I

Plaši izplatīts viedoklis, ka fantastikas attīstība ir cieši saistīta radniecīgām saitēm ar zinātnes progresu. Te rakstnieki stimulē zinātnieku domas, te zinātnieki - fantastu iztēli. Ak vai, kā vairums populāru spriedumu, tajā ir tikai viens patiesības grauds. Radniecība patiešām ir, taču labākā gadījumā trešajā pakāpē. Kā likums ZF interesē tas, ar ko zinātne pašlaik nemaz nenodarbojas; nereti pat tas - pret ko zinātne jau ir pazaudējusi vai pamazām zaudē interesi. Šo attiecību sistēmu lieliski ilustrē Mēness pētīšana - gan no astronomu, gan no rakstnieku puses.

Nakts spīdekļa aktīva pētniecība sākās tajā 1609. gada maija dienā, kad Galilejs pirmo reizi pavērsa uz tā pusi savu teleskopu - primitīvu, taču tomēr, ļaujot ar acīm pārliecināties, ka tur ir kalni un ielejas, par kuru eksistenci pusotra tūkstoša gadu iepriekš tikai radās aizdomas Plūtarham. Taču pagāja tikai kādi divi ar pus gadsimti un interese par Mēnesi stipri mazinājās. Tas arī saprotams: ap šo laiku astronomu rokās parādījās divi spēcīgi instrumenti - fotoaparāts un spektroskops - taču ar lielāku efektu tos varēja izmantot tikai, pētot objektus, kas paši spīd - Sauli un zvaigznes. Planētu astronomijai - tajā skaitā, arī Mēness pētīšanā - jaunās metodes deva maz, jo šie objekti spīd ar atstarotu gaismu, bet acs spējas atšķirt sīkākās detaļas bija daudz labākas, nekā fotoplatei. Rezultātā, gandrīz līdz XX gadsimta vidum pamatmetode datu vākšanas galvenā metode par Mēness virsmu bija zīmējumu taisīšana...

Tā tas bija zinātnē. Literatūrā viss bija pavisam otrādi. Pirmās Mēness ekspedīcijas otrajā gadsimtā pēc Kristus dzimšanas sarīkoja viltīgais grieķis no Samosatas vārdā Lukiāns, "Ikaromenipas" un "Patiesā stāsta" autors. Pirms Galileja ērā viņam radās daudz sekotāju - līdz pat jaunajam Kepleram, lai gan viņa "Sapnis jeb Mēness astronomija" dienas gaismu ieraudzīja tikai pēc viņa nāves 1631. gadā. Toties instrumentālā Mēness pētīšana literatūrā neatstāja kaut cik jūtamu atspoguļojumu - gan francūzim Sirano de Beržerakam, gan anglim Frēnsisam Godvinam, kurš rakstīja ar pseidonīmu Domeniko Gonsaless, pat cienījamajam Kārlim Fridriham Jeronīmam fon Minhauzenam zinātniskie dati bija dziļi vienaldzīgi. Tikai tad, kad XIX gadsimta otrajā pusē interese par Mēness astronomiju pamazām sāka dzist - tieši tad fantasti izvērsās ne pa jokam.

Ar vieglu Edgara Po roku, 1835. gadā nosūtījušu uz Mēnesi savu Hansu Pfālu, sākās Lielo Literatūras Selenogrāfisko Atklājumu gadsimts. Kas tikai nepielika tam roku! Te ir gan Žils Verns ar savu Mēness diloģiju "No Zemes uz Mēnesi" un "Apkārt Mēnesim"; gan Žoržs le Fors Anrī de Grafiņjī, kurš sarakstīja "Ceļojumu uz Mēnesi"; gan auglīgais Andrē Lorī - kolēģis, draugs un pat līdzautors Žilam Vernam, kurš izdeva "No Zemes padzītos"; un, protams, Herberts Velss, "Pirmo cilvēku uz Mēness" autors; kā arī visur esošais Edgars Raiss Berouzs, kurš jau XX gadsimta divdesmitajos gados pievienoja savām sērijām diloģiju "Mēness meitene" un "Mēness cilvēki"... Vārdu sakot, tiem nav skaita. Savu un cienījamu vārdu šo Mēness gājēju vidū ieņem arī Ježijs Žulavskis un viņa "Mēness triloģija".

