Sākumā visai labi noderēja pajūgi, kur iejūdza dažādus dzīvniekus (acīmredzot, par piemēru kalpoja tradīcija, kuras avots bija mīts par Faetonu). Uz Mēnesi spārnotu zirgu vilktos ratos (2) meklēt nevaldāmā Rolanda saprātu dodas bruņinieks Astolfs - 1532. gadā izdotās Ludoviko Ariosto poēmas personāžs:
"Caur tukšumu aptvertu plašumu / Līdz jaunai cietzemei zirgi tos aiznesa / Un traucās uz Mēnesi pilno auļos / Pa telpu gludu, kā tērauds, / Pat nemanāmas poras nebija tur. / Diez vai lielumā zaudēs / Mēness pēdējai no vietām citām - / pat Zemei, ko okeāns kļauj".
Kā redzam, Ariosto (kaut arī viņš ir pārliecināts par "cietām debesīm") par simts procentīgu ģeocentrisma piekritēju nosaukt pagrūti...
Simts gadus vēlāk iznāk angļu bīskapa Frensisa Godvina grāmata, kur galvenais varonis, spāņu avantūrists Gonsaless uzkonstruē lielisku pajūgu, ko paceļ debesīs vairāki desmiti gulbju, taču neparastu gulbju: "Vienā kājā viņiem bija nagi kā ērgļiem, otrā bija kā parastiem gulbjiem" (3). Acīmredzot tāpēc ziemot šie apbrīnojamie putni nelidoja vis uz Āfriku, bet gan uz Mēnesi; to arī izmantoja viltīgais spānis.
Lai beigtu ar "bioloģiskiem" kosmiskajiem aparātiem, paskriesim nedaudz uz priekšu un pieminēsim pašu patiesāko cilvēku uz Zemes - baronu Kārli Frīdrihu Jeronīmu fon Minhauzenu. Atšķirībā no tāda paša nosaukuma filmas varoņa Rūdolfa Ēriha Raspes Minhauzens sasniedza Mēnesi, nevis apsedlojis lielgabala lodi, bet brīnumaina zirņa stiebru, kas auga tik ātri, ka drīz atdūrās nakts spīdeklī; slavenajam baronam atlika tikai veikt Ārmstronga "mazo soli" un nolēkt uz Mēness grunts. Interesanti, ka līdzīgu (tikai sarežģītāku) shēmu romānā "Siltumnīca" izmantoja mūsdienu angļu fantasts Braians Oldiss. Attēlojot laikmetu, kad dzīvnieki lielākoties ir izmiruši, bet attiecīgās ekoloģiskās nišas ir aizņēmuši to augu zvēriem līdzīgie ekvivalenti, viņš attēlo gigantiskus (vairāku kilometru garumā) "augus-zirnekļus", kas izvilkuši savus tīklus līdz Mēnesim (tas tajā laikā jau ir stipri pietuvojies Zemei) un rāpo (ar kosmisko ātrumu) turpu-šurpu, izbaudot saules radiāciju. Cilvēkam, lai nokļūtu "citā pasaulē", pietiek iekāpt hermētiskā kapsulā (arī augu izcelsmes), to viņa biedri piekarina pie "zirnekļa" kājas, kad tas dodas savā kārtējā "atspoles reisā". Pēc dažām diennaktīm "kosmonauts" nokļūst uz mūs dabiskā pavadoņa...
