Viņa skatījās uz krauju, kuru senāk rotāja dižais koks. Tur nebija pat celma – ieva bija izgāzusies ar visām saknēm. Pat tās līķi, tāpat kā mātes nedzīvās miesas bija aizskalojis ūdens. Bija tā, it kā viņu nemaz nebūtu bijis... Aiedra iedomājās, ka laikam vairs nebūs arī tā, ka ieva ziedēs vasaras vidū, lai rotātu savu iemīļoto sievieti tās pēdējā gaitā. Dzindieši zināja tik daudz šādu gadījumu, ko sauca par brīnumiem, bet kas bija dzīves daļa, bet meitene juta, ka tā tas vairs nebūs. Nebūs mierinājuma, nebūs skaistuma, kas remdētu bēdas.

Aiedra uzkāpa klints augšā, kur bija augusi Ieva. Patiešām nebija ne celma, ne kā. Neko nedomājot viņa metās pāri kraujai. Bez nodoma, bez prāta aptumšošanās vai pārmērīgām sāpēm, tā vienkārši likās vieglāk. Mazs kritiens, un viņa pēkšņi cēlās gaisā. Viņai priekšā cilājās balti mirdzoši spārni, perlamutra spīdumam līdzīgu ādu, un priekšā pacēlās cēla, skaista it kā kaķa, it kā ķirzakas galva. Aiedra apķērās baltajam pūķim ap kaklu, gan lai nenokristu, gan lai saprastu, vai tas ir savāds sapnis, vai vēl savādāka patiesība. Viņa bija šo būtni jau redzējusi vītolu mežā. Toreiz viņa nobijās, bet šoreiz baiļu nejuta. Viņa taču lidoja...

Pūķis izmeta līkumu virs jūras, šķiet, lai Aiedra mazliet nomierinātos, tad lidoja uz viņas mājas pusi. Aiedra mazliet baidījās no piezemēšanās, gan trieciena pēc, gan tāpēc, ka nāksies visu noskaidrot, kāpēc pūķis viņu nesa, varbūt viņi nespēs saprasties, vai arī viss kļūs pārāk skaidrs... Bet pūķis piezemējās ļoti mīksti un maigi, kā kaķis, kas nolec no silta mūrīša. Aiedra paskatījās apkārt, un mirklī pat nepazina vietu, kur atrodas. Tad viņa saprata, ka atrodas mājas pagalmā, bet mājas vairs nav, tikai melna drupu kaudze. Nebija arī pirts, kūts un stallis bija apdeguši un melni, bet kopā turējās. Durvis bija izgāzušās, kā melnas acis tās likās izstarojam ļaunumu un sāpes. Aiedra nesaprata, kas te noticis, jo neizskatījās pēc parasta ugunsgrēka. Visur bija izstādītas dīvainas lelles, tādi kā biedēkļi, visi baltos paltrakos, vītušas zāles matiem, vēlu rudens puķu vainadziņiem. Viņa neizpratnē skatījās savādajos zaru tēlos, kas bija izstādīti pa visu pagalmu, pakārti kokos, samesti kaudzēs pie durvīm. Viņa piegāja vienam klāt un pieskārās baltajai drēbei, kas veidoja tā kleitu, bet tēls acumirklī izgaisa, atstājot tikai baltas miglas strēli, kas aizšāvās projām pa gaisu, kā vēja izgaiņāti dūmi. Viņa paskatījās apkārt, bet dīvaino leļļu vairs nebija, virs zemes plīvoja tikai bālgana migla. Aiedrai pēkšņi palika tik ļoti žēl... Gan nodegušo māju, gan savas izpostītās dzīves, gan mirušā brālīša, gan pazudušā tēva... Viņa aizmirsa pūķi, aizmirsa, kur atrodas, viņai gribējās tikai raudāt... Aiedra apsēdās zemē un šņukstēja, lūkojoties uz melno zemi. Reiz viņa šeit paņēma sauju zemes, pilnu dzīvības un siltuma, bet tagad te bija tikai melni nodeguļi. Viņai likās, ka saulei priekšā aizgājusi melna migla, kā kvēpi, kā brīdinājums par jaunām nelaimēm. Krūtīs plosījās nepanesama zaudējuma sajūta, Aiedra sažņaudza rokas un centās nepadoties sāpīgajām atmiņām, bet migla likās sabiezējusi pār viņu, tā vijās un virmoja kā dzīva, tā elpoja Aiedrai sejā, pieskārās viņas sažņaugtajām dūrēm, mēģināja noslaucīt viņai asaras, glāstīja galvu... Bija tik ļoti, ļoti skumji, smagais kamols krūtīs likās smagāks par visu pasaulē, viņa darītu visu, lai dabūtu to prom, likās, ka varbūt tepat vien, aiz ādas, tas ir... Aiedra juta karstu straumi plūstam pār krūtīm, migla sabiezēja arvien vairāk, viņa juta to kā dzīvus tēlus, it kā dīvainās zaru un lupatu lelles būtu izkusušas un runātu ar viņu. Tās čukstēja, dziedāja un sasaucās, bet viņa nesaprata neko, kā tikai to, ka tās vēl viņai labu. Pēkšņi čuksti kļuva satraukti, Aiedra pacēla galvu. Viņas priekšā bija meitene bez acīm. Asinīm noplūdušu seju viņa lūkojās tukšajiem acu dobumiem uz Aiedru, it kā jautājot: tu arī raudi? Aiedrai gribējās apskaut un noskūpstīt bēdu māsu, bet viņa laikam par to sadusmojās un sāka kliegt. Aiedra aizspieda acis, lai nedzirdētu briesmīgo skaņu, taču tā ātri vien apklusa. Viņa atvēra acis un ieraudzīja jauku, gaišmatainu meiteni, glītās drēbēs, pavisam skaistām, zilām acīm. Tā bija tā pati meitene, margrietiņu vainagu galvā, bet tagad viņa nebija asiņaina un izskatījās mierīga un rāma.

-Mani sauc Grieta, tu esi dzirdējusi par mani, viņa teica.-

Aiedra nespēja aptvert pēkšņo pārmaiņu. Migla bija pazudusi. Grieta iesmējās.

-No tām nav jābaidās, bet pārāk draudzēties arī es tev neieteiktu, tomēr viņas ir bailīgas, ja uzkliedz, viņas aiziet, tikai nedrīkst sabīties. Pasaule daudz ko ir zaudējusi... Viņas tikai grib mazliet siltuma, mazliet draudzības, tāpēc atrod kādu, kam kas zaudēts un piespiež ticēt, ka tas ir svarīgāk par visu pasaulē. Nu nav jau, ir cita dzīve, katram.-

Aiedrai likās, ka šoreiz viņa saprot. Vienu brīdi bija licies, ka nav nekā svarīgāka kā šīs sabrukušās mājas, ka nekad vairs nebūs citu, ka nekad nebūs vairs prieka pasaulē, jo māja ir nodegusi. Tagad tas likās it kā pat smieklīgi. Grietai bija taisnība, īstenībā pietika tikai uzkliegt, vai pateikt, lai iet prom, nemaz nebija tik ļoti grūti, tikai no sākuma viņa to neredzēja. Balsis tik ļoti mierināja, piedāvājās mīlēt līdz mūža galam... Aiedra atkal paskatījās, bet Grieta bija pazudusi. Viņa beidzot pievērsās pūķim. Viņš bija nogūlies, sarotījis ķepas kā kaķis un snauduļoja piesaulītē, izskatīdamies tik omulīgs kā kaķēns, bet kad Aiedra pienāca klāt un viņš pacēla galvu, bija atkal mazliet jābaidās, jo viņš bija tik ļoti liels, tik ļoti spožām, lielām acīm... Aiedra nezināja, kā runāt. Viņa pamēģināja balsī, bet pūķis neko neatbildēja, tikai skatījās.  Tad viņa izmēģināja kā ar delfīniem, bet tikko kā viņa pieskārās pūķa apziņai, tā saņēma apziņas triecienu, tik tumšs, melns un dziļš bija pūķa saprāts. Tomēr viņš bija dzirdējis Aiedras teikto paldies. Viņš nosūtīja pavisam vieglu atbildi, ka darījis to ar prieku, tomēr Aiedrai noreiba galva no tā vien. Viņš pastiepa vienu spārnu, nepārprotami norādot, lai viņa kāpj mugurā. Tas likās labāk, kā sarunāties domās, jo Aiedra vēl arvien trīcēja pūķa saprāta dziļuma priekšā. Likās, ka tur plešas gan reizē melns tukšums, gan viss, kas pasaulē bijis un būs, it kā Pūķis būtu daļa no visa un pats būtu viss. Viņa uzrāpās pūķim mugurā, un viņš pacēlās gaisā. Aiedra apskāva viņa kaklu un atcerējās, ko teica viņas valis – tev būs vēl viens draugs. Viņa tam ticēja. Un vēl viņa juta, ka vairs neraudās par to, ka netiks Miera arhipelāgā kopā ar citiem. Viņa taču nelidos vienmēr gar vieniem krastiem. Viņa nē.

 Atgriešanās neiepazītajā.

Pūķis nolaidās zemē Gata un Dzintaras pagalmā. Megdra un Gatis jau viņus gaidīja. Vecais vīrs diezgan aizdomīgi skatījās uz balto radījumu, kas mīksti nolaidās pie viņa mājas. Pūķis, šķiet, to manīja, tāpēc cēli nogāja viņam garām, uzmetot nicīgu skatienu. Megdra dzidri iesmējās, redzot viņa purnu tik izteiktā grimasē savilktu. Viņa piegāja pie skaistās būtnes un tas nolieca galvu viņai uz pleca. Lai gan Megdra sastāvēja tikai no gaismas, pūķim tas nebija šķērslis ar savu elpu saviļņot viņas tumšos matus. Aiedra ar mazu skaudība skatījās, kā māte domās sarunājas ar balto būtni. Viņa nemaz nemulsa tā saprāta priekšā, likās, ka viņa pieder tiem pašiem dziļumiem. Viņa palūkojās uz meitu un vēlreiz iesmējās.

