Faraoni rāda varu
Savu stipro pasaulei.
Senā sfinksa mūžseni,
Mēmi lūkojusies augšā.
Mēmi mēness — viņas brāl’s
Tikpat bargi raugās pretī.

Drūmi kvēlo mēness acs,
Paiet gadsimti kā mirkļi.
Dinastijas mainās, brūk.
Tikai piramīdas vecās,
Milzu sfinksa, mēness acs
Drūmi paliek savās vietās,
Kaut ko zina, kaut ko gaida,
Kaut ko tādu neparastu,
Ko mums mūžam neatklāt.

Sarkanīga gaisma lejas
Pāri ēģiptiešu celtnēm
Kādā drūmā, tumšā naktī.
Asins mēness sarkans kvēlo,
Dīvaini mirdz piramīdas,
Senā sfinksa šajā gaismā.

Gaisma mirgo, kvēl un lokās,
Sfinksa paceļ savu galvu,
Lēni pieceļas un aiziet,
Nodreb tuksnešsmilts zem viņas soļiem.

Sarkans plīvurs pārklāj visu,
Asinsmigla paslēpj visu,
Nozūd apkārtne no acīm.

Rītā ēģiptieši bāli
Ierauga, ka maktī sfinksa,
Piramīdas, senie tempļi
Nozuduši nu bez pēdām,
Ne vairs atrast, ne vairs ko.

Paliek tie kā bāreņi,
Kamēr tālu prom
Kvēlo drūmi mēness
Sārti ugunīgā ripa.

Drūmo, neparasto staru gaismā
Slejas senās piramīdas,
Senie tempļi tuksnešsmiltīs.
Milzu sfinksa lēni staigā
Ugunīgos mēness staros,
Paceļ galvu, viņa skatās
Zīmīgi un saprotoši
Mēness acī,
Kura lūkojas tai pretī
Drūmi, zīmīgi un saprotoši,
Tikai tā.