Mums visiem – tādā vai citādā veidā – ir interese pret vampīriem, sākot no vienkāršas ziņkāres un beidzot ar slimīgu aizraušanos ar šo tēmu. Taču neatkarīgi no tā, cik spēcīga ir interese, cilvēki neatmet domas par vampīriem, jo zināmā veidā vampīri ir tuvi mums. Viņu daba un īpašības atspoguļo mūsu pašu būtību un raksturu.

Vampīri bieži pārsteidzoši precīzi iemieso tās sarežģītās, savstarpējo jūtu, ideju un situāciju kolīzijas, kas piemīt cilvēkiem. Šīs jūtas, idejas un situācijas var būt gan smalkas un svarīgas, gan grūtas saprašanai un izskaidrošanai. Patiešām, cilvēks var dzīvot un nenojaust, ka viņam ir kādas problēmas, taču šīs problēmas pēkšņi izgaismojas, kad viņš sastop vampīru.

Vienā vai otrā dzīves brīdī katrs no mums ir sajutis asas, mokošas, taču tajā pašā laikā saviļņojošas un rūgteni saldas sāpes. Dažreiz mēs sajūtamies kā vampīrisku spēku upuri, kas nespēj neko mainīt. Gadās, ka mēs saprotam, ka pie visa vainīgi esam paši un, gluži kā vampīrs, ko caurdūris miets, saņemam to, ko esam pelnījuši. Bet gadās, ka mēs kā vampīru slepkavas, sajūtam, ka mums jāziedo kāds šausminošs upuris, lai tiktu vaļā no ieradumiem, kas, kaut arī mums ir dārgi, tomēr ir mums kaitīgi un var novest postā. Visos šajos gadījumos vampīru koncepcija ļoti labi ataino mūsu iegūto pieredzi.

Ir maldīgi uzskatīt, ka vampīri un vampīru slepkavas ir pretpoli un antagonisti. Viņiem ir daudz kas kopīgs, kopīgi raksturi un kopīgas īpašības: vēlme nogalināt, cīņa par viena un tā paša cilvēka sirdi.

Gadījumā ar upuri scenārijs parasti ir vienkāršs: noslēpumains magnētisms – kodiens – asins izsūkšana. Tālāk – nāve vai izdzīvošana. Notiek izmaiņas: apbedīšana un pēc tam, kad jūs domājiet, ka viss jau beidzies un aizmirsts – baiga atgriešanās.

Noslēpumainais vampīra magnētisms simbolizē jebkuru bīstamu aizraušanos, ko jūs jūtat pret kādu, kas var nodarīt jums ļaunu. Kodiens un asins izsūkšana ir tā bēdīgās sekas. Nāve, izdzīvošana un izmaiņas – tas ir tas, kas ar jums notiek galu galā. Apbedīšana – tā ir atpestīšana no kaisles un pārdzīvotā aizmiršana. Bet atgriešanās – tas ir tas, no kā jums nav lemts izvairīties.

Jūs joprojām sajūtat ilgas; un jūs atkal riskējat ar šausmīgām sekām. Un jūs riskējat tik ļoti padoties savām bīstamajām ilgām, ka pats pārvēršaties par vampīru.

Fakti. Folkloras pasniedzējs Losandželosā (Kalifornijā) Norins Draizers 1980. gadu vidū veica aptauju, izsūtot to 574 vidusskolām un koledžām, lai noskaidrotu, cik liela audzēkņu daļa tic, ka vampīri patiešām eksistē. Izrādījās – 27%. 2000. gada novembrī New York Times publicētie dati liecina, ka Ņujorkā dzīvo apmēram 1000 vampīru imitētāju (tas ir, tādu cilvēku, kas ģērbjas kā vampīri un apmeklē naktsklubus).

Iepriekš minētais scenārijs der arī vampīram. Tikai bīstamās ilgas provocē, nevis magnētisms, bet asinskāre. Kodiena un asins sūkšanas vietā vampīrs dabū mietu sirdī.