-Tu, meitiņ, spēsi iekļūt gan dziļumos, gan plašumos. Es nesaku, ka tas būtu labāk, bet aizraujošāk noteikti. Viņš ir tāds pats pasaules blandoņa, pareizāk sakot – pasauļu. Aiedra iepazīsties – tas ir kaķis, kas aizlidoja debesīs, izveidodams Sudraba kaķa ceļu. Viņa vārds ir Rēnofodrs. Tu jau reiz esi viņu satikusi.-

Pūķis pienāca pie Aiedras un tāpat nolika vareno galvu viņai uz pleca, skaidri norādot, ka uztver Aiedru kā līdzīgu viņas mātei. Viņam bija ļoti izteiksmīgs purns ar mazliet svītrotām iezīmēm, kas darīja viņu patiešām ļoti līdzīgu kaķim. Kājas gan viņam bija drīzāk pēc ķirzakas, bet spārni līdzīgi sikspārņa spārniem. Aiedrai viņš ļoti patika un viņa jutās pagodināta, ka tik varens un cildens radījums dāvā viņai savu uzticību.

Megdra paskaidroja: -Viņš reiz atrada mani, mēs iedraudzējāmies, bet kad piedzimi tu, viņš uzreiz sajuta ko radniecīgu, un apsolīja visu mūžu tevi sargāt, kad es to nespēšu. Viņš bija ar tevi, kad tu devies savā pirmajā ceļojumā viena, tu pat uzskrēji viņam virsū. Pēc tam tevi atkal sargāju es, un tagad es tevi atdodu viņa gādībā. Mans laiks šai saulē drīz galīgi beigsies.-

-Vai tu... vai vilks... kas esi tu, vai viņa ir slima?- Aiedra jautāja.

Megdra papurināja galvu.

-Nē, viņa vienkārši mirst. Laiks ir tas, kas man vairs nav atlicis, bet pēc šī laika būs cits laiks, un tas būs brīnišķīgs, tāpat kā šis laiks. Vienmēr jau kaut kas nāk klāt... Tukša vieta nepaliek. Man pietrūks šīs salas... tas gan tiesa. Man šeit bija skaista dzīve. Es piedzīvoju mīlestību, man bija bērni, sava zeme, daudz draugu, savas slepenas vietas mežā un pie jūras... Visvairāk man ir žēl mana koka, manas Ievas, un Irvas... Viņas bija manas tuvākās līdzgaitnieces, un līdz ar manu un Ievas nāvi, Irva mūžam nesīs asiņainus ūdeņus. Bet tas jau nevar vilkties mūžīgi, tāpat kā nekas nevar vilkties mūžīgi. Ko nožēlot man nav, vienīgi... Bet to gan es vēl paspēšu.-

-Bet kas tas ir, māt, ko tu vēl gribi paspēt? Tev vēl Dzindā kaut kas ir jāizdara? Vai tu domā tos gaismas cilvēkus, par kuriem tu stāstīji? Es mazliet sāku atcerēties, mēs varētu mēģināt viņus uzmeklēt.-

Megdra pasmaidīja tik priecīgi, ka izskatījās pēc mazas meitenītes, kam apsolīta dāvana.

-Es zināju, Aiedriņ, ka tu to spēsi. Jau tajā naktī es redzēju, ka tu to vari. Pēc tam tu no rītiem biji tāda domīga, it kā nespētu kaut ko atcerēties. Tu viņus sauci par saviem brāļiem un māsām.-

Arī Aiedra atcerējās, viņai ļoti ilgi, pat vairākus gadus rādījās sapnis, kur viņa redzēja gaismu, bet netika tai klāt. Viņa nespēja saprast, no kurienes nāk gaisma, vai tai ir krāsa, vai nav, kāda tā ir, neko. Tā vienkārši bija. Aiedra izmisīgi centās tai piekļūt tuvāk, bet nespēja. Viņa bieži bija pamodusies asarām klātu seju, jo likās, ka gaisma ir tik skaista, tik brīnišķa, ka ar to vien pietiktu viņas dzīvei, kā vienu reizi pieskarties... Šī gaisma laikam bija gaismas ļaudīm, un varbūt to spētu iemantot arī  viņa. Ja Aiedra spēs atrast šos cilvēkus, par ko pat māte neko nezināja, tad viņa to darīs ar vislielāko prieku un aizrautību.

Kamēr viņas runāja, Gatis bija sācis kraut laivā savu iedzīvi. Aiedra saprata, ka viņš dodas uz Miera arhipelāgu. Viņš nekā daudz neņēma, tikai pašu nepieciešamāko, kas vajadzīgs, lai uzsāktu jaunu dzīvi. Vecajam vīram jau bija 97 gadi, bet viņš bija vēl spēcīgs, kā daudzi cilvēki, kas dzīvoja Dzindā.

Megdra pamāja, nolasot meitas domas: -Tā bija. Bet jau kopš nakts, kad iebruka katamaltānieši, viņi jūt, ka mūžs vairs nebūs ilgs. To juta Dzintara, to jūt viņš, to jūt visi vecie, stiprie cilvēki, kas savu dzīvi cēluši uz senajiem pamatiem. Tie ir bijuši viņu spēks un viņu prieks, kad zudusi saikne ar manu pasauli, viņiem vairs nav spēka dzīvot. Viņi to varētu... Viņi ir stipri kā klintis, šie gaišie ļaudis, bet viņi jūt, ka pasaule ir cita, tā vairs nav viņu dzīve, ko viņi dzīvo, bet sveša, palienēta. Viņi drīz vairs nebūs šeit, bet dažus paņemsim mēs. Gatis ir brīnišķīgs cilvēks, savas Dzintaras cienīgs. Viņš ir pelnījis vēl vienu iespēju.-

Megdra sasita plaukstas un iesaucās: -Kā man patīk to darīt!-

Viņa smaidīja gaiši kā pusdienas saule, bet tikpat ātri prieks no viņas sejas pazuda. Viņa skumji uzlūkoja meitu un Aiedrai nebija vārdu, kā viņu mierināt.

-Tu dari pareizi, māmiņ,- viņa teica. -Tu esi radījusi cilvēkiem brīnumu, tik ļoti daudziem. Es... esmu tikai es. Es tikšu galā. Es nedomāju, ka kāds vispār ir vainīgs pie tā, kā nu ir sanācis.-

Māte skatījās meitā ļoti nopietni.

-Tu neesi tikai tu, viņa teica. Tu esi mana meita, bet es – tava māte. Man būtu tev jādod viss, kas tev vajadzīgs. Bet es to nespēju... Tomēr es neredzu nekādu iespēju, tāpēc vismaz pārējos pienākumus pildīšu tik labi, cik spēju. Bet tu... es tiešām ticu tev, kad tu saki, ka tiksi galā. Tas ir redzams tavā gaismā. Protams, tas var mainīties, jo ne vienmēr cilvēks izdara visu, ko var, bet tu vari tikt galā. To zini – tu vari.-

Aiedrai bija prieks to dzirdēt, un gribējās arī māti iepriecināt.

-Kad mēs iesim meklēt gaismas cilvēkus?- viņa jautāja, bet Megdra papurināja galvu. -Tam tagad nav laika, un nav arī vajadzīgs, lai tu to darītu tagad. Man vienkārši būs atļauja, kad tavi ceļi tevi aizvedīs pie viņiem, būt tev blakus. Tas man būs iespējams, jo es redzu, ka šeit man ceļš ir vaļā, kur citi ir ciet.-

Aiedra domāja.

-Bet kā ir, kad tu redzi ceļu? Tev ir vieglāk vai grūtāk, kā mums – citiem?-

Megdra iesmējās.

-Nē, nav ne vieglāk, ne grūtāk, jo man tāpat kā jums citiem ir vispirms jāspēj iztēloties ceļš, lai tas spētu piepildīties. Tad es vienīgi redzu, vai tas ir mans ceļš, vai nav, bet es tāpat kā visi mēdzu nespēt atrast nevienu ceļu un attapties strupceļā. Tā notiek, un tas nav reti...-

Viņa atkal saskuma. Aiedra vienmēr bija brīnījusies, ka māte spēj mainīt savas jūtas vienā mirklī. Viņa it kā bija tieši tur, kur domāja. Ja domāja par labu, priecājās, ja par sliktu – bēdājās, un tas netraucēja viņai būt mierīgai visu laiku. Aiedra gan tā nemācēja... Megdra atkal pasmaidīja, šoreiz skumji. Viņa neatbildēja meitas domām, bet devās pie Gata. Aiedra viņai sekoja un palīdzēja nest Gata mantas. Megdra to nevarēja un visu laiku jokojās, ka visiem vajadzētu kļūt bezmiesīgiem, tad nebūtu jāstrādā. Gatis visu laiku aizdomīgi skatījās uz gulošo pūķi, un tas speciāli zibināja acis uz veco vīru, kas centās izlikties, ka viņam vienalga, ka pagalma vidū kā runcis saritinājies guļ balts pūķis. Arī Aiedra pa brīžam uzlūkoja omulīgo radījumu un domāja, kā gan tas var būt kaķis, un pat, ja būtu pārveidojies kaķis, tad kā viņš varēja būt tas pats, kas leģendā par balto strēli debesīs? Tā taču bija tikai teika, un visi zināja, ka tās ir zvaigznes, kas veido šo balto ceļu, nevis izbiris kaķa kažoks. Kas ir zvaigznes... to jau īsti neviens nezināja. Tikai to, ka tās ir tik skaistas, un mēdz nokrist uz zemes, kļūstot par parastiem akmeņiem. Bet neviens īsti neticēja, ka debesīs zvaigznes būtu tikai degoši akmeņi, kas uz zemes dziest. Tās bija kaut kas vairāk...

