Dzintara bija varenas cilts māte – viņai bija 33 mazbērni un 151 mazmazbērns, kā arī jau 7 mazmazmazbērni. Viņa varēja lepoties ar izcilu atmiņu, kā smejoties viņa mēdza teikt: kad tik daudzi radagabali jāatceras pēc vārda un ģīmja, vēl jāatceras, ar ko tie precēti, un kā sauc to sievu un vīru vecākus, tad vecuma plānprātiņam vairs nav vietas tādā galvā. Tas bija tiesa – Dzintarai tika atrādīti visi viņas jaunie radinieki, un cilts mantojuma sargātāja deva tiem svētību. Viņa vienmēr juta ap sevi gan dzīvos, gan mirušos tuviniekus, viņa juta tos vējā un jūras viļņos, viņa dejoja kopā ar tiem, kamēr vien nesadzirdēja vīru Gati viņu saucam no jūras: -Kā tāda vējagrābsle tu plivinies apkārt, kamēr es tevi saukdams vai visu rīkli izbrēcu pēc tevis!-

Dzintara pasmaidīja, tas bija viņas ‘’tikai’’ 97 gadus vecais otrais vīrs, ko viņa pirms veseliem 60 gadiem bija apprecējusi. Viņa pamāja viņam un mazliet kaunīgi gaidīja malā. Vēl kaunīgāka viņa izskatījās, kad ievēroja, ka vīrs laivā nav viens. Viņam blakus, vecā zivju zvīņām notrieptā segā ievīstīta sēdēja jauna meitene, pati bāla un caurspīdīga kā zvīņa, melniem, slapjiem matiem, lielām, skaistām acīm un satrauktu skatienu. Viņa strauji elpoja un acis bija ieplestas kā lielā priekā vai bailēs. Seja likās kaut kur redzēta, bet šoreiz Dzintara nespēja atcerēties kur un kādos apstākļos. Gatis gribēja meiteni mēģināt iznest, bet Dzintarai likās, ka tas nebūs viņam pa spēkam, lai gan viņa bija tikai kādus 13 gadus veca un ļoti tieva. Meitene atgaiņājās un pati ielēca ūdenī, tik izvārgusi viņa nebija, kā izskatījās, tikai ļoti, ļoti bāla. Viņa laida roku pa ūdeni, it kā tas būtu kāds brīnums, tad paskatījās uz krastu un saminstinājās. Viņa brīdi stāvēja, skatīdamās uz kokiem, debesīm, smiltīm, tad apņēmīgi devās uz krastu un izkāpusi no ūdens nometās ceļos. Dzintara gribēja meitenei palīdzēt, jo domāja, ka viņai kļuvis slikti, bet Gatis viņu atturēja, aplika roku ap pleciem, un iečukstēja ausī: -Viņa divus mēnešus nav redzējusi zemi, jau domāja, ka neredzēs, pie tam šī ir viņas dzimtā sala. Un...- viņš ieturēja svinīgu pauzi. -Tā ir Megdras meita.-

Dzintara vērīgi ielūkojās zemē gulošās meitenes sejā. Viņa gulēja piespiedusi vaigu smiltīm un ar rokām glāstīja zemi. Viņas sejā bija plats, sapņains smaids, un tas Dzintarai likās redzēts. Tā smaidīja kalēja sieva Megdra, kad viņai uzdeva muļķīgu jautājumu, vai kad viņa likās esam kaut kur prom, kā tas ar viņu gadījās itin bieži. Dzintara nebija redzējusi mazo Aiedru, bet viņa zināja no cilvēku nostāstiem, ka viņa esot skaists bērns, ļoti līdzīga mātei, vienīgi viņas mati bija pavisam melni, bet mātei – tumši brūni. Aiedra piecēlās un bez kāda ievada apkrita Dzintarai ap kaklu. Viņa mazliet raustījās, kā uz raudāšanu, bet laikam mācēja apvaldīt emocijas, jo no Dzintaras pleca atrāva pilnīgi sausu vaigu. Dzintara gribēja viņai ko jautāt, bet Gatis atkal viņu apstādināja: -Viņa maz runā, ne tad, kad ir satraukusies. Ļauj viņai mazliet laika. Tu pat neticēsi, kad viņa reiz sāks stāstīt...-

Dzintara samierinājās ar atbildi, un neko nejautāja, tikai uzaicināja Aiedru doties uz māju. Meitene pateicīgi pasmaidīja un ar kautru žestu it kā atvainojās, ka nerunā, bet Dzintara noglāstīja viņai vaigu un teica, ka tas nekas. Reti vēl vecā sieviete par kaut ko brīnījās un gribēja kaut ko steidzināt, vairs nebija tie gadi, kad kaut kur steidzas, bet šis gadījums viņu bija patīkami satraucis, asinis riņķoja it kā straujāk, kā dzīvāk, jo nu jau pēdējos pāris mēnešus viņa juta, ka gars ir možs un dzīvotu vēl tūkstoš gadu, bet ķermenis likās kā nolietojies, kā vēss un stingstošs. Tā gan nebija nepatīkama sajūta, it kā miegs, kas nāk bez prasīšanas, bet sola saldu izgulēšanos. Dzintara zināja, ka drīz mirs, pavisam drīz, vismaz mēnesi viņa jau vēroja jo cītīgi, jo varbūt nākamo pilnmēnesi vairs nesagaidīs... Viņai tas patika, tik tīrs un spožs... Šo, kam bija jānāk pēc nedēļas, Dzintara gribēja paturēt atmiņā. Viņa nolēma tik ilgi vēl dzīvot, un līdz ar mēness dilšanu pamazām atvadīties no dzīves. Bet pagaidām viņa vēl bija spēka pilna un dzirkstoša. Viņai vēl arvien patika izaicinājumi, jaunumi un pārbaudījumi. Viņa bija dzīva. Un kamēr tā būs, tikmēr viņa dzīvos kā vienmēr – ar pilnu krūti. Viņa gribēja dzirdēt Aiedras stāstu.

Dziļākā Brīvība.

Aiedra gribēja nakti pārlaist mierīgu un klusu, bez garas stāstīšanas. Viņa ātri iemiga, bet nebija novērtējusi savu nogurumu. Viņa pamodās tikai tad, kad saule jau atkal rietēja. Dzintara klusi sēdēja pie viņas gultas. Meitene mēģināja izdabūt pār lūpām kādu skaņu, bet pagaidām tas neizdevās. Dzintara viņu mierināja, ka tas pāries, lai viņa iziet ārā pastaigāties. Aiedra noglāstīja vecajai sievietei roku, un izgāja ārā. Pie Gata un Dzintaras mājas bija skaists ābeļu dārzs. Viņa centās iztēloties, kāds tas ir, kad zied. Viņa juta saldu smaržu, pavasara plaukuma burvību. Šobrīd jau gan bija agrs rudens, bet Aiedrai likās, ka šis ir tāds asiņains pavasaris. It kā sārtās lapas ievās un kļavās būtu nepareizi ziedi, kropli pumpuri. Nepareiza atgriešanās mājās, kuru vairs nav. Viņa neies skatīties uz savām vecajām mājām, nemeklēs iespējamo mātes un tēva kapu. Dzinda bija saindēta un Aiedrai kļuvusi pretīga. Varbūt tieši tas viņai bija vajadzīgs – atgriezties šeit, lai justu, ka vairs nav senā spēka, senās tīrības... Māte bija mirusi, aiznesot līdzi visu, kas padarīja Dzindu par svētvietu pasaules sirdī. Aiedra nespēja ne raudāt, ne nožēlot, jo viņa vairs nejuta šeit neko no agrākajām mājām. Katamaltānieši nebija neko daudz mainījuši, visa dzīve noritēja kā parasti, vienīgi Dzindas vīriem nu draudēja karaklausība, vismaz tiem, kas nespēja samaksāt izpirkumu. Tas likās tik neiespējami, ka Aiedra gribēja ātrāk doties prom no saindētās salas. Tomēr viņai bija prieks, ka šeit nebija noticis tā, kā Margrietiņu salā. Šeit katamaltānieši bija izlādējuši pirmo niknumu tikai uz tuvējām sētām, bet Margrietiņu salā ļaudis bija sajutuši ko nelāgu un masveidā devušies prom, kas izsauca neapvaldītu katamaltāniešu naidu. Cilvēki bija braukuši svinēt jaunību un mīlestību, tā vietā salas zeme bija piesūkusies asinīm. Daudzi paspēja aizbēgt, citi bija devušies prom jau pirms tam, bet palicēji un vietējie iedzīvotāji bija cietuši nežēlīgā slaktiņā. Aiedra priecājās, ka tā meitene bija redzēta, kam vairs nebija acu. Viņa ar savu baismīgumu bija ļāvusi sajust briesmas daudziem cilvēkiem, kas atstāja salu vēl pirms ieradās vairums katamaltāniešu. Dziļumu ļaudis bija teikuši, ka viņi bijuši satracināti ar kādu enerģiju, kas likusies kā aizvainojums pret tiem, kas priecājās, rotājās puķēm, bet viņiem bija nesams noslēpums – iebrukums. Viņiem cilvēku dziesmas un dejas bija likušas justies kā aptraipītiem, kā apzīmogotiem, kas izraisījis naidu. Tik smalki Aiedra nemācēja domāt, bet pamazām apguva viņu metodi cilvēku izprašanā. Viņi bija tik labi...

