Dodoties uz Mēnesi, arī Žila Verna varoņi paņēma biļeti uz vienu galu. „Kādā veidā jūs no turienes atgriezīsieties uz Zemi?” – kapteinis Nikols jautā. „Es nemaz neatgriezīšos!” – kaismīgi sauc atbildot Mišels Ardāns. Taču tie ir tikai skaisti vārdi; simbols, nevis programma. Pats Žils Verns ar šiem vārdiem nevarēja būt mierā nekādā veidā. Ne velti „No Zemes uz Mēnesi” beidzas ar frāzi: „Atcerieties manus vārdus; viņi noteikti atradīs iespēju izkļūt no sava grūtā stāvokļa – viņi atgriezīsies uz Zemes!” XIX gadsimts varēja būt mierā ar riskantiem pasākumiem, varēja pat sajūsmināties par tiem, aplaudēt daudzajiem līvingstoniem un andrē. [Līvingstons – ceļotājs pa Āfrikas neapgūtajām vietām, Andrē – ceļojums gaisa balonā uz ziemeļpolu – t.p.] Daži no viņiem atgriezās ar triumfu, daži pazuda bez pēdām. Taču doties ceļā, zinot, ka būs obligāti jāiet bojā? Nē, tāds pasākums bez šaubām bija amorāls! Kā katra pašnāvība – vismaz, no tradicionālās un kristīgās morāles viedokļa puses.

Ježijs Žulavskis arī bija XIX gadsimta dēls – ne tikai tāpēc, ka tajā bija dzimis. Kā zināms, XX gadsimts ieskanējās Eiropā, ne jau kā salūts par godu 1900. gada vispasaules izstādei Parīzē, bet gan kā Sarajevas šāviens, ar ko serbu students Gavrilo Princips nokārtoja rēķinus ar erchercogu Ferdinandu, ar to uzdāvinot cilvēcei Pirmo pasaules karu. Tāpēc var teikt, ka visa Žulavska dzīve pagāja pagājušā gadsimtā un mūsējā viņš pavadīja tikai gadu... [Raksts tapa XX gadsimtā – t.p.] Taču viņš ļoti jūtīgi uztvēra vējus, kas pūta no nākotnes, un paredzēja tradicionālās morāles krahu. Ar šo pārmaiņu pareģiem bija pilnas gadsimta beigas. Minēsim tikai vienu no viņiem, tāpēc ka viņš bija pazīstams ar Žulavski un atstāja uz mūsu varoni visai lielu iespaidu.

Viņš ir Staņislavs Pšibiševskis – spilgta personība un savam laika visai raksturīga. Prozaiķis, dramaturgs, esejists, vienādi labi rakstījis gan poļu, gan vācu valodā, viņš uz sevis izjuta milzīgi lielu Nīčes filozofisko darbu iespaidu ar to dzīves apliecinājumu, kā vienīgo, neapšaubāmo vērtību, cilvēka uzvedības bioloģisko motivāciju, tradicionālo labā un ļaunā sapratnes noliegumu, ideju, ka ir jāatbrīvojas no jebkādas un jebkādām morāles saitēm. Uz šī pamata Pšibiševskis ar uzbūvēja koncepciju, ko tālāk attīstīja visā savā daiļradē – īpaši spilgti tā parādās viņa garajās esejās „Šopēns un Nīče” un „Ula Hansone”, kas nodrošināja viņam redzamu vietu vācu-skandināvu bohēmā starp literātiem un māksliniekiem, kuri bija apmāti ar dekadences, misticisma un modernisma idejām. Vienlaikus Pšibiševskis aizrāvās ar demonoloģiju, sātanismu, Indijas filozofiju un melno maģiju. Ar visu šo neiedomājami eklektisko maisījumu, kas vēl nebija pārvērties vairāk vai mazāk lietošanai derīgā intelektuālā barībā, viņš pēc atgriešanās no Vācijas un Norvēģijas bagātīgi cienāja savu jaunāko draugu un kolēģi Žulavski; pēdējais nobaudīja – un sāka to visu cienīt. Tas viss jūtams Žulavska dzejoļos (starp citu, tie iznāca četros sējumos, un viņa daudzajās lugās (viena no tām, „Erots un Psiheja”, ieguva pat neticamu popularitāti), arī esejistikā, un, protams, „Mēness triloģijā”. Tā kā viņa pirmais romāns neizauga tikai uz Žila Verna rauga; šajā procesā ņēma dalību gan Spinoza, gan Nīče, gan Šopenhauers, gan Strindbergs, gan Pšibiševskis – un daudzi, daudzi citi...

