kļuva melnāka par vistumšāko melnumu, un Aiedra juta lidojuma sajūtu. Tad viņa aizlidoja, paņemot līdzi mieru.
Saule pusnaktī.
Aiedru pamodināja mātes dziedāšana. Viņa sēdēja pie gultas, kur bija noguldīta Aiedra, un viņa pamanīja, ka tā ir gulta, kur viņa jau sen, sen ir gulējusi. Tam visam būtu jāizsauc bērnības atmiņu sajūta, kā māte sēž pie viņas gultas un dzied, bet Aiedra tikai pasmaidīja par šo domu. Šī nebija tā pati gulta. Dziesma gan bija tā pati.
Mosties, bērniņ, saulīte aust,
Austra jau nes to plaukstās.
Zelta laivā tā ceļas pār jūru,
Koki šalc klusi – tie klausās,
Saulīte dzied savu rīta dziesmu,
Priekš tevis, bērns, rītā skaidrā.
-Es jau neesmu tik maza vairs, māmiņ,- Aiedra teica, pacēlusi galvu no mīkstā spilvena.
-Pietiekami maza, lai sauktu mani vēl par māmiņu,- Megdra pasmējās. --Tā taču ir tik skaista dziesma, es mēdzu to dziedāt pati sev, kad saule aust. Tad man liekas, ka es vēl esmu jauna kā tikko dzimusi pasaule.-
Aiedra pamāja. Pieauguši cilvēki vienmēr ilgojās būt bērni, bet bērni ilgojās pieaugt. Tā jau tas vienmēr bija. Laikam vienīgi pavisam jauni cilvēki, kas vairs nav bērni, domāja, ka dzīvo vislabākos gadus. Pēc tam viņi vairs tā nedomāja. Aiedra nezināja, vai šie ir vislabākie gadi. Viņai likās, ka vecumam uz viņu vairs nav nekādas ietekmes vai nozīmes, jo viņa nejutās ne kā bērns, ne kā pieaugušais. Viss, kas ar viņu bija noticis, bija radījis sajūtu, ka viņa dzīvo jau ļoti ilgi, bet īsti pieaugusi arī vēl nav. Viņai jau bija trīspadsmit gadi, bet vēl arvien māte bija svarīgākais cilvēks, padomdevēja un skolotāja, un viņai arī vēl bija tikai trīspadsmit gadi, kamēr visa piedzīvotā būtu pieticis vismaz trešdaļai mūža.
Aiedra piecēlās un kopā ar māti izgāja apsēsties uz soliņa pie mājas. Viņai it kā būtu jāpastāsta, ko viņa nolēmusi darīt, viņa to arī bija gribējusi darīt, bet grāmatas teiktais, ka viņai jādodas uz Tumsas kalniem bija viņu izbiedējis. Likās baisi teikt to mātei, it kā tas, ka kādam to pasaka, padarītu pareģojumu īstu. Viņa pati nezināja, ko domāt. Likās savā veidā zaimojoši, ka grāmata varētu melot, tomēr tās teiktais bija tik neiespējams un šausmīgs, ka viņa nespēja noticēt. Tāpēc viņa izvēlējās vidusceļu. Mazliet samelot, drīzāk pat nepateikt visu līdz galam. Dažas reizes viņa jau bija tā darījusi bērnībā un noskaidrojusi, ka nav mātes spēkos atklāt šīs viltības ar savu spēku, tāpēc viņa ikdienišķā balsī izstāstīja, ka ir jautājusi Grāmatu pilī par to, kas tieši ir Mīlestības arhipelāgs, cik tas ir liels, vai Sirpis tiešām ir te piederīgs, un vai jaunā karte izskatīsies tāpat kā vecā. Māte māja ar galvu, tas viss esot interesanti un viņa arī gribētu zināt, ko grāmata ir stāstījusi. Aiedrai nebija grūti izstāstīt, ka karte nebūt nav tieši tāda, vienīgi aptuvenais salu izvietojums, ka šeit ir trīs Miglas jūras tautas, Sirpja arhipelāgs un vēl jāierodas kaut kādai citai tautai no tuvējām mazām saliņām, kas kaut kad sen esot bijušas piederīgas lielai salu apvienībai, kas ietvērusi visu Miglas jūru, Sirpi un šo mazo arhipelāgu. Tas viss esot bijis ļoti interesanti, un viņu sarūgtinājis, ka nekā nav bijis par Brīvajiem ūdeņiem, par ko māte teica, ka tas gan ļoti žēl, jo arī viņa neko par tiem nezinot, vienīgi it kā esot kādreiz zinājusi, bet pieņemot ķermenisko veidolu, aizmirsusi. Tad Aiedra ievilka elpu un klāja vaļā. Tur neesot bijis arī nekas par Tumsas kalniem. Tie esot kartē, bet neesot dabūjama sīkāka karte vai paskaidrojums, kāpēc tie ir tādi, kādi ir. Vai māte varbūt nezinot stāstīt kaut ko vairāk?
