Viņš stāvēja ēnā un skatījās mūžvecajos rituālos un mīlīgajā sieviešu dūdošanā, kuru iepriekš nebija sapratis. Bet, kad viņš ieskatījās garām nestās meitiņas acīs viņu pārņēma savādas sajūtas. Viņas acis patiešām atgādināja briežu govju acis, tik maigas, un lai gan pelēkas, tomēr likās siltas. Un uz pieres matu sproga - tā noies, to viņš zināja, bet tomēr brīnījās, no kurienes tāds melnums. Varbūt tas bija nakts vidus bērns, kas tikai pēc laika nometīs ēnas. Šādas domas viņu mulsināja. Kas gan tur liels, meitenīte ir vesela un skaista, par ko gan vēl viņam būtu jādomā. Vienīgi varbūt šai naktij bija par daudz mirdzuma, varbūt Mēness spīdēja kā pilns, lai gan bija redzama pat mazāk kā puse tā vaiga, varbūt sievietes šoreiz likās pārāk aizgrābtas no meitenītes jaukuma, un rasa... arī tās bija par daudz un tā tik ļoti mirdzēja Mēness gaismā, kā nemirdzētu pat saulē. Arī jāņtārpiņi likās sajukuši savos kukaiņu prātiņos un lidoja veseliem vāliem, nesdami savu auksto gaismu. Un migla... Tā bija īsta rudens migla, lai gan bija pats vasaras vidus, tā bija pārāk bieza, un tajā jau atkal kaut kas spīdēja, kā zaļas acis... Sievietes šķiet gan nemanīja dīvainās zīmes, jo bija pārāk aizņemtas ar dūdošanu. Vai tad viņas vispār kādreiz pamanīja ko svarīgu? Bet to nodomājis viņš atcerējās, ka tikko pats bija gribējis beigt domāt par bērnu un to, ko varēja nest tā piedzimšana. Šī meitenīte sāka jaukt viņam prātu, tikko kā piedzimdama. Kalējs galīgi samulsis skatījās, ka sievietes iegāja mājā, un pēkšņi viņa sirdi pārņēma maigums. Ne gluži mīlestība, ko viņš redzēja sievas acīs, bet rimts prieks. Viņam bija piedzimusi vesela un skaista meita, un vairāk nekā viņam nevajadzēja.
Aiedra, pusnakts dziesma
Daudzi saka, ka Aiedra dzied tikai augošā mēnesī, bet citi saka, ka tas putnam nebūtu iespējams – noteikt mēness fāzes. Tomēr īsti pierādīt, ka kāds būtu dzirdējis Aiedru dziedam citā fāzē, nav varējis neviens, jo tās ir retas un klusas, pie tam dzied tikai uz pārmaiņām un uz miglu, bet arī tā vēsta pārmaiņas. Jūs varat ticēt Aiedrai, un varat neticēt, jo vai tad var pierādīt to, kam var tikai ticēt? Tajā naktī Aiedras dziedāja korī, nevis pa vienai. Tomēr putnu koris bija maigs, tikko dzirdams, kā mēnessgaisma pretstatā saules kvēlajai spozmei. Debesis laistījās sudrabainās ugunīs, ziemeļblāzma bija tikko jaušama, un tai it kā nebija krāsu, vienīgi ieskatoties dziļāk debesu gaismā varēja nomanīt mazliet auksti zilā, kas likās neparasti debesu plīvuriem. Migla bija zilgani sudrabaina un blīva. Kalēja sieva iznāca no mājas, un devās cauri mežam uz upi. Viņa tikko bija sapņojusi tik biedējoši skaistu sapni, ka nebija iespējams palikt mājās un vajadzēja doties pretim upes krasta klintīm, lai pavērtos vēl tālāk, kur bija redzama jūra kā pelēka, miglā tīta lente. Viņa nebija sasējusi matus blīvā mezglā kā parasti un mugurā viņai bija palicis tikai balts krekls, kā jau pēc miega. Viņa uzkāpa klintī aiz savas mājas un dzirdēja domās atbalsojamies sava tēva vārdus: kad migla būs visblīvākā, kad Aiedras dziedās visskaistāk, tajā naktī pie tevis atnāks visbrīnišķīgākais bērns. Viņa uzkāpa vistālākajā klints galotnē un pieglaudās pie Ievas, kas tur auga. Neparasti kupla un krāšņa, tāpat kā tās draudzene – kalēja sieva Megdra, tā auga mazliet pārkārusies kraujai, zem kuras tecēja maza, bet auksta un strauja upīte, kura pavisam netālu ietecēja jūrā, kas bija tik tikko kā saskatāma pamalē. Megdra pieglaudās kokam un tā lapotne iešalcās pēkšņā vēja brāzmā. Sieviete pasmaidīja vējam, kas deva vārdus viņas Ievai. Tā ir šī nakts! Bet es taču neesmu grūta! Kur lai meža vidū pēkšņi parādītos bērns? Nakts tomēr bija burvības pilna un Megdra paļāvīgi vērās miglas pilnajā tumsā un klausījās mīlas pilnajos čukstos, ko viņai ar vēja balsi stāstīja mīļotais koks, kad tā zari salaidās pilni Aiedru. Spožām acīm tās vērās Megdras acīs un klusi, maigi dziedāja savu miglas dziesmu. Viņa skatījās un klausījās meža burvībās, un pēkšņas jautrības pārņemta ielēca koka zaros. Man ir jau 43 gadi, un es vēl kā skuķis kāpju kokos, viņa domāja un iesmējās, bet tas tikai darīja viņu priecīgāku. Viņa ērti iekārtojās uz liela zara un pieglaudās elpu aizturējušajai pasaulei. Pretējā, daudz zemākajā krastā spulgoja savāda gaisma. Šajā naktī bija ļoti daudz gaismu, bet tās kustējās un zaigoja tik dažādās krāsās. Megdra paliecās uz priekšu. Tās gāja vienā rindā un lai viņa vai izskatītu visas acis, bet tās gāja it kā cilvēka soļu ritmā. Bet tas taču nav iespējams, viņa domāja. Kur lai cilvēki dabūtu tik dažādas, spožas lāpas, nevis parastajā, oranžajā krāsā, bet visās krāsās, un tik skaisti saskaņotas, kā senajos tērpos, kādos vēl staigāja viņas vecvecmāmiņa, kad bija jauna meitene. Megdra pārliecās pavisam pāri kraujai un ar vienu roku ieķērusies Ievā un nomurminājusi aizsardzības vārdus vērās tālajās ugunīs. Tās nešaudījās un neplaiksnījās, bet liegi virmoja, un pēc laiciņa jau bija gluži tuvu upei. Nu jau Megdrai bija pavisam jākarājas zaros, lai tieši uz leju varētu saskatīt savādo uguņu gājienu. Biezā migla gan izķēmoja apveidus, bet tad jau viņi bija pienākuši pie upes un migla