Viņi tad arī piespieda Žulavski ienest romānā, kas vija tradicionāli fantastisks pēc žanra piederības, pat ne ideju, bet kaut kādu nākotnes apjausmu par morāles normu sagrūšanu. Tāpēc ne pašam autoram, ne tā varoņiem, ne nākotnes sabiedrībai, no kuras viņi cēlušies, ceļojums uz Mēnesi ar biļeti uz vienu galu neliekas nemaz tik amorāls.

Vēl vairāk. Žilam Vernam ceļā dodas trīs entuziasti – spēcīgi vīri spēka gados. Žulavskim vagona-lādiņa piecu pasažieru vidū ir vecs vīrs O’Teimors, kurš nemaz neizdzīvo lidojumā un pat nevarētu izdzīvot; bet galvenais – sieviete, kurai šādā riskantā ekspedīcijā vispār nav vieta; turklāt, nevis sieviete kā vājā dzimuma pārstāve, bet sieviete, kura sevī jau nes jaunu dzīvību. No tāda pasākuma, atklāti sakot, paliek baigi; no tādas Mēness misijas dveš, ne tik daudz - XIX gadsimta pirmatklājēju pārgalvība, cik eksperimenti ar cilvēkiem, kas raksturīgi XX gadsimtam...

Taču Žulavski tas it nemaz nemulsināja; viņam vajadzēja nogādāt uz Mēnesi nākamās cilvēces Ādamu un Ievu – un viņš to izdarīja. Taču tajā pašā laikā pedantiski turpinot sekot Žilam Vernam – ne tikai pārsteidzoši ticamā un detalizēti aprakstītā ceļojumā pāri Mēness diska ceturtajai daļai; Žulavskis punktuāli attīsta visu tikai dažos vārdos pieminēto franču fantasta darbā.

„Ja selenītu augums ir proporcionāls viņu planētas masai, kapteinis Nikols sprieda, - viņi mums liksies gluži kā pundurīši, augumā ne lielāki par pēdu”. Pilnīgā saskaņā ar šo Žila Verna versiju, Tomasa, Faradola un Martas pēcnācēji uz Mēness pārvēršas par pundurīšiem. Tikai mierīgai dabaszinātņu hipotēzei te piejaukta arī skumja metafora – tauta paliek sīka... Metamofoze ir ļoti raksturīga Žulavska pesimistiskajiem uzskatiem. Viņa rīcībā taču bija arī citi selenītu apraksti: piemēram Le Foram un grafinjī, piemēram, to augums sasniedza trīs arpus metrus, bet Andrē Lorī – pat gandrīz desmit. Taču Žils Verns, dievinātais jau no bērnības Žils Verns!.. Jā, un metafora prasās pavisam cita. [Ir jau arī cita hipotēze: mazas gravitācijas iespaidā dzīvās būtnes izstīdz, smagas gravitācijas apstākļos kļūst piezemētas! – t.p.]

Aplidojot Mēnesi, Žila Verna varoņi Saules uzliesmojumā redz tā otrā pusē „...milzīgus plašumus, taču jau ne neauglīgas zemienes, bet īstas jūras, daudzus milzīgus okeānus, kas savu ūdeņu spoguļos atstaro pasakaini žilbinošu feijerverku, kas deg virs tiem ēterā. Beidzot uz kontinentu virsmas plešas plaši, tumši plankumi, kas atgādina gigantiskus mežus, ko uz brīdi izgaismo žilbinošs zibens. Vai tā bija mirāža, ilūzija, optisks māns?” Skurpulozais un ļoti rūpīgais Žils Verns aprobežojas ar šīm rindiņām un jautājuma zīmi beigās. Varbūt, ka tas viss patiešām izlikās Barbikenam, kapteinim Nikolam un Mišelam Ardānam, bet īstenībā Mēness otra puse ir tikpat mirusi, kā tā patiešām ir īstenībā. Taču Žulavski tamlīdzīgi apsvērumi neaptur. Tur, kur „columbiādes” vagona-lādiņa pasažieriem tikai rādījās meži un ūdeņi, „Mēness triloģijā” plešas apdzīvoti novadi, ko apdzīvo cilvēku pēcteči un aborigēni – šerni.

