Saša (Aliksa, Aleksandra) dzīvo „dūmakaini miegainā ķeltu teiksmu pasaulē, kur visi mirst septiņas reizes dienā, lai augšāmceltos nākamajā sāgā, it kā nekas nebūtu noticis”, un atsakās sarunāties ar ciema iedzīvotājiem, kuri pret viņu izturas kā jau daždien pret raganu – aizdedzina pansijas vārtus, noindē suņus… Ciematā mutuļo arī citas baumas – pirms kāda laika ir noslēpumaini pazudusi (aizbraukusi? Noslepkavota?) Edna, bet pansijas dārzā parādījusies jauna kapa kopiņa. Noslēpumu, sarunādamies ar vietējiem, joka pēc uzņemas atminēt ciemā nejauši iebraukušais Luellins, kuram savukārt „galva pilna antīkajiem mēsliem, kas ik pa brīdim iznirst kā pazemes ūdeņi vai drīzāk gan kā sēravoti”. Vīrietim izpētot Sašas istabu, atrodas vēstule, kas šķiet liecinām vēl par kādu citu slepkavību… Taču varbūt patiesību par notikušo nezina neviens – arī pati Saša?... Vai šķietami autentiskie teksti atklāj patiesību vai tikai rada kārtējo stāstu paša stāsta varonim? Un kāds nolūks ir to uzburtajai teksta telpai, kurā krustojas neskaitāmu puspatiesību līnijas?

Kucēns pārrada pasauli

Pansija Akmens kļavas ir vienlaikus mikrokosmoss un mītiskā „aizliegtā telpa”, kurā var ieiet tikai caur transformāciju. To no apkārtējā ciema nodala ne tikai acīmredzamie šķēršļi (žogs, vārti), bet arī uztveres barjeras – ciematnieki gluži vienkārši nespēj saprast Sašas domāšanu. Tā kā fiziski pansijas teritorijā nav nekādu kļavu – ne akmens, ne parastu -, kļūst noprotams, ka nosaukums ir simbolisks – kļavas ir pašas māsas, viņu sievišķīgā būtība (kļavas koks ir lokans materiāls, no kura tradicionāli izgatavo mūzikas instrumentus) ir apaudzēta ar skarbuma (Sašas gadījumā – arī mēmuma) akmens čaulu, ko radījis visu mūžu ilgušais māsu naids un sacensība it visā – sākot no cīņas par vecāku uzmanību un beidzot ar kopīgajiem vīriešiem. Tikai noslēgumā aizliegtajā telpā ienāk svešinieks – Luellins, kurš spēj piespiest akmeni atvērties un Sašu sākt runāt: mītiskās telpas ietvaros ir notikusi gan kustība pa horizontāli (pārvietojoties fiziski), gan pa vertikāli (Izraujoties no pašu prāta uzspiestajām konstrukcijām). Būtisku lomu romāna mītiskā līmeņa atšifrējumā spēlē arī tā gredzenveida kompozīcija – aizsācies ar Sašas suņu Hugina un Munina (senskandināvu mitoloģijā dieva Odina kraukļu vārdi, kas nozīmē „doma” un „atmiņa”) nonāvēšanu, teksts noslēdzas ar kucēnu dzimšanu – pasaule ir pārradīta, kārtība atjaunota, radusies cerība.

Trijkāršā anagramma

Teksts nevirzās lineāri, tas izmētāts fragmentos starp atmiņām un iztēli, starp sameloto ar nolūku un nevilšus pārprasto. Stāstījums brīvi slīd turp un atpakaļ pa trīs desmitgadēm, blīvi pievīts ar atsaucēm uz literatūras klasiku un mitoloģiju – grieķu un romiešu mītiem, ķeltu teikām un balādēm, Bībeli, viduslaiku traktātiem, velsiešu dzeju utt. Paskaidrojumi romāna beigās gan atšifrē lielu daļu atsauču avotu, bet to lietojuma principi jāatkodē pašam lasītājam. Alūziju un atsauču tīkls nav tikai lasītāja erudīcijas pārbaude – senie teksti, ieplūstot pamata stāstījumā, veido nekonkrēto starp mītu un īstenību, leģendu un faktu plūstošo teksta telpu, kurā uzturas tēli. Autore lasītāju ved p vārdu labirintiem, atkal no jauna novezdama strupceļā. Lasītājs sākumā cenšas būt objektīvs detektīvs, kurš noskaidros, vai Saša patiešām nogalinājusi savu jaunāko māsu, bet iekļūst vārdu izliktajās lamatās gluži tāpat kā grāmatas varoņi. Un no alūziju mudžekļa un vārdu pinuma tikai lēnām un negribīgi iznirst centrālais motīvs – cilvēciskās alkas tikt saprastiem un saprast.

Zīmīgs ir māsu uzvārds krievu valodā „Сонли” (krievu val. „Сон ли?” – „Vai sapnis?”). Šādas spēles, šķiet, autore iecienījusi: arī romāna pagaidu nosaukums, kā iespējams izlasīt krievu medijos, ir bijis „Ведьмынемы” – vārds, ko tāpat iespējams sadalīt reizinātājos un atšifrēt vismaz trīs dažādos veidos: „Ведьмы немы” – „Raganas ir mēmas”, „Ведьмы не мы” = „Raganas neesam mēs” un „Ведь мы не мы” – „Mēs taču neesam mēs”. Trijkāršā anagramma norāda uz romāna vēstījuma daudzslāņaino kodolu un vienlaikus – vārda spēku un bezpalīdzīgu izteikt esamību.

Neaugoties uz detektīvintrigas līkločiem, šī nav grāmata, ko lasīs sižeta dēļ. Viens no lielākajiem romāna valdzinājumiem ir valoda, ko latviski filigrāni atveidojusi tulkotāja Maira Aare, - lēna, blīva, metaforiska, miglaina, sevī pakāpeniski ievelkoša kā kūdras purvs. Vārdu fantastiskie vijumi likuši kādam krievu kritiķim definēt romāna žanru: pēc viņa domām, Akmens kļavas „nav detektīvs, nav ģimenes sāga, nav mistisks trilleris (..). Pirmkārt un galvenokārt tas ir dzejolis prozā – liels, gandrīz četrsimt lappušu biezs dzejolis”. Visbeidzot, šis ir teksts, kas smaržo: pēc ārstniecības augu slotiņām, pēc Īrijas jūras sāļajām šļakatām, pēc nosūbējuša vara un nebeidzama lietus. Var jau būt, ka tieši tā smaržo dzeja.