Aioa nopirka puķes un pa mazam nieciņam katrai no draudzenēm un devās uz norunāto krogu. Pie durvīm viņa uzskrēja kādam vecam vīram, kurš pakrita. Viņa piecēla viņu kājās, notīrīja viņam drēbes, ļoti atvainojās par negadījumu, un viņš arī nedusmojās, tikai vērīgi skatījās Aioas sejā, it kā būtu to atpazinis. Viņa gan veco nepazina, tāpēc laipni atvadījās un devās iekšā pie draudzenēm. Viņa izdalīja viņām puķes, uzdāvināja katrai pa lētai rotaslietiņai un atvadījās. Vecākā no viņām, pie kuras Aioa dzīvoja līdz satika Hero mazliet iereibusi teica: -Tu varbūt brīnies, kāpēc par nelietēm uzskatītās ielenes tev palīdz. Es tev teikšu – tu esi zaudējusi bērnu. Mums šajā pasaulē ir tikai bērni. Vīri mūs nicina, darbs ir briesmīgs, mēs esam viena otrai un mūsu bērniem. Šeit nav lielu saimju kā laukos. Mums vienmēr trūkst atbalsta. Tāpēc mēs jūtam tev līdzi, ka tava meitiņa un pārējie bērniņi ir pazuduši plašajā jūrā. Bērns ir tas, kas spēj iepriecināt ielenes sirdi. Mēs esam nolādētas!!!

Viņa skaļi iekliedzās. Neviens nepievērsa uzmanību, tikai pārējās draudzenes skumji smaidīja un viņu acīs bija asaras. Sieviete jau klusāk turpināja: -Mēs esam nolādētas. Mēs dzīvojam uz saindētas salas. Šeit cilvēki piever acis, izliekas cienām mūs, bet sieviete Hio ir uz viszemākā pakāpiena. Mēs nesam mājās naudu, par to mūs pacieš. Šeit nav iespējams citādāk izdzīvot. Bet nedomā, ka īstenībā ir tā, ka mūsu arodu uztvertu kā cienījamu. Mājās vīri mums vienmēr to atgādina, vienīgi tad ne, ja atnesam vairāk naudas. Kad mums neveicas, mums visām atgādina, ka mēs nekam nederam un pat savam darbam nederam, bet bērnu dēļ mēs to paciešam. Šeit nekad nav skaidrs, kas ir bērna tēvs. Tu brīnies, īstā sieviete, kāpēc šeit tomēr ir tik daudz himnuriešu? Jo pārējie, kas ir jaukteņi ar baltajiem cilvēkiem, šie bērni aizbēg. Ja aizbēgtu himnuriete, visi tai acīs redzētu, no kurienes viņa ir. Ir bēgušas!-

Ielene iesmējās.

-Bet viņas atgriežas. Viņas nespēj... viņas nevar skatīties acīs brīvajiem tautiešiem. Viņi zina. Viņi vienmēr zina... Bet tu esi brīva! Tu tagad aizbrauksi kopā ar savu vīrieti! Tu esi tāda, kādas mēs nekad nebūsim. Bet tev nav sava bērna. Tāpēc mēs tevi žēlojam. Tava Melisa ir jūrā, un varbūt viņa pat ir mirusi. Tāpēc mēs gribējām tev palīdzēt. Un mēs lūgsim visaugstākos dievus, lai tavas acis kādreiz atkal viņu skatītu.

Viņas klusēja. Aioa klusiņām raudāja. Gan par Melisu, kas varbūt jau bija mirusi, bet varbūt bija lielās briesmās, un par šīm sievietēm, kam bija tas, kā nebija Aioai. Ja arī viņu dzīve bija nožēlojama, viņas prata atrast mierinājumu. Un viņas vienmēr bija labas mātes.

Neviens neko nepiebilda, bet varēja redzēt, ka ticis izteikts vārdos tas, par ko nerunā, bet ko visi zina. Aioa klusi atvadījās no draudzenēm un devās ārā. Viņa aizgāja līdz jūras malai, lai Hero neredzētu viņu raudam. Aioai pēkšņi bija kauns par laimīgo dzīvi, kādu viņa bija dzīvojusi Dzindā. Viņa jutās kā siltumnīcas stādiņš, kas nez kāpēc atkal izkļuvis no nelaimes. Viņai veicās! Bet kāpēc neveicās šīm skaistajām, godīgajām un mīlošajām sievietēm? Kāpēc neveicās visiem cilvēkiem? Kāpēc Miera jūru bija satricinājis karš? Kāpēc Melisai bija jāpaliek vienai jūras vidū? Kā viņa drīkst tagad būt tik laimīga? Šajā brīdī viņa būtu atdevusi savu laimi vienalga kam, jo juta to kā apkaunojumu. Aioa saprata, ka lieki tērē savas asaras. Tās nevienam labumu nenesīs, bet viņai bija ļoti skumji, vienkārši ļoti skumji par visu, kas pasaulē nesaskan ar laimi, ko viņa šobrīd piedzīvoja. Viņa pagriezās, lai ietu atpakaļ pilsētā, un ieraudzīja, ka viņu vēro kāds vīrietis. Viņa atpazina vīru, kam bija uzskrējusi kroga durvīs – viņa drēbes bija ļoti parastas, bet no kapuces ārā līda ļoti gara, taisna un balta matu šķipsna, kā arī rokās viņam bija ceļa spieķis ar dīvainu, žuburainu galu. Pirms tam skatoties večuka sejā viņš nebija licies pazīstams, lai gan tik vērīgi uzlūkoja Aiou, bet tagad viņa juta, ka ir gan viņu jau kādreiz redzējusi. Viņa devās klāt svešajam, jo piekrastē bija ļoti daudz cilvēku, un droši jautāja: -Vai jūs ko vēlaties no manis? Es jau atvainojos, ka jūs pagrūdu.-

Vīrs pasmaidīja, un Aioa tiešām saprata, ka šo smaidu ir jau redzējusi agrāk.

-Jūs mani neatceraties?- viņš jautāja. Aioa pakratīja galvu, bet viņš turpināja: -Es dzirdēju tavu sarunu ar draudzenēm, un man liekas, ka es varu tev palīdzēt.-

Aioa nesapratnē papurināja galvu.

-Man nav vajadzīga palīdzība, man viss ir kārtībā, un kāpēc... jūs vispār gribat man palīdzēt? Vai es jūs pazīstu?- viņa jautāja.

Vīrietis atmeta kapuci un paskatījās viņā dzirkstošu skatienu. Aioa neveikli iespurdzās, tad sāka smieties pilnā kaklā.

-Piedodiet, man izlikās tik dīvaini, ka jūs esat šeit...- viņa teica.

Naktsvijoļu priesteris mierīgi pamāja ar galvu.

-Tas var likties dīvaini,- viņš noteica. -Bet es šeit esmu tieši tevis dēļ.

Aioa pamāja. Ko vēl citu darīt? Viņi apsēdās uz kāda mola un prieteris sāka stāstīt: -Dzinda vairs nav tāda, kā bijusi.- Aioa pamāja.

- Jā, tu protams zini,- viņš piebilda un turpināja: -Tev droši vien stāstīja, kā viss notiks. Un varbūt tu brīnies, kāpēc to nestāstīja visiem.-

Aioa pakratīja galvu.

-Stāstīja Aiedrai, bet viņa savukārt mums pārējiem. Bet es nebrīnos. Viņa vienmēr teica, ka visam ir jāiet savu gaitu un mēs varam mainīt tikai to, kas mēs esam, un ko darām. Dažkārt tas maina pasauli, dažkārt tas nemaina neko.-

Priesteris atkal pamāja.

-Tas ir pareizi. Bet tad jau tu zini, ka ne visi to pieņems. Daļa priesteru ir atzinuši savu spēju... nē, savas jēgas zudumu. Spējas mums ir kā vienmēr. Bet mums vairs nav atjautas. Tev stāstīja, kā tas notiek. Mēs vairs nezinām, kā būtu vispareizāk. Mums nākas to domāt. Domāšana... phe!- viņš pavīpsnāja.

-Vai tad tā ir iespējams pieņemt kādu no sirds nākušu lēmumu? Bet visi jau man nepiekrīt. Viņi netic, ka priesteru laiki ir pagājuši. Mēs esam tikai cilvēki un katram no mums ir savs raksturs. Es spēju atzīt savas kļūdas un pieņemt savu nevarību. Bet tagad, kad visi vairs nespēj sajust, kā ir vislabāk, viņi ir sākuši kļūt iedomīgi. Viņi saka, ka viņiem vēl arvien ir viņu spējas. Ka pazeme vēl nav teikusi neko. Ka viņiem ir jāturpina savs darbs. Viņi nesaprot... viņi negrib saprast, ka pazeme vairs neteiks neko! Mums vairs nebūs draugu atbalsta, mums vairs netiks sūtīti skolotāji. Tas viss ir pagātnē! Mums ir palikusi tikai Megdra...-

Aioa satvēra vecā priestera roku.