Megdra uzlūkoja meitu ar lepnumu. Viņai vienmēr bija paticis, ka Aiedra visu centās saprast pati, un tikai tad jautāja. Tagad viņa redzēja meitas domas kā krāsainus tēlus ap viņu. Tie bija skaisti un krāsaini tēli, lai cik grūti viņai nebūtu. No Pusnakts dziesmas nekad nenāca netīras, smagas krāsas. Parasti tur bija sapņaini zilais, nakts melnais, rītausmas sārtais un sniega baltais, ko caurauda sudraba zvaigznītes. Viņa ļāva Aiedrai pašai izprātot, kā tad tas var būt ar tām zvaigznēm un Sudraba kaķa ceļu. Viņa tikai aizsūtīja mazu atgādinājumu par lausku, kā toreiz, kad viņa vēl bija maza, bija sapratusi, ka lausks ir gan ūdens, kas izplešas baļķos, gan pats ziemas gars. Viņa sapratīs.

Gandrīz viss jau bija sakrauts Gata lielajā laivā. Aiedra ļoti priecājās, ka bija varējusi tik daudz ko izrunāt ar māti. Aiedrai patika būt ar viņu kopā, bet vēl vairāk viņa mīlēja runāt ar māti par visu, ko nesaprata. Ja arī māte nezināja atbildi, viņa mācēja norādīt ceļu, kā to atrast. Saule jau rietēja, kad Aiedra un Gatis beidzot bija visu savākuši un izvietojuši laivā. Tālu nebija jābrauc, un laikapstākļi bija labi – jūra bija pavisam mierīga un gluda kā spogulis. Megdra neskatījās uz jūru, viņa vērās uz salas vidieni. Tad, pieņēmusi vilka izskatu, metās skriet pa jūrmalu. Gatis un Aiedra vēroja viņu skrienam un rotaļājamies, līdz viņa ieskrēja mežā. Aiedra juta, ka māte vēlas atvadīties, ar visu sevi izjust Dzindas zemi, jūru un vēju, elpot Dzindas gaisu, skriet pa Dzindas smiltīm... Viņa nebija prom ilgi, jo pēkšņi parādījās laivā. Aiedra saprata, ka tagad kaut kur mežā, labi paslēpta, guļ mirusi balta vilcene. Dzindas kalēja sieva Megdra bija mirusi pavisam, visā savā esībā. Tagad viņa dosies uz jaunām vietām, kur gan dzīvie, gan mirušie spēs atrast sev mājas.  Viņa vairs neskatījās atpakaļ, kā to darīja Aiedra un Gatis. Viņa skatījās uz priekšu selgā, kurp aiztraucās baltais pūķis. Viņa devās mājup.

 Cilvēks.

Aiedra izbrīnā lūkojās uz sārtos ziedos slīgstošo salu. Tā bija tik maza, bet tik skaista. Viņa brīnījās, kā gan tik ļoti mazā arhipelāgā būs vieta visam diženajam plānam, ko māte mēģināja realizēt. Bet bija tik ļoti skaisti... Miers un skaistums... Tas bija tas, kas pietrūka jaunajai pasaulei, kas radās pēc Katamaltānas iebrukuma. Bija zudusi saikne cilvēkam ar zemi un debesīm.

Pamazām no salas varēja sadzirdēt kādu skaistu dziesmu, kas likās it kā vairāk rada Dzindas dziesmām, bet Aiedra nesaprata valodu, vienīgi ieskanējās daži saprotami vārdi, tāpēc viņa nodomāja, ka tā būs katamaltāniešu valoda, kurā izmantoti daudzi nezināmi, reti vārdi, jo viņa mazliet zināja katamaltāniešu mēli. Visa sala viļņoja liegās skaņās, kas tik harmoniski likās papildinām salas glezno izskatu. Ostā viņus sagaidīja cilvēku jūra, Aiedra nesaprata, kā tik daudz cilvēku vispār var satilpt mazajā salā un tai blakus esošajās, ko citi sauktu par klintīm, ne salām. Viņa izbrīnīta vērās uz mēļās un sārtās drānās tērptajiem ļaudīm, kas turēja rokās dažādu krāsu ziedus. Viņi visi izskatījās starojoši un līksmi. Gatis, Megdra un Aiedra izkāpa krastā, un viņiem visiem uzlika galvā pa ziedu vainagam. Meitene pārsteigti vērās visos cilvēkos – viņu vidū bija pat daudz himnuriešu, un dzirdēja arī dzindiešu valodu. Šeit taču vajadzēja būt tikai katamaltāniešiem ar retiem izņēmumiem! Bet visi tik priecīgi sveica viņus visus, ka Aiedrai aizmirsās jautājumi, viņa jau dungoja līdzi sagaidīšanas dziesmu un jutās pilnīgi kā starp savējiem cilvēkiem. Likās, ka visi šeit pazīst viņas māti, un Aiedra par to nebrīnījās. Brīnīties viņa sāka tad, kad ieraudzīja sagaidītāju pulkā savus pazudušos tuviniekus, un Melisa metās ap kaklu viņas mātei. Megdra bija ieguvusi jaunu miesu, kas likās daudz starojošāka par veco, kas bija mazliet laika skarta, jo viņa nomira jau 52 gadu vecumā, kaut izskatījās jaunāka, tāpat kā visa viņas ģimene. Aiedra ātri vien beidza prātot, jo nonāca brāļu skavās. Viņi likās daudz mierīgāki un līdzsvarotāki, kā iepriekš, kā pieaugušāki, un likās, ka viņi ļoti priecājas Aiedru satikt. Aioai līdzās stāvēja kāds glīts, jauns puisis, un vecā kalpone izskatījās tik skaista, kādu Aiedra viņu neatcerējās. Viņa izskatījās kā iemīlējusies, un kad viņa stādīja priekšā jauno, tik tikko kā pieaugušo puisi, kā savu vīru Hero, viņa saprata, ka Aioai ir visi iemesli izskatīties tik daiļai kā jaunai meitenei. Melisa likās tāda pati, kā iepriekš, un viņa sirsnīgi apsveica rotaļu biedreni. Aiedrai sāka reibt galva no visas šīs godības, kurai viņai tik ļoti gribējās justies piederīgai, lai gan viņa neapšaubīja mātes vārdus, ka neder šādai dzīvei. Viņa centās sev jau laikus iestāstīt, ka tas viss viņai nepieder, bet ir tikai iedots uz laiku, ka viņai nekad nebūs tiesību staigāt mēļās drēbēs, rotāties ar ziediem, izskatīties tik laimīgai un skaistai, kādi izskatījās visi šie cilvēki... Tomēr šobrīd Aiedra nespēja nejusties vismaz priecīgi pārsteigta. Sala bija neizsakāmi skaista, ne velti Miera arhipelāgs bija bagātākā valsts Miglas jūrā, un vietējie mēdza jokot, ka varbūt pat visos Plašajos ūdeņos. Viņi bija atraduši pērlenes un lielu daudzumu zelta, kas ļāva mazajam cilvēku pulciņam vairs nemedīt zvērus, bet dzīvot ar tiem saskaņā, kā arī zivis zvejot tikai pašu vajadzībām. Viņiem vairs nebija vajadzības audzēt sev labību, to viņi iepirka, tāpēc šeit bija uzplaukušas mākslas, kas Miglas jūras tautām vienmēr bija likušās kā karaļu priekšrocība un dažu savādnieku laika kavēklis. Viņi vienmēr paši izrotāja savas mājas, apģērbus un saimniecības priekšmetus, bet tas bija tas, ka visi varēja izdarīt, neviens necentās kādas mākslas izkopt speciāli. Vienīgi kalēji un podnieki bija īpaša kategorija, kas ļoti reti gan, bet tomēr iztaisīja arī pa kādam glītam, nevajadzīgam nieciņam, ko parasti tāpat nopirka kāds no karaļa ļaudīm, lai vestu uz pili. Toties šeit bija sabraukuši tie cilvēki, kas mācēja darīt to, ko nemācēja gandrīz neviens Miglas jūrā. Tie bija īpaši uzņēmīgi ļaudis, kas bija atveduši šo māku no Plašajiem ūdeņiem, vai arī mācījušies no tiem, kas bija tur pabijuši. Tagad sala atgādināja brīnumu valstību, kādas aprakstītas pasakās par nogrimušām pilīm un lidojošiem dārziem. Šeit bija skulptūras, sienas rotāja gleznojumi, dārzu sētiņas bija izvītas neredzētos rakstos, puķes bija izvietotas tā, ka veidoja kopējas gleznas. Tas viss bija Aiedrai neredzēts un brīnumains. Pēkšņi viņai nemaz vairs nelikās, ka viņa kādreiz varētu gribēt prom, ka šeit viņai kaut kas varētu likties apnīkstošs, vai ka viņa varētu gribēt ko jaunu, kā valis un māte viņai bija teikuši. Šeit taču tas viss bija – skaistais un neiepazītais. Viņiem bija jārestaurē visa vecā dzīve, ko Aiedra pazina tik labi, tam noteikti jābūt tik aizraujoši! Visi cilvēki taču izskatījās tik priecīgi un laimīgi, kā gan tas varētu būt citādāk ar Aiedru? Viņai kā ar roku noņemtas pazuda visas šaubas. Aiedra aizskrēja kopā ar Melisu apskatīt viņas, Aioas un Hero jaunās mājas. Māti viņa neredzēja, un nosprieda, ka viņa būs aizgājusi kaut kur kopā ar brāļiem vai salas padomes locekļiem, vismaz Aiedra domāja, ka šeit jābūt kādiem svarīgiem cilvēkiem, ar ko māte gribētu parunāt.