Megdra brīdi domāja. Tad iesāka stāstīt: -Nē, Aiedra, es neko gan daudz nezinu par tiem, bet mēs esam līdzīgas, jo mani arī tie ir ieinteresējuši. Nevarētu taču būt, ka tā ir sagadīšanās, ka šis arhipelāgs izveidojies tieši kalnu ēnā, tik tuvu, ka tos nākas redzēt katru dienu, un saule riet ne jūrā, bet gan daļēji aiz kalniem. Bet es zinu tikai to, ko saka par tiem citi cilvēki – tur nekas neaug, tie sastāv no tumši pelēkām, mazliet mirdzošām klintīm, dažkārt jūrā iekrīt kāds akmens, tad tas mazliet stiprāk mirdz ūdenī, kamēr nogrimst. Tumsas kalni neveido piekrasti, bet kā stāva siena slejas ārā no jūras. Dažās vietās gan ir mazliet zemāk, un tur var izkāpt no laivas mierīgā laikā, bet ir dzirdēts, ka cilvēki neatgriežas no pastaigas pa tumsas kalniem. Ir bijuši tādi, kas mēģinājuši kaut ko izaudzēt tajos, sanesuši zemi, iesējuši sēklas, bet nekas tur nekad nav izaudzis, arī zeme drīz pazudusi pat no iedobēm, kur vējš un lietus nesniedzas. Dažkārt ir dzirdēts, ka kuģi mierīgā laikā triekti pret kalniem un neviens nav palicis dzīvs. Viņi visi pazūdot un nekad neatgriežoties, pat tie cilvēki, kas izglābušies izkāpjot krastā un redzēti dzīvi, tomēr, kad piebrauc cits kuģis, viņi jau ir pazuduši. Dažkārt pie kalniem novēro melnu jo melnu miglu, kurā iebraucot kuģi vienkārši pazūd, citreiz atkal migla ir sudrabaina. Cilvēki uzskata, ka ir iemesls baidīties no kalniem. Bet es... es nezinu. Es nezinu vairāk neko, kā tikai to, ko zina visi cilvēki. Plašie ūdeņi ir milzīgā Tumsas kalnu gredzenā ieslēgti. Uz Brīvajiem ūdeņiem ved tikai Rītausmas vārti. Ir trīs jūras, ko no trim pusēm ieskauj kalni, un viena no tām ir Miglas jūra, bet šeit kalnu skavas ir plašākas, ne tik ciešas. Divas pārējās jūras ir izvietojušās ciešos līčos, kā upju izgrauztās gravās, kas beidzas ar strupceļu. Tur dzīvojošie cilvēki esot dīvaini un ļauni. Bet... to jau runā arī par mums. Un varbūt... varbūt viņiem ir taisnība, es nezinu, kādi ir cilvēki tur, Plašajos ūdeņos. Es nekad neesmu varējusi pamest Dzindu. vienīgi citos laikos, ko es maz atceros. Bet kalni... tie ir ļauni, tie nogalina mūsu cilvēkus. Tikai es nezinu kāpēc. Varbūt tie vienkārši vēlas, lai tos liek mierā. Varbūt nav mūsu varā tiem pietuvoties un kalni grib nosargāt savu dvēseli neskartu, lai tādi ļaudis kā Katamaltānas karalis un tā vadītāji nespētu pārņemt varu. Varbūt kalni vienkārši grib būt tādi, kādi tie ir.-
Megdra uzlūkoja meitu savām spožajām acīm.
-Varbūt Pusnakts dziesma var uzzināt, kas ir Tumsas kalni, kāda ir to dvēsele, bet pat Pusnakts dziesmai ir jābūt ļoti uzmanīgai.-
Aiedra skatījās mātes acīs un juta, ka viņa neko nezina, vienkārši sarunājas. Varbūt viņai likās, ka Aiedra kādreiz gribēs pētīt senos tekstus par kalniem, vai varbūt līgojot doties tos izpētīt. Bet varbūt... Varbūt viņai bija taisnība. Varbūt Aiedrai nemaz nav jādodas turp fiziski, varbūt viņa var vērot pa gabalu, izpētīt... Grāmatai jau nebija vārdu, tikai kartes. Tā nevarēja parādīt, ka Aiedrai jādodas turp domās.
Kā vienmēr sarunas ar māti bija viņu nomierinājušas, pat tad, ja māte nemaz nezināja, kas notiek meitas dvēselē, viņai vienmēr bija taisnība un viņa spēja nomierināt. Varbūt pastāstīt mātei arī par cilvēku, kas viņu gribēja noburt par piederīgu arhipelāgam? Bet tomēr nē... Tam cilvēkam bija taisnība. Māte varētu atkal meitas dēļ darīt ko nepareizu. Aiedrai ir jādodas prom...