pašķīrās kā aizkars. Tie bija cilvēki, bet tomēr tik pārāk citādi. Vīrieši un sievietes, drēbēs, kas patiešām atgādināja sendienu tērpus, bet tie nebija tikai tērpi, kas spīdēja. Viņi visi mirdzēja ar saltu, spožu uguni. Āda tiem bija palsi sudrabaina, dažiem ar zilu, citiem zaļu, citiem pelēku piekrāsu, mati mirdzēja visdažādākajās krāsās, acis bija zilas, zaļas un violetas, kā arī iespējams citās krāsās, bet to viņa tik labi nespēja saskatīt. Mirdzēja arī visas drēbes, rotaslietas un saiņi, ko viņi nesa līdzi, arī kāda veca vīra nūja. Gaisma nebija spilgta, tā tikai iezīmēja apveidus, bet brīžiem tieši tāpēc Megrai likās, ka viņi ir caurspīdīgi, sastāvoši tikai no gaismas. Skaistie ļaudis pienāca pie upes un klusi dziedāja. Dziesma bija ļoti skaista un viņi to dziedāja ar lielu prieku, it kā pa ilgiem laikiem būtu tikuši pie dziedāšanas. Viņu balsis izklausījās dīvaini parastas spilgtajam izskatam, bet viņi dziedāja labi un skaisti. Megdra jutās kā visskaistākajā sapnī. Dziedāja Aiedras, dziedāja gaismas ļaudis, un arī viņa iesāka klusi dziedāt līdzi savu dziesmiņu, kas nebija līdzīga abām iepriekšējām, bet tomēr skaisti iederējās kopējā skanējumā. Ievas lapotnē atkal iegūla vējš, un viņa, ieguvusi balsi, dziedāja līdzi par īpašo bērnu, kas atnāks šajā naktī. Megdra vairs nebrīnījās, bet sāka skatīties uz gaismas cilvēkiem citādāk – meklējot bērnu. Bet neviena bērna tur nebija. Tikai vecāki un jaunāki pieauguši cilvēki. Viņi stiepa rokas pret debesīm un kokiem, pret upes ūdeni, bet kā likās baidījās tiem pieskarties. Kājās viņiem bija gari zābaki un sieviešu kleitas bija saspraustas uz augšu līdz ceļgaliem, lai tikai nepieskartos zālei vai zemei. Viņi turējās tikai klajumiņā, kur nekas nevarēja viņus aizsniegt. Megdrai gluži apburtai no nakts skaistuma pēkšņi pieskārās kaut kas silts un maigs. Viņa apmulsusi atskatījās un tik tikko neievēlās aizā. Uz zara viņai aiz muguras, aptvērusi stumbru sīkajām rociņām, stāvēja viņas mazā meitiņa Agreta. Viņa vienmēr bijusi mežonīgs un stiprs bērns, tomēr Megdra nespēja saprast, kā četrus gadus vecs mazulis spējis uzrāpties lielajā kokā. Tikai pēc brīža viņa ieraudzīja, ka koka zari stipri un droši aptvēruši mazās vidukli.
-Agreta, mana mīļā meitiņa, ko tu te dari???- Megdra iekliedzās apskaudama bērnu.
Meitene skatījās mātē savām lielajām, pelēkajām acīm, augošs mēness spoguļojās viņas melnajos matos, un viņa pateica vienīgi: -Māmiņ, tu skaisti dziedi, skaisti dzied Ieva, un skaisti dzied mani brāļi un māsas – gaismas cilvēki. Bet Aiedras dzied visskaistāk. Man liekas, ka viņām vai sirsniņas izlēks no knābīšiem! Vai tu, māmiņ, vari piešūt viņu sirsniņas, ka tās neizlec no putniņiem? Bez sirsniņas putniņš vairs neiespēs dziedāt.-
Viņa paļāvīgi raudzījās mātē un gaidīja, ka viņa piešūs putniņu sirsniņas, kā viņa bija piešuvusi noplēstu lelles rociņu.
-Aiedr... Agreta, mīļā, putniņš ir dzīva būtne, viņa sirsniņu nekas nevar piesiet!- māte maigi stāstīja.
- Bet pat ar linu diegu nē?-
- Pat ar linu diegu nē!- atbildēja Megdra un vēl ciešāk apskāva bērnu.
Atskatījusies pār plecu viņa ieraudzīja, ka savādie cilvēki ir prom. Un vēl viņa juta, ka putniņa sirsniņu neviens nespēj piesiet, bet mātes sirds ir piesieta bērnam. Visbrīnišķīgākajam bērnam pasaulē, visskaistākajam bērnam. Bērnam, kas grib, lai putniņi dziedātu visu nakti, un kas māk palūgt, lai koks uznes viņu galotnē pie māmiņas. Tajā naktī, kad meitiņa ieraudzīja šo pasauli, viņa vienkārši bija pārāk nogurusi, un neievēroja ne to, ka dziedāja Aiedras, ne sudrabaino miglu, bet tagad viņa atcerējās. Tā nemaz nebija šī nakts, kad jāatnāk visbrīnišķīgākajam bērnam. Tā nakts atnāca jau pirms četriem gadiem.
Megdra sēdēja savas Ievas zaros un apskāvusi meitiņu sapņoja. Putniņa sirsniņa nemaz nav jāpiesien, bet viņa ir cilvēks, un viņas sirds var sadalīties tūkstošos gabaliņu, nezaudējot nekā no sava spēka. Daļa bija palikusi pie cilvēkiem, kas mirdzēja kā zvaigznes, bet dziedāja kā visparastākie ļaudis. Tas bija vislielākais noslēpums, un noslēpumi domāti tam, lai tos atklātu. Lai tikai Aiedr... atkal jau jūk, Agreta paaugas. Ja tie ir viņas brāļi un māsas, tad bērns aizvedīs māti pie gaismas ļaudīm. Pagaidām viņa neko nejautās. Lai bērns aug brīvs no mātes mērķiem, un ja pats vēlēsies, tad dosies noslēpumos pēc savas gribas. Megdra droši uzticēja savu visskaistāko bērnu koka zariem, kas viņu kā pa trepēm nogādāja lejā, un devās mājup turēdama mazo rociņu savā plaukstā. Tā bija silta. Un Aiedras dziedāja līdz rīta ausmai. Ar visām sirsniņām.
*Rakstnieces paskaidrojums – izrunāsim Aiedras vārdu kā pusnakts dziesmu, melnā putna vārdu, nevis kā Aiedru – grābekli. Tātad atdalīsim i un e atsevišķi, nevis izrunāsim kā ie – divskani. Bet a no i gan neatdalīsim, kā a un i, bet lai tie ir kopā. Ai-e-dra. Lai vieglāk izrunāt sarežģīti uzrakstāmo vārdu var iedomāties, ka viņa ir Aijedra, tā latviešu valodā sanāks precīzāk saprast svešas valodas skanējumu. Aijedra, tikai bez j. Aiedra. Jo savādāk var iznākt A-ie-dra, grābeklis. Vārds ir tā vērts, lai to saprastu. It sevišķi ja tā sauc naktsmelnu dziedātājputnu, kuru vēl sauc par pusnakts dziesmu.