Viņa pirmais romāns parādījās avīzēs 1901-1902. gados, bet gadu vēlāk iznāca atsevišķā grāmatā, kur pielikumā bija Mēness karte ar varoņu nobraukto maršrutu (žēl, ka nevienā krievu izdevumā šīs kartes nav), 1909. gadā autors pārstrādā to un tas iegūst to veidu, kādā mēs romānu pazīstam tagad. Tad pat 1908-1909. gados Varšavas „Kurjērā” tiek publicēts „Uzvaras nesējs” (vai „Uzvarētājs”, kā citādi to tulko), atsevišķā grāmatā tas iznāk pēc gada. Arī gandrīz vienlaicīgi, 1910-1911. gados, „Glos narodu” tiek publicēts noslēdzošais romāns, tā grāmatas iznākšana praktiski sakrita ar avīzes publikācijas beigām. Šādu hronoloģiju minu ne jau velti – sarunas laikā mums pie tās vēl būs jāatgriežas. Spriediet paši: Žila Verna „Mēness diloģija” tika sarakstīta piecu mēnešu laikā, kaut arī divos paņēmienos – 1865. un 1870. gadā, tajā pašā laikā Žulavska triloģija ieslēdz sevī desmit rakstnieka darba gadus. Desmit gadus no īsā mūža; dzimis 1874. gadā, Ježijs Žulavskis nomira kara hospitālī, kad viņam tikko bija palicis četrdesmit viens gads... Tad arī iznāk, ka darbs pie triloģijas ir paņēmis gandrīz pusi no viņa apzinīgās, radošās dzīves, iekļaujot sevī neizbēgamo uzskatu un domāšanas veida maiņu, kas jūtami atspoguļojas no viena romāna un citu.

Par dažiem viņa uzskatiem, par viņa daiļrades un grāmatu atsevišķām raksturīgām iezīmēm man šodien gribas arī parunāt. Principā, triloģija dod tik daudz materiāla pārdomām un tik daudz iespēju padomāt, ka izvēloties tās, nav grūti nonākt Buridana ēzeļa stāvoklī. Tāpēc es esmu nolēmis runāt tikai par to, kas man liekas pats interesantākais. Pozīcija, protams, ir subjektīva un ievainojama, taču tai ir visas tiesības eksistēt...

II

Ne jau velti - sarunas par Žulavska triloģiju pašā sākumā es minēju žanra franču klasiķi – savu darbu poļu rakstnieks noteikti sāka Žila Verna zīmē. Tas nav nekāds brīnums, pārsteigums būtu, ja būtu tieši otrādi. „Mēness diloģijas” otrais romāns – „Apkārt Mēnesim” – dienas gaismu ieraudzīja četrus gadus pirms Žulavska piedzimšanas, ap to laiku, kad jaunais šļahtičs pienāca pašā lasošākajā, pusaudža vecumā, jau bija paspējis iegūt popularitāti visā Eiropā. Viegli var iedomāties, cik aizrautīgi grāmatas lapaspusēs urbās kalsnais Krakovas ģimnāzists, kādas neizdzēšamus iespaidus tās atstāja viņa dvēselē. Mazāk, kā pēc pusgadsimta, piezīmēšu, vēsture atkārtojās, tikai šoreiz jau Žulavska romānā ar tādu pašu aizrautīgu entuziasmu lappuses rija Ļvovas ģimnāzists Staņislavs Lems... Nezinu, vai apzināti Žulavskis bija domājis „Uz Sudrabotās planētas” rakstīt līdzīgi vai pareizāk sekojot Žilam Vernam; drīzāk tas ir bijis tāds, kā neapzināts akts. Taču salīdzinājums runā pats par sevi.

Vispirms – metodoloģija gatavojoties darbam. Abi rakstnieki balstījās uz lielisku datu zināšanu, ko līdz tam laikam bija savākusi astronomija. Turklāt skrupulozais polis pat daudzas stundas pavadīja pie Krakovas observatorijas refraktora, tieši tāpat kā viņa priekšgājējs apmierināja savu interesi ar Bēra un Medlera „Mappa selenographica”. Starp citu, trīsdesmit gadu laikā, kas bija pagājuši no brīža, kad Žils Verns nolika malā spalvu, bet Žulavskis uzsākas savu darbu, bija parādījušās jaunas Mēness kartes, konkrēti – ļoti precīza, ko bija sastādījuši Kārpenters un Neismits; arī lieliskais, reljefotais Mēness globuss, ko bija iztaisījis Eduards Lade; arī Kranca Mēness ainavu sērija, kas ar pārsteidzošu ticamības efektu atainoja mūsu pavadoņa ainavas tādas, kādas tās iedomājās tā laika astronomi; beidzot bija iznākusi specializētu un zinātniski-populāru grāmatu plejāde. Par vienu no tām gribas parunāt īpaši, tāpēc ka tieši ar to sākās mana netieša iepazīšanās ar Žulavski – pusotra gadu desmita pirms tam, kad manās rokās pirmo reizi nokļuva sērijā „Zarubežnaja fantastika” izdotais romāns „Uz sudrabotās planētas”. Izdevniecība „Mir” pamanījās izdot Žulavska grāmatu apbrīnojami laikā, tieši tajā gadā, kad notika pirmās divas cilvēku izsēšanās uz Mēness. Vēl vairāk, romānu es lasīju vasarā un tā pēdējo lapaspusi es aizvēru kādas divas nedēļas pirms tam, kad 21. jūlijā pulksten divos un 56 minūtēs, 20 sekundēs pēc Grīničas laika Neils Ārmstrongs pirmo reizi izkāpa uz Miera jūras virsmas. Jau rudenī, kādā starptautiskajā izstādē man izdevās noskatīties pirmo filmu, kas bija nofilmēta uz Mēness... Ir gan tādas sakrišanas. Taču es aizrāvos, gribēju runāt pavisam par ko citu. Vēl pirms tam, kad es ieraudzīju īstā Mēness ainavu kadrus, nez kāpēc Žulavska apraksti man izlikās pārsteidzoši pazīstami – it kā es lasīju par pasauli, ko sen un labi pazinu kā savas bērnības vietas. Īstenībā tā tas arī bija, tikai man ne uzreiz izdevās to saprast. Tikai vēlāk es, sapratis, izvilku no skapja vienu savām mīļākajām bērnības grāmatām – Kleina „Astronomijas vakarus, ko gadsimta sākumā izdeva P. P. Soikina izdevniecība (vācu oriģināls parādījās divdesmit gadus agrāk). Precīzi! Te Eratosfēna krātera klinšu siena, te Piko kalns, te aina, kur Zeme parādās Mēness debesjumā... Lūk, kur fokuss: visas šīs lieliskās ilustrācijas redzēja arī Žulavskis – pie tā paša Kleina, vai daudzās citās grāmatās: tās palīdzēja viņam iedzīvoties Mēness pasaulē, kurp viņš sūtīja savus varoņus. Taču tās redzēja arī daudzi citi, un tāpēc Žulavskis varēja balstīties ne tikai uz savu māksliniecisko aprakstu spilgtuma, taču arī uz lasītāja redzes atmiņu, kas bagātināja tekstu ar redzētā atpazīšanu.