Taču atgriezīsimies XVII gadsimtā, Sirano de Beržeraka laikā, kura grāmata "Cita pasaule jeb Mēness valstis un impērijas" kļuva par savdabīgu patentu krājumu dažādiem eksotiskiem paņēmieniem Mēness navigācijā. "Es piekāru sev daudzas stikla pudeles ar rīta rasu, bet saules stari apspīdēja tās tik nikni, ka siltums, kas pievilka pudeles... pacēla mani tādā augstumā, ka es izrādījos augstāk par vidējo sfēru". Tomēr šis līdzeklis izrādījās nepietiekams, - veicis "suborbitālu lidojumu", varonis nokļuva nevis uz Mēness, bet gan Kanādā. Taču viņš pat nedomāja padoties. "Es uzbūvēju mašīnu, kas... varēja pacelt mani jebkurā augstumā... taču laikam biju pārāk nepiesardzīgs, tāpēc ar šausmīgu spēku nogāzos ielejā". Bagātīgi iesmērējis daudzos zilumus ar vērša kaulu smadzenēm un atgriezies pie mašīnas, varonis atklāj - ka kaut kādi karavīri ir nolēmuši "piesiet pie tās vairākas raķetes, lai tās to paceltu augstu gaisā". Glābjot mašīnu, varonis metas pie tās; tā tūlīt paceļas gaisā. "Tikko liesma iznīcināja vienu raķešu rindu... pateicoties deglim, kas bija novietots katras rindas galā, iedegās cita rinda" (4). daudzpakāpju raķete? Pēc darbības principa - jā, taču funkcionāli - tikai pirmā pakāpe: kad visas raķetes izdega, izrādījās, ka mašīna gāžas uz zemi, toties pats varonis turpina celties augšup. Tam par iemeslu izrādās kaula smadzenes, ar ko viņš bija ieziedies, - jo, kad Mēness dilst, "tam piemīt spēja izsūkt kaulu smadzenes no dzīvniekiem".
Šoreiz mērķis sekmīgi tiek sasniegts. Savos klejojumos pa mēnesi Sirano varonis satiek ne tikai mūsu veco paziņu Gonsalesu, bet arī Vecās Derības Enohu un Eliju, kuri starpplanētu bezdibeņus ir veikuši ne mazāk ekstravagantām metodēm. Enohs, piemēram, "ar upura izgarojumiem ir piepildījis divus lielus traukus... un piekāris tos sev zem padusēm. Dūmi, kas cenšas pacelties tieši pie Dieva... ir cēluši traukus augšā un kopā ar to arī pravieti" (5). Elija atkal ir izgudrojis, iespējams, ka pirmo pasaulē "bezbalsta dzinēju": iztaisījis "vidēja lieluma" magnēta lodi, pēc tam "licis izgatavot no pašas vieglākās dzelzs ratus", iesēdies tajos un pametis magnētu gaisā (6). Ratus, protams, tas vilcis uz augšu. Tā, "vairākas reizes metot gaisā lodi pēc iespējas augstāk", Elija ir sasniedzis gravitācijas līdzsvara punktu starp Zemi un Mēnesi, no turienes līgani nosēdies uz mēness, tādā pat veidā bremzējot ātrumu.
Taču, nokļūt līdz mērķim ir maz - jāprot arī atgriezties. Sirano varonis nebija ar pliku roku ņemams, viņš arī šo uzdevumu atrisināja. Kad viņa acu priekšā velns sagrāba vietējo grēcinieku, lai vilktu uz elli, viņš, laikus atcerējies, kur atrodas "ugunīgā pekle", cieši pieķērās nelaimīgajam selenītam un veica atpakaļceļu, tā teikt, ar autostopu.
Analoģisku līdzekli ("tiešam" pārlidojumam) mazliet agrāk izmantoja arī lielais "debesu likumdevējs" Johans Keplers. Nelielā fantastiskā sacerējuma "Sapnis jeb Mēness astronomija" varoņus pārnes uz Mēnesi tās iemītnieki, vareni dēmoni. "Katru reizi sūtīšana darbojas uz cilvēku kā spēcīgs sitiens, tāpēc ka viņš sajūt tādu grūdienu, it kā viņu izšautu no lielgabala... pēc tam rodas jaunas grūtības: spēcīgs aukstums un grūtības ar elpošanu". Kā redzams, Keplers pirmais pievērš uzmanību aukstumam un starpplanētu telpas retinājumam: viņa dēmoni pārvar visas grūtības ar "viņiem dabiski piemītoša spēka" palīdzību...