Krustabas
Bija salta ziemas diena, kad mežmalā viņi ieraudzīja Naktsvijoļu priesteri. Viņš ieradās līdz ar saulrietu, un tagad, kad debesīs bija manāma tikai vairs vāra atblāzma, sēdēja kalēja mājā un klusēja. Saimes ļaudis bija sastājušies ap viņu – kalējs, viņa sieva, kas turēja zīdaini, kalps ar sievu un meitu, un kalēja bērni – divi dēli un meita. Priesteris sēdēja uz maza soliņa un sildīja rokas. Gandrīz vai likās, ka tās ir caurspīdīgas, tik gari un kaulaini bija viņa pirksti. Sirmie mati bija vēl ļoti biezi, taisni un gari, un baltais priestera tērps atspoguļoja nevis oranžo uguni, bet gan savādu, violetu blāzmu. Tāda pati spīdēja viņa pelēkajās acīs. Bet bailes viņš neiedvesa. No viņa nāca drīzāk tāda aura, kā no veca, apaļa un omulīga vectētiņa, kas pazīstams jau no pašas dzimšanas un ar ko tu esi spēlējies vēl šūpulī. Visi klusēja un priesteris smaidīja. Aizplūda diezgan daudz laika un domu, kamēr priesteris pagriezās pret cilvēkiem, kas stāvēja un bijībā viņu uzlūkoja.
-Melisa!- viņš uzrunāja kalēja kalpa meitiņu, kam bija septiņi gadi.
-Man tev ir dāvana!-
Un viņš sniedza meitenītei spīguļojošu kreļļu virteni. Meitenīte kautrīgi panācās uz priekšu un paņēma krellītes, kuras stingri sažņaudza plaukstiņā kā visdārgāko dāvanu, lai gan tās bija tikai stikla pērlītes savērtas smalkā diedziņā. Tomēr kalpa bērnam nebija arī tādu.
-Kalēj!- viņš uzrunāja saimnieku. -Tu esi bijis paskops pret šiem ļaudīm!-
Viņš rādīja uz kalpa ģimeni. Kalēja sejā uzvirmoja protests, bet priesteris jau pievērsās tālāk mazajai Agritai.
-Kā tevi saukt, manu bērniņ?- viņš jautāja.
Agrita pateica savu vārdu. Viņš uzlūkoja Megdru – kalēja sievu, un viņa nosarkusi nolaida acis. Kalēja acis šaudījās no viena pie otra un viņš nesaprata, par ko ir runa, bet likās, ka sieva gan visu nopratusi no skatiena vien. Tāda jau viņa bija, vienmēr gāja laikam mazliet pa priekšu un zināja, kas notiks tālāk. Pēkšņi lepnumu par sievu nomainīja saīgums. Bet viņa jau nekad neko neteica, gandrīz nekad. Vienīgi pēc tam izrādījās, ka zinājusi. Kā tajā reizē, kad viņa pasūtīja kleitu no draudzenes, jo zināja, ka tā, ko atvedīs vīrs būs par šauru. Bet nepateica jau, lai pērk platāku.
Priesteris smaidošām acīm paskatījās uz kalēju un arī viņš nosarka, it kā būtu nolasītas viņa domas. Ja nu sieva arī tikai juta, kā nolasa viņas domas? Tas viss bija tik pretrunīgi. Brīžiem viņš sievu mīlēja, brīžiem ienīda, bet vienmēr apbrīnoja. Kā skaistu ziedu, kas aug tepat pie mājas, bet tomēr nav noplūcams, jo ir ērkšķains un nepakļāvīgs, bet zied pārāk skaisti, lai to iznīdētu. Viņu kaitināja tas, ka sieva nebija līdz galam viņa, it kā būtu tālu projām, un ar rūgtumu viņš beidzot atzina, ka runa nav par attālumu sirdī, prātā, spējās vai gudrībā. Viņa vienkārši bija labāka. Sieva smaidīja, kad bija grūti, raudāja, kad citiem bija grūti un vienmēr pamanījās kaut kā novērst tuvinieku grūtumu. Viņam tas tā nesanāca.
Priesteris skumji nopūtās un vēlreiz uzmeta kalējam skumju mirkli, it kā viņš būtu kaut ko sapratis tikai daļēji, vai izdarījis no saviem atklājumiem nepareizus secinājumus.
-Tomēr labi, tomēr dažkārt vienkārši padomāt ir labi!- viņš noteica it kā tāpat, bet kalējs ievēroja, ka visi cilvēki telpā neērti saknosījās, it kā tas attiektos tieši uz viņiem. Šāda doma mierināja, tas tomēr nebija tikai viņam, visiem kaut kas tāpat vien ienāca prātā, kad blakus bija šis cilvēks baltajās drēbēs ar violeto uguni acīs, kas tagad pievērsies viņa vecākajiem dēliem.
-Braši puikas!- priesteris teica un iedeva katram viņa dēlam pa stipras auklas saišķim. -Tās nekad netrūks, kad jūs darīsiet blēņas, bet vienmēr trūks, kad mēģināsiet ar to darīt nelietības,- viņš teica un piemiedza puikām ar aci.
Kalējam uz reizi ienāca prātā kaķenes, bet viņš neko neteica.
Priesteris piegāja pie sievas rokās dusošā zīdaiņa, kas atvēra skaistas, spožas acis un ieguginājās. Priesteris noglaudīja tam vārīgi ar pirkstu vaigu un kaut ko pačukstēja mātei. Tad norādīja uz abiem lielākajiem dēliem, un šoreiz varēja saprast, ka viņš saka, ka ar tiem esot labi un arī ar šo, mazo, viņa darot pareizi. Tad viņš uzmeta skatienu meitenei un pamājis liegu zīmi gaisā atvadījās, novēlēja svētību un devās prom. Kalpi ātri atstāja istabu, lai kopā parunātos un viņš ātri aizlaida projām bērnus, lai iekārtojas gulēt, jo bija jau stipri vēls, sakot, ka par balto tēvoci viņi parunās rīt.
Palicis divatā ar sievu un mazo dēlu, viņš uz reizi jautāja sievai, ko tai priesteris teicis. Bet viņa nekad neatbildēja tieši uz šādiem jautājumiem, bet tikai noteica: -Rīt šajā mājā ieradīsies divi priesteri, un mums būs krustabas.-
-Vai tad mēs dēliņam esam ielikuši nepareizu vārdu? Priesteris taču teica, ka ar dēliem viss esot labi un šo mēs gribējām kristīt tikai pēc nedēļas.-
- Ne jau par Tamaīdu ir runa, bet par Aiedru.-
Kalējs nejautāja. Viņš jau bija ievērojis, ka sieva bieži pārsakās saucot meitu vārdā.