-Jā, viņš turpināja,- silti pasmaidījis. -Viņa bija apmaldījusies, dziļi apmaldījusies, pazaudējusi savu vārdu, bet viņa nav mainījusies. Viņa ir tas, kas viņa ir, un viņa ir ar Dzindas tautu. Bet...-

Viņa smaids kļuva skumjš...

-Ne visi vairs viņu dzird. Viņa ir tajās vietās, kur mēs visi vairs netiekam. Tikai daži. Tie, kas kaut vienu reizi ar viņu runājuši, kaut mazliet sapratuši. Bet tādu nav daudz. Pārējie... viņi vairs nezina, ko darīt. Viņi nedzird... Tās ir beigas un tur neko nevar darīt.-

Viņš brīdi apklusa. Tad saberzēja rokas kā sevi uzmundrinādams un turpināja: -Bet visiem tās nav beigas! Ir kaut kas... un tas ir arī priekš tevis! Man to grūti izteikt vārdos, pareizie vārdi tik viegli man vairs nedodas rokā, bet tā ir tāda nojausma, ka būs vieta, kur būs skaisti un labi, gan man, gan tev, gan daudziem, daudziem citiem cilvēkiem. Tev tikai man jātic!-

Aioa pamāja. Ja to visu vadīja viņas saimniece, tad tas būs pareizi. Viņa jautājoši skatījās uz priesteri, bet viņš minstinājās. Pārmaiņa bija acīmredzama, it kā senāk caur viņu būtu runājis kāds spēks, kas varenāks par viņu pašu. Tas bija daudz ko viņam iemācījis, padarījis viedāku, spēcīgāku, bet tad pametis. Priesteris likās kā taustoties pa tumsu. Bet bija jau arī kāda zvaigzne debesīs, kas vienmēr būs blakus. Aioa to zināja pavisam skaidri. Viņa iedrošinot noglāstīja priestera plecu, un viņš turpināja stāstīt: -Man ir ielūgums uz Miera arhipelāgu. Tu zini, ka tur drīkst doties tikai ar ielūgumu, jo tur ir maz vietas, bet daudz gribētāju. Bet pēdējā laikā ir ļoti daudz cilvēku, kam kaut kādā ceļā izdevies iegūt šādu ielūgumu. Es gribu ņemt tevi līdzi. Megdra tā gribētu.-

Aioa samulsa. Miera arhipelāgam jau sen vajadzēja būt kritušam katamaltāniešu rokās. Tas bija viņu nīstākais arhipelāgs, kauna traips, ko viņi noteikti būtu gribējuši sagraut pirmo. Vai tikai ielūgumiem nebija kāds sakars ar to? Varbūt tās bija lamatas? Bet, ja Naktsvijoļu prieteris tā gribēja...

-Es saprotu tavas šaubas, bet es zinu, ko zinu. Es daudz esmu aizmirsis, bet to es zinu pilnīgi droši. Tā vieta ir ne tikai bagāta ar zeltu. Tā ir Miera vieta. Tie ir katamaltāniešu ļaudis, kas vēlējās mieru, nevis karu. Viņi jau no paša sākuma ir atteikušies no tautiešu parašas, no viņu kara goda. Tā ir nezūdoša burvestība. Un visi labo ļaužu ceļi tagad ved uz to. Arī tavi un mani.-

Viņa skaidrās acis raudzījās Aioā un viņa jau zināja, ka brauks līdzi.

Man ir vīrs... līgavainis,- viņa teica.

-Tad ņemsim līdzi arī viņu,- priesteris noteica un ar to jautājums bija izlemts.

Sāka līt lietus. Debesis bija pavisam pelēkas un vienmuļas, bet viņi gaidu pilnām sirdīm devās pilsētā nokārtot visu, kas vajadzīgs ceļam.

Hero nebija grūti pierunāt. Viņš jau bija dzirdējis tik daudz par noslēpumaino Megdru, pēdējā laikā bija notikušas tik daudzas brīnumu lietas, ka viņš ātri savāca visas mantas un devās pie laivas. Ceļš gan būs stipri tālāks, kā no Margrietiņu salas līdz Hio, bet viņš domāja, ka laiva ir gana laba. Aioa gan viņu pierunāja iemainīt to pret citu, mazliet piemaksājot klāt. Nu viņiem bija maza, bet jauka laiviņa, kurā varēja droši doties jūrā. Veļ arvien lija lietus un debesis likās tik pelēkas, it kā raudātu, bet Aioas sirds pildījās gaidām un cerībām. Viņi izbrauca vakarā, jo tāpat vajadzēs pavadīt jūrā vairākas dienas. Aioa nemierīgi sagrozījās un priesteris jautāja: -Vai tevi kaut kas uztrauc?-

Viņa padomāja un teica: -Kaut kas ir nepareizi... parasti ir citādi.-

Viņš pamāja ar galvu.

-Parasti viss ir tā, ka var saprast - simboliski un skaidri. Tu redzi pelēkas debesis, un nesaproti, kāpēc tev ir priecīgi. Dzindā tā nebija, tur viss bija kopā, nevis šķirti. Bet skatīsimies, kā būs piebraucot pie arhipelāga. Man šķiet, ka ausīs saule, un tā būs vienā zeltā un skaistās nojautās.-

Uzlēca saulīte debesīs.

Aioa pamodās no silta pieskāriena. Viņas vaigu glāstīja maiga, smalka roka. Viņa bija sapnī redzējusi Melisu, un vēl miega varā būdama pasmaidīja un atvēra acis, bet neviena nebija. Viņa jutās ļoti vīlusies un pāris skumju asaras noritēja pār vaigu, bet, kad sieviete piecēlās sēdus, viņai sajūsmā aizrāvās elpa - debesis bija zeltainu ziedu pilnas. Tajās peldēja zelta laivas, lidoja balti zeltaini putni, saulīte maigi iesarkanos mākonīšos izskatījās kā tikko no gultas piecēlusies meitenīte. Gandrīz vai varēja noticēt senajām dziesmām, ka saulīte guļ jūras vidū un katru rītu mostas, lai dotos pretim tumsai. Lai... nē, nevis lai uzvarētu. Lai nomainītu. Saule bija maigi pāršķīrusi tumsas segu, nosētu zvaigznēm, lai parādītos kā maiga, rožaina gaisma, tad kā starojošs brīnums. Aioa juta asaras līstam pār vaigiem, bet viņa neraudāja. Viņa iegavilējās un izstiepa rokas pret silto un brīnišķīgi daiļo māmiņu. Vai tad Aioa tagad nebija bārenīte? Viņas vecāki nebija miruši viņai esot mazai, tāpēc priesteri nebija viņu atdevuši saulei, bet vai tad tagad Aioa nebija zaudējusi māmiņu? Viņa bija izdzīta no mātes klēpja, pamesta viena, bet tomēr glābta. Viņa pagriezās pret Ziemeļiem un tur jau bija viņas jaunās mājas. Maza, stāva sala, sīkāku salu ielenkumā, un aiz tās... Tur bija tumša siena. Aioa nebija domājusi, ka Tumsas kalni šeit ir tik tuvu. Viņa juta to salto ēnu. Vai tagad vienmēr būs jādzīvo šajā ēnā? Bet Miera arhipelāgs gulēja jūrā kā ziedošs dārzs. Tumsas pievārtē elpoja dzīvs brīnums. Salā bija sastādīti koki, kas ziedēja pat vēlā vasarā rožaini sārtiem ziediem. Tie atgādināja ābeles, bet ziedēja daudz ilgāk. Sala bija kā apsegta dzīvu, elpojošu sārtu segu. Aioa juta, ka viņas plecam uzgulst roka. Viņa to noglāstīja un Naktsvijoļu priesteris iedziedājās skanīgā, košā, sirmam vīram neierasti spēcīgā balsī. Viņš dziedāja senu dziesmu par Dievābeļu dārzu, kur nonāk visi skaidrie cilvēki.

Dziesma mana pavadone,

Dziesma mans spēks, mana griba.

Tur, caur Rītausmas vārtiem

Nes, mani, dzidrā dziesma!

Skaidra mana valoda,

Skaidras manis acis,

Ieraudzīt Dieva dārza brīnumu,

Piedziedāt skaidrāko plašumu!