Taču dēmonu un spārnotu zirgu laikmets neglābjami tuvojas savām beigām. XVIII gadsimta beigas - XIX gadsimta sākums ir zīmīgs ar lieliem sasniegumiem transportā. Pirmais aerostats, pirmā tvaika lokomotīve, pirmais tvaikonis... Tehnika valdonīgi ielauzās dzīvē; šajos apstākļos par lidojumu uz Mēnesi jau varēja domāt nopietni. Pat tāds, kā likās, tāls no zinātnes dzejnieks, kā Džordžs Gordons Bairons, pareģojoši pasludina "Donā Žuanā":
"Jau drīz mēs, dabas valdnieki, / Pat uz Mēnesi savas mašīnas sūtīsim!"
Ja pagājušo gadsimtu rakstniekus maz interesēja aprakstīto ceļojumu ticamība, tad tagad literārā "kosmosa iekarošana" notika arvien stingrākā saskaņā ar zinātnes datiem par kārtējā starta datumu. Radās zinātniskās fantastikas žanrs; tā dibinātājs Edgars Alans Po sūtīja savu Hansu Pfālu uz Mēnesi gaisa balonā, ko pildīja gāze, kuras blīvums bija "37,4 reizes mazāks par ūdeņraža blīvumu" (7). Balonā 'ietilpa vairāk nekā četrdesmit tūkstoš kubikpēdu gāzes" un tas viegli pacēla drosmīgo aeronautu, viņa krājumus un "simt septiņdesmit piecas mārciņas balasta". Starpplanētu telpa, kā seko no "Hansa Pfāla neparastā piedzīvojuma", ir pilna ar gaisu, bet ļoti lielā retinājumā; tāpēc balona gondola bija aprīkota ar hermetizācijas iekārtām un "iekārtas gaisa sabiezināšanai". Pēc 19 dienām pēc starta Hanss Pfāls sasniedza mērķi, bet vēl pēc pieciem gadiem nosūtīja par sevi ziņu uz dzimteni: kā kurjers kalpoja viens no Mēness iemītniekiem, kas arī atlidoja gaisa balonā, arī ne visai parastā - tas bija salīmēts "no vecām avīzēm" "milzīgas, muļķa cepures izskatā, tikai pavērstas otrādi, ar spici uz leju", bet par gondolu kalpoja... paša Hansa Pfāla cepure! Pēdējo, protams, var saprast, ja ņem vērā to, ka Mēness iedzīvotāju augums nav lielāks par "divām pēdām", bet gondolas hermetizācija būtnēm, kas pieradušas pie Mēness retinātās atmosfēras, acīmredzot ir pilnīgi lieka...
Pēc gada, 1836. gadā ceļojumu uz Mēness veica gaisa kuģī ungāru rakstnieka Ferenca Neja varoņi, pēc tam uz laiku iestājās klusums: cerības uz to, ka starpplanētu telpā atrodams vismaz kaut kāds gaiss, izgaisa, bet izgudrot jaunu lidaparātu aerostata vietā izrādījās ne tik viegli.
Nākamā Mēness ekspedīcija startēja pēc 30 gadiem. Maz ir tādu cilvēku, kas nav lasījuši par Barbikena, Nikolā un Mišela Ardāna ceļojumu apkārt Mēnesim (8). Žila Verna "Kolumbiāde", kas aizvadīja viņus aiz Zemes pievilkšanas spēka robežām, mūsdienu valodā izsakoties, bija vertikāla "palaišanas šahta" 275 m garumā, ar diametru 2,75 m (tieši simts reizes mazāk). "Cilindriski-koniskais lādiņš" 3,66 m garumā, kas tika izmests no tās atveres ar 180 t piroksilīna sprādzienu, bija aprīkots ar četriem logiem-iluminatoriem, uz tā borta atradās "hlorskābā kālija un kodīgā nātrija" krājumi, lai atjaunotu skābekli un likvidētu ogļskābo gāzi, un, kas "hermētiski aiztaisījās ar alumīnija vāku, ko no iekšpuses stiprināja varenas skrūves". Beidzot, lai bremzētu finišā "Barbikens bija sagādājis raķetes mazos tērauda cilindros ar vītni, kas tika ieskrūvēti lādiņa lejas daļā... Tādi bija divdesmit gabali... atlika tikai laikus izņemt metāla korķus, kas bija ielikti lādiņa lejas daļā, un to vietā ieskrūvēt cilindrus ar raķetēm". Tātad, Mēness flotes aprīkojumā no jauna parādījās raķetes - šoreiz ne nejauši (atšķirībā no Sirano) un ar lielu praktisku nozīmi. Jo tieši tās piespieda lādiņu startēt no orbītas ap Mēnesi atpakaļlidojumam uz Zemi. Pirmo reizi literatūrā cilvēks atgriezās no Mēness ekspedīcijas raķešu kuģī.