Gadījumā ar vampīru slepkavu eksistē tikai slimīga apzināšanās un nelokāma vēlēšanās izdarīt to, kas ir jāizdara. Skan patētiski? Iespējams, lai gan arī tirpas pārskrien pār muguru. Tāda ir dzīve. Ja jūs kādreiz kaut ko esat ļoti gribējis un panācis, bet rezultātā tas ir jums sagādājis sāpes, tad jūs mani sapratīsiet.

Vampīrus un vampīrismu var traktēt arī, kā iedomātu vai psiholoģisku izpausmi, kas var pārvērsties mūsu nespējā savaldīt savas visapslēptākās vēlmes. Vampīrisma koncepcija izskaidro vai brīdina par to, kas var notikt, kad cilvēku vēlēšanās ir veltīgas un neizpildāmas, vai arī to, ka cilvēki pakļaujas savām bīstamajām vēlmēm, nedomājot par šausmīgajām sekām. Mēs visi gribam dzīvot, bisi gribam tikt mīlēti un visi gribam varu pār citiem cilvēkiem. Taču vēlēdamies to, mēs visi mirstam, riskējam, ka mūs ienīdīs vai mēs kļūsim atkarīgi no citiem. Saprast vampīrus, nozīmē saprast šo postulātu.

Ne jau visas vēlēšanās un noslieces var izskaidrot ar vampīrismu. Piemēram. Ja jūs esat zvērināts boulinga spēlētājs, nevarat bieži tikt uz boulinga zāli un ar to pats sev saindējat dzīvi, tad to ar vampīrismu nevar izskaidrot. Vai arī, ja jūs tik ļoti mīlat ēst marinētu siļķi, ka ēdat to tik daudz, līdz sabojājat kuņģi – arī to ar vampīrismu neizskaidrosi.

Cita lieta – savstarpējo attiecību problēmas: ģimenes, mīļoto, problēmas ar sabiedrību. Tās var izsaukt tādas pat trīsas un bailes, kādas izsauc vampīrs. Vampīru pārdabiskās īpašības bieži simbolizē kopīgās, reālās, savstarpējās attiecības – problēmas, kas var likt drebēt, kas var radīt īstas šausmas, turklāt tās ir vispārzināmas un ar tām var saskarties jebkurš cilvēks.

Vampīri un vampīrveidīgās būtnes daudzu tautu kultūrās iemieso šausmīgus, nenormālu ģimeņu attiecību modeļus. Daudzās kultūrās ir asinskāru māšu tēli, kas medī mazus bērnus. Pietiek atcerēties sengrieķu empusu (sievieti-dēmonu ar ēzeļa kājām, kas zog bērnus, izdzer viņu asinis un pēc tam aprij viņus), seno romiešu striksu (nakts dēmonu, kas uzbrūk bērniem un dzer viņu asinis), malaiziešu langusujaru (mirušu sievieti, kas nav izbaudījusi, ko nozīmē būt mātei; tā zog bērnus, dzer viņu asinis, pārgraužot rīkli), meksikāņu čihuateteo (pusdievieti-vampīru, kas dzer zīdaiņu asinis), filipīniešu asvangu (būtni, kurā pārvēršas nogalināta meitene, kas ievilina medniekus un bērnus meža biezoknī, aptin ar liānām un dzer to asinis) un seno babiloniešu dēmonesi Lilitu. Daudzas no šīm dēmonesēm, kā vēsta nostāsti, pirms nāves ir bijušas parastas Zemes sievietes, kas pēc savu bērnu nāves, nav samierinājušās ar zaudēto, un sākušas uzbrukt svešiem bērniem. Šausmīgu tēvu tēli arī ir sastopami folklorā, taču viņi parasti tiek attēloti, kā milži-cilvēkēdāji, nevis asinssūcēji-vampīri.

Draudi un šausmas, ko izsauc daudzas parastas problēmas, bieži rodas no tā, ka labais, tīrais un sliktais, “puvušais” nereti iet roku rokā, savijušies tiktāl, ka šo kamolu neattīt. Tas visvairāk raksturīgi pašām tuvākajām cilvēku attiecībām – labais un sliktais sajaucas kā vampīra un tā upura asinis. Un līdzīgi kā dzīvē, vampīri, no vienas puses ir ļauni, no otras puses... pievilcīgi.