Tomēr, atlika Žulavska varoņiem sasniegt vai nu Žila Verna vagona-lādiņa pasažieriem nosapņoto vai patiešām uz brīdi pavīdējušo apsolīto zemi (vai varbūt jāsaka: „apsolīto mēnesi”?), kā izrādās, ka franču fantasta ietekme, arī bez tā pamazām gaistoša, tagad izzūd pavisam, līdzīgi kā aiz horizonta pazudušā Zeme. Tagad Žulavski interesē pavisam kas cits. Pētniecības ekspedīcija jau romāna vidū pakāpeniski pārvēršas par Izceļošanu. Šis Bībeles vārds parādās ne jau nejauši. Tieši tas dod rakstniekam iespēju rakstniekam pievērsties savām vēsturfilozofiskām koncepcijām, cilvēces attīstībai, reliģijas un filozofisku uzskatu rašanās un veidošanās ceļiem... Ar to visu viņš jau interesējās sen. Ne jau velti 1895. gadā viņš pamet Cīrihes Politehnisko institūtu, paspējis tur mācīties divus gadus, lai pārietu uz Bernes Universitātes Filozofijas fakultāti, kur pēc trīs gadiem viņam tiek piešķirts doktora grāds par pētījumu „Cēlonības problēmas Spinozas darbos”. Jāatzīmē arī, ka viņš tulkoja poļu valodā dažas no Vecās Derības grāmatām, bet Žulavska poēzijā bija izplatītas Bībeles parafrāzes.

Tagad viņš pats kļūst par demiurgu – rada Mēness pasauli, apdzīvo to, dod septiņus gadsimtus, lai tas brīvi attīstītos, bet pēc tam, uzmanīgāk apskatoties, kas no tā visa ir sanācis. Tā radās „Uzvarētājs”.

Tā sākumā atkal parādās – tik-tikko dzirdami – atskaņas no Žila Verna romāna. „Bet es tur tēlošu Gulivera lomu! – Mišels Ardāns iesaucās. – Mēs iemiesosim dzīvē leģendu par milžiem”. Tieši šo lomu nākas spēlēt Markam-Uzvarētājam (starp citu, daži pētnieki ne bez pamata uzskata, ka vārds Marks slēpj sevī anagrammu Mišels Ardāns; ja tā, tad ķēdīte stiepjas visai interesanta: Ardāns ir Žila Verna anagramma Nadāram, kas bija Gaspāra Fēliksa Turnašona pseidonīms). [Nadārs bija franču fotogrāfs, karikatūrists, žurnālists, rakstnieks un gaisa balonu entuziasts – t.p.] Sākumā Uzvarētājs ir pārpilns ar Ardāna drosmi un dzīves mīlestību, kur piejaucas pašpārliecināta jeņķa viszinība, kā vienam, kurš nokļuva karaļa Artūra galmā. Tieši šo Tvena varoni piespiež atcerēties stāsts par Mēness cilvēku apbruņošanu ar „uguns kauju”. Tikai Markam šīs inovācijas panākumus nenes. Te Žulavskis paredz dažas XX gadsimta ģeopolitiskās koncepcijas, pateicoties kurām kļūst skaidrs, ka karus uzvar, ne tik daudz, pārsvars ieroču ziņā un pulkvežu talants, cik demogrāfisku, ekonomisku un sociokulturālu potenciālu attiecība. Ap simts gadu vecās grāmatās līdzīgas atklāsmes ir reti satopamas...