Aiedra ienāca iekšā, gatava stāstam. Dzintara un Gatis sēdēja lielajā istabā, it kā neuzkrītoši darot sīkus darbiņus, bet viņa zināja, ka viņi gaida. Laikam jau pati dzīve bija viņu atvedusi pie šiem cilvēkiem. Viņai ļoti patika Gatis, bet mazliet biedēja Dzintara. Tomēr viņi abi bija ļoti labi pret Aiedru. Viņa bez ievada sāka stāstīt.

-Gatis tev, Dzintara, pastāstīja, kas es esmu, un kāpēc izkritu no laivas. Tas man nav jāatkārto. Tātad...- viņas balss nodrebēja. -Tātad – mēs abi iekritām jūrā, bet Tamaīdu es uzreiz pazaudēju skatienam. Es esmu pārliecināta, ka viņš bija pārāk stipri pārbijies pats par savu rīcību, ka nespēja skaidri domāt, un ka viņš ir... miris. Es viņu vairs neredzēju. Viņš laikam uzreiz nogrima. Es meklēju viņu, nespēju pieņemt, ka viņš necentās peldēt. Es nemaz neskatījos uz laivu, bet kad tomēr sāku pēc tās raudzīties, tā bija redzama jau tālu jūrā, es mēģināju līdz tai aizpeldēt, bet sapratu, ka šādos viļņos tā ir kļuvusi nevadāma, un ka es to nekad nesasniegšu. Biju tik nogurusi, ka nemaz nenobijos, kad man tuvojās kaut kas kalnam līdzīgs. Tas bija tumši zils dzīvnieks, kā man pēc tam pastāstīja – mēs tos saucam par finvaļiem. Tas pacēla mani uz savas muguras un jautāja, vai es zinot, kur vēlos nokļūt. Es nemācēju pateikt, jo biju apstulbusi. Pēc laika man izdevās izstostīt, ka meklēju laivu, bet viņš teica, ka šādā viļņotā jūrā un tieši uz ūdens viņš nevarot to sameklēt, lai varētu, viņam ir jāienirst, bet tad es noslīkšu. Es zināju, ka viņi gribēja braukt uz Hio, bet ka viss vēl varēja mainīties, un pie tam valis ļoti negribēja peldēt uz Hio, kad man izdevās viņam paskaidrot, kuru salu es domāju. Himnurieši – viņš gan lietoja vārdu – tumšie cilvēki, medīja vaļus, pie tam pie Hio bija pārāk daudz kuģu. Viņš varēja mēģināt mani nogādāt līdz kādam no tiem, bet viņš zināja par karu un nemierīgajiem cilvēkiem, kas meklēja citu nelaimē savu labumu. Viņi arī bieži nogalināja vaļus. Es sapratu, ka viņš domā pirātus. Mēs kopā sākām domāt, kur tieši doties, līdz viņš jautāja, vai es esot Gaismiņas meita. Es no sākuma to uztvēru kaut kā filozofiski, bet tad sapratu, ka viņš domā manu māti. Izrādās, ka viņu pazīst visi vaļi un delfīni.

-Kurš gan viņu nepazīst,- iestarpināja Gatis.

Aiedra pamāja un turpināja: -Valis bija ļoti bēdīgs par to, ka gaismiņa mirusi, bet par mani nosolījās parūpēties. Viņš teica, ka meklēs tuvāko laivu vai kuģi, kad jūra nomierināsies, un mēģinās sajust, vai tur mani gaida labi vai slikti cilvēki. Es biju tik ļoti pateicīga skaistajam dzīvniekam, ka mazliet dziedāju, un viņš maz pievienojās zemā, skaistā balsī. Likās, ka pērkons būtu kļuvis maigs un glāsmains, tā skanēja viņa balss. Es laikam neesmu dzirdējusi neko skaistāku, vai arī es viņu pārāk stipri mīlēju, un tāpēc man tagad tā liekas. Viņš man pateica arī savu vārdu, bet es viņa valodā to nespēju atšķirt no citiem vārdiem, un domās viņš to noraidīt nevarēja, jo tam nav īstas nozīmes, kā manam vārdam. Jūs jau zināt, ka ar vaļiem nerunā vārdos. Bet kad es pateicu, ka esmu Pusnakts dziesma, viņš visu saprata. Viņam ļoti patīkot dziedāt pusnaktī, naktī esot klusāks, neklaigājot putni, lielākā daļa zivju guļot, un viņš varot runāt un sadziedāties ar visiem vaļiem, kas ir Miglas jūrā. Man tas likās neaptverami, bet kad viņš mazliet runāja, es sapratu, ka ar tik varenu balsi jūrā tiešām var aizdziedāt līdz pašai malai. Viņš man stāstīja par saviem lielajiem brāļiem – zilajiem vaļiem, kas mākot dziedāt tikai dažas skaņas, bet kuri naktīs signalizējot, kad iepeldot jūrā, un esot dzirdams pat aiz lielākās salas. Tad visi, kas vēlas viņus satikt, varot doties ceļā. Esot arī mazāki vaļi – kuprvaļi, kas mākot tā dziedāt, kā neviens. Šobrīd neviens neesot tuvumā, bet kādreiz lai Aiedra pasaucot jūrā, ja kāds būs, viņš uzdziedās. Valis smējās, cik gan tas būšot jauki – kuprvaļiem īpaši patīkot cilvēku dziedāšana, lai gan tā atšķiroties no viņu dziesmām. Viņi esot īsti mākslinieki, kas labprāt uzdziedātu kopā ar Aiedru. Mēs dziedājām vēl un vēl, es viņam stāstīju par mūsu dziesmām, un viņam bija brīnumi, cik specifiski mēs dziedam, viņš parasti dziedāja to, kas bija viņā pašā un apkārtnē. Ja bija saule, viņš dziedāja par sauli, ja bija priecīgs, tad par sauli un savu prieku. Bet viņam likās, ka varbūt ir tādas dziesmas, ko būtu vērts uzglabāt, lai nodziedātu citiem, varbūt viņi tad labāk saprastu, kā ir bijis tur, kur viņš ir bijis. Mēs sapratām, ka dzirdam savādāk, nekā otrs, ka es nedzirdu daļu viņa dziesmas, bet viņš nespēj izšķirt augstākās skaņas, it sevišķi tādas, kas skan ātri viena aiz otras, bet tas netraucēja. Kad viņš ziņoja, ka priekšā ir laiva, es gandrīz vai nespēju priecāties, lai gan biju izmirkusi un izsalkusi. Te pēkšņi viņš ļoti satraucās. Cik es sapratu, tā bija laba laiva, bet viņš nebija drošs, ka mani drīkst tur vest. Tas bija kāds liels noslēpums, ko nedrīkstēja zināt neviens cilvēks, vienīgi ja nu Gaismiņa būtu prasījusi, bet viņa nekad netika to darījusi. Tomēr finvalis pārdomāja, pārdomāja, un nolēma, ka tam tā jābūt. Man bija žēl šķirties no viņa, viņš to juta, un arī viņam bija mazliet skumji, bet viņš man teica, ka nekad neko nevajag paturēt, piesiet, ka tikai brīvībā ir īsta mīlestība un daiļums. Viņš vienmēr būšot kopā ar mani, no šī brīža uz visiem laikiem, bet neesot iespējams viņiem palikt kopā arī miesīgi, jo valis bija jūras dzīvnieks, brīvību mīloša būtne, kas negribētu mūžam peldēt gar vieniem krastiem, pat viņas dēļ nē. Viņš ilgi klusēja, un tālumā jau parādījās laiva, kad viņš vēl piebilda: -Tu, Pusnakts dziesma, arī nepeldētu gar vieniem krastiem. Tu esi brīvība un lidojums, kā putni, par kuriem tu stāstīji. Es nemāku paredzēt nākotni, bet es spēju ielūkoties dvēselē. Tu neesi piesienama, tu nekad nepaliksi vienā vietā. Tavs ceļojums svešās zemēs ir sācies. Tur ir ļaudis, kas tevi aizvedīs citā pasaulē, es jau ar viņiem parunājos. Esi droša, viņi ir cēlas būtnes, tu vari iet viņiem līdzi. Viņi tevi mīlēs. Tāpat kā es. Un ... tev būs vēl viens draugs šajā pasaulē, bet tu viņu satiksi daudz vēlāk. Valis piepeldēja laivai un es asaru aizmiglotām acīm iekāpu tajā, neko neredzēdama un nejuzdama. Es jutos kā pieskārusies dziļākām jūtām, augstākai dzīvei, skaistumam. Nekad vēl es nebija jutusi kādu būtni tik tuvu sev klāt, kad nevajag ne melot, ne pielāgoties, kad tevi pieņem tieši tādu, kāda tu esi vislabākā kādam, un nemaz nevajag būt vienīgajai un īpašajai, ka es esmu viņam, un viņš man, vienalga, kas arī būtu. Laikam tikai jūrā var būt tāda brīvība... Vaļi peld dziļumā, kad mēs varam tikai aprakt sevi zemē.-