Dziesma mans kumeliņš,

Ar ko jāt Dievābeļu dārziņā.

Vēl šai pasaulē ieraudzīt,

Vēl šai saulē ieiet brīnumā!

Skaidra mana valoda,

Skaidras manis acis,

Ieraudzīt Dieva dārza brīnumu,

Piedziedāt skaidrāko plašumu!

Aioa dziedāja līdzi. Hero bija nostājies viņiem blakus un klausījās, vērdamies uz ziedošo salu.

-Jums ir skaistas dziesmas,- viņš teica. -Liekas, ka jums ir dziesmas visiem gadījumiem. Grieta arī vienmēr dziedāja, viņai bija dziesmas satiekoties, un dziesmas atvadoties, dziesmas lai ķircinātu un lai mierinātu. Dzindieši laikam tiešām pat mirst dziedādami.-

Aioa satvēra viņa roku.

-Šī nebija mirstamā dziesma,- viņa teica. -To parasti dzied, kad no tāliem ceļiem atgriežas mājās. Dievābeļu dārzs ir tur, kur ir mājas. Arī atgriežoties Debesu mājās, bet ne tikai – paskaties! Vai šī sala neizskatās kā mājas?-

Hero pamāja.

Viņi klusējot piebrauca salas ostā.  Viņus sagaidīja ostas sargs, pārbaudīja zīmi, ko uzrādīja priesteris. Viņš sirsnīgi smaidīja un apsveica jaunos salas iemītniekus.

-Mēs visi te esam kā brāļi un māsas,- viņš teica. -Jūs pagaidām dzīvosiet pie kāda zemnieka, bet pēc tam noteikti dabūsiet savas mājas. Pie mums daudz brauc pēdējā laikā...-

Aioa gribēja zināt, vai tad visiem te pietiks vietas, jo iepriekš taču iebraucēju skaitu stingri kontrolēja.

Sargs iesmējās.

-Te viss ir savādāk tagad, kopš kara,- viņš teica. -Mums ir daudz vairāk vietas. Jūs to redzēsiet, bet es jums iesaku darīt visu, tikai ne mēģināt saprast. Vislabāk – brīnieties. Vispirms es jums to parādīšu. Pēc tam uzdodiet jautājumus kaut vai savam priesterim, jo mēs nezinām vairāk par viņu.-

Visi neizpratnē saskatījās un sekoja sargam, kas viņus veda tālāk salā. Viņi ilgi kāpa pa kāpnēm, līdz nonāca salas vidū, pašā smailē, tad uzkāpa skatu tornī. Aioai jau atkal aizrāvās elpa. Viņa skatījās un ostu – tā bija tāda pati, bet tālāk – neaptverami plašumi ar pļavām, mežiem, ezeriem... Jūra otrā pusē nemaz nebija saskatāma. Saule mirdzēja rudi sārta, atspoguļojās jūrā un salas vidienes ezeros. Viņa pārsteigta paskatījās uz sargu, bet viņš tikai noplātīja rokas un teica: -Mēs esam saņēmuši dāvanu. Un mēs to pieņemam ar pateicību. Mēs zinām tikai vienu – ja šurp brauc kāds ar netīriem nolūkiem, viņš salu atrod tādu, kā tā bija, bet bez viena cilvēka. Viss pamests, ņem zeltu un pērles vai pilnām rokām. Bet laimi tas viņiem nenesīs.-

Viņš skatījās uz neapgūtajām zemēm ar mīlestības pilnu skatienu.

-Ir kāds, kas par mums rūpējas. Mēs nezinām kas, bet mēs to mīlam.-

Aioai likās, ka viņa zina gan, un viņa mīlēja no visa spēka.

Rita.

Aioa sēdēja skaistā istabiņā kopā ar Hero un stāstīja viņam to, ko domāja par Miera arhipelāga likteni. Pārāk daudz viņa nezināja, bet naktī viņa bija līgojusi un mazliet piekļuvusi Megdrai. Hero tas viss bija jauns un viņš platām acīm skatījās Aioas sejā. Viņam tā likās kā burve, bet viņš nebaidījās, tieši otrādi, viņš arī gribēja iemācīties visas šīs gudrības. Kopš viņš bija saticis Aiou, viņa dzīve bija iesoļojusi brīnumu valstībā. Viņš pats savām acīm redzēja salas pārvērtību, kad katram bija skaidrs, ka Miera arhipelāga galvenā sala ir tikai liela klints, bet pārējās – klinšu atlūzas, uz kā pietika vietas labi ja vienai mājai un mazam dārziņam. Un Hero patika šie brīnumi. Viņš maigi skatījās līgavas acīs un gandrīz vai nespēja noticēt, ka tā visa ir īstenība. Pie durvīm klauvēja un ienāca Naktsvijoļu priesteris, kas aicināja viņus iznākt ārā, kur notiekot interesantas lietas. Viņi sekoja vecajam vīram, te pēkšņi Aioa iekliedzās. Viņa nesapratnē skatījās uz krāšņo, izrakstīto tērpu, kas bija viņai mugurā, tad uz Hero, kas bija ieģērbts smalkos svārkos.

-Brīnīties jūs mākat, bet saprast – nevarat!- smējās priesteris. -Es taču vēl joprojām esmu tas, kas es esmu!-

Viņš piemiedza abiem ar aci un veda tālāk. Aioa smaidīdama saņēma līgavaiņa roku, bija pilnīgi skaidrs, kas notiek, bet viņš neizpratnē mulsi skatījās un burzīja jaunā apģērba gabala vīli.

Viņi nonāca plašā pļaviņā, kuras malā atradās skaista, balta skulptūra, kas attēloja sievieti, kas tur rokās ziedu. Maza daļiņa laukuma bija akmens bruģi klāta, bet tālāk sākās skaista, zaļa pļava. Tieši virs skulptūras auga viens no rožainajiem kokiem pilnos ziedos. Pļaviņā bija sapulcējušies milzums cilvēku. Viņi visi izskatījās priecīgi, visiem rokās bija ziedi. Aioa iesmējās, tik laimīga viņa jutās. Hero knosījās un šķiet nesaprata ne nieka, tāpēc Aioa viņu paķircināja: -Vai drīkstu tevi lūgt uz kāzām, līgavaini?-

Viņš iepleta acis, tad pasmaidīja. Aioa viņu pieveda pie paaugstinājuma, kur atradās tāds kā upurakmens. Aiz tā jau bija nostājies Naktsvijoļu priesteris un kāda ļoti veca, bet stalta sieviete. Viņa gaiši smaidīja un uzrunāja jauno pāri: -Jūs netikāt aicināti uz šejieni, bet jūs paņēma līdzi kā draugus, tomēr jūs zināt, ka neesat šeit nejauši. Miera arhipelāga ļaudis vēlas jums dāvināt kāzu godus jūsu pirmajā veselajā dienā uz mūsu salas. Mums šajā vietā ir noticis liels brīnums. Mēs pamodāmies pirms divām nedēļām un ieraudzījām, ka sala ir mainījusies. Nekas nav zudis, bet tik daudz nācis klāt. Mīlestība ir rada mieram! Mēs vēlamies svētīt savu nākotni, savu nākamo dzīvi, savas iespējas ar kāzām kā miera un mīlestības simbolu. Jūs ieradāties šeit kā saderinātie, vai piekrītat kļūt par laulātajiem?-

Naktsvijoļu priesteris vēl ātri piebilda: -Jūs pie tam gaida īpaši skaista kāzu dāvana.-

Aioa saskatījās ar Hero un viņš pamāja, plati smaidīdams. Viņu radinieku gan šeit nebija, bet vai tad viņi te vispār var iekļūt? Aioai citu radu kā Melisa nebija, Hero vecāki varbūt bija iesaistīti uzbrukumā, viņš pat domāja, kā tā varētu būt, tagad viņu ģimene būs šīs salas draudzīgie cilvēki. Viņi piegāja pie paaugstinājuma, kur stāvēja skaistā skulptūra.