Kopā ar Ardāna atsauksmi par Guliveru „Mēness triloģijā”, sākot ar „Uzvarētāju”, ienāk arī Svifta satīriskā intonācija. Tomēr patiesu skanējumu tā iegūst tikai finālā – trīs žilbinošās versijās par Marka bojāeju. Te viss noslēdzošais romāns pilnībā ir piepildīts ar Dublinas Dekāna garu. [Svifta amats Svētā Patrika katedrālē, kur viņš no 1713. līdz 1727. gadam ieņēma šo amatu – t.p.] Starp citu, „Uzvarētāja” priekšteču vidū grūti neminēt arī Anatola Fransa „Pingvīnu salu” (gandrīz nepateicu – arī viņa „Eņģeļu sacelšanos”, taču tā dienas gaismu ieraudzīja tikai 1914. gadā, tas ir – trīs gadus vēlāk, kā „Senā Zeme”; tā kā te drīzāk nākas runāt par idejām, kas virmo gaisā). Visādā gadījumā, tāpat kā vēlāk Franss, Žulavskis skaidri saprata visu anarhistiski-proletāriskā dumpja veltīgumu un bezjēdzību. Taču arī evolucionārai attīstībai viņš neticēja – Zemes sabiedrības eksistence pēc tūkstoš gadiem viņam likās skumja, tāda, kam nebija ne eksistēšanas, ne dzīves jēga. Sabiedrības attīstība var ievest tikai strupceļā – ceļš ir tikai individuālā gara pilnveidošanā, tiecoties pie augstākām patiesībām, kādas sasniedza gudrais guru no „Triloģijas” Nianatiloka.

Piezīmēšu, literārajā daiļradē izteiktie uzskati nonāca pretrunā ar paša Žulavska likteni. Kad sākās Pirmais pasaules karš, viņš pasteidzās pierakstīties Austrijā veidotajos Pilsudska leģionos – karaspēkā, kas karoja Trīsvienības savienības (Vācija, Austroungārija, Itālija) pusē, ar mērķi apvienot sadalīto Poliju un panākt tās neatkarību. [Nākas piebilst, ka autors kļūdās par Itāliju. Pirmajā pasaules karā Itālija karoja Antantes pusē, Centrālo spēku pusē trešā bija Osmāņu impērija – t.p.] Žulavskis tā arī nepaspēja pakarot, drīz viņš inficējās ar tīfu, kas viņu noveda kapā. Taču tas nav svarīgi: uz patriotisku degsmi ir spējīgs vienīgi cilvēks, kurš tic savas zemes un savas tautas nākotnei, respektīvi – galu galā arī cilvēcei. Kurš tad sāks karot par lietu, kurai pilnīgi neuzticas? Tā kā Žulavska pesimisms nāca tikai no viņa prāta, bet sirds aizveda viņu uz Pilsudska leģioniem. Kontrasts, kas spiež atcerēties Dāvida Samoilova rindas:

...es ar dvēseli

Materjālists, bet saprāts protestē, -

Kaut arī Žulavska iekšējais konflikts bija pavisam cits, kā Samoilova Pestelim...

Nevaru neminēt vēl vienu rakstura iezīmi „Mēness triloģijas” radītājā – tā ir viņa pārsteidzošā sieviešu nīšana. Dievs zina, no kurienes tā radās – vai nu tā cēlās no to laiku modes lietas, vai no to gadu literatūras; vai nu pats Žulavskis bija izcietis kādu smagu vilšanos; vai arī... Zīlēt var līdz bezgalībai. Taču var redzēt, kā sākumā gandrīz nemanāmas, šīs jūtas attīstījās un nostiprinājās visu to gadu laikā, kad notika darbs pie triloģijas.

Pirmajā romānā tā vēl ir tikai kā neskaidrs mājiens sajūtama pašā situācijā, iekļaujot brīnumdaiļu sievieti (kā to prasa neoromantisma tradīcijas – Ihazela no „Uzvarētāja” un Aza no „Senās Zemes” no viņas nemaz neatpaliek) pašnāvnieciskā Mēness ekspedīcijā. Neizbēgamie sarežģījumi, kas nevar nerasties, eksistējot četriem (lai gan izdzīvo tikai divi) vīriešiem un vienai daiļajai dāmai, ir - ieprogrammēti jau sākumā, un Žulavskis ne bez prieka skatās, kā šādā situācijā nākas izturēties Martai. Protams, nevar neatzīt, ka romāna protagonists Jans Koreckis ir bruņinieciski cēls, kā jau pieklājas poļu šļahtičam, bet līdz poliandrijas idejai Žulavskis – ar visu to, ka paredz nākotnē tikumības sagraušanu – neaiziet, atšķirībā, teiksim no Robēra Merla, kurš pusgadsimtu vēlāk mierīgi ievieš līdzīgu sabiedrības modeli savā „Malvilā”. Taču pat šādos – Martai visai labvēlīgos apstākļos – viņas liktenis paliek neapskaužams. Taču arī viņa savukārt demonstrē morālas un psiholoģiskas īpašības, kas vēlāk attīstās Ihazelā un maksimālu izpausmi iegūst Azā. Rakstura īpašības, kas pamato un atļauj izdarīt „Senās Zemes” gala secinājumu (kopā ar to arī visas „Mēness triloģijas”): „Sievietei nav dvēseles!” Te lieta nav tika tā, ka Vecās Derības Dievs ar dvēseli apgādāja tikai Ādamu, radot Ievu tikai kā bezdvēselisku piedevu. Kaut kas daudz personiskāks, nekā teoloģijas zināšanas, ir manāms šajā sižeta līnijā, kas triloģijas attīstības gaitā iegūst ar vien lielāku svaru. Taču, kas tas arī nebūtu – domāju, ka tas paliks noslēpums uz mūžu.