Aiedra brīdi klusēja. Viņa likās vēl baltāka par sniegu. Gatis apjautājās, vai viss esot kārtībā, un viņa atbildēja, ka jā, vienīgi atmiņas viņu mazliet smacējot, un viņa esot mazliet aizrāvusies stāstīdama. Bet Gatis atbildēja: -Aiedra, tev nav jākaunas par savām jūtām, savām skumjām. Mēs visu mūžu esam dzīvojuši pie jūras, zvejojuši zivis, mēs zinām, ka vaļi un delfīni ir īpašas būtnes. Tās ir ilgas, kuras nav iespējams apslāpēt, kad esi reiz iepazinis šos brīnišķīgos radījumus. Tā ir brīvība,- viņš vienkārši teica. -Pilnīga un absolūta brīvība, un mīlestība, kam nav robežu.-

Dzintara pamāja ar galvu un piemetināja: -Tu ļoti pareizi pateici, mīļo meitiņ, vaļi peld dziļumā, kad mēs varam sevi tikai aprakt zemē. Tā ir pilnīgi cita saprašana par jūtām, par saskarsmes dziļumu un mīlestību. Es nekad neesmu tik ilgu laiku pavadījusi ar vienu no šīm būtnēm, bet es esmu ar tām runājusi un tik ļoti iemīļojusi, it kā viņi būtu pati jūras dvēsele. Tas, ko no viņiem jūtu, tāda kā mācība, ir visdziļākā saistība, personīgas attiecības, kopā ar absolūtu brīvību. Vai tas nav tas, kas pietrūkt mums – cilvēkiem? Bet varbūt to var tikai jūrā... -

Viņi kādu brīdi klusēja. Dzintara adīja, Gatis plēsa skalus, Aiedra lūkojās ārā pa logu uz tikko kā samanāmo vakara blāzmu. Beidzot Gatis jautāja: -Pastāsti par tiem cilvēkiem, kas tevi uzņēma laivā!-

Aiedra pamāja un turpināja stāstu.

-Tie cilvēki bija ļoti laipni, man bija asaru pilnas acis, tāpēc es no sākuma īsti nesaskatīju, kas viņi bija. Es skatījos, kā valis peldēja prom, uz atvadām izsliedamies no ūdens un uzšļākdams ūdeni ar vareno asti. Tad es pievērsos viņiem, un patiešām ļoti nobijos. Viņi nemaz nebija tādi kā īsti cilvēki. Viņu āda bija gludi nostiepta, mazliet vizoša, sniega baltumā, arī mati bija baltum balti, acis gaiši zilas, bet starp pirkstiem zilganas plēvītes peldēšanai, kā pīlēm. Kad viņi mirkšķināja acis, bija redzams, ka plakstiņi ir mazliet caurspīdīgi. Man no sala un bada tāpat jau nebija laba pašsajūta, bet es vēl nobijos no viņiem, un nevarēju vairs nostāvēt. Viņi mani apsēdināja uz sola un es jutu, ka viņi runā tāpat kā vaļi – tēlu valodā. Savā starpā viņi runāja balsī, bet bieži skatījās viens otram acīs, laikam arī sazinājās, tā es domāju. Viņi man rādīja mierinošas ainas, kā apskauj mani, ka es smaidu, reizē sūtīdami miera un draudzības sajūtu. Man viņi likās ļoti savādi, bet jauki. Valis bija teicis, ka viņi esot mīloši un labi cilvēki, es viņam ticēju. Tur bija trīs vīrieši un viena sieviete. Viņiem bija skaisti tērpi, kas nez kāpēc atklāja pusi vēdera, bet tad es noģību, jo redzēju starp ribām atveres, pēc tam izrādījās, ka tās ir žaunas. Man tas toreiz izskatījās neiedomājami pretīgi un biedējoši. Kad es pamodos, viņi mani mazliet bija aplējuši ar ūdeni. Viņiem visiem bija norūpējies izskats, un es centos būt pieklājīga domās, bet viņi tomēr saprata, kas mani sabiedējis, un uzreiz sameklēja caurspīdīgus, vieglus lakatus, ar ko aizsegt man nepatīkamās auguma daļas. Es atvainojos, un man bija kauns, bet viņi tikai smaidīja. Tad viņi man lika apsēsties īpašā krēslā, kas bija no baltas ādas, un es ievēroju, ka laiva bija no balta metāla vai kā cita tikpat cieta. Arī viņi apsēdās un iesprādzēja mani ar siksnām, vēlāk es uzzināju, ka tas ir tāpēc, lai strauji braucot nekas nenotiktu. Man bija bail, es nesapratu, kāpēc mani sasien, bet viņi arī tā darīja, un es pakļāvos. Tad laivai priekšā aizgāja tāds kā stikla kupols, un man par šausmām laiva ienira kā nirējpīle. Tomēr iekšā ūdens netika un mēs peldējām zem ūdens kā vaļi. Tā tas gāja ļoti ilgi, viņi sarunājās jaukās, maigās balsīs, un smaidīja man pretim. Viens vīrietis, kas likās jaunāks par citiem, man rādīja domās Miglas jūras karti, un es parādīju, no kurienes esmu. Viņi ļoti satraucās, sāka runāties, un izdzirdēju mazliet pārveidotu savas mātes vārdu. Atkārtoju to, un rādīju viņas bildi, un sevi kā mazu meiteni viņai blakām. Viņi smaidīja un priecājās, kā mazi bērni. Man viņi likās pārāk maigi, sievišķīgi, viņi neko neslēpa, bija pilnīgi brīvi, man tas bija neierasti. Tā mēs peldējām arvien dziļāk, un es vairs neredzēju saules gaismu virspusē, tad viņi ieslēdza uguni, kas apgaismoja visu viņu ceļu, bet nedzisa ūdenī. Es apakšā redzēju lielu pilsētu no akmeņiem un dzelzs, tajā bija daudzas mājas ar apgaismotiem logiem. Mēs iepeldējām lielā alā, un tad no turienes pazuda ūdens. Mēs izkāpām, un es sapratu, ka viņi ir ūdens cilvēki, par ko stāsta leģendas, tikai viņiem nebija zivs astes. Tas mani nomierināja, viņi parasti tika aprakstīti kā godīgi un laipni ļaudis, tikai kaitināt viņus nedrīkstēja, un viņi nemīlēja vaļu zvejniekus. Tagad man vismaz bija skaidrs, kas viņi ir, un tas iedvesa drošības sajūtu, jo no sākuma es jutos līdzīgi, kā kad mani pazemē aicināja spokaina dāma. Es nonācu lielā telpā, kur atradās daudz cilvēku, un ievēroju, ka starp viņiem bija arī man līdzīgi cilvēki, un viņiem visiem bija balta āda un melni mati, kā man. Viņu vēderi bija apsegti, un es vēlāk uzzināju, ka viņiem nav žaunu. Es izskatījos pavisam līdzīga viņiem. Cilvēki skatījās uz mani un smaidīja, bet es jutu, ka viņi brīnās. Jutos ļoti satraukta, kā jau to varēja gaidīt, ne katrs nonāk pilsētā dziļi zem ūdens. Es arī nesapratu, kāpēc esmu šeit, mēģināju jautāt tiem, ar ko kopā biju atbraukusi, bet viņi teica, ka visu paskaidros rīt, ka viņiem ir jāparunā ar savu karali un karalieni. Tā nu es tiku aizvesta uz mazu, baltu istabiņu, ko pirms tam sakārtoja kāda jauka meitene no baltajiem cilvēkiem. Viņa darīja daudz ko tādu, ko es nesapratu, bet visu laiku smaidīja, kā to viņi visi darīja, tikko kā viņus uzlūkoju. Es biju ļoti satraukusies, bet aizmigu neparasti ātri, ko arī tagad vēlētos darīt, lai stāstu turpinātu rīt. Ir jau vēls, un es gribu gulēt, lai gan nogulēju visu nakti. Mums tur bija citāds laiks... Diena un nakts bija garāka,- Aiedra teica, un ne Dzintara, ne Gatis neņēmās viņu aizkavēt. Stāsts viņiem likās gluži fantastisks, bet viņi ticēja uz vārda, jo ne to vien bija dzīvē dzirdējuši. Pie tam par ūdens ļaudīm runāja jau ļoti sen, daudzi jūrnieki bija pārliecināti, ka viņi pastāv, daži teicās arī redzējuši, lai gan apraksti ļoti mainījās, brīžiem viņiem bija astes, citreiz zvīņas, dažkārt acis bija asins krāsā, citreiz atkal viss kā cilvēkiem. Bet viņi ticēja, ka Aiedra ir tā, ka to visu redzējusi savām acīm. Viņi devās pie miera, un Dzintara juta, ka asinis riņķo strauji un spēcīgi, kā jaunības dienās.