Bet māte nerunāja ne ar vienu. Viņa sēdēja kādā skaistā vietā zem lielas liepas. Viņa bija novērsusi visu domas no sevis drīz pēc izkāpšanas krastā, un devusies meklēt kādu vietu, ko varētu izmantot saviem mērķiem. Tādu viņa bija atradusi diezgan netālu, jo uz salas nekas nebija pārāk tālu, ja gāja gar krastu. Tā bija kāda brīnišķīgi skaista vieta pašā jūras krastā – dižena liepa turējās kāpas smiltīs, to ieskāva parets akmeņu loks ar atvērumu tieši pret jūru, kur šobrīd rietēja saulē, un liepa bija pašā loka centrā. Megdra apsēdās šajā vietā, un ievēroja, ka ir vēl viens akmeņu krāvums – plati izvērsta burta V veidā, tas bija pavērsts ar smaili pret sēdētāju, un atvērumu pret jūru. Megdra sarauca pieri, tas mazliet ierobežoja enerģijas brīvu plūsmu, tomēr tā bija ļoti harmoniska vieta, kas Megdrai likās tuva, jau pirmo reizi to ieraugot. Viņa juta, ka vēlas sadarboties ar šo vietu. Megdra pārmainīja skatu un vēroja vietas garus. Tās bija sievietes un bērni, viņi kopā rotaļājās, dziedāja un peldējās jūrā. Megdras vaigam pārslīdēja asara. Viņa nejauši bija atradusi vietu, kas viņai patika par visu vairāk, bet kas sāpināja tik ļoti, kā nekas pasaulē. Viņa nebija vērojusi salu no gara, tikai ļāvusies, lai kājas viņu nes, tomēr viņa bija nonākusi šādā vietā... Megdra klusi raudāja un gari pamazām sastājās ap viņu. Viņi neko neteica, tikai līdzjūtīgām acīm skatījās uz raudošo sievieti. Megdra skatījās uz viņiem un lūdza palīdzēt, bet viņi tikai skatījās un viens otrs nodūra acis. Viņa saprata, ka gari vai nu nevēlas, vai nevar palīdzēt. Tas viņu saskumdināja vēl vairāk un Megdra atstāja šo vietu, kas viņai tik ļoti patika, bet kas viņu darīja ļoti nelaimīgu. Tomēr netālu no tās viņa apņēmās tomēr izdarīt visu, kas viņas spēkos, lai novērstu likteni, kas draudēja viņas meitai. Gari svētajā vietā bija izskatījušies tik laimīgi... Mātes ar saviem bērniem... Tā nebūs, ka viņai būs jāzaudē savs bērns, tā nebūs. Megdra to apņēmās tik cieši, ka juta savērpjamies dzīvības spēka virpuli, kas viņu piepildīja ar jaunu gribu un mērķi. Viņai izdosies, noteikti izdosies.

 Dzidrais skatiens.

Aiedra jau mēnesi dzīvoja kā pasakā par visskaistāko dzīvi pasaulē. Bija tik daudz, ko pētīt, ko atklāt un iemācīties. Viņa atkal bija kopā ar ģimeni, kā sapnī bija pagājusi Tamaīda atgriešanās, tikšanās ar Dzintaru, kas izskatījās vairs tikai kādus 70 gadus veca, Ritas satikšana, iepazīšanās ar daudziem jauniem cilvēkiem, atklājums, ka no iekšpuses salas ir daudz lielākas, kā izskatās piebraucot no jūras. Šis tagad bija ļoti liels arhipelāgs, varbūt pat visas Miera jūras lielumā. Mazās saliņas bija palielinājušās, tāpat kā lielākā, pamazām tika iekārtota jaunā Dzinda, jaunā Himnura, Margrietiņu sala, Hio un citas. Izrādījās, ka pat Sirpja arhipelāgs šeit bija, lai gan viņi tik ļoti turējās pie tā, ka pieder pie plašajiem ūdeņiem. Visi gan zināja, ka viņi ir rada himnuriešiem tikpat cieši, cik dzindieši katamaltāniešiem, un ka viņi gan ģeogrāfiski, gan arī pēc valodas un dzīvesveida ir pilnīgi piederīgi Miglas jūrai. Tomēr viņi bija it kā uz robežas, un kāda nelāga atgadījuma pēc Plašie ūdeņi bija spiesti viņus pieņemt par savējiem. Miglas jūras ļaužu acīs viņiem bija melīgu un zaglīgu cilvēku slava, teica, ka viņiem nav sirdsapziņas. Tomēr šeit sastaptie cilvēki bija tādi paši, kā citi – mierīgi, laipni un skaisti. Viņi nebija tik tumši kā himnurieši, dažkārt gadījās arī rudmataini, ne tikai tumšmataini cilvēki, acis viņiem bija platākas, viņi arī nebija tik mazi un smalki, tomēr neviens nesasniedza vidēja dzindieša augumu. Aiedra drīz vien iepazinās ar dažiem no viņiem un viņi pastāstīja, ka kāda sala ugunsvēmēja kalna dēļ palikusi galīgi neapdzīvojama, un viņi vairākos lielos kuģos devušies jūrā, lai pārceltos uz kādu citu Sirpja salu, kad pēkšņi ietikuši ļoti blīvā un baltā miglā, un kad izbraukuši ārā, tad pamanījuši, ka viena kuģa trūkst, un viņi atrodas pie skaistas, neredzētas saliņas. Laiva devusies noskaidrot, kur viņi atrodas, un atgriežoties izlūki stāstījuši par brīnišķīgu vietu, kur viņus aicinot izkāpt laipni cilvēki neparastās drēbēs, tur esot tik skaisti, kā nekad un nekur neesot redzēts. Viņi izkāpuši malā un pamazām sapratuši, ka nekad nevēlas braukt prom. Kad viņi to teikuši, vietējie tikai mājuši ar galvu un teikuši, ka tā arī tam esot jābūt. Viņi palikuši un piedzīvojuši tik daudz jauna un brīnumaina, ka vairs nekad negribot atpakaļ uz savu zemi. Un viņiem jau arī šeit būšot pašiem sava zeme, kur iekopt visu kā vecajās mājās, vienīgi tagad šeit esot tikai labākie cilvēki, kas nav padevušies pasauļu sabrukumam un daļu senā svētuma glabājot sirdī.

Aiedra bez mēra priecājās, ka šeit visi saprot, par ko ir runa, jo agrāk ar citiem bērniem vienmēr bija tā, ka viņai gadījās pieminēt kaut ko tādu, ko viņi nesaprata. Bet šejienieši visi zināja, kas ir kas, likās, it kā Megdra būtu audzinājusi viņus visus un viņa atzina, ka savā veidā tā arī esot. Viņa esot atkal izmetusi tīklu, pie kura pieķērušies tie cilvēki, kas ir gatavi dzīvei šeit – mierā un harmonijā, un tad sākusi viņus mācīt, lai viņi iederētos šajā pasaulē.

Dažkārt Aiedrai uzmācās domas, ka vai tikai viņa nav tomēr noslīkusi, vai arī varbūt nomirusi kaut kur Dzindā, un patiesībā šis ir Dievābeļu dārzs. Viņai gan likās, ka cilvēki parasti atceras, ka nomirst. Šī doma viņu sasmīdināja. Pareizi, Dzintara bija stāstījusi par gaismas kāpnēm pretim plašākiem ūdeņiem. Viņa jau zināja, ka šeit neviens nav īsti ne miris, ne dzīvs, bet kaut kur starp šiem stāvokļiem. Šī bija īpaša vieta miglā, starp pasaulēm, kura bija paredzēta īpašam mērķim – saglabāt visu labo no pasaules, kas iet bojā. Miera salām nebija ne nāves, ne īsti dzīves, jo šeit bija visi, kas bija piederīgi šai iecerei, vienalga, vai tie bija dzīvi, vai miruši. Viņa pati bija redzējusi, kā kāds tēlnieks nokrīt no piecstāvu mājas jumta, bet, piezemējies uz bruģa, ceļas kājās skaļi smejoties, ka laikam būs jāpiesienas tomēr pie statujas uz jumta, kā senajos laikos, jo citādi atkal un atkal jākāpj pa kāpnēm augšā un atkal jākrīt lejā. Aiedra no tā secināja, ka nāves laikam gan šeit nav...

Aiedra vairs nedomāja par to, ka varētu doties prom, tikai dažkārt viņai likās, ka viņa ir it kā kaut ko aizmirsusi, it kā kaut kas svarīgs būtu pazudis, bet viņa nespēja pieķerties šai domai pa īstam, jo ik reizi notika atkal kas jauns un interesants un viņa negribēja domāt ne par ko citu, kā tikai par visu skaisto, ko viņa un citi cilvēki šeit paveiks. Aiedra vēl nemācēja sev atrast īstu vietu, viņai patika pārāk daudz kas, vislabāk viņai patika paskaidrot un mācīt citiem cilvēkiem, skatīties, kā viņi iemācās labāk un labāk, kā kļūst laimīgāki un priecīgāki par savu izdošanos, kā smaida par to, ka sanāk tik skaisti. Dažkārt viņa brīnījās, kā gan viņi var būt tādi kā bērni, nespējot paskatīties citādāk, tad viņa varēja pastāstīt, ka šajā gleznā labāk būtu nelikt krabi, bet medūzu, jo tā labāk izteiks kopējo domu. Tā viņa staigāja pa visu salu, kam bija jāatveido Dzinda, un skatījās, un pētīja. Viņa daudz laika pavadīja arī kopā ar māti un brāļiem, arī bijušo kalponi un viņas meitu. Aioa vairs nebija kalpone, tādu te nemaz nebija – viņa kopā ar vīru un meitu dzīvoja jaukā mājiņā un mācījās podniecību. Visvairāk viņai patika veidot dažādus svilpauniekus, svečturīšus un krellītes.