-Bet kāpēc tieši viņš atnāca? Ne jau Agretas, tas ir – Aiedras dēļ!-
Bet Megdra tikai nolūkojās viņā neredzošu, iekšējā pasaulē vērstu skatienu, un smaidīja. Kalējs bezspēcīgi nolaida rokas. Viņš nekā nevarēja darīt pret sievas klusēšanu, jo bija jau to mēģinājis salauzt gan ar lūgšanos, gan draudiem, gan pierunāšanu, pat pacēlis roku, bet viņa tikai bija pateikusi – nedari tā vairāk, Garmed, man sāp. Tas skanēja tik mierīgi, tik loģiski, ka kalējs visu nakti nosēdēja pie sievas gultas nespēdams viņu uzmodināt, lai atvainotos, bet no rīta viņa kā parasti viņu sveicināja ar skūpstu un nekad vairs to nepieminēja. Tomēr vēl dažas reizes viņš nespēja izturēt sievas klusēšanu un noslēpumainību, un viņas vārdiem vairs nebija pirmējā spēka. Bet viņa nekad neko neteica, neko nepārmeta. Ar citiem skarbs un ass, pret sievu viņš jutās bezspēcīgs un tāpēc dusmojās uz viņu. Bet nekā tur nevarēja padarīt, jo arī sišana nelika viņai darīt to, ko viņa negribēja.
Kalējs nolēma mazliet paelpot svaigu gaisu. Izgājis ārā ziemas skaudrajā naktī, viņš paskatījās uz apsnigušajām eglēm un tad atkal uz mēnesi, kas apspīdēja sniegu. Jau atkal tas mirdzēja ar neparastu gaismu. Viņš noslīdēja uz ceļiem un sagrāba plaukstās auksto spožumu. Tas nebija noturams. Sniegs rokās sablietējās un vairs nemirdzēja. Tad viņš paņēma viegli, viegli, tikai pašu virskārtiņu un novēroja tik dažādās pārsliņas mirdzam katru savā krāsā. Skaisti. Pirms saticis sievu viņš daudz par skaistumu nedomāja, bet viņa bieži teica šo vārdu – skaistums - tāpēc arī viņš sāka ieskatīties, un pasaule tiešām dažās izpausmēs bija apbrīnojami skaista. Piemēram, sniegs it kā bija balts, bet sniegpārsliņas patiesībā bija caurspīdīgas, un tomēr tās spīdēja dažādās krāsās. Tas bija nesaprotami, un tomēr skaisti. Tāda bija arī viņa sieva un meita - skaistas un nesaprotamas. Vai arī jo skaistākas tāpēc, ka nesaprotamas..?
Bet priesteris tomēr bija atnācis, jo Agreta nebija meitas vārds. Vai patiešām tikai tāpēc? Vai tad viņš bija tik ievērojams cilvēks, ka viņa meitas vārds uztrauktu priesterus, kas interesējās tikai par īpašiem bērniem? Pēkšņi viņu pārņēma kauns. Par īpašiem bērniem! Ne jau pie viņa ienāca tāpēc, ka Agreta bija viņa meita, bet tāpēc, ka viņš bija Agretas tēvs. Viņš nosvieda sniegu zemē un iegāja iekšā. Mēness pārāk stipri spīdēja viņam acīs. Sniegs bija pārāk balts, tāpēc viņam labāk patika iekšā.
Priesteri atnāca vēlu, un meitiņu nokrustīja pusnaktī. Kalējs jau sāka pierast, ka nakts tik ļoti pievelk meitu. Atnākušie bija Naktsvijoļu priestera sūtītie Pusnakts dziesmas priesteriene un Nakts miglas priesteris. Aiedrām sveicot savu vārdamāsu, sniegam mirdzot un mēnesim spīdot Megdra svētīja savu bērnu vārdā Aiedra. Kalējs vairs nebrīnījās, ka debesīs sāka blāzmot zilgani loki un Aiedras dziedāja korī. Tā dažkārt notiek naktīs, kad krustī bērnus ar spožumu acīs.
Kristāldzidrās Ilgas
Aiedra sapnī lidoja virs jūras - līdz pat tālajiem kalniem. Pārlidojusi tos viņa atkal jau bija pie savas salas – Dzindas – it kā tā atrastos Brīvajos ūdeņos, aiz kalniem. Viņa lidoja pāri kāpām, un tuvojās upei Irvai, pie kuras auga mātes koks, varenā Ieva. Tad viņa kaut ko ieraudzīja... gaismu! Tā bija bezveidīga, bezkrāsaina, bet tā bija vistīrākā gaisma. Sajūta bija mierīga un maiga, it kā jau bijusi tūkstošiem gadu, bet reiz pazaudēta. Tā pārņēma visu sapni, Aiedra slīdēja cauri gaismai, velti cenzdamās tai pietuvoties pa īstam, satvert to, izprast, kāda tā ir un no kurienes nāk. Jo vairāk viņa pūlējās, jo vairāk gaisma izslīdēja no sapņa un Aiedra pamodās tumsā.
Viņa ilgi sēdēja gultā, ieklausīdamās brāļu elpā un ziemas trokšņos aiz loga. Lai gan bija tik kluss, tomēr varēja dzirdēt vēju pūšam un sniegu sitamies pret logiem. Kaut kur spēra lausks, laikam pirtiņā un meitene atcerējās, kā māte bija viņai stāstījusi, ka citas mātes bērniem melo, ka tur staigā vecītis ar cirvi un cērt visos pakšķos. Viņa bija stāstījusi, ka esot arī citādas mātes, kas stāsta, ka tur kokos esot ūdens, kas sasalstot izplešoties, un ka tā darot tikai ūdens, un tad koks sprāgstot un jautāja, ko Aiedra par to domā. Viņa padomāja, un teica, ka tas varētu gan būt tiesa, jo patiešām – ledus vienmēr kāpa pāri mucas malām, lai gan ūdens tur bija pirksta tiesu zem malas, un lausks bija dzirdams tikai tad, kad bija ļoti auksts. Tas viss izklausījās pareizi, tāpat kā versija par vecīti ar garu bārdu likās nepareiza, jo neviens jau tādu nebija redzējis. Bet Megdra teica, ka šīs – otrās mātes – gan darot mazliet pareizāk, jo neturot bērnus vismaz par galīgiem muļķiem. Ka bērnus par tādiem tura, to viņa zināja no kaimiņu bērniem, kuri domāja, ka akās dzīvo lielās Grietas, lai gan