Bezgalīgā gaisma.

Aiedrai bija daudz, ko stāstīt, visu dienu viņa bija stāstījusi par saviem piedzīvojumiem pie zemūdens cilvēkiem. Viņa bija tur sabijusi divus mēnešus, līdz beidzot pierunāja draugu atļaut viņai doties atpakaļ. Tas gan nebija gluži godīgi, bet viņa to ļoti gribēja, lai gan dzīve jūras dzelmē bija ideāla – mierīga, skaista un aizraujoša. Tomēr Aiedra nevēlējās dzīvot šajā harmonijā, viņa ļoti ilgojās pēc putnu dziesmām, pēc vēja, pēc smaržām... Puisis, ar ko viņa bija iedraudzējusies jau no pirmās dienas, jutās ļoti aizkustināts, kad viņa stāstīja par to visu, ko viņš nepazina, viņš tikai iedomājās, kā tas būtu, ja pasaulē nebūtu zivju, bet tikai dīvaini, spalvaini un trokšņaini radījumi, kas lido pa gaisu, ja nebūtu ūdens maigā pieskāriena žaunām, bet gan kaut kas viegls un netverams, kā nebija iekštelpās, ja nebūtu milzīgo vaļu, kas nāca ciemos, bet gan četrkājaini zvēri, kas nemāk lāga runāt... Bet tieši tāpēc viņš saprata Aiedru – viņai tas viss bija īsts un patiess, mīļš un vajadzīgs, tāpat kā viņš mīlēja zemūdens dzīvi, un puisis nolēma atbrīvot jauko meiteni, kas izskatījās tieši tāpat kā otra rase – bez žaunām, tāpēc viņš tik ātri un viegli bija ar viņu iedraudzējies. Aiedras stāsts saviļņoja arī kādu knābjvali, kas bieži pie viņiem ciemojās. Viņš bija ļoti drosmīga būtne, kas saprata to, ka ir vērts riskēt ar daudz ko, lai dzīvotu tā, kā vēlas – brīvi. Aiedra jutās kā cietumā, lai gan, ja zinātu, ka varētu iet prom, justos te ļoti labi. Bet ūdens ļaudis stāstīja par dīvainu slimību, kas piemeklējot cilvēkus, ja viņi pārāk ātri uznirst, kā arī par to, ka viņi nezinātu, kur Aiedru izsēdināt krastā, pie tam viņi baidījās pietuvoties jebkādiem kuģiem vai salām, lai neatklātu savu esamību. Viņi baiļojās, ka ar Aiedru viņu dēļ varētu notikt kaut kas slikts, tāpēc nevēlējās riskēt. Viņiem likās, ka uzniršanas slimību viņa pārciestu daudz sliktāk, jo viņa nebija ūdens būtne, nekad nebija mainījusi savu atrašanās dziļumu, viņi domāja, ka tas ir pārāk bīstami, ka viņa var izrādīties savādāka nekā viņi un varbūt to pat nepārciest. Kā arī viņi, lai gan uzticējās Aiedras solījumam stāstīt visu tikai cilvēkiem, kam uzticas, mazliet baidījās, ka viņa varētu atklāt viņu noslēpumu, bet to viņi negribēja. Ūdens ļaudis bija speciāli norobežojušies no zemes cilvēkiem, jo viņu sabiedrība bija pārāk rāma un harmoniska, bet virszemes ļaudis – agresīvi un pakļaujoši. Aiedra viņus saprata, jo redzēja, ka viņi ir pilnīgi savādāki, dzīvo ar savādākām vērtībām. Viņi nesaprata, kā Aiedra var vēlēties riskēt ar dzīvību tikai tāpēc, lai tiktu ārā pasaulē, kur viņai nebija māju, nebija tuvinieku, nebija nekā, viņai pat nebūtu, kur iet. Viņi domāja, ka Aiedrai kaut kas nav īsti kārtībā, ka viņa nepieņem viņu piedāvāto grezno dzīvi jūras dibenā, bet grib to iemainīt pret došanos briesmās. Viņi nemēdza riskēt – dzīvība pati par sevi viņiem bija pārāk dārga. Viņi nesaprata, kā var to tik vieglprātīgi uztvert. Bet Aiedra juta dzīvi šeit kā slogu, un labprāt pieņēma, ka var mirt, lai tikai atgrieztos virszemē. Knābjvalis un jaunais ūdens cilvēku draugs viņai palīdzēja, un viņa bija dabūjusi tērpu, ko lietoja rase bez žaunām, kad devās ūdenī, tas palīdzēja sasildīties un deva gaisu, ko elpot. Valis viņu pamazām, pamazām nesa virspusē, pirms tam uzniris un kārtīgi ieelpojis. Aiedrai ļoti sala, tērps nebija paredzēts, lai tik ilgu laiku pavadītu zem ūdens, bet viņa bija iemācījusies noteikt, cik daudz gaisa ir palicis tērpa iekšpusē, un tāpēc cietās, lai pēc iespējas samazinātu risku, ka varētu saslimt ar bīstamo slimību. Bija ļoti grūti noturēties uz vaļa muguras, viņš nebija pārāk liels, nebija, kur pieķerties, un Aiedru divas reizes bija jāķer, jo rokas bija tik nosalušas, ka viņa īsti nespēja peldēt. Valis centās viņu uzmundrināt, bet viņai kļuva bail, uznāca panika esot šajā vietā, kur nebija atšķirības starp augšu un apakšu. Valis visādi centās viņu atdabūt pie saprāta, bet tas atgriezās tikai tad, kad viņa ieraudzīja saules gaismu. Valis viņu uznesa virspusē, un Aiedra trakā steigā norāva dīvaino apģērbu, ieelpodama skaidro, sāļo, smaržām piesātināto jūras gaisu, kas bija pilnīgi kas cits, kas tīrais, bezsmaržīgais un bezgaršīgais gaiss, ko elpoja zemūdens pilsētās un šajos ūdens tērpos. Tagad vienīgā problēma bija atrast kādu laivu, kur Aiedrai piemesties, pirms viņa pavisam nosaltu ūdenī. Valis bija ļoti noguris, nesdams savam augumam palielo Aiedru, tāpēc sasauca vali, kas tīri vai nobiedēja jau pie tiem pieradušo meiteni – tas bija gluži fantastiski milzīgs dzīvnieks – lielāks par viņas mīļo finvali. Aiedra atpazina viņa stāstos pieminēto zilo vali, kas esot vislielākais no vaļiem, un spējot dziedāt gan tikai dažās notīs, toties tik skaļi, ka to dzirdot pāri visai jūrai un vēl tālāk, ja nebijis Sirpja arhipelāga, kas visu skaņu noslāpēja. Viņš maigi smējās par Aiedras bijību, un nosolījās ātri atrast kādu laivu, kur viņu nogādāt. Izrādījās, ka viņam ir ļoti jautrs raksturs un viņi lieliski sapratās. Aiedra izmantoja izdevību pateikt, lai Knābjvalis nodod sveicienus visiem viņas draugiem zemūdens pilsētā, jo, lai gan viņa tik ļoti gribēja tikt prom, viņa bija iemīlējusi daudzus no šiem cilvēkiem un vaļiem. Šoreiz viņa varēja tīri cilvēcīgi apskaut knābjvaļa galvu, sakot paldies par glābiņu, un viņi atvadījās. Aiedrai bija ļoti žēl, ka viņai nācies nozagt tērpu, jo valis to nevarēja zobos aiznest atpakaļ, viņam tas traucētu peldēt, tāpēc viņa tam ļāva nogrimt, cerēdama, ka varbūt to atradīs un varēs vēl izmantot, kā arī viņa baiļojās, vai abi viņas draugi, kas bija iesaistīti bēgšanā, varētu tikt sodīti pārāk bargi. Bet viņa juta, ka viņai bijušas tiesības tā darīt. Ūdens ļaudis nebija spējīgi saprast, kā jūtas Aiedra, viņi domāja savādāk, tāpēc viņi nebija vainojami ieslodzīšanā, un arī Aiedra nespēja darīt savādāk. Viņa nolēma, ka varbūt tieši šis gadījums parādīs viņiem, ka ne viss ir tik vienkārši un saprotami, kā viņi to uztvēra, ka viņi varbūt sev mazliet nolaupa skaistumu, dzīves garšu un smaržu tik ļoti vispārīgi visu vērtējot.
Šādās domās nogrimusi Aiedra vairs neko nejuta, vaļa mugura bija plata un droša, viņa pamazām slīga nemaņā, kad izdzirdēja pērkonam līdzīgu brīdinājumu negulēt, jo tā varot pavisam aizmigt. Aiedra uz brīdi sasparojās, pavingrināja sastingušos locekļus, bet tas radīja sāpes un viņa atkal nogrima saldā snaudā. Šoreiz valis kliedza tā, ka viņai gribot negribot bija jāturas nomodā, jo viņa nespēja panest šo briesmīgo troksni. Valis gribēja tikai labu, bet viņa dusmojās. Tomēr, kad viņš ziņoja, ka priekšā esot laiva, kurā esot ļoti gaiša dvēselīte, viņa tiešām priecājās un saņēmās mēģināt apsēsties un mazliet pakustināt pārsalušās kājas un rokas. Valis smiedamies teica, ka cilvēks baidoties, kāpēc tik liels valis nāk viņam tuvumā, bet nu jau esot pamanījis meiteni, un visu sapratis. Viņai vajadzēja mesties ūdenī, jo nebija iespējams no vaļa muguras pārkāpt laivā, tā nespēja piebraukt tik tuvu. Laivā viņa nonāca ļoti pārsalusi un stīva, bet zem siltajām segām sāka atdzīvoties. Pateikusies valim viņa atvadījās un tā iepazinās ar zvejnieku Gati, kas viņu atveda savās mājās.
Dzintara ļoti gribēja zināt visādus sīkumus, sīkstā sieviņa, kam Aiedra dotu tikai 90 gadu, bija tik zinātkāra, ka gluži nogurdināja meitenei ar jautājumiem par dzīvi zem ūdens. Gatis bija rāmāks, viņš centās sievu atraut no nebeidzamiem jautājumiem, lai dotu Aiedrai brīdi pārdomām, ko tagad iesākt tālāk, bet Dzintara atkal un atkal jautāja pēc Aiedras, lai uzdotu jaunu, tikko kā galvā iešāvušos jautājumu. Pēkšņi Aiedra saprata, ka viņas interese nav tikai teorētiska. Viņa bija nolēmusi doties pie šiem ļaudīm! Aiedra pārbijās, ka izklāstījusi noslēpumu cilvēkam, kas vēlas no tā gūt tikai pašlabumu, bet Dzintara ilgi stāstīja meitenei par savu dzīvi, par savām domām, un Aiedra pamazām saprata, ka iespējams tā ir kāda Debesu spēku izpausme, kas viņus savedusi kopā. Dzintara jau sen zināja, ka viņas nāve pienāks jūrā, bet tagad viņai likās, ka tā būs nevis noslīkšana vētrā, bet gan iespēja ielūkoties pie skaistajiem un rāmajiem ļaudīm, kas dzīvoja jūras dibenā. Aiedra nolēma mēģināt sasaukt kādu vali, kas varētu pajautāt jūras ļaudīm, vai viņi nevar uzņemt Dzintaru un Gati pie sevis.
Viņi kopā izbrauca atklātā jūrā. Saule bija jo spoža spilgti zilās debesīs, un Dzintaras sirds drebēja gaidas. Viņai vienmēr bija gribējies būt nārai, vāravai. Viņa sapņos tik bieži peldēja ūdenī, tik bieži viņai bija zivs aste un viņa, lai gan cilvēks, skaidri zināja, kā ir elpot ar žaunām, jo sapņos viņa tā vien elpoja, pat tad, kad bija virs zemes. Viņa reiz bija laivā peldējusi viena jūrā, un mazliet iesnaudusies, te pēkšņi viņu uzmodināja liega melodija, kas nelīdzinājās nekam dzirdētam un nekam cilvēcīgam. Kad viņa piecēlās kājās, bija redzami spilgti mēļi mākoņi, un no tiem nāca viens balts stars. Melodija izrādījās maza vaļa dziesma, un viņai izlikās, ka viņa sapņo un nemaz nav pamodusies, jo valis lēcienā ieskatījās viņai acīs, un viņa dzirdēja viņu runājam. Viņš stāstīja, ka Dzintara esot piederīga jūrai, un jūras dzelmē viņa atradīšot sev mieru. Pēc tam viņa bija domājusi, ka tas bijis pareģojums par viņas nāvi, un visu mūžu viņa dzīvoja zinādama, ka mirs jūrā, bet tagad likās, ka dzīve pašā vecumā tomēr viņai var piedāvāt ko citu. Šie cilvēki bija brīnumaini, varbūt viņiem pat bija iespējams novērst viņas tuvo nāvi uz kaut vai pāris gadiem, jo ķermenis likās vēl kalpojam labi, vienīgi dvēsele bija tāda kā atrāvusies no tā, un ķermenis pamazām kļuva smags. Dzintara sapņoja vaļā acīm, vērdamās saules staros, kas spoži laistījās, it kā solīdami brīnumu vecai, nogurušai sievietei. Jūras vilnīši atspoguļoja spožo gaismu, veidodami senus, skaistus rakstus. Dzintara vienmēr jūras viļņus redzēja rakstainus, tāpēc auda un rakstīja visskaistākās segas, ar neredzētiem musturiem, ko cauri vienmēr izvija līklocis. Tagad viņa juta, ka tas viss saslēdzas vēl daiļākos rakstos. Tie nāca arvien tuvāk, arvien spožāki, un Dzintara iegrima tajos, kā mīkstā segā.
Viņa nomira visskaistāko sapņu iedvesmota, un ar vislielāko ticību nākotnei, un Gatis vienmēr stāstīja, ka varbūt viņas gars tiešām nolaidies jūras dzīlēs, visskaistākajā pasaulē, kur valda miers un mīlestība citam pret citu, kā to māca jūras dvēseles – vaļi un delfīni. Dzintara iekrita ūdenī ar smaidu, un Gatis viņas ķermeni atstāja jūrai, ko viņa mīlēja vairāk par visu.