Jūs, protams, pamanījāt, ka sarunas laikā es devīgi bārstīju vārdus – no Spinozas un Nīčes līdz Žilam Vernam un Staņislavam Pšibiševskim. Pateikšu: to es darīju ne jau tāpēc, lai lieku reizi paspīdētu ar erudīciju (šajā ziņā priekšvārdu un pēcvārdu autori, līdzīgi kā Cēzara sieva, pēc definīcijas ir ārpus aizdomām). Protams, ka man pat domās nebija pārmest Žulavskim literāro priekšgājēju un laikabiedru lielo skaitu, kuru iespaids tā vai citādi ir izsekojams viņa daiļradē. Vienkārši viss, kas nācis no Žulavska spalvas, radās ne tikai tieši pārdomās par apkārtējo dzīvi, cik izauga no cilvēces kultūras bagātajiem slāņiem. Tas ir raksturīgi gadsimtu maiņas, otrās kārtas literatūrai, literatūrai, kas izsauc dzīvē tipisku, logokrātisku domāšanu un pasaules uztveri. Savukārt Žulavska grāmatās ar savām saknēm iet citu rakstnieku darbi.

Tikai viens piemērs. Vai atceraties Alekseja Tolstoja „Aelitu”? Losjs un Gusevs taču ir sadalīta Uzvarētāja personība, divas tā puses. Bet marsiete Iha, subrete, kurai sagroza galvu brašais, sarkanais kavalērists – vaipat viņas vārds nesaka priekšā, no kurienes ir šī apburošā mazulīte... Protams, padomju grāfs uzskatīja tādu izmantošanu par pilnīgi piedienīgu. „Ja arī nozagšu, - viņš runāja, - tad tā nozagšu, ka neviens pat nepamanīs!” un – arī nepamanīja. Tāpēc, ka viss tas saistījās organiskā, nesaraujamā vienībā. Kuram, piemēram, ienāks prātā salīdzināt O’Henrija „Karaļu un kāpostu” un „Inženiera Garina hiperboloīda” finālus? Bet prezidents Mirafloress, kurš sēž krastmalā un ar spieķa galu raksta smiltīs vārdu „Annnčurija”, ir – tieši tāds pat kā Garins, kurš tieši to pašu dara uz salas, kur viņu izmetusi kuģa katastrofa kopā ar Zoju Monrozu...

Tā arī ar Žulavski. Viņš dzīvoja literatūras un kultūras pasaulē, elpoja ar šo pasauli, domāja ar tā kategorijām. Un viņa grāmatas – ne tikai fantastika – ierakstījās šajā kopējā kultūras fonā, ieauga tajā, ieplūstot vienotā literatūras procesa straumē. To ir interesanti vērot, bet sodīt par to nav pilnvarots neviens.

III

Ne tikai literatūras, bet arī zinātnes valoda reizēm ir apbrīnojami izteiksmīga un bagāta. Astronomijā ir tāds jēdziens – „Mēness pelnu krāsas gaisma”. Tēls – ir gandrīz poētisks izteiksmes ziņā, kaut arī tas nozīmē vienīgi blāvo, Saules neapgaismoto Mēness diska daļu pirmās fāzes sākumā un pēdējās fāzes beigās. Par pelnu krāsas gaismu pirmais iedomājās Leonardo da Vinči. Mēness starojošo sirpi apspīd Saules stari, tā visu palikušo virsmu apgaismo vāja, taču pamanāma gaisma, kas atstarojas no Zemes. Tādā veidā, novērojot pelnu krāsas gaismu, analizējot to, var iegūt daudz ziņu par planētu, uz kuras mēs paši dzīvojam – ar to arī nodarbojas daudzi astronomi.

