Uz nervu sabrukuma robežas

Pirmais tāds mezonīgais stāsts amerikāņu gaumē notika pavisam nesen. Pirms pāris gadiem jauns puisis vēlu vakarā lasīja grāmatu savā istabā un pēkšņi izdzirdēja paklusus divu mazu meiteņu smieklus kuri atgādināja zvaigāšanu no šausmu filmām. Viņš atlika grāmatu, ieklausījās un nolema, ka šīs dīvainās skaņas istabā ieplūga no ielas. Vēlāk, jau iemiegot, viņš no jauna izdzirdēja smieklus. Bija jau 2 naktī, un uz ielas šajā laikā mazi bērni nevarēja būt. Jauneklis apsēdās uz gultas un ieklausījās. Ilgu laiku bija klusums, bet pēc tam smiekli ieskanējās no jauna, pie kam “meitenītes” atradās daudz tuvāk. Satraukt un pat nobiedēts, viņš pārvācās uz viesistabu, kur pavadīja atlikušo nakti. Periodiski viņš piegāja pie savas guļamistabas durvīm un ieklausījās. Uz rīta pusi viņš bija pārliecināts, ka viņa istabā ieviesušies spoki.

Visu nākošo un vēl dažas naktis viņs izvairījās no guļamistabas dodot priekšroku viesistabai. Pietika tikai viņam pavadīt guļamistabā vairāk par stundu, kā atkal bija dzirdami dīvainie smiekli. Uz nedēļas beigām jaunais cilvēks bija uz nervu sabrukuma robežas: nevarēja gulēt un baidījās no savas personiskās istabas. Pie kam, baidoties no apsmiekla vai aizdomām par sajukšanu, viņš nevienam nestāstīja par notiekoso. Taču reiz viņa brālis painteresējās: “Kas, tu kurls esi?” Pēc kā viņš pastāstīja, ka slepus novietojis viņa istabā ierīci, kaut ko līdzīgu izjokošanas aparātam, kurš varēja radīt dažādas skaņas, un izvelējās pašu biedējošāko – mazu meitenīšu smieklus. Ar ko beidzās šī saruna, mums nav zināms.

“Zombiji” uzbrūk

XXI gadsimta otrās desmitgades sākumā ASV un Rietumos kopumā palielinājās jaunu narkotiku izplatība, to nosaukums ir “sintētiskie kationi”, taču narkomānu vidū tās daudz vairāk pazīstamas kā “sintētiskā vannas sāls”. Tās tā sāka saukt tādēļ, ka tās ir ievērojami līdzīgas ārēji īstam jūras sālim vannai. Rietumeiropā narkodileriem nācās tās pārdot “zem letes”, bet lūk Štatos tās pirmajā laikā tika atklāti pārdotas veikalos ar smēķēšanas aksesuāriem, kaut arī pēc iedarbības 13 reizes pārsniedz ūdenspīpes iedarbību. Tai skaitā var izraisīt halucionācijas, agresīvu uzvedību un paradoksālu reakciju.

2012.gadā valsti satricināja notikums, kurš piespieda amerikāņu pašmāju konspiratorus sākt runāt par zombijapokalipses tuvošanos, kaut arū nopietni eksperti pietiekami nopietni apgalvoja: tas ir katinu iedarbības rezultāts. No sākuma Floridā kaut kāds psihopāts uzbruka gadījuma garāmgājējam un sāka grauzt viņa seju. Pieskrējusie policisti pirmo reizi sadūrās ar tādu mežzonību un galarezultātā nošāva narkomānu. Drīz pēc tam analoģiski “zombiju” uzbrukumi notika arī Luizanā, kur kāds amerikanis tāpat iekoda citam sejā, un Maiami, kur kaut kāds psihopāts apgrauza... policijas mašīnu.

Drīz “sāļus vannai” kļuva par pirmo nummuru aizliegto preparātu sarkastā. Augsta ranga policisti pie kam bija uzmanīgi un izvairīgi teica: “Nevar apgalvot, ka “zombiji” izmantoja “sāli”, par cik medicīniski izmeklējumi netika veikti”.

Interesanti ir arī tas, ka pa dažus gadus pirms šiem “zombijiem” uz amerikāņu gramatu veikalu plauktiem parādījās aktiera un rakstnieka Maksa Bruksa grāmata “Pasaules karš Z”, kurā kā reiz tika stāstīts par zombijapokalipse. Bet 2013.gadā uz ekrāniem iznāca filma, kura ieguva lielu popularitāti un bija uzņemta pēc šī daiļdarba motīviem.

Telepāts-izvarotājs

2013.gadā pasauli izbrīnīja amerikāniete Melonija Selleneita. Viņa piespieda savu vīru nogalināt kaimiņu.. par to, ka tas it kā nodarbojās ar viņu ar telepātisku seksu. No sākuma Melonijs pārliecināja dzīvesbiedru, ka viņu kaimiņam Tonijam Pirsam ir telepātiskas spējas. Tieši tās arī palīdzēja “ļaundarim” vairākas reizes pielauzt “nelaimīgo’ vairākas reizes uz intīmu tuvību. Gaalrezultātā Maikls Selleneits nošāva kaimiņu, kad tas, neko nenojausot, apkopa dobi pie savas mājas.

