Johans Konrāds Dipels - dvēseļu pārstādītājs
Ir zināms, ka Dipels kļuva par iedvesmas avotu slavenajam stāstam par Frankenšteinu. Dipels dzīvoja drūmā viduslaiku pilī, kas tā vien prasījās, lai tajā veic šausminošu un stulbus eksperimentus. Reiz viņš ar nitroglicerīna palīdzību uzspridzināja pils torni, kurā veica ar to pētījumus. Neskatoties uz to viņš tā pat atklāja arī nitroglicerīna medicīnisko pielietojumu. Zināms, ka viņš eksperimentēja ar cilvēku līķiem savā pils tornī. Kādi bija šie eksperimenti nav īsti zināms, bet noskaidrots, ka viņš vēlējies pārsūtīt dvēseli no viena līķa uz citu. Nav zināms arī tas, vai viņam bija palīgs Igors, bet gribas ticēt.
Džiovanni Aldini - miroņu atdzīvinātājs
19. gadsimta itāļu zinātnieks bija Luidži Galvani māsasdēls, kas nozīmēja, ka šim čalim elektrība ritēja jau asinīs. Tajā laikā Aldini braukāja pa Eiropu izrādot savu tā teikt zinātnisko cirku. Viņš ar elektrisko strāvu apstrādāja dzīvnieku un cilvēku līķus, kuri tās ietekmē sāka kustēties (mūsdienās ar šādu šovu diez vai piesaistīsi pilnu arēnu), taču vardabība un šausmas 19. gadsimtā svinēja savu uzvaras gājienu. 1802. gadā viņš uzstājās Londonā, kur elektriski stimulēja govju galvas un ķermeņus. Aculiecinieki apgalvoja, kas to acis un mutes kustējās kā dzīvas. 1803. gadā Aldini ieguva savā rīcībā pakārtā Džordža Fostera līķi, kurš bija nogalinājis savu sievu un bērnus. Sākumā Aldini stimulēja līķa seju, kura sāka kustēties tā it kā atdzīvotos - publikai tas manāmi gāja pie sirds. Galu galā Aldini aizrāvās un trieca elektrību pa visu Fostera līķi, kura kājas un rokas mētājās no vienas puses uz citu, izbiedējot jau tā dullos skatītājus.
Par trešo var lasīt te (svešvalodās, lietuviski arī, latviski, protams, ka nē): http://en.wikipedia.org/wiki/Luigi_Galvani
Luidži Galvani - "dzīvnieku elektrības" atklājējs.
Itāļu ārsts, anatoms, fiziologs un fiziķis, viens no elektrofizioloģijas un mācības par elektrību pamatlicējiem. Pirmais pētīja elektriskās parādības muskuļiem saraujoties. Viņa vārdā ir nosauktas iekārtas, ko mēs dēvējam par galvaniskajiem elementiem. 1791. gadā viņš savu atklājumu apraksta "Traktātā par elektrības spēkiem muskuļu kustībās". Ilgu laiku šo parādību dēvēja par "galvanismu", bet skolās, bioloģijas stundās preparēja vardes un pēc tam rādīja, kā viņām raustās kājas, ja muskuļus pieslēdz pie strāvas.
Viņa laika biedrs Alesandro Volta gan vēlāk norādīja, ka šī parādība nav nekas jauns - elektriskā indukcija bija atklāta jau 1779. gadā, tomēr Galvani šai parādībai piegāja, nevis kā fiziķis, bet kā fiziologs un daudz paveica elektromedicīnas laukā, pierādot, ka arī nervu impulsi ir elektriskas dabas.
Kas attiecas uz liktenīgo vakaru, kad zināmā jauno rakstnieku trijotne nolēma sacensties šausmu stāstu rakstīšanā, tad Džordžs, arī Lords, Bairons mutiski izstāstīja stāstu par kādu Augustu Darvelu, taču vēlāk no ieceres atsala un neuzrakstīja to. Savukārt, Džons Viljams Polidori, iespadojies no Bairona teiktā, sarakstīja pazīstamo stāstu "Vampīrs" (1819.), kas vēlāk izrādījās pirmais stāsts par vampīriem angļu valodā.
Savukārt, Mērijas Šellijas tiešām var likties šausmīgs, bet nevajag aizmirst, ka tas bija laikmets, kad modernā medicīna vēl tikai vīdēja pie horizenta un jebkura slimība, kuru mēs tagad izārstējām svilpojot, tajos laikos varēja izrādīties nāvējoša, lai kas tā arī nebūtu: gripa, vienkārša saaukstēšanās vai furunkuls. Antibiotiku nebija, par vīrusiem nebija ne jausmas. To eksistenci pierādīja tikai 1892. gadā. Ja no pieciem - sešiem bērniem ģimenē izdzīvoja viens vai divi, tā jau bija laime. Meklēt kaut kādu Frankenšteina lāstu te nebūtu vērts, turklāt, romāns jau vēsta par zinātnieka atbildību savu atklājumu priekšā. Savādāk, atklājums pazudinās viņu pašu. Tas ir stāsts par to, ka atklājumus nedrīkst taisīt tikai atklājumu pēc, nedomājot par sekām. Frankenšteina briesmonis sākotnēj pat nebija ļauns, apkārtējie cilvēki viņu par tādu padarīja.