Šajā dienā Aiedra tomēr bija domīga. Sajūta, ka viņa kaut ko ir aizmirsusi likās ļoti spēcīga. Šoreiz viņa neļāvās kārdinājumam mesties jaunās dēkās, runāties ar jauniem cilvēkiem, bet devās viena pati mežā. Šis mežs patiešām bija tāds, kā Dzindā. Egles mijās ar priedēm, lazdām, bērziem un ozoliem, kā arī pa laikam citiem kokiem. Sūnas bija mitruma piesūkušās un tik zaļas kā tikko plaukušas bērza lapas. Mazās pļaviņās ziedēja vēlās rudens puķes, smaržoja savvaļas ķiploks, kokos čivināja putniņi, kas posās uz siltākām zemēm. Bija ļoti skaidra un dzidra diena, un Aiedra ļāvās šai skaidrībai, cerībā, ka tā palīdzēs atcerēties aizmirsto. Viņa jau uz vecās Dzindas bija ielāgojusi, ka dabas norises var ļoti labi izmantot, lai kaut ko panāktu, un ka tās bieži atspoguļo un pat pareģo notiekošo. Aiedra apsēdās lielas pļavas malā un atslābinājās, koncentrējoties uz skaidrību un tīrību. Viņa mazliet iegrima līgošanai līdzīgā stāvoklī, un prātā jau ieskanējās dziesmas vārdi, bet viņa tos pagrūda malā un domāja tikai par tīrību, piesaucot visus salas aizstāvjus un savus palīgus. Tad viņa spontāni līgošanas vidū atvēra acis un ieraudzīja, ka diena jau slīgst uz vakaru, bet klajuma vidū stāv kāds vīrietis gaiši mēļā kreklā un tumši mēļās biksēs, īsu, melnu bārdu, un skaistiem, gariem, viļņotiem melniem matiem. Viņam varēja būt aptuveni 40 gadu, un viņš izskatījās ļoti spēcīgs, viss stāvs iedvesa cieņu un bijību, kā arī harmonisku mieru. Tomēr vēl apbrīnojamāka bija viņa nodarbošanās – viņš bija izveidojis jau mazu ielociņu ar milzīgiem akmens stabiem, un šobrīd turēja vienu gaisā virs prāvas bedres. Aiedra ļoti satraucās un mirkli redzēja sarkanu bultu triecamies uz vīrieša pusi. Viņš sagrīļojās un akmens nokrita plakaniski, ne stāvus, kā būtu pareizi. Vīrietis neapmierināti nosēcās un Aiedra izdzirdēja pārsteigtu sievietes izsaucienu. Tikai tad viņa aiz viena no akmens stabiem ieraudzīja smalku jo smalku sievieti, kas visa bija balta, gan drēbes, gan arī viņa pati, vienīgi viņas pieri aptvēra smalka, mēļa saite. Aiedra redzēja, ka ar savu satraukumu bija iztraucējusi viņus darbā, tāpēc gāja atvainoties un ne pa jokam satraucās jau atkal, kad ieraudzīja, ka skaistās sievietes acis ir sarkanas. Tas izskatījās ļoti biedējoši, tomēr nevarētu teikt, ka neglīti. Vīrietis skatījās uz Aiedru un sūkāja īkšķi, viņš laikam bija kaut kā savainojies, neveiksmīgi celdams milzīgo akmeni. Sieviete iesmējās un piegājusi Aiedrai apvaicājās, vai viņi ļoti izbiedējuši meiteni. Aiedra atbildēja, ka tikai mazliet, pirmajā brīdī. Viņa nespēja ieskatīties laipnajai sievietei acīs. Viņa teica, ka viņu saucos par Rahēli, un tas īgnais vecis esot viņas brālis Dahogibairons, ko parasti gan saucot tā tikai tad, kad grib nobiedēt. Viņš nekad nesaprotot, ka sauc viņu. Parasti viņu uzrunājot par Dahu. Sieviete nemaz nemulsa par Aiedras dīvaino skatīšanos garām, bet gan uzreiz paskaidroja, ka pasaulē ir tādi cilvēki, ko Zemes māte neesot apbalvojusi ar pietiekami daudz zemes augumā, tāpēc viņiem nemaz neesot krāsas iekšā, neesot saules brūnuma, neesot brūnu vai gaišu, vai kā citādi iekrāsotu matu, tikai sarkanā asins. Tas neesot nekas briesmīgs, tikai saulē nevarot iet. Dahogibairons vairs nesūkāja īkšķi, bet mierīgi skatījās uz Aiedru.

-Meitene laikam gribētu redzēt, kā tās lietas darās, vai ne?- viņš nosmējās.

Aiedra jūsmīgi pamāja un skatījās, kā Dahs sasprindzina uzmanību un paceļ akmeni, tad lēnām pagriež to pareizā stāvoklī, un kā Rahēle pastiepj rokas pret sabrukušo bedri un tā atkal iegrimst, izveidojot vietu akmenim. Dahs uzmanīgi ievietoja akmens stabu zemē un Rahēle pieblietēja zemi, vienkārši pamājot ar roku. Nemaz nelikās, ka tas būtu vai mājas smaguma akmens bluķis, bet gan ozolzīle, ko var pamest, kā pagadās. Aiedra sēdēja zemē un vēroja, kā viņi vienu pēc otra novieto zemē smagos granīta bluķus, un tad sāk celt tiem virsū citus, veidojot apli virs zemes. Pašā vidū jau stāvēja neizmērojami milzīgs, neregulāras formas altārakmens. Tad notika pats brīnumainākais. Rahēle nostājās apmēram triju akmens tempļa platumu atstatumā no tā, un Dahs pacēla viņu apmēram par pus auguma tiesu virs zemes. Rahēle iesāka vilkt melodiju, kas sastāvēja no trim zemām skaņām, un Dahs virzīja viņu pa apli apkārt templim, un tieši aiz sievietes sāka celties zemes valnis, veidojot apaļu zemes pacēlumu ap celtni. Kad aplis bija noiets, templis izskatījās pabeigts un cēls. Aiedra trīsēja satraukumā un neizprotamās ilgās. Tas viss bija tik ļoti skaisti un tik nozīmīgi, tik jēgpilni un diženi...

Brālis un māsa apsēdās atpūsties un piesauca Aiedru atkal klāt. Viņi stāstīja, ka viņiem esot vēl viena māsa, vārdā Grodriora, saukta par Gori, viņā neesot nemaz ūdens, tāpēc viņa esot pilnīgi bez matiem. Viņa meklējot vietu templim, jo jūtot, kur zem zemes iet ūdens āderes, kur citas enerģijas, kur esot ūdens, kur ne, viņa ļoti labi jūtot, kur jābūt templim. Tad vēl esot brālis Tauro, kas esot bez uguns, tāpēc esot tik lēns, kā ķirzaka ziemā. Viņš ienesot svētību templī, piesaucot visus svētos, visus vietas garus, padarot templi par vietu garīgumam un svētumam. Tad viņi visi esot savu darbu pabeiguši.

Rahēle ļoti pārsteidza Aiedru sakot, ka viņas jau ir tikušās, bet pēc mirkļa viņa jau zināja, kur un kā. Bet viņa neko nejautāja, jūtot, ka Rahēle, kas bija tā pati baltā dāma bērzu birzī, kas dzīvoja alā zem zemes, pateiks visu, ko vēlas, bet neteiks nekā no tā, ko viņai pieprasīs. Aiedra gan gribēja uzzināt par kartēm, bet Rahēle kā dzirdējusi teica: -Aiedra, tu neesi tāda, kā mēs, tu nevari celt tādus tempļus, kā mēs, lai kā tev tas patiktu. Tu esi kopā ar visiem elementiem, ar uguni, gaisu, zemi un ūdeni, un ar to, ko tie dod kopā. Un es neko nevaru tev pateikt, jo tu biji gan manā zināšanu krātuvē, bet es nezinu, ko tu tur redzēji. Es pati tur redzu rakstus par zemi, Dahs – par gaisu, mēs visi tur redzam to, ko vēlamies. Es gan atradu šo vietu, bet katrs tajā redz ko citu. Es tev varu pateikt tikai lūk ko: tu nespēsi atcerēties pazaudēto, ja nevēlēsies to pieņemt, ko es tev teikšu. Tu esi noburta. Šajā salā ir cilvēks, kas nevēl tev laba pēc tā, ko tu pati sev vēlies. Šeit tu esi apdraudēta, un nekad nespēsi darīt visu, ko vēlies. Cilvēks, kas tevi bur, to nekad nebeigs, kamēr vien tu būsi šajā arhipelāgā. Izvēlies – dzīvot ar sajūtu, ka kaut kas pazudis, vai dzīvot brīvi.-

Aiedra klausījās, un juta, ka tā ir. Dzidrā diena bija atnesusi atbildi. Aiedra jau tagad zināja, ka brauks prom, un atcerējās, ka māte taču arī teica, ka viņa te nepaliks. Laikam tas cilvēks, kas viņu centās noburt, gribēja, lai viņa būtu kāda cita, nevis viņa. Tā bija taisnība – šeit viņai dzīves nebija. Tagad viņa atcerējās... Bet bija ļoti, ļoti skumji...