Vecā sieviete pamāja uz to un stāstīja: -Tā ir Rita, sieviete, kas radīja šo salu. Tā bija viņa, kas iedvesa drosmi visiem Miera ļaudīm. Viņa palīdzēja ar padomu visos darbos, kas šeit tika uzsākti, veda sarunas ar Katamaltānas karali, pēc tam ar Zundaras sūtni. Viņa mūs visus ir iedvesmojusi. Senāk šis bija vienīgais laukums mūsu salā, tik liels kā šis bruģa klājums. Pļava parādījās pēc Dāvanas. Mēs negribējām viņu pielūgt kā dievību, bet mums nebija citur, kur uzstādīt skulptūru, tā ka visas kāzas notiek pie viņas. Aioa skatījās statujas sejā – tā bija jauna sieviete, mierīgu, rāmu seju, likās, ka viņai noteikti bijuši gaiši mati. Cik gan drosmes noteikti viņai vajadzēja, kādu gara spēku! Viņa noteikti bijusi stipra kā klints, lai izdarītu visu, kas šeit bijis darāms. Padarītu kailu klinti par dārzu. Viņa juta bijību sievietes priekšā.

Laulību ceremonija bija īsa, bet sirsnīga. Tika piesaukti visi Skaidrie spēki, mīti gredzeni, ziedots jūrai kā viņu nākamās dzīves simbolam. Visi Miera ļaudis priecājās par šiem svešiniekiem kā par saviem bērniem. Nebija nekā lieka, nekādu milzīgu mielastu, ne garas runāšanas, bet silti un mīļi.

Kad ceremonija bija galā, Naktsvijoļu prieteris uzrunāja jauno sievu: -Šī sala gribētu dāvināt tev kaut ko skaistu. Un tā ir dāvinājusi visu sevi, bet liktenis tev dāvina vēl vienu dāvanu, kādu satikšanos.-

Aioa nesapratnē lūkojās virzienā, kur rādīja priesteris un pēkšņi ieraudzīja Melisu, ko pie rokas veda jauns puisis. Viņa bija ģērbta skaistā kleitiņā, izskatījās spirgta un vesela. Aioa metās pie bērna un ieslēdza to savās rokās. Meitene pieglaudās viņai klāt un viņas kādu brīdi klusēja. Cilvēki devās prom, atstājot viņas vienas zem ziedošajiem kokiem. Hero pagājās gabaliņu tālāk un raudzījās meitenītē, kas gan tikai sešus gadus jaunāka, tomēr kļūs par viņa meitu. Meitene likās ļoti jauka, glīts bērns, un arī Aioa bija stāstījusi tikai labāko, lai gan, protams, mātes vienmēr runā tikai to labāko par pazudušiem bērniem. Viņš priecājās par to, ka Melisa atradusies, bet tomēr baidījās. Kā tas būs – pēkšņi kļūt par tēva aizvietotāju?

Aioa gan nebaiļojās. Viņa lēja prieka asaras un pateicās visiem Skaidrajiem spēkiem, Jūras Mātei, Vēja Mātei, visiem, kas bija palīdzējuši viņai atgūt bērnu. Beidzot viņu sāka nomākt jautājumi un viņa beidza skūpstīt meitas seju, un iejautājās mazliet aprauti: -Un ... pārējie?- Melisas sejiņa satumsa. Viņa tikai pēc brīža saņēmās atbildēt: -Aidris un Viodro ir šeit, pilsētā, viņiem nekas nekaiš... Bet... Tamaīda un Aiedras vairs nav.-

Aioa piekļāva meitu pie krūtīm un raudāja. Nabaga bērni..  Vieni palikuši jūrā... Un tur arī paliks uz mūžīgiem laikiem...

-Kā... kā tas notika?- viņa jautāja, lai gan zināja, ka jebkura atbilde būs sāpīga.

-Tamaīdam uznāca viena no tām lēkmēm, ka viņš trakoja. Viņš metās jūrā, Aiedra mēģināja viņu noturēt, bija vētra, mēs bijām pazaudējuši virzienu, un viņi iekrita jūrā. Mēs mēģinājām viņus atrast, bet laiva brauca ļoti ātri, bija milzīgi viļņi, mēs viņus pat vairs neieraudzījām. Tad mēs nolēmām nebraukt uz Hio, jo likās, ka jau būsim pabraukuši tai garām, mēģinājām sasniegt Sirpi, bet ceļā mēs sastapām kādu laivu, kas devās no Margrietiņu salas un arī bija apmaldījušies vētrā. Viņi brauca uz šejieni un dzirdējuši mūsu stāstu, uzskatīja, ka mums noteikti atradīsies vieta pie viņiem. Mēs sekojām viņu laivai un mūs šeit laipni sagaidīja. Man ir tavas mantas, mammīt, visas mūsu mantas, mums būs viss, ko vajag. Un arī Aiedrai un Tamaīdam ir viss, ko vajag. Viņi tagad ir pie mammas un kam ir tāda mamma, tiem otrpus Rītausmas vārtiem nekas nevar kaitēt!-

Viņas vēl brīdi runājās, tad Aioa pasauca Hero un iepazīstināja ar Melisu. Viņš likās ļoti samulsis par tik lielu meitu, bet Melisa viņu uzreiz apskāva un teica, ka ja viņš ir labs mammai, tad būs labs arī viņai, un ka tas ir tieši jauki, ka būs tik jauns tētis, viņi varēs labāk kopā spēlēties, bet ka viņa nekad neaizmirsīs īsto tēti. Hero teica, ka to viņš nemaz negribot un smaidīja pa visu seju. Viss bija tik skaisti, ja vien nebūtu tik skumji, ka ne visi ir tik laimīgi tikuši galā.

Aioa vēlreiz uzlūkoja stalto, balto tēlu, kas mazu ziediņu rokās stāvēja zem liesmojošā koka.

-Pieņem mūs, Rita, drosmīgā sieviete,- viņa klusi teica. –Mūsu mājas tagad ir tavā valstībā.-

Vējš un ūdens.

Ritai ļoti, ļoti sala. Viņa bija izmirkusi un jutās nelaimīga. Laiva šūpojās ļoti spēcīgi un viņai bija slikti. Viņa nezināja, kā lai attaisno to, ko viņa bija izdarījusi. Visi šie cilvēki brauca uz neapgūtu vietu tikai viņas dēļ, patiesībā, viņas melu dēļ. Viņa stāstīja, ka redz sapnī spārnotu eņģeli, kas viņai stāsta, kā jādara. Viņa patiešām bija redzējusi eņģeli, bet viņš tikai smaidīja un pieskārās viņai pie pleca un tad pie pieres. Kopš tā laika Ritu bija pārņēmusi misijas sajūta, bet viņa nezināja, ko lai īsti dara, tāpēc tā nu bija sanācis, ka viņa visu izdarīja nejauši. No sākuma viņa pārteicās, ka eņģelis licis braukt uz salu pie Dzindas. Īstenībā viņa bija gribējusi teikt, ka pie Dziandiaras – Himnuras galvaspilsētas. Tur bija kāda maza sala, kas mēdza par samaksu pieņemt dažādus bēgļus. Viņa bija gribējusi tikai ieteikt parasto bēgšanas variantu, bet nez kāpēc pateikusi nepareizi, viņa pēkšņi atcerējās, ka tur ir tāda Augstā nāve, maza sala. Lai neizklausītos pavisam muļķīga, viņa teica, ka varbūt viņi var apmesties tur. Pie tam piebilda, ka to viņai sapnī teicis eņģelis. Izraidītie, kas bija padzīti no Katamaltānas par nevēlēšanos karot, sacēla lielu brēku, tas esot kaut kas nedzirdēts! Bet Rita pēkšņi iesila, viņa teica, ka aizliegums esot tikai piestāt jebkurā apdzīvotā vietā, tā neesot apdzīvota vieta, tāpēc viņiem esot pilnīgas tiesības tur apmesties. Ja kāds vēloties doties prom no dzimtās Miglas jūras, lai tā darot, bet esot iespēja apiet likumu. Viņa pati nesaprata, kāpēc to saka, bet laikam jau vienkārši aiz iecirtības viņa nevēlējās atzīt savu kļūdu. Sarunā iesaistījās viņas brālis Briedis. Viņš mierīgi noraidīja visus iebildumus, atspēkoja visus argumentus. Briedis mācēja atbildēt uz visiem jautājumiem, un beigās iznāca, ka Ritai tomēr ir taisnība – tur ir iespējams dzīvot. Brālis bija visu tik labi izskaidrojis – kā var audzēt labību, kur ņemt materiālu māju būvei, kā pelnīt iztiku. Likās, ka viņš jau sen būtu plānojis bēgšanu un kolonizāciju, bet Rita zināja, ka viņš vienkārši ir neparasti gudrs cilvēks. Rīt viņiem visiem bija jāsēžas laivās un jāatstāj Katamaltāna uz visiem laikiem. Rita par to pārāk neskuma, viņa jau bija idejas pārņemta, it kā eņģelis tiešām būtu viņai kaut ko norādījis. Pēc brāļa teiktā viņa pati sāka ticēt, ka tā ir laba doma un visiem spēkiem metās pierādīt savu patiesību. Viņi norunāja visu vakaru, līdz beigās Rita teica kvēlu runu par eņģeli, par laimi, ko viņš tiem apsolījis, par bagāto un brīvo dzīvi, kas viņus tur sagaidīs, un cilvēki viņai noticēja. Viņi izbrauca nākamajā rītā, piekrāvuši laivas ar visu iedzīvi, pat vistām un pīlēm, par ko viņus apsmēja, vai tad viņi taisoties jūras vidū ēst kā karaļi? Viņi neklausījās, bet droši devās jūrā. Ar viņiem taču bija eņģeļa vēstnese un viņa aizsardzība! Nu viņi bija ceļā uz nepieejamu, kailu klinti, ko tikai pašā vidū klāja mežs. Rita jau vairs pati neticēja, ka viss beigsies labi. Viņa pārrunāja visu ar brāli, atzinās viņam melos, bet viņš tikai smaidīja. Tāds viņš bija – mierīgs, apdomīgs, un ļoti mīļš. Ritai nebija neviena cita, viņa gan būtu varējusi iet kaut kur par kalponi, bet viņa nespēja šķirties no brāļa, ko nomāca parādi un kurš atsacījās iet kara mācībā. Viņa devās tam līdzi. Brālis teica, ka viņam tikai nebija ienākusi prātā ideja, bet ka tā nemaz neesot slikta un visi argumenti, ko viņš minējis, bijuši patiesi. Lai Rita uzticoties viņam un gan viss iznākšot pareizi. Lai viņa saka, ka eņģelis vairāk nenāk sapņos, ka tas ir licis viņiem pašiem domāt, tikai pateicis, kur jābrauc. Rita piekrita, ka tā būs vislabāk, tad nebūs jāmelo tālāk.