Pusnakts dziesma rudens naktī.

Gatis lēnām gāja pa savu rudens skarto ābeļdārzu. Mazliet skumji jau bija, bet viņš jau vairākas nedēļas bija redzējis Dzintarā pārmaiņu. Mazs brītiņš cerību gan bija, bet patiesībā viņš zināja, ka tas vienmēr bija tā, kā viņš to redzēja. Kad bija labi – viņš ticēja, kad bija slikti – viņš ticēja, bet tomēr cerēja. Dažkārt likās, ka cerības piepildās, bet tomēr tā tas vis nebija. Dažkārt viss notika mazliet citādāk, bet vienmēr tomēr notika. Dažkārt vēlāk... Gatis būtu gribējis sievu paturēt mazliet ilgāk, jo viņa likās vēl tik vesela, tik stipra, acis dega ar spožu uguni, it kā viņa būtu jauna meitene, lai gan viņš bija viņu redzējis tikai kā vecu sievu. Dzintara bija možs gars, kura ķermenis turējās ilgi, bet kura dzīvības spēks pamazām tomēr izsīka. Dažbrīd Gatim likās, ka būs jāraud, bet viņš tad vienmēr juta tādu kā pārmetumu sevī – par ko tad? Vai tad cilvēkam, kas nodzīvojis pasaulē gandrīz 140 gadus nav tiesību nomirt? Pie tam vēl tik skaisti un viegli, kā viņa sievai? Viņa vienkārši iekrita ūdenī, un tajā pašā brīdī bija mirusi. Viņa nenoslīka, necīnījās, viņa iekrita ūdenī uz muguras, seja bija ārā, bet viņa vairs neelpoja. Gatis viņu atstāja, un viņa pamazām nogrima, mirusi cerībā uz jaunu dzīvi. Bet vai tad viņa to neieguva? Tagad Gatim noritēja asara. Jā, vai tad ieguva? Gatis vienmēr bija bijis dziļi ticīgs cilvēks. Viņš ticēja uz labo, uz skaisto un tīro. Dzintara bija svētība visai dzimtai, kas tagad bija salasījusies jūras malā un dziedāja ciltsmātes dvēselei. Viņi dziedāja visu dienu, visu nakti, un atkal jau nākamo dienu, lai Dzintarai viegls ceļš mājup, Dieva dārziņā. Viņi nedziedāja pa vienam vai diviem, viņi varēja nepārtraukti dziedāt veselos koros, nomainot cits citu. Tik daudz cilvēku bija mīlējuši Dzintaru, ka viņai laikam bija sadziedātas visskaistākās kāpnes, kas veda augšup. Un Gatis redzēja šīs kāpnes Debesīs. Viņš skatījās ar asaru aizmiglotu skatienu. Visas debesis bija viena vienīga zila jūra, kurā peldēja vaļi un delfīni, krāsainas zivis, un šajā debesu jūrā stiepās platas, gaišas kāpnes, ko veidoja palicēju vārdi. Dzintara kāpa domīgi, bet droši. Debesu ūdeņi plandīja viņas sirmos matus, viņa sniedzās pēc zemūdens ziediem, un likās, ka viņa jūtas labi šajos debesu jūras dārzos. Gatis to nekad nebija iedomājis, ka debesis varētu būt tāda pat jūra – brīva, skaista un dzīva. Un pilna mīlestības. Viņš vēroja Dzintaru kāpjam augšup, un iegribējās uzsaukt, lai viņa vēl reizi paskatās atpakaļ ar savām dzirkstošajām acīm, bet viņš savaldījās, jo mirušajiem jāļauj aiziet.