viņa jau nu gan zināja, ka to stāsta tikai tāpēc, lai bērni tur neiekristu. Māte vienmēr teica, ka ja Aiedra grib būt tik stulba un mirstot piecūkot visiem vēl dzeramo ūdeni, tad tā esot tikai viņas atbildība un darīšana, bet Megdra gan vēlētos mirt skaistāk, nevienam netraucējot. Tomēr arī tāda versija – par ūdeni, kas izplešas arī neesot gluži pareiza. Un kad Aiedra jautāja, kādā veidā tad tas tieši notiek, Megdra viņai uzvilka kažoku un lika iet ārā un pavaicāt. Aiedra nesaprata kam jāvaicā, bet māte paskaidroja, ka Lauskam. Un iebildumus, ka ja jau tas nav vīrs ar cirvi, tad kā lai viņa pajautā ledum, māte nepieņēma un Aiedra tika izsūtīta ārā vakara aukstumā. Saule jau bija nogājusi, jo tuvojās Ziemas gaismas svētki un tumšs kļuva ļoti ātri. Aiedra stāvēja un domāja. Tad viņa izlēma, ka stāvēt un domāt viņa varētu pie pirts, kur tikko bija atskanējis sprādziens. Viņa piegāja stūrim un uzmanīgi to aplūkoja. Tur bija smalka sarma, un pirts mazajā lodziņā bija brīnišķīgas leduspuķes. Aiedra gluži apstulba, cik tās bija skaistas. Laikam jau pirts garaiņi spēja uzburt ko pilnīgi citādu, kā istabas. Viņa ilgi laida cimdoto rociņu pāri skaistajām līnijām un klusi smējās. Varbūt arī pirts gariņš te bija pielicis roku? Gariņš... gars... tas bija tāpat. Pirtī uzmestais gars veidoja leduspuķes, un arī pirts garu sauca tāpat. Bet tas nebija viens un tas pats. Aiedra saspringti domāja. Ar acs kaktiņu viņa pamanīja mēnesi austam pāri egļu galotnēm. Viņa saspringti gaidīja, kad tas apspīdēs pirts logu, lai izgaismotu leduspuķes. Viņai ļoti sala, bet to viņa gribēja sagaidīt. Beidzot mēness stari sāka apmirdzēt leduspuķes un Aiedra gluži vai sāka raudāt, cik tas bija brīnišķīgi. Kaut viņa būtu tik skaista, kā leduspuķes! Viņa skatījās un skatījās, līdz viņai likās, ka pati ir leduspuķe un spoguļojas mēness staros. Tad viņa, visu aizmirsusi devās pastāstīt mātei par leduspuķēm. Viņa stāstīja un māte iznāca paskatīties. Atkal ieraudzījusi pirtiņu Aiedra sāka stāstīt, ka gars veidojis leduspuķes, un ka tas ir bijis divējāds gars. Un māte sāka klusiņām smieties, tāpat kā Aiedra skatoties uz leduspuķēm, tikai šoreiz māte skatījās uz viņu un smējās tik mīļi, it kā kaut ko skaistu ieraudzījusi. Pēkšņi Aiedra atcerējās, ka nebija atrisinājusi uzdevumu un godprātīgi pateica, ka aizdomājusies par leduspuķēm un nav vairs domājusi par lausku. Bet māte tikai paņēma viņu – jau astoņus gadus vecu meiteni uz rokām, un teica, ka viņa nemaz nebija to aizmirsusi, jo ar lausku esot tieši tāpat, kā ar pirts divējādo garu. Tas, protams, esot ūdens, kas izplešas, bet kāpēc tas izplešoties tieši tagad? Un vai šī skaņa nenozīmējot aukstumu? Un vai tas neesot kā simbols ziemai? Un Aiedra priecīgi iesaucās: tad jau tas ir gan ūdens, gan ziemas gars, kas rada lausku, un daži cilvēki to nespēj saprast, ka tas ir abējādi, tāpēc izdomā ledus veci lausku ar cirvi, jo viņi jūt, ka tas nav tikai ūdens. Megdra smaidīja tik gaiši kā mēnesnīca un noskūpstīja meitu vēsām lūpām. Aiedra aizmiga vēl pirms māte ienesa viņu iekšā.
Tagad meitene atcerējās, ka sapnī bija jutusies tāpat kā toreiz, kad skatījās leduspuķēs. Viņai likās, ka pati ir leduspuķe, kas spoguļojas mēness staros. Šonakt viņai bija licies, ka viņa ir brīnumainā gaisma upmalā, un ka viņa jau kādreiz ir to redzējusi un izjutusi visā spožumā. Viņa atlaidās vēsajā gultā un domāja. Pamazām viņu pārņēma miegs un viņa tikai juta, kā slīd atkal gaismā, kuru nebija iespējams ne noķert, ne saprast.
Pirmais drošais solis
Siltā un rasotā vasaras otrā mēneša naktī Aiedra devās ceļā, tikai mātei pasakot, ka jāiet. Viņa redzami ļoti valdījās, lai nedotu vaļu savam uztraukumam un jautājumu gūzmai, bet likās, ka atkārtodama pie sevis kādus veiksmes vārdus, tomēr palaida meitu pasaulē. Viņa pajautāja vienīgi, vai tas būs īsais vai garais ‘’jāiet’’. Īsais - tā Aiedrai likās, jo nebija prātīgi uz reizi sākt ar garo. Bet tieši cik īss, to viņa nemācēja pateikt. Viņa bija jau izskaitļojusi visu vajadzīgo – šī bija viņas trīspadsmitā dzimšanas diena, tātad kaut kas jauns, ārpus parastā duča stāvošs. Dzimšanas diena vispār bija kaut kas ļoti skaists, jauns sākums it visās jomās. Trešajā septiņgadē viņa vēl nebija iekāpusi, un gribēja iepazīt pasauli jau mazliet ātrāk, pirms dzīvē nāks lielās pārmaiņas, kas viņu pamazām pārvērtīs par pieaugušu sievieti. Viņas domā vēl arvien ielavījās domas, ko māte sauca par nepareizām, bet visiem bērniem piemītošām – ka pieaugušie ir kaut kas svešs, un parastā doma – pieaugušie neko nesaprot. Aiedra saprata, ka viņi ir tādi paši cilvēki, kā viņa pati, bet tomēr – dažkārt viņi tomēr tieši tā arī rīkojās, it kā neko, nu gluži neko nesaprastu no dzīves.