Šobrīd viņi jau tuvojās nožēlojamajam arhipelādziņam. Izbraukuši cauri Krēslas vārtiem - mazliet biedējošajam šaurumam, kas šķīra Dzindu un Tumsas kalnus, viņi jau ieraudzīja bīstamās klintis. Virs salas, tieši dienvidrietumu pusē cēlās melni mākoņi. Debesis bija brīnišķā krāsā, tajās it kā plauka mēļi ziedi, starp kuriem stiepās sārtas svēdras. Cilvēki laivās apsprieda šo skaistumu, kurš tiem tomēr likās draudīgs un baiss. Viņi nedroši minēja, ka laikam būšot negaiss, un saule rietēdama rada šo krāsu spēli. Rita piecēlās un aizgāja laivas priekšgalā vērot. Viņai vienmēr bija patikusi mēļa krāsa, bet katamaltānieši to nekad neizmantoja ne savos apģērbos, ne sadzīves priekšmetiem, patiesībā Rita nezināja nevienu tautu, kas to izmantotu. Tā bija it kā izslēgta no cilvēku pasaules. Katamaltānieši izmantoja tās pašas krāsas, ko dzindieši – baltu, sarkanu, zaļu, tumši zilu, dzeltenu, bet viņi bija iemīļojuši arī gaiši zilo. Himnurieši vairāk izmantoja rudo un sārto, bet mēļa netika izmantota pat Sirpja arhipelāgā, kur visas krāsas lietoja juku jukām. Rita aizdomājās, kāpēc viņai bija jāpriecājas tikai par ziediem un debesīm? Ja nu šī skaistā krāsa bija kā zīme? Viņa nokratīja šīs domas kā uzlijušu ūdeni - tās visas taču bija iedomas! Viņai tikai tik ļoti patika lūkoties šajā skaistumā... Te pēkšņi aizsapņojušos Ritu mazliet pagrūda kāda sieviete un viņa dzirdēja satrauktas balsis. Viņa palūkojās uz debesīm vēlreiz un ieraudzīja sudrabaini baltu staru, kas izlauzās no tumšajām debesīm, sadaloties mēļi sārtās svēdrās. Brīnišķīgā parādība tā aizrāva Ritu, ka viņai sāka likties, ka eņģelis bijis mēļās drēbēs un ka būtu tik ļoti skaisti, ja viņa to tur ieraudzītu – šajā brīnišķīgajā gaismas izrādē. Viņš izplestu spārnus un runātu ar viņu... Rita aizrautībā izstiepa rokas pret sirdi saviļņojošo debesu brīnumu un iešņukstējās neizprotamās ilgās. Viņai likās, ka jūra pārklājas sudraba vižņiem, bet patiesībā tās bija tikai asaras, kas aizmigloja viņas acis. Viņa nespēja novaldīties un iesaucās: -Cik debešķīgs skaistums!-

Viņa nokaunējusies paskatījās apkārt, un ieraudzīja, ka cilvēki godbijīgi sastājušies attālāk ielokā un pat no citām laivām viņā raugās daudzas acis, kā gaidot svētību. Viņa skatījās uz cilvēkiem, un redzēja lielāko tiesu nabadzīgus cilvēkus, kas bija izdzīti no mājām, jo negribēja iet karā. Viņi gribēja mieru, tikai mieru, neko vairāk. Viņai bija tik ļoti žēl, ka šiem vienkāršajiem cilvēkiem tika atņemts tas pats mazumiņš no viņu pieticīgajām vēlmēm. Viņi tikai gribēja mierīgi dzīvot, strādāt savu darbu, viņiem nebija ne prātā naids pret karali vai tā cilvēkiem, viņi tikai negribēja nogalināt. Šiem vīriem bija līdzi viņu sievas un bērni, dažiem arī sirmi vecāki, kas bija kā veci koki izrauti ar saknēm, kuru acīs bija tikai izmisums un bezcerība. Viņi necerēja iesakņoties, viņi tikai gribēja redzēt savus bērnus atrodam sev vietiņu, kur piemesties. Ritai pēkšņi bija tik ļoti, ļoti žēl, ka viņa nespēja liegt tiem to, ko viņi gaidīja. Viņa pagriezās pret saviem nelaimes biedriem un pati sev necerēti skaņi un droši teica: -Jūs visi redzējāt debesu brīnumu – baltu staru no rietošas saules debesīm. Bet es redzēju vēl daudz vairāk! Es redzēju sudraba eņģeli izplešam spārnus pār mums visiem, un viņš man teica, ka šī vieta ir svētīta, ka tā nesīs mums laimi, ja vien mēs būsim pacietīgi. Tāpat kā cauri melniem mākoņiem atspīdēja šī brīnumu gaisma, arī mums pēc pacietīga darba tiks dāvāts brīnums.-

Vārdi plūda it kā viņai cauri un Rita juta, ka pasaule ir daudzkārt skaistāka un plašāka, kā viņi redz. Debesīs patiešām bija eņģelis, to tikai vajadzēja saprast un sajust. Viņa pacēla rokas pret debesīm un turpināja:

-Kad eņģelis pirmo reizi atnāca pie manis sapnī, tas bija tērpies mēļā tērpā, kādā ir daudzas pļavas puķes. Viņam rokās bija parastais pļavas zvaniņš. Tagad mēs visi redzam mēļos ziedus debesīs. Mēs redzam balto gaismu, kāda vēl nav redzēta nekur. Tās lai ir krāsas, kādās mēs krāsosim savas drēbes un savas mājas. Mēs atradīsim augu, kas dos mums šo krāsu, un mēs sauksim sevi par Miera ļaudīm, un šis būs Miera arhipelāgs, jo mēs esam tie, kas par spīti grūtībām atteicāmies nogalināt.-

Rita teica vienīgi to, kas viņai likās vispareizāk, viņa pastāstīja savas domas, kā būtu jādara, bet cilvēki nolieca galvas viņas priekšā, tik spēcīgi un iedvesmojoši viņa bija runājusi. Ritai pēkšņi kļuva slikti, viņa sabruka zemē. Likās, ka viņa būtu atdevusi visu spēku iedvesmojot cilvēkus, kuri bija kļuvuši viņai mīļi. Daudzas rokas sniedzās viņai pretim un uzcēla uz sola. Viņa jutās kā iztukšota un pazuda melnā miglā.

Trauslā ziedēšana.