Kāpņu vidusdaļā pamazām iezīmējās tēli – pirmā parādījās skaista sieviete, tumši brūniem matiem, un viņš pazina Megdru – viņa apskāva Dzintaru, kaut ko teica, ko Gatis nedzirdēja, tad parādījās jauna meitene dzelteniem, skaistiem matiem, ko viņš nepazina. Galvā viņai bija baltu puķu vainadziņš, un viņa turējās Megdras tuvumā. Tālāk nāca jauna sieviete kopā ar puisi, abiem bija gaiši mati un smuidri augumi. Tikai pēc brīža Gatis aptvēra, ka viņš ir kaut kur redzējis sievietes seju. Viņam tikai tā tēlojās balta, bez krāsām. Viņš pēkšņi atcerējās, ka vienīgi skulptūra, ko viņš bija redzējis Miera arhipelāgā iedvesa tik rāmu mieru un pārliecību, it kā sieviete zinātu visus pasaules noslēpumus, un zinātu, kā caur tiem darīt labu – piepildīt savu likteni būt vadītājai un glābējai. Tā noteikti bija Rita – arhipelāga izveidotāja un sargātāja, kam Tenis ar Dzintaru bija tik daudz palīdzējuši. Puisis viņai blakus noteikti bija jaukais Briedis – viņas brālis. To viņš bija redzējis arī dzīvu. Viņš bija tik mierīgs, tik gudrs, spēja palīdzēt visās grūtībās, Gatim viņš bija ļoti paticis. Starp viņiem skraidīja mazs puisēns, pieglaudās Megdrai kā mātei, un Gatis saprata, ka tas ir Aiedras brālis. Tālāk bija kāds pusmūža vīrs, kas noskūpstīja Dzintaru un viņi ilgi lūkojās viens otra acīs – tas noteikti bija Dzintaras pirmais vīrs Tenis, visu viņas bērnu tēvs. Tad nāca vesels bars dažādu radinieku, daudzus viņš nepazina, jo Dzintaru bija apprecējis tikai vecumā, bet likās, ka šiem cilvēkiem nebija gala. Tomēr viņš juta, ka pirmie bija tādi kā svarīgāki, it kā pa īstam tuvāki kādā lielā darbā. Visi pārējie sāka zust, bet Dzintara, Megdra ar bērnu, Rita un Briedis, blondā meitene, pirmais vīrs kā arī kāds vecs vīrs gariem baltiem matiem palika kopā ar viņu. Viņi turēja rokās kādu vecu pergamentu, Gatim nez kāpēc likās, ka tā ir karte. Megdra turēja rokās vairākus sarkanus dzīparus un vija tos kopā skaistā pinumā, vienīgi viens dzīpars ne par ko negribēja savīties ar citiem. Tas it kā muka no Megdras rokām, kamēr viņa nopūtās, parādīja kādu vietu kartē, un Gatis redzēja, ka tas ir Miera arhipelāgs, ko ieskāva tāda kā sudraba migla. Te pēkšņi tas tapa pavisam liels, tajā parādījās simtiem salu, un tas, lai gan aizņēma to pašu vietu, tomēr bija daudz lielāks. Megdra nolika uz tā skaisto pinumu, skaitīdama vārdus, ko Gatis nesaprata, Dzintara norādīja uz palikušo dzīparu, un Megdra nopūtās. Viņa piespieda diegu pie krūtīm un noskūpstīja, tad saplēsa tūkstošos sarkanu gabaliņu, kas pārvērtās spožās zvaigznītēs, un Gatis izdzirda skaņu putna dziesmu, kad gabaliņi izkaisījās pa visu plašo karti. Viņa priekšā stāvēja Aiedra un dziedāja, kad viņš paskatījās debesīs, vīzija bija izgaisusi, vienīgi meitene dziedāja aizrautīgi kā putniņš. Viņa dziedāja to pašu dziesmu, ko dziedāja apraudātāji jūrmalā, bet viņa to dziedāja pavisam viena rudens skartā dārzā.

Karte debesīs.

Megdra stāvēja meža malā un vēroja meitu. Viņa nebija diez ko paaugusies, bet kļuvusi pieaugušāka iekšēji. Viņai bija tikai trīspadsmit gadu, bet acīs jau daudz pieredzējuša cilvēka spožums. Aiedra lēnām staigāja pa mežmalu, bija redzams, ka viņa nevis ļaujas apkārtnes burvībai, bet saspringti domā – domas krāsainās figūrās lidinājās ap viņas stāvu. Tikai domas par satikšanos ar Māti tur nebija. Viņa tikko kā izkāpjot krastā bija par to iedomājusies un tad tūliņ aizslēgusi domu ar viņas iemācītu zīmi līdz brīdim, kad to kaut kas ierosinātu. Megdra jutās nedroša, bet tomēr saņēmās un devās pie meitas. Aiedra viņu ieraudzīja vēl diezgan tālu esam. No sākuma Megdra ieraudzīja tikai bailes, tad atslēdzās noslēgtā doma, kas pārauga galējā satraukumā. Sarkanas un dzeltenas vērpetes ieskāva Aiedru, kad Megdra tuvojās. Viņa gāja lēni ļaujot meitai pierast pie domas, ka viņas māte ir dzīva. Aiedras gaismā parādījās maigi sārta blāzma, kas sajaucās ar gaiši zilo – jautājumu augstākiem spēkiem. Jā, viņai bija daudz jautājumu. Tas nebija nekāds brīnums – viņas bija šķīrušās pat augstākās būtnes meitai neizprotamos un biedējošos apstākļos. Aiedra beidzot saprata un pieņēma faktu, ka tā ir māte un nometās ceļos, lai saņemtu rokās viņas galvu. Viņa ilgi skatījās zilajās acīs un neteica neko. Varbūt nezināja īsti, vai māte sapratīs, vai spēs kaut kā atbildēt. Megdra nolaizīja meitai vaigu, un viņa pasmaidīja. Tas bija pietiekoši daiļrunīgs žests – tā darīja suņi, kad bija priecīgi. Tā noteikti darītu arī balta vilcene, satiekot savu sen pazudušo vilcēnu. Aiedra apskāva vilka kaklu un mazliet paraudāja. Megdra nolēma, ka nu būs laiks pieņemt tēlu, kas mazliet vairāk spēs sarunāties vārdiski. Viņa atkāpās un nometa miesīgo veidolu, tad pieņēma savu parasto izskatu, vienīgi tas sastāvēja no baltas gaismas, nevis miesas un asinīm. Tā auguma viņai vairs nebija, tas gulēja Irvas dzelmē, kur to bija iemetuši katamaltāniešu karavīri. Aiedra, šķiet, pārāk nebrīnījās, vismaz viņas domas bija mierīgas.

-Kā tu teiktu – kā tev klājas, meitiņ?- viņa jautāja.

Aiedra īsti nezināja, ko teikt. Varēja redzēt, ka viņa rūpīgi pārdomā sakāmo.