Aiedra sakopoja visas domas, kādas vien spēja savākt vienkopus, lai izvēlētos visu pareizi. Saraukusi pieri, viņa stāvēja pagalma vidū un domāja. Uz Rietumiem viņa iet nevarēja, vai pareizāk sakot, varēja iet tikai ar lielu līkumu un pēc tam pavisam mazu gabaliņu, jo aiz mājas bija krauja, un atrodot vietu, kur var nokāpt, varēja aiziet tikai līdz kāpām un tad līdz jūrai, bet tur Aiedra jau vairākas reizes bija bijusi. Ilgākiem ceļojumiem nebija laika, ja gribēja saglabāt ciešamas attiecības ar tēvu un izpētīt arī citu tuvāko apkārtni - vienkārši nesanāca laiks pārāk atkārtoties. Uz dienvidiem bija klinšains apgabals, pēc tam bija mežs, to gan viņa zināja tikai no nostāstiem, jo tas bija pārāk tālu, lai vienas dienas laikā paspētu tur nonākt. Klintis nebija pārāk interesantas, tāpēc Aiedra šo pusi bija maz pētījusi. Uz Ziemeļiem bija tikai viens vienīgs milzīgs mežs, kas vilināja Aiedru. Bet uz austrumiem – plašas ganības un tālāk skrajš mežs ar daudzām pļavām, kur ganījās dažādi lieli dzīvnieki. Tieši uz šo pusi bija ciemats, kur Aiedras tēvs pārdeva savus darinājumus, lai gan viņi no tā neieņēma daudz naudas, jo bija pat drīzāk zemnieki, vienīgi tēvs vēl pavaļas brīžos kaut ko izkala smēdē, jo viņa tēvs bija viņam to mācījis. Bet viņa sirds nekādi pēc tā netiecās - tēvs bija zemes cilvēks. Un kad viņš vēl apprecēja māti – otru zemes cilvēku -, tad jautājums bija pilnīgi izlemts. Tēvs nebija pretojies tam, ka māte grib būt zemniece. Zeme bija ļoti auglīga, viņi arī bija diezgan turīgi, lai varētu algot kalpu un kalponi, tāpēc tēvam atlika laiks dažkārt tomēr izkalt kādu skaistāku lietiņu, un tas ienesa mazliet naudas. Tāpēc Aiedrai palika laiks, lai varētu vismaz mazliet paklaiņot. Tēva jūtīgā vieta bija arguments, ka viņi tak nav tādu ļaužu, kam sūri grūti jāpūlas katru brīvu brīdi, ka viņi ir turīgi cilvēki, un tādiem piedien mazliet atpūtas un izpriecu. Tēvs gan nekad neatzina, ka tam piekristu, jo negribēja izklausīties augstprātīgs, bet viņš tomēr ļoti lepojās, ka ir spējis ģimenei nodrošināt pārticīgu dzīvi, tāpēc brīžiem ļāva Aiedrai pat veselu dienu klaiņot prom no mājas. Māte gan vienmēr, viņam dzirdot, uzdeva meitai kādu uzdevumu, piemēram, atrast kādu īpašu zālīti, vai palūkoties, vai zāle kur nav izkaltusi, vai arī vai pīlādžiem arī citur ir daudz ogu, vai tikai pie viņiem, lai skaidri zinātu, kāda būs ziema. Viņa vienmēr to izpildīja, bet tas jau bija ātri un vēl palika milzīgi daudz laika darīt to, kas vien tīk.
Aiedra pārdomāja uzrāpusies milzīgā papelē, kas auga pie viņu zemes robežas. Tad viņa padomāja, kāpēc nav kāpusi liepā, kas atradās Ziemeļu pusē, ja jau viņai likās, ka visticamāk jādodas uz Ziemeļiem. Domīgi viņa skatījās uz Austrumu pusi un beidzot apņēmīgi nolēca zālē. Ja jau neapzinātā prāta puse saka, ka Austrumi, tad lai būtu Austrumi. Tur bija visvairāk dažādības, tur bija gan dažas reizes redzētais ciemats, gan lielie dzīvnieki, gan meža skupsnas, gan ezeri un upes. Tur bija vietas, kur dzīvoja sabiedriskie cilvēki, nevis tādi vientuļnieki kā viņas vecāki. Aiedra droši spēra pirmo soli pareizajā virzienā. Viņas priekšā pletās liela pļava, bet šobrīd tur nebija neviena dzīvnieka, ne briežu, ne zirgu, ne arī kāda no tiem dzīvniekiem, kuri bija pārāk atšķirīgi, lai tos būtu iespējams nodalīt pa sugām un nosaukt vārdos. Neviens jau arī nebija pūlējies to izdarīt, jo tie bija redzami pārāk reti un īsti nekam nederēja. Tā cilvēki domāja, pēc derīguma, to Aiedra juta un redzēja jo bieži, bet bija dzirdams, ka citu tautu ļaudis tā domājot vēl jo vairāk, necienot Meža, Jūras un citas mātes. Šeit, Aiedras dzimtenē, bija savādāk.
Iedama pa rasoto pļavu Aiedra domāja par savu salu un tās tautu. Dzinda bija maza sala tuvu Tumsas kalniem, patiesībā tā bija kalnu ieskauta no trim pusēm kopā ar citu lielu salu – Katamaltānu. Un tā atradās tieši pie Rītausmas vārtiem, tomēr jākuģo bija diezgan tālu, jo bija jāapbrauc Tumsas kalnu atzars, ko sauca par Austrumu nagu. Daži no Plašo ūdeņu iedzīvotājiem tāpēc baidījās no Dzindiešiem, Katamaltāniešiem un mazākas salas apdzīvojošajiem Himnuriešiem, tāpat kā no tām mazajām tautiņām, kas mitinājās vēl tālāk esošajā Austrumu Krēslas jūrā, kas bija pavisam ietiekusies Tumsas kalnos. Lielu jūru, kas bija kalnu ieskautas bija tikai trīs, ja neskaita neskaitāmus mazākus līcīšus – jau minētā Austrumu krēslas jūra, Rietumu krēslas jūra un Miglas jūra, kurā atradās arī Aiedras mājas – Dzindas sala. Miglas jūra gan bija daudz labāk sasniedzama un nebija tik dziļi kalnos kā Krēslas jūras, tomēr lai arī viņu jūras iemītnieki skaitījās Plašo ūdeņu sabiedrotie, par kādiem neatzina Krēslas ļaudis, viņus tomēr vienmēr gribēja turēt pa gabalu. Visi, kas bija pārāk tuvu kalniem, it sevišķi vēl to ielokā no trim pusēm, bija tādi kā savādnieki. Ja nu vien viņi neaizbrauca tālāk plašo ūdeņu vidienē un neapprecējās ar to iemītniekiem, atsakoties no savas zemes vārda, bet tas Aiedrā iedvesa riebumu. Dzinda nebija pilnīgi ne ar ko ievērojama, pat ne tik, cik tās vienīgā lielā kaimiņiene, ja neskaita daudzās mazās saliņas – Katamaltāna. Bija ļaudis, kas pat no tuvējām Plašo ūdeņu salām nezināja par Dzindas esamību un pieskaitīja to pārējām galīgi sīkajām saliņām, lai gan uz Dzindas zemes bija izvietojušās deviņas pilsētas un neskaitāmi ciemi un viensētas. Bet kuram gan rūpēja Miglas jūras saliņas, ja nu vien izņemot Katamaltānu, kas vienmēr piedāvāja labākos karotājus, kurus labprāt ņēma dienestā visos galmos. Protams, slepus un mainot to vārdu, kā arī izliekoties, ka neko nezina par kaimiņu biedrošanos ar Krēslas ļaudīm. Vienīgais, ar ko Dzinda varēja izcelties, bija lepnums par savu zemi. Lai gan... Nekāda pamata lepnumam īsti nebija, Aiedra ar rūgtumu nodomāja. No Dzindas nebija nācis neviens ievērojams cilvēks, arī viņu kultūra bija pārāk rāma un neizteiksmīga, vai arī vienkārši pārāk nesaprotama citu tautu ļaudīm, lai varētu kaut ko piedāvāt. Tomēr viņi ļoti stingri skatījās uz pārbēdzējiem, un nekad tos vairs nepieņēma savā vidū, kā arī vienmēr turēja sevi labākus par pārbēdzējiem un Plašo ūdeņu kalpiem Katamaltāniešiem. Kad tev vairs nav nekā, tad tu kļūsti lepns uz to pašu vien, ka tev nekā nav, reiz bija teikusi viņas māte un Aiedra bija ļoti samulsusi, jo māte vienmēr bija ļoti mīlējusi savu zemi, vienmēr runāja par to ar lepnumu un mīlestību. Šo izteikumu viņa nepaskaidroja un sarunu turpināt nevēlējās.