Dažkārt Aidra iespaidā viņa bija domājusi par diženiem varoņdarbiem. Viņš jau bija sapņotājs un lasītājs, Aiedru vairāk interesēja skraidīšana līdzi vējam pa pļavām un sacensības ar Melisu, kura vairāk reižu spēs pievilkties koka zaram. Bet dažkārt Aidris spēja atrast māsā uzmanīgu klausītāju, jo dažreiz varoņi mācēja daudz ko tādu, kas patiktu arī Aiedrai. Viņa gan vienmēr izsmēja princeses, kas gaidīja, kad tās izglābs, tāpēc tad, kad Aidris nāca runāties ar māsu, tad viņam vienmēr bija krājumā kāds stāsts par stiprām un gudrām sievietēm, ka darīja dižus darbus. Tomēr tas parasti bija skaisti un aizkustinoši, kad viņas uzupurējās un ziedojās, gāja bojā vai palika apdraudētās vietās, glābdamas cilvēkus. Tajā visā bija pasaka, tas bija skaisti. Aiedra bieži bija iedomājusies sevi viņu vietā. Tagad viņa pievēra acis un mēģināja iztēloties sevi par diženo un skaisto Aiedru (jo tās sievietes vienmēr bija skaistas), taču atdūrās pie vienas nelaimes. Viņa nebija skaista. Tā viņa bija dzirdējusi runājam ciematā. Megdra jau bija tāda dīvaina, bet tomēr ļoti daiļa, lai gan viņas mati bija tumši brūni un gandrīz taisni, vienīgi galos mazliet viļņojās, tomēr viņa bija maiga un liega, gludu seju, maigiem auguma izliekumiem, un viņai bija zilas, skaistas acis. Aiedra bija stūraina, kalsna, viņas mati bija pavisam melni kā tādai himnurietei, bet āda neglīti balta, acis bija tēraudpelēkas, sejā pārāk izcēlās vaigu kauli, rokas nebija vis maigas un apaļas kā Melisai, bet gariem, stiegrainiem pirkstiem, viņai nebija saules plankumiņu, āda likās kā nokrāsota pienā. Arī uzacis bija neglīti biezas un tumšas, deguns pārāk spics, zods pārāk ass, vārdu sakot viņas izskatā nebija nekā piemīlīga un maiga. Aiedru gan tas vienmēr bija maz satraucis, jo sapņos, ko viņa izsapņoja kopā ar Aidri, viņa nekad neprecējās, bet gan klejoja pa pasauli, darīdama dižus darbus, mācīdamās senas gudrības un iepazīdama dīvainus ļaudis. Reālajā dzīvē gan Aiedra bija pārliecināta, ka atradīs kādu puisi, kam viņas izskats liksies pieņemams, jo nekāda krople jau viņa arī nebija. Augot var rasties arī kādi apaļumi, un beigu beigās varbūt no viņas iznāks pieņemama sieviete. Aiedra iedomājās skaisto Grietu – viņas mati bija kā zeltains medus, āda viegli brūna, ar maziem, jaukiem raibumiņiem, acis bija zilas un lielas, uzacis gaišas un viegli izliektas, nevis taisnas, viss augums bija vijīgs un maigs, rokas apaļas un jaukas... Tāda jau gan Aiedra nekad nebūs. Aiedra nopūtās un bija jāslēpj dažas asaras, kas atkal jau gribēja izlauzties. Pat savu uzupurēšanos viņa nespēja ietērpt daudz maz pieņemamā variantā. Visi viņas plāni par mierīgu dzīvi Dzindā bija izpostīti, bet sapņi par viņu kā diženu sievieti arī bija izrādījušies stipri nepilnīgi. Neko darīt...
Megdra atkal jau bija uzsākusi dziesmu, šoreiz par dienvidus sauli, kas jau vairāk atbilda īstenībai, un Aiedra viņai pievienojās. Pusnakts dziesmai gan vienmēr bija licies dīvaini dziedāt par dienvidus sauli. Par visu citu jā, bet šīs dziesmas viņai vienmēr likās nesaderīgas. Tomēr dziesma bija skaista, dziedāt līdzi mātes varenajai balsij vienmēr bija jauki, un Aiedra atļāvās sev mazu miera ilūziju.
Dzīļu dārgakmeņi.