-Labi nav, jo ir nedroši – man šobrīd nav skaidrs, kur es palikšu. Bet slikti arī nav – man šobrīd ir kur palikt, Gatis mani nedzen prom. Bet ja tu domā tā, kā parasti domāji – tad iekšā man nav miera, es nespēju nesatraukties, bet tomēr liekas, it kā es būtu pieskārusies tam, ko tu man gatavo, māmiņ. Un es ticu, ka tas ir labi. Tāpēc tu esi šeit, vai ne? Lai pastāstītu, kas man tagad jādara? Gatis man pastāstīja par redzēto vīziju, kur biji tu, un man likās, ka tā bija domāta gan man, gan viņam, vai ne?
Megdras nemiesīgajās krūtīs šie vārdi iedūrās kā kristālskaidras uzticības zobens. Viņa nemācēja pateikt neko, pilnīgi neko. Aiedra redzēja, ka ir māti sāpinājusi, un galīgi apmulsa. Viņai viss likās skaidrāks par skaidru – vīzija rādīja, ka māte rūpējas par visiem, vai tad tā nebija kā zīme, ka viņa var meitai palīdzēt, ka viņa ir blakus? Gatim ziņa bija skaidra – Dzintarai viss bija labi un viņa bija saistīta ar viņas māti, savu pirmo vīru, to veco vīrieti un gaišmataino sievieti, tāpat kā ar Miera arhipelāga Ritu un viņas brāli, un vēl to veco vīru, par ko Gatis nekā nezināja.. Viņi it kā darbojās kopā, tas bija skaidrs. Aiedra jutās mierīga, ka viņas labdarei Dzintarai viss ir kārtībā, un ka viņa ir kopā ar saviem cilvēkiem, bet viņa bija arī cerējusi, ka māte parūpēsies par Aiedru, bet tagad viņa izskatījās tik vainīga un nelaimīga...

Megdra tomēr saņēmās un stāstīja: -Nē, Aiedra... Viss nav tik vienkārši. Es zinu, ka tev ir daudz jautājumu, manu bērniņ, bet es teikšu uzreiz – man nav varas pār tavu likteni. Tu man neesi jautājusi, kā tas ir, kad tu esi citādā pasaulē, kas tur ir iespējams, un kas nav. Tad nu es tev varu pastāstīt. Mēs, tie, kas esam miruši, atrodamies katrs tajā vietā, kur esam piederīgi. Es esmu mazliet citāda, tu jau zini, es vienmēr esmu varējusi uzkāpt debesīs un nolaisties pazemē. Es esmu no pazemes pasaules. Es tev stāstīju par to, ko es šeit daru. Bet redzi... Pasaule citur ir tāda kā audekls. Gata vīzijā tu redzēji, ka es viju kopā sarkanus dzīparus – tie bijāt visi jūs, kas bijāt laivā.-

Aiedra nemierīgi sakustējās.

-Jā, es tev tūliņ pastāstīšu. Tamaīds ir miris, to tu zini, tu viņu redzēji pie manis. Bet Aioa, Melisa, Aidris un Viodro ir drošībā vietā, kas šobrīd ir vislabākā uz pasaules. Tas ir tas, ko es spēju viņiem dot. Tas ir Miera arhipelāgs – mana dāvana pasaulei, ko man nāksies drīz pamest pavisam. Tā ir vieta, ko reiz atklāja diža dvēsele – Rita. Megdras balsī ieskanējās lepnums un mīlestība. Viņa ir tā, kas spēja uztvert manu balsi vēl tad, kad es nebiju pasaulē. Es īsti neatceros, kas un kāda es tad biju, bet es jau zināju, ka es nākšu pasaulē tad, kad tā zaudēs pamatus, kad pienāks karš un nelaimes. Es vēlējos sagādāt vietu, kur varētu saglabāt visu labo, kā pasakās, kad aprok paslēptu naudu. Mūsu pasaule noiet pazemē, un es pazemē aiznesu Miera arhipelāgu. Tas bija tā, kā kad es izmestu sudraba tīklu, un gaidītu, kad kāda atsaucīga un gaiša dvēsele atsauksies. Rita sadzirdēja manu saucienu un tāpēc es varēju izveidot visu tā, kā gribēju. Viņa gan mazliet sajauca visu, mana meitene, bet mums kopā tas izdevās. Nebrīnies, Aiedra, viņa ir tava māsa – mana meita, lai gan viņai ir citi vecāki. Es viņu uzskatu par savu meitu.-

Aiedra pamāja. Viņai nebija iebildumu. Bija tik jauki klausīties, kā var izkārtot visskaistāko vietu pasaulē, un ka tur ir visi viņas mīļie cilvēki, kas vēl atlikuši.

Megdra turpināja: -Rita izdarīja visu tā, kā varēja, un tagad būs pasaulē vieta, kas būs pasargāta, kurā saglabāsies viss labais un skaistais no mūsu vecās pasaules. Tikai tu jau zini, ka šeit nevar palikt nekas no pamata pasaules, jūsējā... tas ir šī, ir to atmetusi, lai aizlidotu tālāk. Mēs ņemsim Miera arhipelāgu līdzi, bet tā kā tas nevar aiziet arī gluži pazemē, tas paliks pa vidu, miglā. Aiedra atcerējās karti un māte pamāja. Pazemes pasaulē mums ir visas kartes, un tev vienu parādīja – tur bija pasaules, kas bija miglā. Tas nozīmē, ka tās reizē ir vairākās pasaulēs, un reizē īsti nav piederīgas nevienai. Mans lepnums un prieks ir šis arhipelāgs, kur mēs visi varēsim būt kopā. Viņa apklusa. Aiedra skumji skatījās mātei acīs.

-Tikai ne es, vai ne, māt? Tas ir tas, ko tu sākumā teici? Es tagad saprotu. Tu noliki pinumu uz Miera salām, tie bijāt jūs visi – kas bija Gata vīzijā, un mani brāļi, un Aioa ar Melisu. Jūs visi būsiet kopā, un Gatis, kad nomirs, aizies pie jums, bet es nē. Es esmu tas dzīpars, ko tu saplēsi un izkaisīji visos vējos – pa visu pasauli!- Aiedra jau raudāja.

Viņai tas viss bija izklausījies tik skaisti, ka viņa nedomāja par to, ko māte teica pirms tam – ka Aiedra nevar iet kopā ar visiem. Visiem var būt miers un visi var būt kopā, bet man būs jāmētājas pa visu pasauli! Viņa apsēdās zemē un saķēra galvu. Viņa taču vēl bija tikai bērns! Kāpēc visi drīkstēja dzīvot kopā ar Megdru, tikai ne viņas meita? Aiedra līdz sirds dziļumiem juta, ka tas nav taisnīgi, un Megdra to nenoliedza: -Es piekrītu tev, Aiedra. Bet man tev jāsaka viens: es neesmu visvarena. Nav tā, ka man kāds kaut ko aizliegtu. Es nemaz neesmu blakus tiem baltajiem, kas var aizliegt. Viņi ir gan dziļāk, gan augstāk. Bet arī tajā pasaulē ir tā, ka kaut ko var izdarīt un kaut ko nevar. Es centos, Aiedra, ak, kā es centos, lai arī tavs dzīpars iederētos manā audumā, bet tas ir nepakļāvīgs un ciets, tas neiekļaujas kopējā vijumā. Aiedra, es nevaru tevis dēļ atstāt ārā visus pārējos. Ir lietas, ko es saprotu, un ir lietas, ko nē. Un es nesaprotu, kāpēc tev nav lemts miers, kāpēc tev būs visu mūžu jāmeklē un jāklejo starp pasaulēm, nekur neatrodot īso vietu. Tas nav taisnīgi, bet es neko tur nevaru darīt.-
Aiedra pacēla galvu. Viņai tas likās jau kaut kur dzirdēts. Megdra pamāja: -To tev jau teica tavs draugs.-

Jā, to viņai jau bija teicis draugs: -Es nepeldēšu visu mūžu gar vieniem krastiem. Pat tevis dēļ ne. Un tu arī nepeldētu.-

Viņa paskatījās uz māti un redzēja, ka viņas vaigi noplūduši sudrabainām asarām.

-Tu esi tāda, ka tevi nav iespējams nolikt tur, kur tev būtu vislabāk pēc manām domām. Visi citi mani bērni un draugi ir dabūjuši no manis to, ko vēlas. Es esmu atdevusi parādu visiem. Es nokavēju dažus brīžus un nespēju izglābt Aioas vīru, es atradu viņai citu, kurš viņu mīlēs. Melisai tas atņēma tēvu, ka es mazliet nokavēju, un viņai būs tēvs, kas par viņu rūpēsies. Taviem vecākajiem brāļiem es atradu mājas, un viņiem būs tēvs, kas viņus audzinās un sniegs roku. Vienīgi Tamaīdu es nespēju glābt, bet viņš tagad ir pie manis. Un...-
-Jā, māt, kas ir noticis ar bērniņu, ko tu gaidīji, kad...nomiri? Gatis viņu neredzēja kopā ar tevi debesīs.- Aiedra jautāja.

Megdras tēls izbālēja un sāka virmot.