Slepkavu arestēja. Pie atbildības piesauca viņa dzīvesbiedri kā notikušā iniciatori. Melonijai uzmanīgi apsekoja psihiatri, kuri secināja, ka “telepatiskās izvarošanas upurim” ir vairākas smagas psihiskas saslimšanas. Sieviete tika nosūtīta ārstēties uz speciālu psihiatrisku klīniku.

Šajā stāstā ir vēl viena nianse: Melonijai Selleneitai ir diezgan atbaidoša āriene.

Noslepumaina sakritība

Un noslēgumā stāsts, ne tik mežonīgs, bet īpaši neparasts. Tas notika vēl 1958.gadā. lieta tajā, ka divi pilnīgi dažādi cilvēki ar pilnīgi vienādiem vārdiem – Čarlzs Vetcels – ieraudzīja divus paranormālus radījumus pilnīgi dažādās vietās. Pie kam Venceli nekad nebija tikušies, nezināja viens par otru un ne ar ko nebija savstarpēji saistīti. Tomer viņiem pat dēlus sauca Vienādi – Čarlzs. Vārds Čarlzs Vencels, jāsaka, nepieer pie stipri izplatītas vārdu kategorijas, par cik sastāv no angļu vārda un vācu uzvārda.

Tad lūk, sestdienas vakarā 1958.gada 6.novembrī pirmais Čarlzs Vetcels, kurš dzīvoja Riversaidas pilsētā, Kalifornias štatā, sastapās ar dīvainu stāvus staigājošu radījumu, aizdomīgi līdzīgu mūsdeinu konspiratoriem pazīstamu ļaundabūgu reptiloīdu. Čarlzs brauca savā automašīnā pa Nort-Mein-strītu un tuvojās Santa-Anas upes kratmalai, kuru tajās dienās nedaudz appludināja. Radio mašīnā negaidīti pārstāja raidīt. Vetcels pamēģināja pārslēgties uz citām radiostacijām, taču tās arī klusēja. Novēršotie uz šīm operācijām, viņš stipri samazināja braukšanas ātrumu un tieši taja mirklī mašīnas priekšā, it kā no nekurienes, uzradās nezināms bireismonis cilvēka augumā. Tas bija pilnībā pārklāts ar zvīņainu ādu un izskatījās kaut kā vidēji starp ķirzaku un cilveku. Deguna uz viņa purna nebija, ausu arī nebija, bet acis spilgti spīdēja tumsā. Pie kam mute bija vienkārši milzība un plati vērās vaļā. Šis veidojums visai noteikti uzburka Čarlza Vetcela automašīnai.

“Viņa galva bija apaļa un izskatījās pēc Helovīna ļaunas biedējošas maskas”, - vēlāk stāstīja vīrietis. Vinš paspēja apskatīt radījuma diezgan garās un nesamērīgi tievās rokas, kājas viņam arī bija ļoti garas un atradās kermeņa sānos. Kad reopiloīds metās uz priekšējo stiklu pārbiedētais Vetcels piedeva gāzi. Mašīna strauji izkustējas no vietas un briesmoni noslīdēja pa kapotu pakļūstot zem riteņiem. Vetcels skaidri sajuta kā automašīna iešķaudījās kad viņš pārbrauca pāri monstram. Bremzēt stāsta varonis, protams, nesaka, bet tikai piedeva ātrumu. Čarlzs Vetvels brauca pa taisno uz policijas iecirkni, kur arī pastāstīja par visu, kas ar viņu atgadījas. Policisti apskatīja mašīnu un pamanīja zem tās skrambas, it kā tā arī patiešām kaut ko bija aizķērusi pa ceļam. Taču kad viņi aizbrauca uz notikuma vietu, tur jau nekas un neviens nebija. Meklešana ar dienesta suņiem arī neko nedeva.

 Pie lietas ķērās izmeklētajs no Rivrsaidas. Izmeklēšanas procesā viņš netīšām uzzinaja par incidentu, kurš notika tā paša gada 28.jūlijā tālaja Nebraskas štatā ar citu Čarlzu Vetcelu – pilnu Kalifornijā esoša cilvēka vārdabrāli. Dīvaini, bet viņš arī sadūrās ar kādu noslepumainu radījumu. Tas bija līdzīgs ar kenguru augumā gandrīz 2 metrus. Pie kam viņš bija tālu ne vienīgais vietējais iedzīvotājs, kurš bija redzējis tādus radījumus. Mednieki pat mēģināja noķert šos “ķengurus”, taču nekas viņiem nesanāca, bet vēlāk radījumi kaut kā pazuda. Dīvainā tikšanās tomēr tik stipri ietekmēja otro Čarlzu Vetcelu, ka tas, esot nelielas alus darītavas īpašnieks, pat nosauca par godu šim monstram īpašu alus šķirni – Wetzel Kangaroo Beer.