Šādi apcerot ģeogrāfiskus un politiskus jautājumus, Aiedra bija nonākusi baltā jo baltā bērzu birzī. Par to māte bija viņai stāstījusi - tā esot viena no skaistākajām vietām visā Dzindā. Kāpēc gan Aiedra jau no paša sākuma nebija iedomājusies nākt uz šo pusi? Viņa jau sen vēlējās redzēt šo birzi, tad jau izvēle iekāpt papelē bija pareiza. Viņa apbrīnodama devās cauri birzij un lūkojās baltajās, mēness gaismā mirdzošajās stumbru kolonnās. Bērzu lapas mirdzēja gluži sudrabainas un Aiedra atcerējās senu jo senu dziesmu, kurā bija stāstīts par šādām birzīm. Kad no tām izejot, tad sievietes, jo parasti vienmēr runāja tieši par sievietēm iznākot apsudrabotas. Bet nedrīkstēja nolauzt ne zariņa, jo tad pat saule raudot. Ja zariņu nolauza, tad sieviete tika gluži vai nobērta ar sudrabu, tomēr saules asaras traucēja viņai dzīvot visu mūžu, bet ja viņa ļāvās, lai iedod sudraba, cik vēlas, tad bija tikai skaistāk. No dabas vispār drīkstēja ņemt tikai tik, cik tā dod, ne vairāk. Tā vienmēr mācīja māte un Aiedra juta, ka tā ir. Tā jau bija tikai ļoti veca dziesma, ko dziedāja tikai tikpat vecos svētkos, ko arī svinēja vairs tikai veci cilvēki un daži dīvaiņi kā māte. Aiedra mazliet kautrējās piedalīties, jo citi jaunieši viņu mazliet apsmēja, arī brāļi nenāca, izņemot vecāko, kas atnāca dažas reizes, pa retam. Bet tomēr kā viņu pievilka senās dziesmas! Aiedra tāpat dzīvoja pārāk tālu no apdzīvotām vietām, lai viņai pārāk rūpētu, ko domā citi bērni un jaunieši. Un arī tad, ja viņi domātu pārāk skaļi, Aiedra zināja, ir pietiekami stipra, lai noliktu gar zemi arī divus vecākus puišus aiz savas nekaunības vien, tā vienmēr teica māte un parasti viņa tad smējās.
Bērzi bija tik balti, ka Aiedrai sanāca raudiens. Viņa pati nesaprata no kā, tomēr kad bija noritējušas jau trīs asaras, viņa nodomāja, ka pietiek un taisījās uz naktsguļu. Gulēt starp baltajiem kokiem viņai likās mazliet neērti, tāda kā bijība uznāca šajā vietā, tāpēc viņa izgāja birzij cauri un nolikās tās malā, kur aizmiga skatoties uz Sudraba kaķa ceļu. Tas bijis visskaistākais kaķis, kas pašā vasaras karstumā izdomājis, ka tā spalvas ir pārāk skaistas, lai kristu zemē un pacēlies debesīs, atstādams sudraba sliedi, kas patiešām bija tik ļoti skaista. Liels kā kaķa lepnums... Tā varēja teikt par visiem Dzindiešiem. Tā domādama Aiedra laidās miegā.
Pēkšņi viņa pamodās ne no kā un spēji piecēlās sēdus. Nelikās, ka viņa būtu kaut ko sadzirdējusi vai jutusi, bet tomēr likās, ka kaut kas notiek. Aiedra nemierīgi skatījās apkārt. Vai tie būtu vilki? Bet tie parasti nāca no ziemeļu mežiem un arī tikai pašā ziemas aukstumā, kad māte deva tiem vienu aitu, tad tie vienmēr devās prom. Māte teica, ka vilki nāk tikai tad, kad galīgi vairs nav, ko ēst, un ja viņa nedos aitu, tad tie nāks un nāks un apēdis daudz vairāk un var pat uzbrukt cilvēkiem. Tā katru rudeni tikai izraudzīta vilku aita, ko baroja tāpat, kā citas, bet turēja atsevišķi. Gadījās, ka vilki neatnāca, tās bija siltas ziemas. Tad vilku aitu pārdeva par lētu naudu, un to vienmēr iztērēja kaut kam nevajadzīgam, bet skaistam. Tēvs par to no sākuma esot dusmojies, bet māte tikai paskaidrojusi, ka tā ir dāvana no ziemas, un parasti dāvina skaistas un nevajadzīgas lietas, it sevišķi turīgās ģimenēs. Pēc pāris gadiem tēvs vairs neiebilda un pat pats sāka aitu saukt par vilku aitu, ko no sākuma bija saucis par tēriņu aitu. Bet vilki nekad nesaplosīja nevienu lopu, pat to gaudošana bija dzirdama reti, un tēvs patiešām sāka ticēt mātes burvestībām ar vilku aitu. Tā parasti notika – tēvs no sākuma nepieņēma mātes kārtējās muļķības, bet pēc laika sauca tās par mātes burvībām un arī sāka ticēt. Vienīgi kad viņam to atgādināja neticības brīdī, viņš teica, ka jā, bet šoreiz esot jau par traku. Tā tas bija vienmēr un pat brāļi jau zināja, ka tā būs, vienīgi viņš pats laikam to nenojauta, ka mātei ir jātic.
Mirkli aizdomājusies par vilku aitām viņa nolēma, ka vilki viņu neēstu, jo šī vēl bija mājām tuva teritorija un šoziem vilku aita bija atdota, tas bija kas cits. Ja vien viņa vismaz kaut ko dzirdētu vai redzētu, Aiedra sodījās. Bet viņa juta, ka kaut kas notiek, un tas bija kaut kas biedējošs. Lēni un uzmanīgi viņa piecēlās kājās un ielūkojās birzs bērzu kolonās. Tad viņa sajuta vēsumu, un reizē ieraudzīja gaismu. Tā zilgani balta plūda no kādas vietas bērzu birzī, kura bija patālu no vietas, kur Aiedra bija gājusi. Mirkli pasvārstījusies viņa izlēma, ka vienmēr labāk paskatīties, jo ja viņa to neizdarīs, tad nožēlos, bet ja izdarīs, tad vēl nevar zināt, vai nožēlos, tāpēc Aiedra visa trīcēdama devās gaišuma virzienā.