Sākums bija ļoti grūts. Cilvēki apmulsa, kad ieraudzīja, cik maza un klinšaina patiesībā ir Augstā nāve. Pamats visur bija slīps, un viņi jau brīžos, kad spēja jokot, teica, ka jācērt būs viena kāja īsāka, lai būtu vieglāk iet. No sākuma izcēlās milzīgs apjukums, visi kurnēja, ka tas taču neesot iespējams – pārtaisīt šo klinti par apdzīvojamu vietu, bet Briedis viņiem lūdza tikai vienu dienu šeit palikt, viņš sniegšot atbildi kā var to izdarīt. Viņš nemaz nepieļāva iespēju, ka tas būtu neiespējami. Rita teica, ka esot taču jādod viņam iespēja, ka eņģelis izpaužoties caur viņiem abiem, ka viņš iedvesmošot visus, kas centīsies sekot norādījumiem, kas ticēšot eņģelim. Viņi varēšot kļūt par tā spēka nesējiem. Domas dalījās, bet viņi nolēma tomēr palikt šeit vienu dienu, lai no rīta Briedis dotu viņiem atbildi – kā šeit var dzīvot. Pagaidām viņi klejoja pa salu, meklēja šeit ko ēdamu, un sēdēja jūrmalā, vērdamies uz ziemeļaustrumiem, uz Katamaltānas pusi. Uz rietumiem viņi centās neskatīties. Tur pletās mēļa ēna - Tumsas kalni. Pašā vakarā notika kāds gadījums, kas visiem deva jaunus spēkus un jaunu ticību – kāda sieviete atskrēja no salas vidienes ar bērnu uz rokām, un visa bērna mute bija spilgti mēļā krāsā. Rokās viņa turēja sažņaugtu sakni, ko bērns bija izracis un sācis košļāt. Visi skatījās mazajā puisēnā kā brīnumā, tas vēl nebija redzēts, ka kāda sakne dotu tik spilgtu krāsu bez kādas apstrādes. Viņi skatījās uz Ritu un gaidīja kādu padomu, bet viņa tikai teica, ka tas jau bijis gaidāms un ja viņiem vieglāk liekas dzīvot šaubās, lai viņi to dara, bet viņai jau sen viss esot skaidrs. Pēc tam viņa aizgāja prom mežā, atstādama cilvēkus pa pusei pārsteigtus, pa pusei nokaunējušos.

Mežā Rita izvēma visu dienas devu, ko bija no rīta apēdusi. Viņa gulēja zemē trīcēdama pati no savas pārdrošības un neskaidras nojautas, ka varbūt tā tomēr nav tikai pārdrošība. Bērns taču atrada tādu dīvainu sakni! Stars patiešām bija debesīs, lai gan eņģeļa tur nebija! Ritai bija ļoti slikti no satraukuma, bet viņa bija sajūsmā pati par savu bezkaunību, kā viņa to sauca. Un ja nu... Ja nu tā nav tikai bezkaunība?

Tādu galīgi bez spēka no iekšējiem satricinājumiem viņu atrada Briedis. Viņš uzklausīja māsu, kā viņai tik ļoti gribējies kaut kā iedrošināt cilvēkus, kā viņa redzējusi pārvarīgu skaistumu un viņai apjucis viss prāts, ka viņa turpinājusi savu eņģeļa stāstu, lai gan tā nemaz nav bijis, un kā bērns atradis dīvaino sakni. Briedis klusējot noklausījās māsas mazliet nesakarīgo stāstu un teica: -Rita, bet vai tad tas ir tik svarīgi, vai to saka eņģelis vai tu? Vai tad šiem cilvēkiem tas ir svarīgi? Es izpētīju salu, un gandrīz vai varētu teikt, ka eņģelis tiešām mums stāvējis klāt, ka neviens vēl nav šeit iekārtojies. Sala nav tik slikta, kā par to runā. Šeit ir daudz dzīvnieku, ir maza upīte, avotiņi – tātad ir saldūdens, klints augšgalā ir mīksta un labi cērtama, laivām ir gluži brīnišķīga osta, ko sargā apkārtējās mazās salas, lai gan kuģi šeit tiešām nevar iebraukt, es domāju, ka zivju te netrūks, un nemaz nav tik slikti, kā liekas. Man jau radušies vairāki plāni, kā mēs varam to visu nokārtot. Mājas mēs varam pa pusei iecirst mīkstajā akmenī, izveidot terases, kur audzēt labību un dažādus dārzeņus. Tas būs grūti, bet mums nebūs jābrauc kaut kur pavisam prom, mēs paliksim šeit pat un ja arī mums būs liegts atgriezties Katamaltānā, mēs varēsim satikt savus tuviniekus citur, kaut vai Dzindā, kas ir tepat ar roku aizsniedzama, mēs varēsim piedalīties Margrietiņu svētkos! Tas taču ir tik daudzkārt labāk, kā kļūt pavisam par trimdiniekiem! Bet saproti, mana mīļā Ritiņ, ka viņi neklausītos tāpat vien tajā, ko es stāstu. Viņi baidītos, jo neviens nekad nav neko tādu darījis. Viņiem ir vajadzīgs eņģelis, un tā esi tu, Rita. Es saprotu, ka tie ir meli, bet vai patiesi līdz galam? Vai tad nesāk jau piepildīties tas, ko tu saki?-

Rita klusēja. Viņai pēkšņi bija ļoti bail. Patiešām – kas ar viņu notika? Kāpēc viss izrādījās tā, kā viņa to teica? Visi tikai gānīja Augsto nāvi kā kuģu kapsētu, kā nekam nederīgu traucēkli, kas gandrīz paralizējis kuģu ceļu caur Krēslas vārtiem. Tikko kā uznāca kaut mazākā vētra, kuģi tika dzīti taisni pret šīm bīstamajām klintīm, bet tā kā mierīgā laikā ceļš bija ļoti labs un ērts, tomēr bija kuģi, kas riskēja tur doties. Un tomēr šeit varēja dzīvot. Sala nemaz nebija tik briesmīga, tajā bija zvēri un putni, kāpēc lai nebūtu arī cilvēki? Rita piekrita Briedim, bet gribēja, lai arī viņš piedalās viņas spēlē, tomēr brālis atteicās, viņš gribēja palikt malā, pētīt praktisko pusi, izkārtot visu tā, kā vislabāk. Rita lai turpina iedvesmot un vadīt. Tā arī viņi vienojās.

Briedis neuzkrītoši visu parādīja māsai, bet viņa stāstīja, kā visu vajag, kā vislabāk iekārtot mājas, kā veidot terases, kādas kultūras šeit vislabāk augs,  kur meklēt zivis... Bija grūti, patiešām grūti, bet cilvēki strādāja ar aizrautību. Rita ieviesa kopējus pārrunu vakarus, kad visi salasījās kopā un pārsprieda dienā padarīto un plānus nākamajai dienai. Katra ģimene cēla sev māju, iekārtoja platību pati, bet viņi bieži gāja palīgā pie smagākiem darbiem, kur vajadzēja kopīgu spēku. Rita arī mēģināja saglabāt šo kopību, jo viņai likās, ka tā viņi ir stiprāki. Tas atmaksājās katru dienu, it sevišķi tad, kad, veidojot terasi pie mājas, bojā gāja kāds vīrietis. Viņš bija neuzmanīgi novietojis kapli, paklupa pār to un noripoja pa kalnu zemē, pārsitot galvu pret kādu akmeni. Viņš uz vietas bija beigts. Tas bija smags trieciens un vīrieša sieva vainoja visu pasauli, it sevišķi Ritu, ka tā aizvilkusi visus tik nedrošā vietā. Tomēr viņiem izdevās tikt ar to galā un saglabāt draudzīgo attieksmi vienam pret otru. Atraitne samierinājās ar zaudējumu un turpināja iekārtot sev dzīvi uz Miera salas, kā viņi nu sauca savas mājas. Briedis viņai palīdzēja, kā vien varēdams, un visi redzēja, ka drīz tiks svinētas arī pirmās kāzas.