 Uzliesmojums nebūtībā.

Rahēle redzēja, cik ļoti Aiedru sāpinājis viņas teiktais. Aiedra sēdēja nokārusi galvu un domāja par to, ka pat šajā miera vietā ielavījusies ļaunprātība. Viņa nesaprata, kā tas varēja notikt, ja māte visus izvēlējās pēc sava prāta. Likās taču, ka šeit bija tikai labi ļaudis. Kurš gan būtu nobūris Aiedru, ka viņa aizmirstu, ka nav šeit piederīga? Tagad viņa atcerējās, ka kaut kāda iemesla pēc nevarēs šeit palikt, un nu jau arī iemesls bija skaidrs – šeit kāds bija viņai nelabvēlīgs. Un varbūt, ka tā pat nebija ļauna būtne, vienkārši juta, ka Aiedra nav šeit piederīga un darīja savu darbu. Viņas māte taču viņai bija skaidri pateikusi, ka viņa šeit neiederas, bet Aiedra bija uzprasījusies tomēr braukt līdzi. Protams, ka māte nespēja viņai atteikt. Cik briesmīgu nastu viņa uzkrāva mātei! Viņa veidoja šo vietu kā laimes un miera salu, tas bija īpašs plāns, kā izveidot visu labo no jauna un saglabāt, kad pasaule brūk kopā. Aiedra šeit neiederējās, bet māte nespēja viņu izmest ārā, riskējot ar visu, ko bija izveidojusi... Tas tā nedrīkstēja palikt. Tai būtnei, kas viņu nobūra, bija taisnība, kad viņš vai viņa centās Aiedru pārburt tādu, lai viņa iederētos, tomēr viņa juta, ka tas neko nedod. Tikko kā viņa bija uz brīdi nometusi burvestību plīvuru, tā sāka jau saskatīt visā plānā nepilnības. Vai tad viņiem būtu jāstāv uz vietas, neko neattīstot uz priekšu? Vai viss mūžs jāpavada atjaunojot, neko neradot? Varbūt šeit pat bērni nevar piedzimt... Protams, nekas jauns nedrīkst rasties, jo tā vairs nebūs saglabāšana, bet kā tā iespējams dzīvot? Jā, priekš Aiedras šeit bija daudz jauna, bet tas izbeigsies, un tālāk? Tālākas iespējas bija neiespējamas. Aiedra vienā mirklī sajuta, cik ļoti patiesībā neiederas miera mājoklī. Viņā miera nebija, viņa vienmēr meklēs jaunus apvāršņus, un kāds miers tad tas varēja būt? Aiedra bija rada vaļiem, viņa nekad nepeldēs gar vieniem krastiem... Pietika ar pāris Rahēles vārdiem, lai visas ķecerīgās domas izlauztos no ieslodzījuma. Aiedra taču saindē visu salu ar savu neiederīgo domāšanas veidu! Cilvēkiem šeit bija labi, viņi varēja būt mierā un laimē, darot svētīgu un visai pasaulei nozīmīgu darbu, bet Aiedrai protams nebija labi. Vai viņai vispār kaut kas bija labi? Aiedra nezināja.

Rahēle un Dahs izskatījās ļoti noraizējušies, tāpēc Aiedra piecēlās un mēģināja pasmaidīt. Rahēle nosodoši paskatījās, viņa taču redzēja vētru, kas meitenē plosījās. Bet Aiedru tas sadusmoja, ka kāds rakņājas pa viņas domām, viņa paskatījās tieši Rahēlei acīs un juta, ka sāpīgais kamols krūtīs uzsprāgst. Kā vilnis no viņas izlidoja enerģija un aizslaucīja pa gaisu gan brāli ar māsu, gan dažus krūmus, gan divus granīta blokus, kas turēja trešo, tā ka templis tika pamatīgi sabojāts. Vienā mirklī Aiedras dusmas izvērtās panikā un viņa metās pie abiem nelaimīgajiem, ko bija aizmetusi desmit pēdas tālu. Kaut kas silts tecēja pār seju, bet viņa pieskrēja abiem cilvēkiem, un pamanīja, ka viņi jau paši ceļas kājās, un Dahs smejas. Rahēle metās slaucīt Aiedrai seju, jo viņai pamatīgi asiņoja deguns. Dahs nevarēja vien beigt smieties, un pat saķēra vēderu. Aiedra vairs nemaz nedusmojās, viņai bija kauns un viņa nesaprata, kā tas varēja notikt, ka viss aizgāja pa gaisu. Viņa arī agrāk bija dusmojusies, bet tas nekad nebija novedis pie tādām sekām. Vienīgi viņa juta, ka ir daudz vieglāk, kā citreiz, kad likās, ka dusmas un sāpes grauž viņu pušu, kā sāpīgs kamols plēšot pušu krūtis. Dahs caur smiekliem sāka stāstīt apmulsušajai Aiedrai: -Meitenīt, mīļā, tas tik bija... Mēs te stundām ceļam, bet tu vienā mirklī saposti, tas tik ir joks! Un zini, kas ir smieklīgākais – mēs jau arī gribējās sagraut vienu sienu, bet nezinājām, kā to izdarīt, jo mums vajadzēja šeit nolikt templi tādu, kāds tas bija, jo šis ir cilvēka templis, bet cilvēks nekad nav pilnīgs kā aplis. Dažkārt cilvēki brīnās, kāpēc netiek izlaboti sagruvuši tempļi, bet tie ir sagruvuši, jo tiem tādiem jābūt! Ja kāds grib saprast cilvēku, viņam nav jāskatās pēc kā pilnīga. Paldies, Aiedriņ, tu izdarīji ļoti svētīgu darbu.-

Rahēle nosodoši uzlūkoja brāli un teica: -Kā jau mans lempīgais brālis teica, tu izdarīji to, kas tev bija jāizdara. Paldies! Bet tu jau laikam vairāk domā, kāpēc to izdarīji. No divām pusēm – no vienas, jo tev bija jāizdara, no otras, jo sadusmojies vietā, kam ir spēcīga enerģija un kas prasījās pēc sagrāves. Tev nav jābaidās, ka tas tagad notiks visu laiku. Protams, tā būtu laba mācība savaldīt savas jūtas, bet tā tevi vēl neviens nemācīs, tu esi vēl bērns. Viss ir kārtībā, tu esi atbrīvojusies no dusmām, izdarot ko labu, tagad viss būs kārtībā. Es zinu, ka tu gribēji saukt Rēnofodru, lai viņš uz vietas tevi aiznes prom. Bet tā ne vienmēr ir laba doma, pieņemt lēmumu dusmās.-

Aiedra skatījās uz Rahēli un domās jau sauca balto pūķi. Ne vienmēr labākais ir izvēlēties dusmās, bet kavēties ar lēmumu arī ir slikti. Dažkārt dusmas un sirds saka vienu un to pašu. Kā balta šautra pūķis bija klāt un vienā mirklī meitene jau bija prom, uzmetusies viņam mugurā tik veikli, it kā būtu to darījusi gadiem ilgi. Dahs un Rahēle saskatījās un pasmaidīja.

-Viņa ir kā jūra, tur nu ne pielikt, ne atņemt,- Dahs teica.

Rahēle tikai pamāja un noslaucīja nejauši uzradušos asaru. Viņa smaidīja.

Atmošanās.

Aiedra aizvēra acis un ļāvās lidojuma sajūtai. Viņa īsti nezināja, kur vēlas nonākt, tāpēc mazliet raizējās, bet pūķis maigi, cik spēdams vienkārši paskaidroja viņai, ka šādos brīžos labāk nedomāt, viņš aizvedīs tur, kur vajag. Aiedra gandrīz novēlās no viņa muguras, cik ļoti dziļš un bezdibenīgs bija Rēnofodra saprāts, bet bija tik jauki, ka vienreiz kāds varēja izlemt viņas vietā. Aiedra jutās kā gatavais bērns, un atļāvās sev atzīt, ka tieši tā arī vēlas justies. Viņai nemaz nelikās, ka viss piedzīvotais būtu viņai derīgs, tāpat arī tas, kam lemts notikt tālāk. Tas viss bija pārāk daudz. Aiedra pat vairs nejautāja kāpēc viņai tāds dīvains liktenis, kāpēc Laime viņai lēmusi tik dīvainu ceļu, kas nemaz nelīdzinās citu cilvēku ceļiem. Kad viņa vēl mierīgi bija augusi Dzindas salā, tad dažkārt viņai likās, ka dzīve ir plūdena kā netālu esošā Lielā upe. Viņai pie upes bija kāda iemīļota liepa. Tās pakājē viņa mēdza sēdēt un lūkoties ūdenī, kas rāmi kā vasaras dienas plūda garām. Viss bija tik mīļi un saprotami. Kādu dienu viņa apprecēsies, noteikti ar Dzindieti, viņai būs bērni, sava māja... Dzindas zeme bija brīva, katrs drīkstēja izvēlēties vietu, kur celt savu māju. Viņa jau bija pat kautrīgi nolūkojusi kādu zemes gabalu tieši pie Lielās upes, lai varētu šeit sēdēt arī sieva būdama. Tas viss likās kā tāls sapnis, pat mazliet smieklīgi, ka viņa iepriekš tā domāja. Tagad Dzinda bija tik citāda... Viņa bija runājusi ar Naktsvijoļu priesteri, kurš stāstīja, kā viss mainījies. Daudzi cilvēki nogalinājuši sevi, un tie nemaz neesot bijuši vāji vai slikti cilvēki.