Tātad, metode; līdzīgi kā viņa vecākais spalvas brālis, Žulavskis pievērsa lielu uzmanību savu fantastisko darbu zinātniskajai ticamībai. Tajā pašā laikā viņi abi varēja, ja to prasīja mākslinieciskā doma, ignorēt precīzos zinātnes datus un ņemt apbruņojumā jau atspēkotos zinātniskos uzskatus. 

Pēc piemēriem tālu nav jāiet. Ar Mišela Ardāna muti Žils Verns saka: „Mēness Zemes pievilkšanas iespaidā ir pieņēmusi olas formu, kas vērsta pret mums ar savu asāko galu. Ar šādu pieņēmumu saskan arī Gagzena aprēķini, kas pierāda, ka Mēness smaguma centrs atrodas tās aizmugures puslodē. No šejienes savukārt var secināt, ka Mēness gaisa un ūdens galvenā masa būs tiekusies un Zemes pavadoņa pretējo pusi vēl pirmajās radīšanas dienās”. Astronomija attiecās no šādiem uzskatiem ilgi pirms dienas gaismu ieraudzīja „No Zemes uz Mēnesi”, taču tā jau ir interesantāk... Arī trīsdesmit gadus vēlāk Žulavskis būvē savu Mēness modeli pilnā atbilstībā ar šo izteikumu.

Tieši tāpat abi rakstnieki izvēlas kā transportlīdzekli saviem varoņiem lādiņu-vagonu, ko palaiž no gigantiska lielgabala: pareizāk sakot, arī šoreiz Žulavskis seko Žila Verna ķīļūdenī. Citi autori jau ir izdomājuši daudz eksotiskākus starpplanētu ceļojuma līdzekļus. Le Fors un Grafinjī, piemēram, savu vagonu-lādiņu ievieto nevis artilērijas ieroča stobrā, bet vulkānā, stipri ekonomējot šādā veidā ar būvdarbiem un piroksilīnu; Žila Verna laikabiedrs Ašils Ero jau domā par raķešu dzinēju; Žulavska laikabiedrs Herberts Velss savos „Pirmajos cilvēkos uz Mēness”, kas ierauga dienas gaismu tajā pašā 1901. gadā, kad notiek arī „Uz Sudrabainās planētas” pirmā publikācija, izgudro keivorītu, materiālu, kas nepakļaujas gravitācijas spēkiem... Taču bērnu laiku aizraušanās ir pārāk spēcīga, tāpēc Žulavskis nespēj attiekties no paša „kolumbiādes”. Taču te pamanāma arī pirmā atšķirība starp viņu un Žilu Vernu – pirmā no daudzām, par kurām mums vēl būs jāparunā. Žila Verna „Kolumbiāde” – pilnā saistībā ar šodienu [Diemžēl tagad tā jau ir vakardiena – t.p.] – ir konversijas auglis.

Pilsoņu karš Amerikā ir beidzies; artilēristiem vairs nav darba – tad nu nodomā godājamie Lielgabalu kluba biedri šaut uz Mēnesi. Jūtams gan domas novatoriskums, gan tehnisks vēriens, gan Hristofora Fernandoviča Laperūza trakulīgā drosme. Žulavskim diemžēl viņa supermortīru attaisno tikai sekošana literatūras tradīcijai, tāpēc neviļus uztverama kā kāds vēsturisks anahronisms. Tomēr nē – viens pamatojums Žulavskim, liekas, bija. Artilērijas lādiņš neparedz iespēju atgriezties. Romāna iecere tieši to arī prasīja. Tieši tagad mēs pienākam klāt ļoti būtiskam momentam.

Nobeigums sekos.