Pienāca Margrietiņu svētki, bet viņi nolēma, ka neviens lai nebrauc uz turieni pirmajā gadā. Visi baidījās no Katamaltānas karaļa, jo viņš vēl neko nezināja par bēgļu atrašanās vietu. Tomēr situācija ar pārtiku bija kļuvusi pavisam bēdīga. Sala pagaidām varēja dot vienīgi zaķus, sēnes un ogas, kā arī pa kādam putnam, jūrā bija daudz zivju, bet trūka tādu produktu kā sāls, dažādi dārzeņi, maizi viņi jau sen nebija ēduši, un tika nolemts braukt uz Dzindu iepirkt pārtiku. Tur kādā pilsētiņā, kas bija tuvu Miera salām, bija gaidāms tirgus, un visi nolēma, ka vienai laivai jābrauc iepirkt pārtika un citas lietas. Naudas gan bija mazāk, kā vajadzību, un viņi sāka lūkoties pēc kaut kā pārdodama. Bija sakrāts daudz zaķu ādu, bet tās neko daudz nemaksāja, tomēr izrādījās ka vienīgajā upē ir bebri, un bija dažas šo zvēriņu ādas, lai gan cilvēki tos ļoti saudzēja, jo nevēlējās, lai pazustu viņu dambis, kas veidoja jauku ezeriņu, kurā peldēja pīles. Ja pazustu bebri, pazustu arī pīles, bet to gaļa bija labs papildinājums ēdienkartē. Bebru ādas viņi nolēma pārdot kā kopēju īpašumu un naudu ieguldīt salas dzīvojamās platības paplašināšanai nepieciešamajiem priekšmetiem. Kapļi bija ļoti nodiluši, tāpat vajadzēja dažus āmurus un lāpstas. Daudzas sievietes deva pārdošanai savas rotaslietas, jo saprata, ka tās varēs iepirkt tad, kad klāsies labāk, bet tagad ir svarīgākas vajadzības. Laiva aizbrauca un atgriezās veiksmīgi, ādas bija pārdotas, rotaslietas arī, naudas bija izrādījies pietiekami un beidzot viņi varēja paēst arī rāceņus, kāļus, kāpostus un kartupeļus, ne tikai kaltētus ābolus un citus augļus. Atsākās aktīvs darbs un pamazām sala ieguva apdzīvotu izskatu. Katrai ģimenei bija pa pusei izcirsta, pa pusei uzcelta māja ar pagalmiņu, bija iekārtoti lauciņi, kuros domāja sēt ziemājus, kuru sēklas bija atvestas līdzi. Viņi gan vēl vienmēr dzīvoja galīgi trūcīgi, trūka sakaru ar citiem cilvēkiem, sāka izbeigties pat diegi lāpīšanai. Tomēr viņi bija nolēmuši, ka šeit paliks par katru cenu. Viņi nebeidza vien godināt Ritu un viņai pateikties par to, ka viņa ir palīdzējusi iekārtot dzīvi neaizbraucot no dzimtās Miglas jūras. Viņi tiešām ticēja, ka šī ir dzīve, kāda viņiem lemta, un ka to pavēstījis eņģelis.

Ziema pagāja ļoti trūcīgi, bet viņi sāka pārdot zivis, kuru krājumi likās nebeidzami lieli. Kādai ģimenei Dzindā bija radi un viņi izkārtoja tirgu uz salas vidieni, kur paši bija tirgojušies. Visi ļoti brīnījās, ko šiem tik milzīgs zvejas pieaugums, bet viņi teica, ka sākuši zvejot citās vietās un redzējuši ļoti labu zīmi, kas viņiem vēstījusi īpašu Jūras dievu labvēlību. Tā kā tā bija ģimene, kas ar savu labdarību un godīgo dzīvesveidu bija izpelnījušies visu tuvākās apkārtnes iedzīvotāju cieņu un labvēlību, viņi tikai nolēma, ka Jūras dievi nolēmuši viņus atalgot par tikumīgo dzīvi un snieguši īpašu zvejas laimi.

Rita turpināja iedvesmot un vadīt visus cilvēkus, un viņi pasāka jautāt Ritai padomu arī personīgās lietās. Rita briesmīgi uztraucās, un dažkārt prasīja laiku pārdomām, pārrunāja visu ar brāli, un tikai tad sniedza atbildi. Briedis vienmēr zināja, ko ieteikt, bet viņš vienmēr teica, ka tas taču esot vienkārši acīmredzami, ka neesot nekā grūta to saprast. Cilvēkiem vienmēr vajagot tikai ieskatīties savā pieredzē, tur vienmēr esot kāds gadījums, kas kalpojot par piemēru. Viņš vienmēr zināja, kā klājas visiem cilvēkiem, kuriem sāk pietrūkt pārtikas, kam saslimis bērns, tā ka Rita spēja ierasties vienmēr, kad vajadzēja, un atbalstīt, sameklējot pārtiku vai vajadzīgās zālītes. Ar tām viņa mācēja rīkoties ļoti labi, jau iepriekš viņa salā bija savākusi daudz dziedināšanas līdzekļu, kas tagad lieti noderēja. Tā nemitīgās rūpēs pagāja ziema un pienāca pavasaris, kad Rita atcerējās, ka ir lieta, par ko jāpadomā ļoti nopietni. Drīz būs laiks, kad no Katamaltānas izsūtīs šā gada nelaimīgos. Viņa kārtējā vakara sapulcē ierosināja padomāt par izsūtītajiem, jo viņi bija tādi paši nelaimes biedri. Miera ļaudīm tas bija ļoti emocionāls vakars. Sievietes raudāja, atcerēdamās aizbraukšanu, bērni gribēja, lai viņiem stāsta par dzimto Katamaltānu, citādi viņi aizmirsīšot, kā izskatās dažādās puķes, kas tur auga, kādi ir brieži, kā dzied putni... Viņi atcerējās visu, kas viņiem šeit pietrūka, mājas, cilvēkus, pilsētas... Vecie ļaudis stāstīja par savu bērnību, jaunie – par savām cerībām. Šis vakars viņus satuvināja vēl vairāk un viņi nolēma, ka jāuzņem nākamie izsūtītie. Tik daudz vietas šeit vēl bija. Ātri tika sastādīts rīcības plāns. Viņi domāja, ka vislabāk to visu uzticēt Dzindā dzīvojošajiem sabiedrotajiem. Tika norīkota laiva, kas aizveda Briedi un vienu viņa biedru pārspriest visu ar Dzindiešu ģimeni. Viņi atgriezās ļoti apmierināti – viņi bija piekrituši uzņemties bīstamo uzdevumu apziņot visus Katamaltānas izsūtītos. Dzindiešu pāris – Dzintara un Tenis bija līdz sirds dziļumiem aizkustināti par Miera arhipelāga ļaužu centieniem izveidot mierīgu sabiedrību un uzņemt tos, kam bija grūti, kas bija viņu nelaimes brāļi. Viņi sūtīja divus savus dēlus uz Katamaltānu, un viņiem izdevās visu nokārtot viegli un ātri – it kā Ritas eņģelis būtu stāvējis blakus. No sākuma Katamaltānieši nebija gribējuši ticēt, bet tad atcerējušies, kā iepriekšējie aizbraucēji bija vākuši mājputnus, darbarīkus, it kā dotos jaunā, neapdzīvotā pasaulē. Visi kā viens nolēma doties uz Miera arhipelāgu. Paturējuši visu noslēpumā, viņi aizbrauca. Ierašanās bija gan līksma, gan sagādāja vilšanos, ieraugot mazās būdiņas, kādās šobrīd dzīvoja tikai galīgi nabagi vai dīvaiņi, kas dzīvoja vieni mežā. Tomēr miera ļaužu sejas bija laimīgas, viņi stāstīja, kā arvien uzlabo visu, ka viņiem mazos lauciņos jau dīgstot labība, ka viņi drīz paplašināšot mājas, iegraužoties klintīs, veidojot ielas un pat laukumus. Starp atbraucējiem bija divi labi namdari, kas apsolījās dalīties savā mākā, un lielākā daļa atbraucēju nolēma palikt un cīnīties par dzīvi tuvu dzimtajām vietām, bet viena ģimene nevēlējās dzīvot mazā būdiņā, jo viņiem bija radi Sirpja arhipelāgā. Viņi no sirds novēlēja veiksmi jaunajam arhipelāgam, un aizbrauca, bet liels bija palicēju izbrīns, kad viņi nākamajā rītā jau bija atpakaļ, un stāstīja, ka redzējuši sauli norietam mēļi sārtu, un starp mākoņiem spīdējis balts stars. Viņi bija redzējuši, ka miera ļaudīm ir mēļas jostas, cepures, un viņi krāso savu namu durvis šādā krāsā. Viņiem licies, ka šeit ir kāda sakarība, kā zīme, kas rāda, ka jāpaliek. Visi skatījās uz Ritu un viņa iznāca priekšā un pastāstīja par brīnumu, ko viņi redzējuši, un par eņģeli. Jaunatbraucēji klausījās viņā ar godbijību, jo redzēja cik lielu cieņu visi izrāda šai jaunajai sievietei. Viņi ticēja un pieņēma viņu kā vadītāju, kā atbalstu un iedvesmu jaunai dzīvei.