Gaisma bija balta, nevis kā ugunskura blāzma, arī saule vēl nebija uzlēkusi un pat Austra vēl nelēja savus starus pār pamali, bija tieši vismelnākā nakts pirms rītausmas. Aiedra klusi un uzmanīgi gāja uz priekšu un pamazām arī sadzirdēja klusu dziedāšanu. Beidzot piegājusi pie kāda īpaši resna bērza viņa ieraudzīja balta akmens kolonnas, kuras savienoja šķērsbaļķi, bet jumta nebija. Tās ļoti atgādināja bērzu stumbrus, ka tumsā bija jāpieiet pavisam tuvu, lai pamanītu, ka tie nav koki. Un to vidū klusi dziedāja kāda sieviete baltās drēbēs, baltiem matiem, visa kā ar sudrabu apsnigusi, mirdzoša. Tā bija viņa, kas izstaroja vēso gaismu. Viņa dziedāja kādā valodā, kas likās līdzīga Dzindiešu valodai, tikai tāda kā skanīgāka, bet Aiedra spēja saprast tikai atsevišķus vārdus. Cik varēja noprast, runa bija par seniem laikiem, kas bija vēl dzīvi un par nocietinātām sirdīm. Bet kopējo jēgu Aiedra nesaprata. Sieviete mierīgi pacēla galvu un skatījās uz Aiedru, lai gan viņa stāvēja labi noslēpusies aiz koka.
-Nāc šurp!- viņa teica, lai gan tas izklausījās vairāk pēc nācs sšurp, jo valodā spilgti skanēja s skaņa. Viņa baidījās, bet tomēr gāja, jo sieviete bija tik ļoti skaista un mirdzoša, ka nelikās iespējams, ka viņa būtu ļauna. Viņa nesagaidīja, kamēr Aiedra pienāca pavisam klāt, bet devās tālāk aiz celtnes. Tur zemē atvērās tāda kā spoža ala, bet Aiedrai tomēr likās, ka tā nav ala, bet tā ir vieta ar alas nozīmi. Tātad – ka tas nav fizisks caurums zemē, bet gan vieta, pa ko kaut kur var aizkļūt. Vēl spilgtāk iemirdzējusies sieviete pazuda vietā ar alas nozīmi. Aiedra nez kāpēc dziļi ievilka elpu un uzkāpa spožajam plankumam zemē. Tad viņa it kā gāja, it kā lidoja pa melnu, tumšu tuneli un pati nesaprata, kā viņa zina, ka virzās uz priekšu, jo viss bija vienāds, pat eju nevarēja īsti redzēt, bet nojaust, tomēr bija skaidrs, ka tā nav plaša vieta, bet eja. Priekšā parādījās iedzeltena, parasta gaisma un pēc dažiem neveikliem roku vēzieniem, kas gan neko nedeva, Aiedra nonāca plašā zālē. Viņa redzēja krāsas un formas notrīsam un tad saprata, ka tā ir bibliotēka. Tur bija rindām un rindām grāmatas, tīstokļi un loksnes. Pie sienām bija kartes, un Aiedra ievēroja vairākas, kas attēloja vienu sen redzētu – visas zināmās pasaules karti. Tur bija plašie ūdeņi, iekšējās jūras, Tumsas kalnu milzīgais gredzens, kas iekļāva Plašos ūdeņus, Rītausmas vārti un pat mazā Dzinda, kā arī Brīvās zemes ārpus Tumsas gredzena. Tajā brīdī, kad Aiedra jutās visu apskatījusi un sapratusi, ka tā ir Pasaules karte tā mainījās. Tagad salas bija izkārtotas mazliet citādi, pie tam viņa ievēroja kaut ko neticamu – Tumsas kalnu iekšienē bija divi lieli ezeri – Ziemeļos un Dienvidrietumos, kuros bija salas, kas bija atzīmētas tādā krāsā, kā plašo ūdeņu salas, tāpat, kā Dzinda, jo tās bija zaļas, Tumsas kalnu gredzens bija melns un brīvās zemes ārpusē bija dzeltenas. Vēl dažas salas tieši pie rītausmas vārtiem bija mazliet sudrabainas, un ieskatoties rūpīgāk, Aiedra ievēroja, ka arī Dzinda tāda ir. Tātad salas, kas ir pie vārtiem, ir mazliet savādākas, kā pārējās Plašo ūdeņu salas, lai gan ne gluži citādas, viņa secināja. Jo tās arī ir zaļas, kā citas, bet tomēr arī sudrabainas. Tad karte atkal mainījās, tikko kā Aiedra atkal juta, ka ir sapratusi. Nu jau karte bija galīgi savāda, ezeri kalnu vidū bija lieli kā jūras, tajos bija lērums salu, visas salas gan bija vietā, bet to vidū – citas, kas nemaz pēc izmēra nevarēja tur ietilpt un virs tām, kuru kartē nevajadzēja būt bija uzzīmēta sudrabaina migliņa, pie tam apakšā kartei nu bija norāde, ka ar sudrabainu krāsu attēlota migla. Tas Aiedrai nebija skaidrs, tomēr viņa uzmeta skatienu Dzindai un galīgi apmulsa. Tā bija milzīga sala, daudz lielāka par Katamaltānu, un tā arī bija sudrabaina, sudraba miglas nebija tikai ap mazu vidiņu, kas bija pareizās Dzindas formā. Tas Aiedrai nebija skaidrs, un viņa mazliet sadusmojās, ka viņai tikai rāda, bet neko nepaskaidro un tajā brīdī viņa juta sāpes sirdī un tad bija tikai tumsa.
Ar spēji ievilktu elpu Aiedra pielēca kājās. Viņa bija birzē, bet nekādas celtnes vairs nebija, tāpat kā alas. Viņa ilgi sēdēja pakalniņā, kamēr lēni aizgāja pēc savām mantām, ko bija atstājusi birzes malā. Nekas nebija aizskarts. Viņai radās liels kārdinājums uztvert to kā sapni. Bija vairāk kā skaidrs, ka jebkurš, kas nav Megdras bērns, to tā arī uztvertu. Bet Aiedra zināja, ka nekas un nekad nenotiek nejauši un nav nozīmes tam, vai tas bija nomodā vai sapnī – tas bija īsts vistiešākajā nozīmē, un tas noteikti bija kaut kas ļoti, ļoti svarīgs. Parastas lietas tā nekad nenotika. Aiedrai tikai bija mazliet žēl, ka viņa sadusmojās par to, ka kartēs nekas nav paskaidrots, bija pilnīgi skaidrs, ka viņas dusmas bija izsaukušas tik pēkšņo un sāpīgo aiziešanu. Tomēr tagad tur nevarēja darīt pilnīgi neko, ilgi nožēlot un skumt nebija Aiedras garā. Viņa apgūlās un mēģināja ieslīgt līgošanā, lai atgrieztos pie kartes, bet aizmiga, un sapnī atkal redzēja gaismu, kas bēga, tikko kā Aiedra pastiepa roku.