Viss norisinājās daudz ātrāk, kā Aiedra bija gaidījusi. Naktī viņa redzēja sapni par slīkonēm. Tās viņi vilināja un aicināja, dziedāja dziesmas bez vārdiem un teicās atklāt ko nozīmīgu un skaistu, bet Aiedra nespēja saprast, kāpēc viņas to nedara. No rīta viņa devās pie ezera, kur tagad uz salas pacēlās zinību pils. Viņa aicināja mirušās, bet tā kā spīdēja saule, tad neviena nenāca pat tuvu virskārtai, līdz tomēr Aiedra samanīja apmēram viņas vecuma puisi no liela dziļuma aicinām. Tas viņu neizbrīnīja, laikam šis bija viens no skumjajiem bērniem, kas piedzimis jau zem ūdens, neredzējis cilvēku pasauli. Aiedrai bija bijis mazliet bail doties ūdenī bez pavadības, sazin vai viņa maz bez slīkoņu palīdzības spētu elpot, bet tagad viņa droši devās dzelmē, kur viņu veda puisis ar skumjo likteni. Dziļāk, kur ūdenszāles aizsedza saules gaismu, viņu sagaidīja pulciņš sieviešu un jaunu meiteņu. Viņas veda Aiedru arvien dziļāk un izrādījās, ka šis ezers patiešām ir ļoti dziļš. Aiedra skatījās melnumā apakšā un tas likās viņu aicinām. Viņa jau reiz bija dzīvojusi jūras dzelmē, pilnīgā tumsa aiz loga nelikās nekas neparasts. Dažkārt jūras cilvēki bija apgaismojuši ar savām bezuguns gaismām telpu aiz logiem, un tad pulcējušies skatīties kādus dzīvniekus gaismas pievilinās. Tur bija tik daudz skaistu būtņu! Dzidrais melnums, kādu nepazina pat debesis pievilka Aiedru ar savu samtainumu, maigumu un tuvību. Gaisma vienmēr kaut ko apspīdēja no ārpuses, bet tumsa likās ievelkam sevī, iekļūstot pat iekšā, un domas tad kļuva skaidras, bet jūtas – dziļas. Aiedra bija ilgojusies pēc saules un zilām debesīm, bet tikai tagad aptvēra, ka tāpat tagad ilgojas pēc jūras dzīļu melnuma un maigās drošības. Viņa bija izbēgusi no pilnīgās sabiedrības, lai redzētu sauli, bet tagad ilgojās pēc absolūtās tumsas. Cik viņa tomēr bija dīvaina... Jau kuro reizi nācās nopūsties par visām savām nepārvaramajām dīvainībām.
Slīkones veda Aiedru arvien dziļāk un dziļāk, līdz viņa vairs neko neredzēja, vienīgi juta graciozos augumus sev blakām. Pašā priekšā peldēja kāda īpatnēji skaista sieviete ar kupliem, rudiem matiem, un viņai pie rokas peldēja puisis, kas viņu biju ievedis dzelmē, un uz īsu brīdi viņai likās, ka sieviete ir kaut kur redzēta un arī puisēna seja viņai kaut ko it kā atgādināja. Tomēr tad viņai izlikās, ka sieviete ir līdzīga Aioas pirmā vīra māsai, kas dažkārt nāca ciemos, un viņa par to vairāk nedomāja.
Ilgi viņa grima šajā bezgalībā un šoreiz nemaz nebija bail, kā toreiz, kad knābjvalis bija viņu nesis. Tad bija bail, ka pietrūks gaisa, ka viņi apmaldīsies, vai notiks kaut kas cits traģisks, bet šoreiz Aiedra bija piederīga videi, kurā atradās. Tas bija tik dabīgi – vilkt plaušās ūdeni, nevis gaisu. Viņa pat iesmējās, kā toreiz viņai bija palicis nelabi no tā, ka viņa ieraudzīja ūdenscilvēku elpojamās atveres zem ribām. Viņa tagad jau zināja, ka viņi ieelpo pa muti un degunu, un izpūš ūdeni pa šīm atverēm, būtībā viņi visu laiku ieelpoja un izelpoja reizē. Otri cilvēki, kam nebija žaunu kā zivīm, gan mācēja peldēt ļoti labi, bet nespēja ūdenī elpot. Tagad Aiedra piederēja pie tiem pirmajiem, lai gan žaunu nebija, viņa pat aptaustīja, vai kaut kas tāds nav radies. Nē, nebija.
Priekšā pamazām atmirdzēja sidrabaina gaisma. Tā bija tālu priekšā un Aiedra nobrīnījās, cik tad dziļš var būt viens ezers. Pamazām skatam atklājās sudrabainas klintis, bet ne tuvu vēl nebija sasniegts ezera dibens. Klintis krita stāvus lejā neaptveramā dziļumā vēl jo vairāk tāpēc, ka tās mirdzēja ar aukstu gaismu un bija saskatāmas visai tālu. Visspožākā gaisma nāca no kādas lielas klintsradzes, kas atdalījās no galvenā klints masīva. Piepeldot tuvāk Aiedra ieraudzīja, ka tā ir mirdzošajā klintī izcirsta māja vai drīzāk pils. Tā bija kā nosēta ar smailiem tornīšiem, kas arku veidā stiepās augšup. Arī logu ailes bija smailas, tāpat kā durvis, kas stāvēja vaļā. Slīkones izskatījās vēl daiļākas sudrabainajā gaismā. Viņas rādīja uz durvīm un viena klusi dziedāja bez vārdiem. Aiedra vispār nebija dzirdējusi tās runājam nekādos apstākļos. Viņa mazliet paminstinājās un pieklaudzināja pie stenderes. Atskanēja liega sievietes balss, kas aicināja iekšā un Aiedra iegāja pa