Šis notikums nepalika līdzcilvēku nepamanīts. Pa romānu lapaspusēm veļas "Kolumbiādes" šāviena atbalsis. Līdz XIX gadsimta beigām lidojumu "no lielgabala uz Mēnesi" atkārtoja daudzi, starp viņiem Ježija Žulavska ["Uz Sudrabotās planētas" - t.p.], Žorža Le-Fora un Anrī de Grafinjī ["Ceļojums uz Mēnesi" - t.p.] darbu varoņi... [Te gan jāpiebilst, ka savu Mēness triloģiju Žulavskis publicē XX gadsimta sākumā - 1903 - 1911. Varbūt autors ir domājis kādu viņa agrīnāko darbu? - t.p.] Abiem pēdējiem, starp citu, viens no lādiņiem startē no "dabiska lielgabala", izmantojot "vulkāna Jeltopahi izvirduma vareno spēku". Taču galvenās grūtības "lielgabalu kosmonautikai" ir - briesmīgais paātrinājums - neprātīgie ceļotāji (un viņus var saprast!) to vienkārši centās neievērot...
Atvadu zalve pa „artilērijas laikmetu” noskanēja no marsiešu ieročiem Herberts Dž. Velsa romānā „Pasauļu karš” (1898), bet jau pēc trīs gadiem viņa paša varoņi – Keivors un Bedfords – vadīja uz Mēnesi kaut ko principiāli jaunu – antigravitācijas aparātu (9). Izgudrotājs-vienpatis Keivors pamanījās radīt vielu, kas „neļauj savstarpēji pievilkties ķermeņiem”, un ar Bedforda palīdzību uzbūvē lidojošu mašīnu – hermētisku lodi no bieza stikla, kas ievietota tērauda čaulā, ko klāj „keivorīts” un, kas „sastāv no atsevišķiem segmentiem tā, ka katrs segments var pārvietoties kā aizkari, kas sabīdās”. Aizverot visus aizkarus, izņemot vienu, kas vērsts pret Mēnesi, varoņi, dzīvi un veseli, nokļūst uz mūsu planētas pavadoņa. Iznāk tā, ka drīz vien Bedfords atgriežas uz Zemes, bet Keivors paliek uz Mēness, 6toties viņam izdodas no turienes nodibināt regulārus radiosakarus 60 gadus pirms tam, kad tie, patiešām bija nodibināti.
Antigravitācija, kā arī daudzi citi Velsa fantastiskie izdomājumi izrādījās visai ilgi dzīvojoši. Vēl līdz šim antigravitācijas vilkme ir parasts ZF atribūts. Taču Mēness trasēs Keivora aparāts ir palicis unikāls, kas nav nekāds brīnums: tikai divus gadus pēc tā radīšanas krievu žurnālā „Naučnoje obozreņije” sāk publicēt pirmās nodaļas no K. E. Ciolkovska darba „Pasaules telpas pētīšana ar reaktīvajiem aparātiem”, un no šī mirkļa Mēness transports pārstāja būt vienīgi literatūras lauciņš, pārejot daudz uzticamākajā zinātnes un tehnikas pārziņā. Pirmais zinātniski-fantastiskais darbs, kur trasē Zeme – Mēness parādās īsta raķete, acīmredzot ir Ciolkovska garstāsts „Ārpus Zemes”, kas iesākt vēl 1896. gadā (pilnā apmērā garstāstu publicē tikai padomju varas laikā). [Iespējams, ka pirmais, kurš norādīja, ka ar raķeti var ceļot bezgaisa telpā, bija skotu astronoms Viljams Leičs 1861. gadā sarakstītajā esejā "A Journey Through Space", ko publicē nākamajā gadā – t.p.] „Vispār, tas garš ķermenis... kaut kas līdzīgs milzu vārpstiņai. Ar šķērsstarpsienām tas bija sadalīts 20 nodalījumos, katrs no tiem bija reaktīvs aparāts... Viens vidējais nodalījums bija bez reaktīva aparāta un kalpoja par kajīti. Visu sprādziencauruļu paplašinātie gali, kas iznāca laukā raķetes sānos, bija vērsti vienā virzienā. Izejas atveru rinda kopā veidoja skrūvveida līniju apkārt aparātam” (10). Kā redzam, tā nav līdzīga mums ierastajai reaktīvā kuģa shēmai ar dīzēm aizmugurē, te tās ir novietotas pa visu vārpstiņas virsmu; taču tomēr tā ir īsta raķete un pirmais no debess ķermeņiem, ko apmeklēja tās apkalpe, bija mūsu dabiskais pavadonis.