Vampīri modina cilvēkos daudzas un dažādas emocijas, un iemieso dažādas īpašības. Taču, liekas, pati košākā no tām ir bīstama seksuālā pievilcība. Bieži šī asociācija ir acīmredzama, upuris jūt seksuālu tieksmi pret vampīru, tā parakstot sev spriedumu. Ne tik atklāti, bet vampīri iemieso arī cilvēku savstarpējās seksuālās problēmas ikdienas dzīvē.

Kas mīlestībā patiešām sagādā sāpes, stipri ievaino, “kož” - protams, ka nelaimīga mīlestība. Ja jūs kādu mīlat, bet nesaņemat pretmīlu, tad šis cilvēks jums var likties necilvēcīgs. Taču arī uzbāzīga mīla “kož”. Arī tad, kad jūs vēlaties, lai kāds cilvēks liek jūs mierā, bet viņš nerimstas, jums viņš liksies bez sirds. Jebkurš – gan tas, kas ir pārāk agresīvs, gan tas, kas – pārāk vēss – šādā veidā var likties kā vampīrs.

Daudzi cilvēki, pārsvarā geji – ļoti vēlas seksu, taču viņiem ir lielas emocionālas problēmas ar cilvēkiem, kas viņiem liekas pievilcīgi. Viņi var izsaukt pretīgumu, nepieņemšanu vai bailes tajos, kas izsaukuši viņos interesi. Šiem cilvēkiem ir jāslēpjas, jābūt viltīgiem, gandrīz vai no slēpņa jāmedī savu ilgu objekts. Spēcīgi, kā viņu jūtas, viņi var vēlēties, lai par šīm jūtām citi nemaz neuzzinātu. Gluži kā vampīri, kas bēg no saules gaismas, vai slēpjas zem saviem apmetņiem, viņi cenšas nepieļaut, lai viņus atmasko.

Acīmredzot, cilvēki izjūt diskomfortu savu jūtu dēļ un nezina, kā ar tām tikt galā. Veselīgas, seksuālas vēlmes atnes viņiem vilšanos, uztraukumu un bailes. Tas padara viņus līdzīgus vampīriem.

Līdzīgas problēmas ir pamanījis grāmatas “Slāpju mocītie” autors Metjū T. Andersons, tikai šoreiz runājot par problēmām, kas saistītas ar dzimuma brieduma iestāšanos pusaudžiem. Viņš salīdzina tās pārmaiņas, kas notiek jaunajā cilvēkā ar pārdabiskajām problēmām, kas notiek cilvēkā, kad tas pārvēršas vampīrā.

Lai cik tas arī nebūtu dīvaini, reizēm ir grūti noteikt, kurš ir vampīrs, kurš – upuris. No vienas puses par vampīru var uzskatīt vīrieti, kas vajā sievieti, kas neatbild ar pretjūtām. No otras puses, aukstas, nejūtīgas sievietes – arī ir vampiresas. Ne jau velti XX gadsimta sākumā tās iesauca par “sievietēm-vampiem”.

Analoģija starp nedalītu mīlu un vampīriem kā vadmotīvs skan Redjarda Kiplinga dzejolī “Vampīrs”. Dzejolī nav nekā pārdabiska. Runa ir par pievilcīgu, nejūtīgu sievieti un naivu muļķīti, kas nespēja iegūt viņas mīlestību. Taču vienaldzīgas sievietes pielīdzināšana vampīram ir acīmredzama.

Ja kāds, kuram jūs izrādiet interesi, neatbild jums, tad viņš var likties auksts kā nāve, gandrīz kā miris. Tomēr, šim cilvēkam ir dīvaina vara pār jums. Protams, viņam nav ne prātā dzert jūsu asinis, taču jūs vajās doma, ka viņš kaut kādā nesaprotamā veidā jūs iztukšo. Vampīriem, kā arī nedalītas mīlas objektiem piemīt spēcīgs seksuālās pievilcības lādiņš, taču tas nenozīmē, ka viņi vēlas mīlestību un ir ieinteresēti seksā. Saskarsme, gan ar vienu, gan otru var būt bīstama un sāpīga.