durvīm. Labi, ka viņa ar roku bija atbalstījusies pret stenderi, kas kāpa pār augsto slieksni, jo viņa tūliņ zaudēja līdzsvaru. Lai gan durvis bija vaļā, iekšā ūdens nebija, tikai svaigs un smaržīgs gaiss. Smaržoja pēc vasaras vidus puķēm kam pievienojās kāda smaga, salda smarža, kas Aiedrai likās tā kā pazīstama, bet neatminama. Aiedra bija nonākusi lielā istabā, kur augstā krēslā sēdēja aptuveni 40 gadus veca daiļumdaiļa sieviete. Savā veidā viņa bija līdzīga Aiedrai, jo āda bija balta kā sniegs, bet mati kraukļa melnumā. Vienīgi viņas acis bija zilas kā mazliet jau satumsušas debesis. Viņai mugurā bija ļoti savāda melna kleita. Tā atsedza rokas, kaklu un plecus, bet brunču daļa bija kupla jo kupla un nosēta sudraba zvaigznītēm. Ap kaklu viņa nēsāja stāvu sudraba kaklarotu, kas sastāvēja no tādām pašām zvaigznītēm un smalkām važiņām. Skaistu viņu padarīja dzīvīgums, kas no viņas blāzmoja gandrīz ar aci saredzams – viņa kaut kādā veidā likās daudz dzīvāka par visiem cilvēkiem, ko Aiedra bija redzējusi. Viņa smaidot pamāja un Aiedra panāca tuvāk. Sieviete sēdēja augstā, bet diezgan parastā krēslā, tomēr izskatījās tik karaliska, ka Aiedra jutās kā pieņemšanā pie karalienes. Tomēr piegājusi tuvāk meitene redzēja, ka sieviete nemaz neizskatās tik dzīva, vai pareizāk sakot viņai nemaz nevajadzētu izskatīties tik dzīvai. Visa viņas gludā āda bija izraibināta zili mēļiem asinsvadiem, kā slīkonēm. Varbūt viņa tomēr bija viena no viņām, tikai ragana, kas spējusi izveidot sev labāku dzīvi? Aiedra saprata, ka sieviete gaida, kad viņu uzrunās, tāpēc nedroši teica: -Slīk... ūdens sievietes mani atveda pie jums, bet es nezinu kāpēc.-
-Un tu cerēji, ka es zināšu, kāpēc, vai ne?- sieviete iesmējās.
-Jā, tev taisnība, es varu iedomāties, kāpēc. Tu biji Zinību pilī, bet nekas tā īsti skaidrāks netika, vai ne? Patiesībā jau es to nezinu, bet tas liekas pieņemamākais skaidrojums tam, kāpēc viņas tevi atveda šeit.-
Aiedra redzēja, ka sieviete ar viņu runā kā ar līdzīgu, tāpēc atļāvās iebilst: -Nav jau tā, ka nekas nebūtu tapis skaidrāks.-
-Jā, jā, es pārspīlēju,- sieviete piekrita. -Nevis nekas, bet tā ne gluži līdz galam, vai ne? Tā tas ir parasti.-
Šeit Aiedrai atlika vien piekrist. Viņa jau bija pieradusi, ka atbildes pēdējā laikā, kamēr viņa ir uz jaunās Dzindas, pašas skrien rokās. Vienīgi dažkārt ne tā, kā Aiedra gribēja. Sieviete nekādi nereaģēja uz viņas domām, tāpēc viņa pajautāja: -Tu laikam nespēj lasīt manās domās?-
Viņa atkal iesmējās. Smiekli bija tik dzidri, ka izklausītos pat tēloti, ja neskanētu tik patiesi. Tāpat kā varētu likties, ka sieviete patiesībā ir ļoti veca, tikai piebūrusi sev jaunību, ja vien viss viņas izskats nedzirkstītu dzīvīgumā un priekā.
-Nē, es neko nespēju, ko nespētu katrs. Tieši tas jau mūs atšķir – viņš spēj zināt visu, ko cilvēks vēlas, bet tomēr spēj tam sniegt tikai to, ko kāds cits cilvēks jau ir pateicis. Vecais sakārnis taču ir gana gudrs, lai varētu ieteikt vislabākos padomus, bet viņš jau nevar, viņš zina, ka tie būtu lieki, lieka atbildība par cilvēku dzīvēm. Ja kāds ir tik vecs un tik ļoti ož pēc pergamenta, tad jau nevar ticēt, ka viņš ieteiktu nepareizi. Ai, kā cilvēki iekultos nepatikšanās, bet pēc tam vienalga vainotu sevi, nevis viņu, manu veco!-
Sieviete tā smējās, ka vajadzēja mazliet atelsties, lai turpinātu. Aiedrai pamazām radās aizdomas par abu attiecībām ,bet viņa neko neteica.
-Tas tik būtu joks,- viņa piebilda un turpināja, -tur jau ir tā atšķirība, kas patiesus meklētājus dzen pie manis. Viņš zina visu, es nezinu neko, bet es māku parādīt svarīgāko. Ai, nu taisni vai panti,- viņa atkal ieķiķinājās, un Aiedra nevarēja nesmieties līdzi. Sieviete laikam bija ilgi viena te sēdējusi un mazliet jokaina palikusi, bet viņa bija jauka par spīti visam. Tomēr majestātiskumu viņa nezaudēja ne mirkli un Aiedra tīri vai juta plūstam no viņas autoritāti un viedumu. Jā, gudra varbūt viņa nebija, bet viņa bija vieda. Māte vienmēr bija uzsvērusi, ka vieds cilvēks drīkst būt muļķis, bet gudram ir pienākums būt viedam. Viedais arī aiz muļķības rīkosies pareizi, bet gudrais bez vieduma – gandrīz vienmēr nepareizi, pie tam gudrais spēs savārīt daudz lielāku putru ar kāpostiem, nekā muļķais.