20. gados fantastikā sākās „raķešu ēra”, nedaudzie izņēmumi tikai apstiprināja likumu. Tā, inženieris Kreickopfs no Andreja Platonova stāsta „Mēness bumba” (1926) devās aplidot Mēnesi metāla lodē, kas tika palaists no centrbēdzes mašīnas – milzīga, iegriezta diska malas (11). Taču nosēšanās, ja būtu vajadzīgs to veikt, notiktu ar reaktīvās bremzēšanas palīdzību, tā kā Kreickopfa lādiņš tomēr pa pusei ir raķete.
Herberts Velss antifašistiskajā kinoscenārijā „Nākotnes seja” (1935) apraksta pēdējo izmirstošās „Mēness artilērijas” pārstāvi – starpplanētu lielgabalu (12), kur dīvaini savienojas galvenie elektromagnētiskā lielgabala un daudzpakāpju raķetes principi: „Lielgabals, ko iedarbina ar elektrību, - daudzi lielgabali, viens aiz otra un katrs izšauj nākamo... cilindrs, ko izšauj pēdējais, lido tik ātri, ka – žvīkš! – atraujas prom no Zemes”. Tā „Mēness artilērija” pašās beigās pati bija spiesta aizņemties tehniskas viltības no uzvarējušās raķetes! 
Taču šie pēdējie pirms reaktīvās ēras „dinozauri” drīz nogāja no skatuves, un romānu, garstāstu un stāstu lapaspusēs uz Mēnesi (un citiem debess ķermeņiem) traucās simtiem visdažādāko raķešu – bez pilota, ar pilotu, daudzpakāpju, kodola, fotonu, jonu... Citus līdzekļus izmantoja ārkārtīgi reti (visbiežāk eksotikai), kā jau pieminētais „augu monstrs” no B. Oldisa romāna vai Italo Kalvino „Kosmokomiskajiem stāstiem” (šajā darbā Mēness griežas pavisam tuvu Zemei, paceļot milzīgus paisuma viļņus; no tāda viļņa virsotnes var nokļūt uz Mēnesi pa garām kāpnēm). 1959. gadā padomju ASS „Luna-2” kļuva par pirmo Zemes priekšmetu, kas tika nogādāts uz Mēness virsmas (13); vēl pēc 10 gadiem Nils Ārmstrongs izkāpa uz Mēness. Un tēma par pirmo ceļojumu uz Mēnesi vispār pazuda no ZF. [Tā atgriezās dažos alternatīvās vēstures stāstos – t.p.] Tāds ir fantastikas liktenis – nepārtraukti atstāt lauku, lai tur sāktu darboties zinātne un tehnika. Taču fantastika atdod tikai tēmas – nevis pašus darbus. Labākie no tiem paliek kopā ar mums. Tie ir iegājuši pasaules literatūras zelta fondā un joprojām pilda savu augsto misiju – modināt sapņus, radošo domu, censties meklēt jauno.
Oriģināls raksts arī internetā.