Tajā vakarā Rita atkal raudāja Brieža rokās, viņai bija tik ļoti kauns par to, ko viņa darīja. Viņš mierināja māsu, ka lai gan viņa meloja, viņai tomēr vienmēr iznāca taisnība. Viņa teica vienkārši to, kas viņai likās pareizāk, un vienmēr iznāca, ka tā arī bija vispareizāk. Bet Ritai bija bail, ka viņu pieķers, ka viņa kļūdīsies, ka varbūt notiks kāda nelaime un viņa būs vainīga, bet Briedis viņai teica, ka ir par vēlu atkāpties. Rita jau arī pati to saprata, viss noritēja labi, nebija iemesla visu izpostīt, jo mazā pilsētiņa vēl bija pārāk nedroša, lai pārciestu tādu satricinājumu, kā viņas atzīšanās melos. Viss sagrūtu, ko viņi bija kopā cēluši. Briedis tomēr vēl viņu brīdināja, ka jānāk smagākiem laikiem, jo kaut kad jau Katamaltānas karalis uzzinās par viņiem, un tad var būt vajadzīgi visi dvēseles spēki. Ritai no tā bija tik ļoti bail...

Bet viņa tika galā. Karalis atbrauca, un viņa droši iznāca tam pretim kā Miera arhipelāga pārstāve. Briedis viņai bija iemācījis visu, ko zināja par likumiem. Viņš zināja, ka karalim nav nekādu tiesību viņus izdzīt, viņi nebija pārkāpuši nevienu likumu. Rita droši pastāvēja par savu ļaužu tiesībām, izturēja karaļa ņirgāšanos, kad viņš paklanījās jaunās karalienes priekšā. Viņa mierīgi paziņoja, ka šeit visi cilvēki ir vienlīdzīgi, ka šeit nav un nekad nebūs karaļa. Rita bija tā, kas uzņēma Zundaras vietvaldi, kas bija ieradies pārraudzīt jauno valstiņu, un viņa panāca, ka viņš uztvēra visu nopietni un beigās pat iemīlēja šo salu. Viņa priecājās ar visiem, kad viņi atklāja pērlenes upītē, viņai bija atbildes uz jautājumiem, ko ar tām darīt un viņai bija atbilde Katamaltānas karalim, ka viņi nevēlas pērles pārdot viņam. Viņa bija klāt, kad atrada zelta stīgu, un viņa bija blakus visiem celtniecības darbiem, kas sākās salā. Viņa ierosināja salu apstādīt sārti ziedošajiem kokiem, labības terases pārveidojot par dārziem. Viņiem vairs nebija vajadzības audzēt kaut ko savā salā, ja nu vien kādus zaļumus, ko svaigus pielikt zupai. Rita veidoja šo sabiedrību uz vienlīdzības pamatiem, gudri samierinot strīdniekus un atrisinot visas problēmas. Vienīgi Briedis bija klāt, kad viņa aiz satraukuma vēma un mocījās ar sirdsapziņas pārmetumiem, kad bija atkal jātēlo pārliecība par saviem vārdiem. Viņš redzēja, ka Rita patiesībā ir uz sabrukuma robežas, kaut visi viņu redzēja ziedošu kā Miera salas dārzus. Viņš mācīja, kā izturēties, ko runāt, kā attiekties pret vietvalža varu, kā risināt konfliktus ar Katamaltānas karali, kā pārciest viņa agresiju pret salu. Rita bieži raudāja un žēlojās, kāpēc Briedis nav uzņēmies šo nastu, jo viņš patiešām zināja visu, kā jādara, viņam bija atbilde uz visiem jautājumiem, viņš bija tas, kas pārvaldīja salu, kas turēja vēl trauslos grožus savās rokās. Viņš kā ēna bija blakus Ritai, kad viņa skadru skatienu, bet aiz satraukuma neko neredzošām acīm, knapi turēdamās kājās, runāja ar karali, vai pieņēma dzemdības kādai sievai. Ritai vienmēr veicās, bet šī veiksme bija Brieža nopelns. Viņš bija vienīgais atbalsts trauslajai meitenei, kuru tirdīja pašas sirdsapziņa un milzīgā pienākuma un atbildības nasta. Miera ļaudis nu bija ievākušies arī uz mazajām saliņām, viņiem bija ļoti daudz naudas, dzīve vērtās pasakā. Viņi uzņēma tikai krietnākos no citu salu iedzīvotājiem, pie viņiem pārcēlās zinību vīri, mākslinieki, smalku amatu pratēji. Arhipelāgs izkopa tik skaistu arhitektūru, kā nekur citur, prasmīgākie dārznieki veidoja viņu dārzus tā, ka salas pa gabalu izskatījās pēc sārtas kupenas.

Rita nepiedzīvoja pašus skaistākos laikus, viņa nomira 42 gadu vecumā, kad lielākās nedienas bija aiz muguras, bet lielākais skaistums vēl priekšā. Viņu atrada mirušu zem viena no pirmajiem sārtajiem kokiem. Mugurā viņai bija mēļas drānas, mati iziruši, kā pēc skrējiena, un uz lūpām liegs smaids. Rita bija apskāvusi koka stumbru, pievērtām acīm, kā aizsapņojusies, un viņa izskatījās laimīga. Cilvēki nosprieda, ka pirms nāves viņa būs redzējusi mēļo eņģeli. Droši vien viņš izveda savu draudzeni cauri Rītausmas vārtiem.

Kad viņai rīkoja bēres un sieviete bija uzcelta uz sārta,  ieradās kāds jauns vīrietis, kurš teica, ka tā bijusi viņa māsa, bet izskatījās, ka Briedis viņā redz kādu citu. Viņš it kā smaidīja, it kā bijās, bet likās, ka brālis tas vis nebūs. Vīrietis palika uz bērēm, viņš neko nerunāja, bet skatījās, kā visi raudāja, kā dziedāja par godu savai vadonei, kurai uzticējās un kuru mīlēja. Pēc bērēm viņš aizgāja kopā ar Briedi, un viņš nekad netika neko stāstījis par šo cilvēku. Bet pamazām bija parādījušās valodas, ka tas būs bijis eņģelis, ko arī Briedis kādreiz redzējis sapnī. Varbūt tāpēc viņam bija tik daudz uzticības un viņš jau no sākta gala bija tā atbalstījis māsu?

Ritas pelnus izkaisīja uz tā koka saknēm, pie kura viņa bija nomirusi, un tur novietoja baltu statuju, ko izgatavoja Dzindas labākais tēlnieks. Visi pielūdza viņu gandrīz kā dievību. Stāstīja, ka viņa bieži parādoties sapnī, un kāda sieviete reiz stāstīja, ka sapnī redzējusi kā mēļais eņģelis stāstījis Ritai, ka viņa gan ir daudz baidījusies un daudz cietusi, bet tikai tāpēc, ka nav sev ticējusi, ka tikai pa pusei pieņēmusi eņģeļa dāvanu. Kad viņa to pastāstīja, tad visi sāka atcerēties, kā bija Ritu cēluši no miega, lai viņa būtu blakus dzemdībās, kā viņa vienmēr visur bija pirmā, stāvēja blakus visiem darbiem, kā viņa katru vakaru sasauca sapulci, un viņi sāka saprast, cik viņai bija grūti. Viņai nebija ne miera, ne miega, un varbūt bija grūti nest eņģeļa vēsti tādiem, kas ne vienmēr ticēja, lai gan bija notikuši tik daudzi brīnumaini notikumi, kas pilnīgi norādīja, ka Ritai vienmēr un visur bija taisnība. Viņi skumjām acīm skatījās uz skulptūru un bija jau par vēlu pateikt paldies, tāpēc viņi sāka nest akmeņus blakus statujai, tikai baltus un apaļus, mazus un gludus. Viņi par katru reizi, kad jutās pateicīgi Ritai nolika vienu akmentiņu. Bet vētra reiz sagrāva kaudzi, un viņi to tālāk vairs neveidoja, saprazdami, ka nav jēgas tādai ārēji izrādītai pateicībai, bet ka patiesā mīlestība, ko viņi jūt pret Ritu, ir viss šis salas skaistums, ko viņu eņģeļa vēstnese vēro no Dievābeļu dārza. Reiz salas apciemoja arī Dzintara, kas kopā ar pirmo vīru Teni bija tik daudz palīdzējusi arhipelāgam, un viņas jaunais vīrs Gatis. Miera ļaudis skatījās un šiem vecajiem cilvēkiem, kas roku rokā  abi sirmām galvām stāvēja statujas priekšā. Tas izskatījās tik skaisti, ka turpmāk visas kāzas svinēja tikai galvenajā laukumā, sārtā koka pakājē, Ritas skulptūras priekšā. Rita bija atdevusi savu jaunību salai, nomirusi vainagā, bet viņas sirds bija pilna mīlestības. Tagad tā svētīja visus jaunos pārus Miera arhipelāgā.

Turpinājums sekos