-Labi, tad nu ķersimies pie lietas,- sieviete ierosināja. -Es nezinu, kādi jautājumi tevi pie manis atveduši, bet tieši tāpēc es spēšu tev netraucēt atrast atbildi, un tā šoreiz izskanēs pirmo reizi pasaules vēsturē. Neviens nekad vēl nebūs neko tādu teicis. Ir vieglāk meklēt atbildes jau gatavas, piemēram, ja runa ir par kādiem sarakstiem, kartēm vai piemēram, svešu valodu. Bet dažkārt tas viss var būt, tomēr atbildes nav. Vai tu māki līgot?-
-Mazliet,- Aiedra atbildēja.
-Mazliet, mazliet,- sieviete labsirdīgi pamēdījās. -Vai nu ir, vai nav. Starp citu, mani sauc Dzelme.-
Aiedra, viņa stādījās priekšā.
-Ai, cik jauki! Kad vēl dzīvoju augšā, man tik ļoti patika klausīties šo putniņu dziedāšanā. Tev ir skaists vārds! Un tas patiks vēl skaistākam bruņiniekam.-
Aiedra saausījās, tas jau izklausījās pēc pareģojuma.
-Kādam bruņiniekam?- viņa nevērīgi jautāja.
-Nu, tādam, kas tevi mīlēs, zini, ir tak tāda lieta kā patikšana un nepatikšana, dažkārt cilvēki daudz laika pavada kopā, pat pavisam sāk dzīvot kopā. Laikam jau tu arī par to domāji, kad pie manis nāci, vai ne? Kam patiks tavs vārds un viss, kāda tu esi, tur tad arī viss būs kārtībā.-
Aiedrai tas likās ļoti juceklīgi, bet vienīgais, ko viņa saprata, ka laikam jau tomēr par spīti tam, ka Aiedra nav glīta, un grasās doties tālu pasaulē, tomēr būs kāds, kam viņa patiks. Vai nu vārda vai kā tur pēc, bet tomēr.. Sieviete bija piecēlusies no krēsla un kāpa zemē pa pakāpieniem. Viņa izrādījās tikai Aiedras augumā un tievāka, nekā izskatījās. Viņa graciozā gaitā devās telpas dziļumā pie lielas akmens bļodas un Aiedra jau nojauta, ka viņai būs tajā jāieskatās. Dzelme pamāja un viņa uzkāpa uz akmens apmales. Vienu brīdi viņai likās, ka viņa paslīdējusi, bet tad viņa juta, ka tomēr tiek vilkta pati savā spoguļattēlā, kas vīdēja uz ūdens virsmas. Tad viņa bija iekšā. Kur? Viņai likās, ka vienkārši pie sevis. Sevī.
Drosme būt.
Aiedra nekad tā arī nespēja izskaidrot, ko pieredzēja, jo tā nebija, ka viņa iegūtu visas atbildes, bet viņa bija sapratusi, ko viņa uz šo brīdi grib. Mieru. Vietu, kur dzīvot, kur apgūt kādu arodu, lai tur nebūtu pārāk atšķirīga kultūra no Dzindas tautas, lai nebūtu arī pārāk līdzīga. Aiedra negribēja kļūt par jūrnieci vai sākt apceļot pasauli pūķa mugurā. Viņai nebija pamata, uz kā balstīties. Vajadzēja atrast kaut ko līdzīgu mājām. Protams, bija skumji, ka mājas nevarēja būt tepat pie ģimenes, pie brāļiem, pie mātes, pie Aioas un Melisas, kā agrāk, bet Aiedra bija sajutusi jo skaudri to cilvēku, kas viņai vēlēja būt savādākai, nekā viņa bija. Tas nekam nederēja, jo tas nebija izdarāms – viņu pārveidot tā, lai viņai būtu labi tepat Arhipelāgā. Patiesībā viņa saprata, ka ne jau Miera ļaudīm kļūtu sliktāk no viņas – viņa pati te nebūtu īstajā vietā. Jā, arī tas, ka viņa varēja traucēt mieru, bet drīzāk viņai pašai dzīve Miera salās kļūtu par nepanesamu slogu. Viņa nesaprata ne kāpēc, ne ko tagad darīt, bet tagad bija miers. Ne jau viņu kāds dzina prom, bet gan viņa te neiederējās, un vairs nesāpēja tik ļoti tas, ka jābrauc prom, jo tas taču bija viņas labā un savādāk nemaz nevarēja. Arī jautājums, kur jādodas bija atrisināts – visvieglāk taču bija paļauties uz Rēnofodru. Viņas iespējās jau nebija vienīgi kuģi, viņai bija īpaša iespēja – pūķis. Aiedra nojauta, ka nemaz nebūtu pāri pūķa spējām aizlidot ārpus jūras robežām.