Kā jau katrā labā stāstā par vampīriem, situācija var jūs piespiest padomāt par to, kas ir reāls, bet – kas nav. Daudzās attiecībās vampīrs – upuris nav skaidrs, vai tiešām vampīrs ir ļaunums, vai arī tā tikai domā upuris. Arī reālā dzīvē ar nedalītu mīlu mēs novērojam to pašu: vai upuris ir nonācis patiešām nežēlīga cilvēka rokās, kas tikai moka viņu, vai arī viņš nav, ne nežēlīgs, ne ar aukstu sirdi, bet vienkārši tas tā liekas nabaga atraidītajam mīlniekam.

Cilvēkiem, kuriem liekas, ka viņus vajā, ir paranoja. Tajā pašā laikā, cilvēkiem, kurus patiešām vajā, citi saka, ka viņiem tā esot tikai uzmācīga ideja, paranoja. Bieži ir ļoti grūti atšķirt īstu upuri no cilvēka, kas maldās. Nepārliecinātība par to, kas ar viņu notiek, ir ļoti iemīļots paņēmiens, lai pamazām vairotu spriedzi neskaitāmos sižetos par noslēpumainiem un šausmīgiem notikumiem, ieskaitot arī vampīru stāstus.

Iespējams, ka nelaimīgais mīlētājs ir kritis par upuri pašapmānam, viltus ideāliem, ar kuriem viņš apveltījis savas mīlas objektu. Un, kad atklājas, ka mīlas objektam ir pavisam citas rakstura īpašības, viņam liekas, ka pats objekts noslēpumainā veidā ir mainījies, kļuvis ļauns kā vilks, nenotverams kā sikspārnis, vai vispār svešs un nesaprotams kā migla. (Kā Brēma Stokera Drakula, kas spēja pārvērsties visās šajās lietās.)

Bez nelaimīgas mīlestības, vampīrisms vēl simbolizē citas problēmas:

1) nevienlīdzīgas attiecības, kurās viens partneris izmanto otru;

2) seksuālus tabu, kad abi partneri nodarbojas ar ekscentriskām izklaidēm, kas plašā sabiedrībā nav pieņemtas;

3) zudušu mīlu, kad viens no mīļajiem cilvēkiem mirst.

Diemžēl, savstarpējās attiecībās cilvēks dažreiz izmato otru cilvēku, daudzu iemeslu dēļ. Cilvēki izmanto savus partnerus kā vampīri, parazīti. Viņi pieprasa no otra to, ko paši pat nedomātu pildīt.

Mīlestība un atbalsts – lūk, labu mīlas partneru attiecību pamats. Taču spēle vienos vārtos ir postoša. Agri vai vēlu partneris, kas nesaņem atbildes mīlu un atbalstu, jūtas iztukšots.

Patērētāji attiecībās ir valdonīgi, prasīgi un tirāniski ļaudis. Pakļautajiem partneriem var likties, ka viņiem piemīt pārdabisks spēks – kāds piemīt vampīriem. Vai arī viņi ir viltīgi, slīpēti un melīgi. Un ļoti grūti ir saprast, kādi viņi ir patiesībā. Viņi nerāda savu īsto seju – gluži kā vampīri, kas nav redzami spogulī.

Vampīri arī simbolizē seksuālus tabu. Atcerieties, “Drakula” tika sarakstīts Viktorijas laika Anglijā, kas bija slavens ar seksualitātes noliegumu. Seks tad bija nepieklājīga sarunu tēma. Tā kā cilvēki apspieda savu seksualitāti, tad seksuālās fantāzijas reizēm uzpeldēja virspusē savādos, bieži mulsinošos veidos, kas grāva tradīcijas ar literāriem paņēmieniem. Piemēram, ainā, kur Artūrs  iedzen mietu savas jau “ne-mirušās” līgavas krūtīs tajā pašā naktī, kad viņiem bija jāsalaulājas. Šī aina liek šausmās nodrebināties, bet tā ir arī visai erotiska.