Es atcerējos par šo parādību tāpēc, ka visa Žulavska „Mēness triloģija” staro tieši ar šo gaismu. Dīvainās Mēness ainavas; savādā, degradējusies Mēness civilizācija, pēcnācēji tiem, ar lielgabalu uzšautajiem Ādamam un Ievai (tikai – atšķirībā no Bībeles Ādama, kuram bija divas sievas, Lilita un Ieva, aina te ir pretēja – Mēness Ievai bija divi vīri, Vudbels un Faradols); Marka-Uzvarētāja traģiskā epopeja un skumjais Ihazelas liktenis: Jaceka refleksijas un Serato pārvēršanās par Nianatiloku – tas viss Žulavskim bija vajadzīgs, lai dalītos savās pārdomās par Zemes tagadni un rītdienu.

Dažreiz šo pārdomu detaļas ir klaji jocīgas, skatoties no mūsu dienām – kā, piemēram, var bez smaida lasīt par ģeniālo trīs tūkstošā gada izgudrotāju, Jaceka kungu, kurš ņem rokā telefona klausuli! Telefoni ar atdalītu mikrofonu un astiņām izgāja no lietošanas jau laikā, kad tika rakstīts romāns... Tādi piemēri triloģijā ir izkaisīti daudz kur. Taču fantastiem ir raksturīgi kļūdīties, līdz sīkām detaļām cenšoties izdomāt attēlojamās pasaules reālijas. Viņiem nesagādā grūtības, izdomāt neticamu kosmisko kuģi, taču pilotiem tur nācās pastaigāties mēteļos, bet dāmām-pasažierēm – pa klāju pastaigāties kleitās ar trēnu. Taču viņiem atgadījās arī pārsteidzošas atklāsmes un precīzi novērojumi, un sarkastiski apkārtējās īstenības novērtējumi – reizēm ieslēgti divos-trīs garāmejot izteiktos vārdos. Žulavska triloģijā jūs to visu varēsiet uziet bez pūlēm.

Patiešām, pētīt Zemi, lūkojoties Mēness pelnu krāsas gaismā – nodarbošanās ir derīga un aizraujoša.

Beigas.

[Noslēgumā jāpiebilst daži vārdi par vēl vienu Žulavski. Andžejs Žulavskis (1940–2016) ir slavens poļu kinorežisors un rakstnieks, par viņa filmām ir šis raksts: https://www.kinoraksti.lv/kadra/personiba/andzejs-zulavskis-kosmoss-ka-plaisa-244

Andžejs Žulavskis ir dzimis Ļvovā, kļuvis par kinorežisoru, pie viņa filmējas slavenas aktrises, viņam ir ilgas attiecības ar slaveno aktrisi Sofiju Marso, bet, kas šajā gadījumā mums ir svarīgi, ka viņa vectēvs ir Ježija Žulavska brālis. Nav brīnums, ka būdams režisors, viņš nolemj veidot filmu pēc sava lielā radinieka romānu motīviem. 1987. gadā tiek pabeigta filma “Uz Sudrabotās planētas” (Na srebrnym globie). Filmu sāk filmēt 1970. gadu beigās.

Filmas sižets.

Lente vēsta par ekspedīciju uz citu planētu. Avārijas rezultātā dzīvi paliek tikai trīs astronauti: Marta un divi vīrieši – Pjotrs un Ježijs. Sakari ar Zemi ir pārtrūkuši, izdzīvojušie nolemj pārcelties uz dzīvi jūras krastā, lai dotu sākumu jaunai cilvēcei.

Pēc pirmā dēla piedzimšanas Marta ievēro, ka viņš aug daudz ātrāk, kā uz Zemes. Pēc dažiem desmitiem gadu, kad Ježijs jau ir vecs, ir izveidojusies jauna cilvēce – dažu desmitu cilvēku liela cilts, ar kuriem viņš vairs nespēj lāgā kontaktēt: viņi ir ieslīguši mežonībā, uztver Ježiju kā pusdievu. Pirms nāves viņš nosūta uz Zemi video dienasgrāmatu – ierakstus no portatīvās videokameras.