Sliktāk bija tas, ka būtu jāatvadās, visas tās emocijas... Neviens jau izņemot māti nezināja, ka Aiedra nepaliks arhipelāgā. Tas likās ļoti smagi... Bet viņa velti meklēja žēlumu sevī pret visu šo vietu – tā nebija. Protams, Aiedra bija iepazinusi ļoti daudz jauku cilvēku, un viņa labprāt vēl viņus satiktu, bet šis viss... tas likās mazliet māksloti. Un viņa labi saprata, ka tas tā liekas tikai viņai, patiesībā jau ja viņai jautātu, vai to vajag – protams, ka vajag, viņa atbildētu. Mātes ideja bija ļoti svarīga, jo arī Aiedra juta, ka pasaule, uz kuru viņa dodas, sabrūk. Bija tik daudz laba, ko saudzēt, un viņa zināja, ka ja kāds vecās kārtības cilvēks, kas būs pietiekami tīrs, gribēs šeit nonākt – viņam būs tāda iespēja. Viņi visi šeit bija pa pusi dzīvi, pa pusi miruši, un māte teica, ka daudzi no viņiem – it sevišķi priesteri, kuru mākas šeit bija pilnīgas, spēj paskatīties uz pasauli it kā no augšas un redzēt visu reizē, lai atrastu cilvēkus, kam būtu vieta šeit. Viss bija kārtībā un pareizi, un ja Aiedra justu, ka šeit ir vajadzīga, viņa pievienotos sapnim par skaistāko pasauli, bet Aiedra ne tik vien nejuta, ko pasaule var dot viņai, bet arī nejuta, ko viņa var dot šai pasaulei. Viss, ko viņa bija izdarījusi – sagrāvusi templi. Jā, pareizi un glīti, bet tomēr laikam tikai sagrāve bija tas, ko viņa mācēja. Pagaidām viņai vēl nebija nekā, ko dot. Pat Melisa bija šai jomā labāka, viņa mācēja atrast visskaistākos rakstus. Aioa jau no Melisas pirmajiem solīšiem lūdza padomu meitai, un Aiedra bieži redzēja Melisu sēžam zemē un ar kociņu zīmējam smiltīs brīnišķīgus rakstus. Megdra teica, ka tā esot īpaša, sena valoda, kuru Melisa zinot, tikai viņa to darot kā pusmiegā, turpretim Megdra mācēja izteikties šajā valodā skaidri un tīri. Tomēr rokdarbi nebija pati mīļākā viņas nodarbošanās. Megdrai labāk patika kopt lopus un zemi, lai gan dažreiz arī viņa kaut ko izrakstīja, bet vienkārši un tīri, bez izskaistinājumiem. Aiedra brīnījās, kā gan mazliet smagnējā Melisa spēja tik skaisti rakstīt, jo viņa Aiedrai atgādināja govi – lēnīgu, bet stipru. Aiedru brāļi mēdza saukāt par vallaģīmi – kazu, jo viņai patika visur uzkāpt un izpētīt visaugstākās vietas. Aiedra iesmējās, cik smieklīgi domā, kazas taču arī nemācēja rakstīt, tas bija tikai piemērs, ka Aiedrai likās, ka viņai piestāvētu rakstīt labāk, nekā Melisai. Viņa vienīgi nonāca pie secinājuma, ka domas brīžiem ir tik smieklīgas un noklīst galīgos neceļos, viņa taču bija gribējusi domāt, kā izkārtot aizlidošanu...
Aiedra pastaigājās pa veco salas daļu, kura bija jau pirmā arhipelāga laikā, un bija nonākusi pie skaistā, sārtiem ziediem pilnā koka, un baltās Ritas statujas. Viņa bija redzējusi slaveno sievieti, un varēja teikt, ka statuja bija neticami precīzi veidota, pat rāmā sejas izteiksme un mazliet skumjās acis bija tieši tādas, kā Ritai dzīvē. Viņa apstājās pie baltā tēla un domāja, cik gan šī skaistā, jaunā sieviete bijusi drosmīga, cik viņas gara spēks bijis liels. Kaut viņai būtu tāda pārliecība par to, ko viņa dara! Rita bija radījusi šo salu no nekā, no tukšuma, no padzītu, nelaimīgu ļaužu saujiņas. Jā, viņai palīdzēja mēļais eņģelis, bet neviens cits jau viņu neredzēja, vienīgi skaisto staru debesīs un dažas citas zīmes, piemēram, mēļi krāsojošo augu, ko atrada bērns. Bet viņai vajadzēja ar savu spēku iedvesmot un vadīt cilvēkus, kas neredzēja brīnumus, kas bija nobijušies un nelaimīgi. Rita bijusi tik stipra sieviete, ka Aiedra lūkojās uz viņas tēlu kā uz dievības atveidu, lai gan bija tikai dzirdējusi, ka citas tautas, ārpus Miglas jūras attēlojot savas dievības marmora statujās. Rita tiešām izskatījās kā iedvesmas un drosmes avots. Aiedra tik ļoti vēlējās, lai viņai būtu Ritas pārliecība par savu taisnību un Ritas spēja izdarīt tieši tā, kā vajag...