-Es... es viņu pazaudēju.- viņa beidzot teica un pār gaismas vīziju sāka līt sarkanas lāses. -Es biju apmaldījusies ilgu laiku. No sākuma es viņu vedu līdzi, bet tad es tik ļoti nobijos, ka aizmirsu, kas es esmu, un viņš pazuda kaut kur miglā... Es vienīgi devu viņam vārdu, manam puisītim, es nosaucu viņu par Fteiro. Bet es viņu vairs neatradu, kad sāku atcerēties, kas es esmu un ko varu darīt. Es nebiju mirusi pavisam, jūs neviens nezināt kā ir būt mirušai pa pusei. Es nomiru kā cilvēks, bet nenomiru kā vilks, es nomiru dvēselē, bet īsti nenomiru miesā, mans gars bija apmaldījies un apjucis, es ilgi klīdu tikai un vienīgi miglā, un es vairs nemācēju atgriezties tur, kur biju, lai viņu sameklētu. Es centos atrast jūs visus, atrast savas mājas, bet nezināju, kā to darīt. No sākuma es klīdu pa Dzindu vilka ādā, jo nesapratu, ka varu citādi. Kļuvu pavisam mežonīga, ēdu dzīvniekus, biedēju cilvēkus. Līdz jutu, ka tā vairs nespēju, un apgūlos nomirt, un gars pameta manu vilka ķermeni, un es jutu, kas es esmu pa īstam. Sapratu, ka neesmu piesieta Dzindas salai, kad esmu mirusi, kā tas bija dzīvai esot. Es jūs visus sameklēju, mēģināju jums palīdzēt, nokārtot visu, ko mana neizdarība bija jums nodarījusi. Tev es mācēju tikai atsūtīt laivu ar dzelmes ļaudīm, bet tu tur nepaliki. Atnesu tevi šeit, bet tu ari šeit vairs negribi palikt... Aiedra, es tevi nesaprotu...-
Viņas klusēja. Aiedra domāja, cik gan māte ir stipra, bet cik tomēr maiga un ievainojama. Viņai bija tik liels spēks, kāds nebija nevienam cilvēkam zemes virsū, bet viņa bija caur un caur cilvēks, sieviete un māte, kas zaudējusi savus bērnus. Nebija viegli būt tik ļoti atbildīgai... Pēkšņi viņai ienāca kaut kas prātā.

-Mamm, kāpēc tu apprecēji tēti?- viņa jautāja.

Megdra nesaprotoši paskatījās.

-Tāpēc, ka es viņu iemīlēju, tas arī viss.-

Aiedra nesaprata.

-Bet... viņš tevi sita, viņš nebija labs tēvs, nebija labs vīrs.-

Megdra pasmaidīja.

-Aiedra, es viņu mīlēju. Tas arī viss. Tu varbūt nesaproti... Redzi, man jau arī jautāja, kāpēc es neesmu priesteriene, kāpēc nemācu cilvēkus, kā citi viedi cilvēki. Bet... man jau tas nebija vajadzīgs. Es sastapu vīru, apprecējos aiz mīlestības, piedzima Aidris... Kāpēc man vajadzēja jūs pamest un iet cilvēkos, ja viņi tāpat zināja, ka es esmu blakus? Viņi mani nepielūdza, bet zināja, ka es vienmēr palīdzēšu, ka es vienmēr būšu ar viņiem. Es redzu tavas domas, Aiedra, tu domā par dienu, kad es viņam sakodu kaklu... Es gribēju būt brīva pēdējo laiku, lai palīdzētu jums visiem. Un es jau biju ļoti tālu no viņa, bet tas nenozīmē, ka es nemīlēju viņu, to, kas viņš ir. Viņš bija paļāvies bailēm, tāpēc viņš mani sita. Bet viņš ir labs, tik skaista dvēsele... Aiedra, tavs tēvs nav miris. Es tikai vairs netieku viņam klāt un nezinu, kur viņš ir. Viņš ir izslēdzis mani no savas sirds, tāpēc es nevaru pateikt, kur viņš ir un ko dara, bet miris viņš nav, citādi viņš atgrieztos pie mums visiem, kas strādā ar kartēm.-
Aiedra nebija visu šo laiku domājusi par tēvu. Viņai likās, ka katamaltānieši viņu nosituši. Viņa bija bijusi tik dusmīga par to, kā viņš māti sasita pēdējās dienās, ka bija it kā aizmirsusi visu labo, ko viņš darīja. Smagās stundas, ko viņš strādāja, prieku, ar kādu bija ar viņu spēlējies, cik viņš bija laimīgs, kad piedzima mazais Tamaīds... Un viņš bija dzīvs. Tēvs jau nebija vienmēr slikts, un kad Aiedra tā labi padomāja, mātei bija taisnība, viņš bija varmācīgs tad, kad bija nobijies, nevis aiz kaut kāda sevišķa, iekšēja ļaunuma. Lai kā Aiedra dusmotos uz tēvu, viņš tomēr viņu mīlēja.  Bija vēl kāds pasaulē, kas bija izmests no kopējās miera ostas, tāpat kā viņa.
-Vai es nevaru vismaz aizbraukt apskatīties uz Miera arhipelāgu, satikties ar brāļiem? Es... pēc tam varētu braukt prom.- viņa teica.

-Protams, mana mīļā, protams! Tu laikam neesi sapratusi, ka ne jau tu kaut ko nedrīksti, bet gan tu nederi tādai dzīvei, un tāda dzīve neder tev. Es jau teicu, ka pasaulē nav nekā tāda, ko nedrīkst. Ir tikai tādas lietas, ko nevar. Tu nepaliksi tur, to es redzu tavā liktenī. Tu esi tā, kas vienmēr varēs iet cauri miglai, tas tev nesagādās nekādas grūtības, to tev jau sen paredzēja sieviete Gudrības templī, kur tev ļāva ielūkoties. Aiedra, es... tevi apskaužu.- Megdra teica un nokaunējusies paskatījās uz meitu.

Viņa neko nesaprata, tāpēc Megdra turpināja: -Tu vari iet visur, tu vari redzēt visu, nevienas durvis nav tev slēgtas, tu spēj izdzīvot visos apstākļos, nezaudējot galvu... tu esi pilnīgi citāda nekā es.-

Aiedra gan to visu juta kā slogu, ka viņai nav lemts mierīgi dzīvot ar tuviniekiem, bet gan blandīties apkārt pa pasauli. Viņa nesaprata, kas tur labs.

-Vai tad tu nevari tagad iet visur?- viņa jautāja.

-Nē,- Megdra nelaimīgi teica. -Nevaru. Kamēr mans vilka ķermenis ir dzīvs es vēl varu parādīties šai saulē, tas dod man spēku, bet pēc tam nevarēšu. Tad es būšu tikai šeit, Miglas jūrā, un Plašajos ūdeņos. Rītausmas vārti man būs slēgti, jo pasaule, kurā es dzīvošu, ir tikai un vienīgi šeit un tur, pasaulēs, kas ir saistītas. Es nevaru iet ne uz Tumsas kalniem, ne arī Brīvajiem ūdeņiem, kur es esmu bijusi. Kamēr vien pasaules nebūs atkal apvienotas, es sargāšu Miera arhipelāgu, labāko no vecās pasaules. Tas ir mans ceļš. Bet tu vari doties kur vien vēlies, Aiedra, un tavi ceļi ir brīvi.-
Aiedra jutās kā mazulīte, kas neko nesaprot. Viņa saprata domu, ko māte grib pateikt, viņa saprata noteikumus, bet nesaprata kāpēc un kāda tam visam ir jēga. Kāpēc kaut kas ir labāk, kāpēc cits atkal sliktāk, kāpēc viņa aizbrauks uz Miera arhipelāgu, bet tur nepaliks... Viņa uztvēra piedāvātās gudrības, bet nesaprata neko no to jēgas. Megdra to redzēja. Viņa nemēģināja kaut ko uzspiest, jo Aiedra, lai gan ļoti saprātīga, tomēr bija vēl bērns. Bārene... Viņa aicināja Aiedru iet pie Gata, jo viņai esot kaut kas runājams. Viņa pieņēma vilka izskatu, un devās pa celiņu uz mājas pusi, bet pagriezās atpakaļ un atkal kļuvusi par sievieti teica:

-Aiedriņ, es tev gribēju ko lūgt... Kamēr es vēl esmu pa pusei dzīva... Tu atceries... Bija tāda nakts, kad es sēdēju Ievas zaros, un tu atnāci pie manis, tonakt dziedāja Aiedras... Bija tāda spoža gaisma, augošs mēness, un aiz Irvas pļavā notika kaut kas daiļš...-

Aiedra mēģināja atcerēties. It kā likās, ka kaut kas bija, bet tad atkal, ka viņai tikai tā liekas. Viņa atcerējās to dienu, bet tur bija tikai vispārīgas sajūtas, kā skaistums, brīvība, netverama gaisma...

-Es tikai gribu, lai tu atceries, ko tur redzēji, un kādreiz man pastāsti, ko tu par to atceries. Tas arī viss.-

Aiedra solījās atcerēties. Megdra pasmaidīja, viņa jau redzēja mazas gaismiņas meitas gaismas augumā. Viņa atcerēsies.

Turpinājums sekos