Filmas otrā daļa sākas pēc dažiem gadsimtiem, kad ierodas vēl viens astronauts Mareks. Jaunā cilvēce atrodas laikā, kas atgādina Zemes agrīnos Viduslaikus. Pie varas atrodas garīdznieki, kuri pasludina Mareku par mesiju, kuram jāatbrīvo cilvēki no vietējo aborigēnu – šernu – varas. Tie atgādina milzu putnus. Mareks uzņemas šo lomu un vada karagājienu pret šerniem. Sākumā cilvēkiem veicas, viņi pat sagūsta šernu līderi Aviju. Taču turpmākais uzbrukums šernu pilsētai beidzas ar katastrofu. Mareku sasit ar akmeņiem un sit krustā.

Filmā ir izmantoti daudzi tiem laikiem unikāli filmēšanas paņēmieni. Piemēram, meteorītu lietu taisa ar pirotehniku, izmanto „subjektīvās kameras”, 2. daļā ir pielietoti superplati objektīvi un neparasti rakursi.

Stilistiski filma ir līdzīga Alehandro Hodorovski un Pjēra Pazolini daiļradei. Filma ir galēji naturālistiska, nonākot līdz cietsirdīgiem skatiem un vairums varoņu sakropļošanai (piemēram, tur rāda, kā cilvēkus uzsēdina uz mietiem).

No 1975. līdz 77. gadam Žulavskis raksta filmas scenāriju.

1977. gadā, kad filma jau ir uzņemta apmēram 80%, Polijas Kultūras ministra vietnieks Janušs Vilhelmi pēkšņi pavēl pārtraukt darbus pie filmas, iznīcināt dekorācijas un kostīmus. Ierēdnis interpretē cilvēku cīņu ar šerniem kā poļu cenšanos gāzt diktatūru. Filmēšana notiek Baltijas jūras krastā, tur arī viss tiek iznīcināts: lielā bedrē samet visu rekvizītu un sadedzina. Vroclavas studijā kostīmus nosūta uz noliktavu, bet pēc desmit gadiem arī tie tiek izmesti, kaut ko izdodas paglābt kostīmu, dekorāciju un cita rekvizīta autoriem, aiznesot to mājās.

Režisoram jāsastop faktisks profesijas aizliegums, viņam draud kriminālsods par liekēdību un līdzekļu pārtērēšanu, filmējot „Uz Sudrabotās planētas”. Rezultātā viņam no Polijas jāaizbrauc. Divus gadus projekts karājās gaisā, bet pat tad, kad 1979. gadā Vilhelmi iet bojā aviokatastrofā, atjaunot darbu pie filmas neatļauj. Tomēr, 1980. gadu beigās, kad režisoram izdodas atgriezties Polijā, viņš kaut kā filmu pabeidz: samontē palikušos fragmentus, trūkstošo epizožu vietā pievieno to pārstāstus.  

1988. gadā filmu rāda Kannu kinofestivālā.

https://en.wikipedia.org/wiki/On_the_Silver_Globe_(film)

Filmas treileris.

https://www.youtube.com/watch?v=HFf5BGNpnJ0

Pašās beigās jāpiemin vēl trešo Žulavski. Mareks Žulavskis ir Ježija Žulavska dēls (1908-1985), gleznotājs un grafiķis, ilustrējis arī sava tēva grāmatas, 1946.-7. gada izdevumus. Viņa šerna zīmējums ir arī te.

Mājaslapa. http://www.marek-zulawski.umk.pl/

No pirmā grāmatas izdevuma arī Mēness apgabala karte, pa kuru brauca pirmā romāna „Uz Sudrabotās planētas. Rokraksts no Mēness” varoņi.

Lai nav pārāk drūmi, beigšu ar anekdoti.

Neils Ārmstrongs izkāpj no kuģa uz Mēness un saka:

-Tas ir mazs solis cilvēkam, bet liels... Kas tie tādi?

Skatās, pāris simts metru tālāk kuras ugunskurs, pie tā sēž trīs veči. Sarunājas un desu ēd. Izrādās, ka tie ir: ukrainis, arābs-ēģiptietis un polis.

-Ko jūs te darāt? – Ārmstrongs, galīgi apjucis, jautā.

-Nu, es tieši slaucu govi, kad Černobiļā sprāga, tā arī līdz šejienei atlidoju.

-Bet es, - ēģiptietis saka – staigāju pa piramīdām, te pēkšņi šeit atrados.

-Nu, un tu? – jautā polim.

-Tad, nezinu. No kāzām mājās nācu. – t.p.]