Pēkšņi viņa izdzirdēja smieklus un balsi, kas teica: -Vai nav labāk skatīties uz miesu un asinīm, nekā uz nedzīvu tēlu?-
Viņai aiz muguras stāvēja Rita un smaidīja nemaz ne skumju, bet gan šķelmīgu un līgsmu smaidu. Aiedra apjuka, bet Rita ātri uzsāka sarunu , un Aiedrai atlika tikai nopriecāties, cik labi viņa māk izraisīt uzticību un atrisināt saspringtas situācijas. Viņas parunājās par pēdējā laika arhipelāga notikumiem un pēc maza klusuma brītiņa Rita jautāja: -Parasti cilvēki skatās uz manu statuju tad, kad viņiem ir kāda problēma, jo tās skaistumu jau visi ir redzējuši. Vai tevi kaut kas nomoka, varbūt es varu palīdzēt?-
Viņa smaidīja tik atklāti un jauki, ka Aiedrai kā akmens novēlās no sirds un viņa vienā paņēmienā izstāstīja visu, visu. Kad viņa nonāca pie tās vietas, kur bija stāvējusi pret statuju apbrīnodama Ritas drosmi un pārliecību, viņa sāka smieties, lai gan visu stāstu bija klausījusies pavisam uzmanīgi un ne reizi nepārtraucot.
-Gribi, es tev kaut ko pastāstīšu?- viņa jautāja.
Aiedra protams gribēja, un viņai tika izstāstīts viss par to, kā Rita aiz satraukuma nevarējusi pat paēst, jo viss prasījies atpakaļ, kā viņai spējusi gan saņemties runāt ar karali, bet pēc tam noģībusi un nogulējusi dienu bezsamaņā, kā dažkārt, kauna lieta pat teikt, viņa valkājusi autiņus un krāsojusi seju ar brūnām zālītēm, lai negadītos nesmukumi un citi neredzētu viņas bālumu. Viņa pastāstīja visu par saviem meliem, par to, kā simts reižu gribējusi griezties atpakaļ un pārtraukt to visu, kā katru reizi pie savu pareģojumu piepildīšanās vislielākais pārsteigums bijis tieši viņai. Aiedra klausījās bezkaunīgi atklāto stāstu kā ķecerību, bet saprata, ka tā taču ir Rita – viņa stāsta pati par sevi, neviens viņu neapmelo. Aiedrai plūda auksti sviedri, likās, ka pazūd kaut kas ļoti svarīgs, bet Rita to sapratusi teica: -Tev tieši būtu jāiegūst patiesa drosme, jo mans stāsts pierāda tikai to, ka mums ir jātic pašiem sev un nav jāgaida, kad eņģelis nāks un mums visu teiks priekšā. Es izdomāju eņģeli it kā aiz domas, ka citi neticēs bez viņa pieminēšanas, bet varbūt būtu ticējuši, man tikai vajadzēja pārliecināt pašai sevi. Un Man jau bija Briedis, viņš ir patiesais varonis. Viņš nemeloja, viņš vienmēr izpētīja visu, kad man aiz bailēm nebija spēka, un atrada izeju, ko pēc tam paziņoju es. Starp citu, lielākā daļa salas iedzīvotāju to jau zina. Un viņi nemaz nevērtē mani zemāk, zinot, ka patiesībā īstais varonis ir Briedis. Es tomēr, lai kā, bet izdarīju to, ko es izdarīju. Briedim nebija talanta uz runāšanu un vadīšanu, mēs darbojāmies kopā un iznāca... labi.-
Rita vienkārši pabeidza savu stāstu un atklātu seju skatījās uz Aiedru. Viņai nebija vārdu, tāpēc viņa apskāva skaisto sievieti. Rita atvadījās un Aiedra devās uz jūrmalu pārdomāt dzirdēto, jo viss nebūt nelikās tik skaidri.
Un tad viņa jau bija prom. Balta šautra nolaidās no debesīm, un viņu sagrāba stipras rokas. Miera arhipelāgs strauji attālinājās un viņa tikai redzēja sievieti baltās drēbēs skrienam gar jūrmalu, nez kāpēc Aiedrai likās, ka viņa kliedz, lai gan nekas nebija dzirdams, un tad jau bija redzama tikai jūra un pamalē Tumsas kalni. Aiedrai no straujā tvēriena bija aizsitusies elpa un tikai pēc kāda brīža viņa paskatījās pār plecu, kas viņu ir aiznesis, jo viņa juta, ka Rēnofodrs noteikti tas nebija, aiz viņas bija vēl kāds. Ar pārsteigumu viņa ieraudzīja savu brāli Aidri. Debesīs virmoja mēļas ugunis un no mākoņiem izlauzās balts stars, tad viņi ielidoja biezā, sudrabainā miglā.