Aiedras pārdomas pārtrauca strauja piezemēšanās. Viņa palūkojās apkārt un sastinga aiz pārsteiguma un šausmām. Viņa bija... mājās. Bet tās nebija tādas, kā pēdējo reizi, kad viss bija izdedzis un rotāts dīvainajām lellēm. Tomēr Aiedra paslēpa seju rokās. Viss bija pilnīgi tāds pats, bet cits. Nemaz negribējās palikt, tikai skriet projām, tālāk no briesmīgā atveidojuma bez vēstures. Viņa bija pa acu galam pamanījusi pat Viodro cirsto caurumu kūts durvīs. Koki bija tur pat, bet likās, ka tie gan bija citi, tikai tās pašas sugas, kā mājās. Īstajās mājās. Aiedra uzmanīgi palūkojās un tomēr nokāpa zemē. Tik šausmīgi nemaz nebija. Viņa sajuta smaržu... Noteikti tuvumā bija jūra. Viņa pieskārās mājas stūrim, tas bija pavisam īsts. Patiesībā viņa pat spētu te dzīvot, jo viss bija tik skaisti un labi, kā jau mājās. Protams, tās nebija īstās mājas, bet lai arī tā, šeit bija skaisti. Tomēr bija grūti uztvert šo vietu kā nospiedumu, kā ēnu, kā precīzu atveidojumu. Visa atpazīstamība likās traucējoša. Ja šeit būtu vienkārši māja, celta pēc vecās mājas parauga, līdzīgā vietā, viss būtu citādi. Bet šeit viss bija tik ļoti neīsts... patiesībā šo cirvi nebija turējis Viodro, un varbūt cirtiena pēdas bija radušās kopā ar pašām durvīm, nevis iecirstas vēlāk. Tas nebija slikti, bet kaut kādā veidā zaimojoši. Aiedra mazliet brīnījās, jo citas mājas, lai arī tika celtas pēc vecā parauga, nebija tik precīzi atdarinātas. Likās, ka cilvēki centās saglabāt vispārējos, nevis konkrētos tēlus. Jāsaglabā bija vecās mājas, ticība, parašas, nevis konkrētas mājas. Bija jāsaglabā veids, kā dzīvoja Dzindas bērni, nevis tas, kā bija dzīvojuši konkrēti cilvēki. Aiedra tiešām brīnījās par to, kā māte šeit visu bija izveidojusi. Tas nelikās pareizi, bet māte parasti visu darīja pareizi...

Aiedra pamanīja baltu stāvu nākam no jūras puses, un tad atpazina Grietu. Viņa bija raudājusi. Aiedra aicināja viņu apsēsties uz sola pie klēts, bet neko nejautāja. Grieta pēc brīža sāka stāstīt pati. Viņa stāstīja par to, kā tika raudzījusies uz leju, uz Margrietiņu salu pēc savas nāves. Nekas tāds jau tagad nebija noticis, bet viņai bija žēl cilvēku, ko nogalināja, vēl vairāk bija žēl to, ko sakropļoja un kam nāksies dzīvot Katamaltānas jūgā, jo Margrietiņu salas svētkus aizliegšot -  tā esot netiklība. Jaunieši tiekot samaitāti, braucot nevis šķīsti izraudzīties sev dzīvesbiedru, bet gan pastrādāt netiklības. Ja cilvēki būtu labi pēc savas dabas, tad svētki būtu atbalstāmi, bet Miglas jūras ļaudis esot netīri pēc savas būtības, it sevišķi izvirtības perēklis – Margrietiņu sala. Ja šo neķītro salu izolēšot no citām, tad pasaule kļūšot labāka, cilvēki tikumīgāki. Tās esot pēdējās ziņas no ārpasaules. Atsevišķus svētkus drīkstēs rīkot katra sala atsevišķi, jo tautas netikšot noliegtas, tātad būšot trīs svētki – Dzindas, Katamaltānas un Himnuras. Bet Margrietiņu salas ļaudis nedrīkstēs braukt uz Dzindas svētkiem. Tāpat arī viņi nekad nedrīkstēs atstāt savu salu. Tur iecels vietvaldi, kas rūpēsies, lai viņi atmestu savus brīvos paradumus, un piestāt drīkstēs tikai atsevišķi tirdzniecības kuģi, ko kontrolēs Katamaltānas karalis. Grieta atkal raudāja. Aiedrai arī ļoti sāpēja sirds. Margrietiņu sala bija daļa Dzindas, daļa dzimtās, draudzīgās Miglas jūras.

-Bet... tas taču ir tik muļķīgi un nepatiesi...- Aiedra teica, lai gan juta, cik šie vārdi skan tukši– tas bija tik nepatiesi, cik viena varēja būt, pat vairāk, tie bija netīri meli, kas saindēja visu ļaužu prātus.

Grieta skarbi iesmējās.

-Es tev pastāstīšu, kāpēc viņi tā dara, kāpēc mana sala tagad ir neķītrības perēklis. Es tev pastāstīšu, kāpēc tas viss ir tā noticis. Tu zini, kā es nomiru, ko ar mani izdarīja tava māte. Un es nesūdzos – es paguvu brīdināt daudzus ar savu baiso parādīšanos, viņi atstāja salu vēl pirms nelaimes.-

-Jūras cilvēki man stāstīja par slaktiņu...- Aiedra saprata.

Grieta turpināja asaru un dusmu pilnā balsī: -Cilvēki manā liktenī redzēja baisu brīnumu. Viņi redzēja, ka es esmu bez acīm, bet redzu tik labi, kā pat viņi nespēj. Un šī zīme, asiņainais skats, viņiem bija kā Debesu tēva norāde, ka notiks kas šausmīgs. Viņi visi aizbrauca, gandrīz visi. Viņi gan domāja, ka drīzāk šeit noslēgtām derībām nav lemta skaista nākotne, ka visas pazīšanās būs nepareizas. Svētki nemaz tā īsti nenotika. Bet notika kas cits. Slepkavības! Slaktiņš! Katamaltānieši bija iesūtīti lielā skaitā, gandrīz bez sievietēm, lai pārņemtu salu. Plāns bija miermīlīgs, cik nu tas tāds varēja būt. Bija nodomāts saņemt ciet visus varenos vīrus, izklaušināt par viņu uzskatiem, un sākt stāstīt, cik ļoti visa pasaule nodarījusi pāri Miglas jūrai. Viņi gribēja izmantot svētku sakurinātās karstās asinis, bet nekas neizdevās. Cilvēki aizbrauca projām, jo es nomiru tajā dienā. Viņi cerēja, ka visi pastāstīs savās mājās, cik ļoti Katamaltānieši stāv par viņu visu interesēm, cik Katamaltānas plāns ir labs un pareizs. Svētki būtu labākais laiks, kad pārliecināt par savām interesēm. Es nezinu, kas bija iegansts, bet sākās kautiņš. Kāds katamaltānietis tika piekauts, ne pārāk smagi, bet redzami. Izcēlās strīdi, katamaltānieši apvainoja dzindiešus un palikušos himnuriešus, visi bija satraukti, jo bija redzētas vēl dažas ļaunas zīmes, pat cēlais jūras ērglis bija vienkārši nokritis no debesīm, nagos sagrābis zivi ar divām galvām. Zivs viena galva vēl bija dzīva, kad ērglis nokrita. Visi bija nobijušies. Kā viss gāja tālāk, es nezinu, bet katamaltāniešus pārņēma naids. Viņi sāka uzvesties arvien ļaunāk un ļaunāk, līdz sākās vienkārši slaktiņš. Nogalināja visas sievietes, kas pretojās viņu tīkojumiem, visus vīriešus, kas viņas aizstāvēja, visus vecos cilvēkus un bērnus, kas pagadījās ceļā. Lielākā daļa cilvēku izglābās vienkārši neejot ārā no mājas, jo visi bija tik ļoti nobijušies no zīmēm, ka ticēja, ka tam tā lemts būt. Pēc tam katamaltānieši vienkārši aizbrauca. Tomēr pēc četrām dienām ieradās vesels viņu pulks, kas tagad apsargā visu salu, lai pat mazākā laiviņa neizbēgtu. Salā ir valdnieks, kas valda ar karātavām un cirvi, ja kāds vēlas bēgt, bet citādi nekur nejaucas. Nevienam nav atņemta zeme vai mājas, nekādas nodevas arī nav jāmaksā, tas laikam lai cilvēki ātrāk samierinātos ar to, ka projām tikt nav iespējams. Sala ir pietiekami liela, lai tirdzniecība nebūtu ļoti nepieciešama. Visu, ko kāds grib nopirkt vai pārdot rīko Katamaltānas vīri, viņi pārdod preces un atved prasīto, dzelzi, smalkākus audumus, garšvielas... Dažkārt kaut kā trūkst, bet nevienu nekrāpj. Dzīve tur tagad nav daudz sliktāka kā citur Miglas jūrā, bet tik daudzi ir miruši... Viņi laikam gaida, kad nomirs visi, kas atceras slaktiņu. Tā laikam viņi domā. Un.. tas viss ir tik briesmīgi, ka es nespēju neraudāt. Es nevainoju nevienu... izglābās vairāk cilvēku, kā ja es nebūtu iejaukusies un es ticu Megrai, ka nav iespējams izmainīt pasauli, ka mūsu spēkos ir tikai brīdināt tos, kas tic zīmēm... Bet.. tas ir tik skumji, ka man brīžiem jāraud, lai cik ļoti šeit nebūtu skaisti un labi.-

-Un tava ģimene?- Aiedra klusi vaicāja.