Lasītāji vēl šodien turpina strīdēties, ko šī aina varēja simbolizēt tajos laikos, kas tā tika sarakstīta? Viktorijas laikmeta bailes no seksa? Kvēlu kaisli un naidu pret sievietēm? Tradicionālo seksuālo barjeru pārvarēšanu? (Lūsija tiek “atbrīvota” no lāsta, kas padara viņu par vampīru.) daži lasītāji pat uzskata, ka Lūsija gūst baudu no tā, ka viņu caurdur miets. Ja tas ir tā, tad minētā aina [variet pārlasīt oriģinālu! - t.p.] iegūst sado-mazohistisku nokrāsu.

Vampīrisms var ietvert sevī jebkuru seksualitātes formu, ko neatbalsta sabiedrības vairākums. Daudzos literāros darbos un kino ir analoģija “vampīrs = homoseksuālists” tiešākā vai apslēptākā formā. Vampīri tāpat kā geji un lezbietes slēpj savu identitāti no vairums cilvēkiem, atklājoties tikai dažiem. Un pārējie cilvēki viņus, kā likums, nesaprot un baidās.

Kā redzams, vampīrisms attiecas uz visiem problēmu tipiem, kas saistīti ar mīlestību un seksu: negribēta mīlestība, nedalīta mīlestība, parazītiskā mīlestība, aizliegtā mīlestība, nesaprastā mīlestība. Taču ir vēl viena svarīga problēma: atņemtā mīlestība. Kad mīlestība un nāve atnāk kopā, tad tur var parādīties arī vampīri.

Ja jūs mīlat kādu cilvēku, bet viņš nomirst, tad pārstāt viņu mīlēt uzreiz nav viegli. Jūsu nemirstošo mīlestību kā vampīra nemirstību var uztvert, gan kā lāstu, gan kā svētību. Jūs varat ilgi nodoties sapņiem un fantāzijām par jūsu mīļoto un pat pārnesties citā pasaulē. Taču varat mocīties un justies dziļi nelaimīgs no tā, ka viņš joprojām valda pār jūsu sirdi, dvēseli un domām, kamēr jums pār tām vairs nav nekādas varas. Dzīvot ar tādu smagumu ir grūti, varbūt pat neiespējami. Un rodas tukšuma, enerģijas zuduma un atsvešinātības sajūta no cilvēku pasaules.

Lai turpinātu pilnvērtīgu dzīvi, jums ir jāaizmirst mirušais partneris, jāizdzēš atmiņas.

Viduslaikos Eiropā bija pieņemts glabāt mājās dažādus priekšmetus, kas atgādinātu par cilvēku mirstību – cilvēku galvaskausus, kaulus, smilšu pulksteņus, izkaptis, gleznas un liriskus dzejoļus par nāves tēmu. Tos latīniski sauca par memento mori – atceries nāvi. Tam bija jāatgādina par šīs dzīves īslaicīgumu. Par pīšļiem, kuros pārvērtīsies viss. Tas bija Viduslaikos...

Taču, aizmirstot jums liksies, ka jūs “nogaliniet” savu mīļoto otru reizi. Un neskatoties uz visām jūsu pūlēm, viņš var atgriezties!

Mirušā mīļotā tēma ir apskatīta arī “Drakulā”, kad Lūsija atgriežas pie Artūra. Šī tēma ir apskatīta arī daudzās senās folkloras teiksmās un Roberta Sautija episkajā poēmā “Talaba, iznīcinātājs” (1801.). Tās varonis Talaba saskaras ar daudzām viņam draudošām pārdabiskām parādībām, ieskaitot vampīru, kas izrādās viņa mirusī līgava, kuru viņam izdodas iznīcināt.

Saduroties ar tādām problēmām kā šī, var lielā mērā izskaidrot to milzīgo interesi ko vampīri izsauc dažādos cilvēkos. Pārdzīvojuši savā dzīvē smagu vai mokošu situāciju, vai arī dzirdējuši par to, cilvēki sāk savādāk uztvert šādu situāciju traktējumus ar savu radošo apziņu, atspoguļojot to pārdabiskajos vampīru tēlos. Viņi atzīst savu līdzību ar vampīriem, vampīru medniekiem vai viņu upuriem. Un apmātība ar šo ideju pēdējos gados ir pieņēmusi tādus apmērus, ka vampīrus un viņu sekotājus šodien jau var uzskatīt par īpašu sociālu grupu.