-Tai nekas nekait, Grieta atbildēja. Bet daudzi, ko es pazinu, ir miruši vai ievainoti. Vēl ļaunāk – viņi ir salauzti. Kad dzīve ir visskaistākā, ir vissmagāk to zaudēt...-

Aiedra klusēja. Viņas māte jau bija stāstījusi, ka ļaunās dienas sāksies ar meliem. Pēc tam nāks bērnu samaitāšana, atņemot tos vecākiem un laižot speciālās skolās, kur māca jaunās, varai paklausīgās mācības, bailes un sūdzēšanās, lai tikai paglābtu sevi un savu ģimeni... Visi kļūs ienaidnieki cits citam. Tātad tas jau bija sācies pavisam nopietni. Un tā bija pasaule, kurā Aiedrai nāksies doties pavisam drīz...

Grieta klusām raudāja un arī Aiedras vaigam pārslīdēja asara. Tad viņa pieņēma lēmumu. Viņa nepaliks Miglas jūrā. Plašie ūdeņi gan bija izraidījuši Miglas jūru no sava vidus, bet viņi nebija tik samaitāti. Miglas jūrā bija labs karalis, kas nekad nebija darījis ļaunu Dzindas salai. Tā bija galvenokārt visu cilvēku nostāja, ka Miglas jūras ļaudis ir pārāk tuvu Tumsas kalniem, kuru ēnā esošie visi esot tādi kā dīvaiņi. Karalis pat gribēdams neko nevarētu tur mainīt. Un ko gan viņš zināja – viņš nebija bijis Miglas jūrā. Aiedra vienīgi nezināja, uz kurieni doties. Sirpja arhipelāgs bija pārāk tuvu, to noteikti aizsniegs Katamaltānas vara. Tālāk – tālāk Aiedra nemaz tik labi nezināja, kas ir tālāk. Viņa bija redzējusi karti, bet par tuvākajām salām gan viņa nekā daudz nezināja. Bija tāda saliņa Gredriobrodora, tā nebija pārāk tālu, bet šo salu Aiedra zināja tikai tā iemesla pēc, ka no tuvējām salām tai bija visdīvainākais nosaukums, un tas bija palicis atmiņā. Viņa zināja tikai to, ka tur dzīvo mierīga zemnieku tauta, neko vairāk. Vajadzēja tikt pie kartes un kādām grāmatām...  Šeit tak tām vajadzēja būt! Miera salas bija visu seno zinību vieta! Lasīt Aiedra prata, lai gan ne pārāk ātri. Viņa vēl mirkli mierināja Grietu, un tad pajautāja, vai viņa zinot, kur tura senās grāmatas. Jā, to lielākā daļa esot pie kādas sievietes, vārdā Rahēle, un viņa esot balta, pavisam balta, un sarkanām acīm! Aiedra nesaprata, kā nav agrāk iedomājusies, ka Rahēle taču ir grāmatu vietas glabātāja. Rēnofodrs, kas bija klusi gulējis, saritinājies milzīgā kamolā, iesprauslojās, pievērsdams sev uzmanību, un Aiedra atvadījās no Grietas. Viņa uzkāpa savam draugam mugurā, un viņš līgani pacēlās gaisā. Aiedra gribēja viņam norādīt, kur vēlas nokļūt, bet viņš raidīja pavisam vieglu ironijas pilnu domiņu Aiedras virzienā, ka viņai apreiba galva un palika ļoti kauns. Tas, ka pūķis bija dzīvnieks, ar ko pat nevar īsti sarunāties, nekādi nepadarīja viņu par dumjāku radījumu. Patiesībā jau tā bija Aiedra, kas nespēja izturēt viņa valodu. Rēnofodrs skaistiem spārnu vēzieniem laidās uz kādu vietu salas vidienē, kur Aiedra nekad nebija bijusi un par ko pat īsti nebija dzirdējusi. Viņa saprata tikai, ka tur jābūt apmēram tam pašam, kas bija attiecīgajā vietā uz Dzindas. Pamazām satumsa. Saulriets bija pavisam blāvs, zeltains un mierīgs. To nomainīja sidrabaina jau gandrīz pilna mēness gaisma. Rēnofodrs nolaidās pie liela ezera, ap kuru auga daudz sēru vītolu un sudrabvītolu. Tālāk kā bieza siena slējās egļu asās galotnes. Aiedra nesaprata, kāpēc pūķis viņu šurp atvedis, bet neuzdrošinājās jautāt. Viņa nokāpa zemē un izbaudīja tik pierasto Dzindas ainavu. Šo vietu viņa nekad nebija redzējusi, tāpēc nekādas šaubas par tās īstumu vai neīstumu neradās. Šeit vienkārši bija skaisti. Aiedra gaidīja - kaut kam taču vajadzēja notikt, ja jau Rēnofodrs bija viņu šurp atvedis. Tā arī bija. Ūdens sāka virmot un sudrabaini vizmot, un no tā nāca ārā spokainas jaunavas. Viņas bāloja mēnessgaismā, pa pusei izstarodamas gaismu pašas. Acis viņām bija iekritušas, zilu loku ietvertas, matos bija ūdenszāles un visas bija tērptas baltās, skrandainās drēbēs. Dažai ap kaklu bija pa sudraba važiņai, citai kāds gredzens, citai sakta vai rokassprādze. Viņas likās tik mierīgas un skumjas, kad sastājās ap Aiedru. Viņai nebija bail, viņa bija dzirdējusi stāstus par ezeru un upju undīnēm. Tās bija mirušu, sevišķi bieži noslīkušu jaunavu dvēseles, kas palika ezerā. Viņas varēja uzturēties arī sēru vītolos, dažkārt arī citos kokos, ja vien tajā laikā lija lietus vai bija pilns mēness. Dažkārt tās bija pašnāvnieču dvēseles, kas gājušas nāvē nelaimīgas mīlestības vai nodevības dēļ. Dažkārt viņas noslīcinājās, kad bija gaidībās, tad bērns uzreiz piedzima par undīni un citas dzīves nezināja. Tādi bērni dažkārt mēģināja iet pie cilvēkiem, dažkārt viņi vilināja tos pie sevis, jo bija dzirdējuši kaut ko par mīlestību, kuru nepazina. Tas nekad nebeidzās labi... Bet šīs ūdeņu dvēseles nebija ļaunas. Tās tikai vēlējās saglabāt savas dzīvesvietas neskartas un sodīja visus, kas tās postīja. Ja pie avotaina ezera bija bērzi vai vītoli, tad tur nekad nedrīkstēja peldēties viens vai postīt dabu. Aiedra smaidīja bālajām būtnēm pretim un droši gāja, kad tās viņu aicināja līdzi. Viņa jau bija pieredzējusi, ka ir iespējams elpot zem ūdens, tāpēc nebaidījās. Arī pūķis mierīgi noskatījās, kā viņa devās iekšā. Patiesi – elpot varēja gluži labi, tikai bija stipri vēss. Viņa peldēja starp daiļajām būtnēm, kas ūdenī kustējās graciozi kā roņi, un jutās tām zināmā mērā piederīga. Arī viņai nebija īstu māju, arī viņu grauza mūžīgas skumjas, mūžīgas ilgas pēc kaut kā dziļāka, kaut kā īstāka...

Priekšā Aiedra saskatīja ko mirdzošu un piepeldējusi tuvāk ievēroja, ka tā ir milzīga, balta pils. Slīkones aicināja viņu iekšā un Aiedra gāja. Tur bija sudrabā mirdzošas zāles, kas prasīja pēc dejas soļiem, burvīgi gaiteņi lieliem glāžu logiem, bet pašā vidū... tur bija grāmatas. Milzīgās rindās grāmatas un grāmatas... Lielas, ko paceltu tikai spēcīgs vīrs, mazas, ko varētu ielikt priekšauta kabatā, rakstu ruļļi apdrupušām malām... Slīkones rādīja Aiedrai uz grāmatām un pēkšņi pazuda. Pili satricināja spēcīgi grūdieni, kas stipri izbiedēja Aiedru, kas ar bijību lūkojās senajās grāmatās. Viņa meklēja izeju, bet bija jau apmaldījusies milzīgajās grāmatu rindās. Pils nodrebēja vēl reizi un cēlās augšā. Ūdens mutuļoja un vārījās, te pēkšņi atspīdēja spoža gaisma, kas nāca no atvērtas grāmatas, kas stāvēja uz liela akmens galda pašā telpas vidū. Aiedru apbūra šī spoži baltā gaisma, tā bija jau kādreiz redzēta... sapnī! Tā bija gaisma, ko Aiedra redzēja sapņos kopš tā atgadījuma ar mirdzošajiem cilvēkiem. Viņa centās tikt tuvāk grāmatai, bet ūdens plūda ārā no pils un viņu aizskaloja projām. Pils bija pacēlusies spožajā mēnessgaismā, un Aiedra redzēja baltas gaismas stabu, kas tiecās debesīs. Pils nodrebēja un iesakņojās kā simtgadīgs koks uz mazas salas pašā ezera vidū. Aiedra izgāja ārā un vēroja kā milzīgā ātrumā ap to saauga vītoli un bērzi. Ezera krastā stāvēja Rahēle ar kādu bezmatainu sievieti. Aiedra saprata, ka tā bija Grodriora, Rahēles māsa – ūdens priesteriene. Viņa pasniedza Rahēlei mazu, baltu ziediņu un teica: -Nu gudrības pils ir tava, no ūdens tā nonākusi uz zemes. Tā ir pieejama visiem cilvēkiem, un atmodinājusi to ir patiesa vajadzība un alkas pēc zināšanām.-

 Turpinājums sekos