Mēness tēma ir tik populāra, ka pat austriešu komponists Jozefs Haidns (1732. - 1809.) pēc K. Goldoni libreta saraksta komisku operu “Mēness pasaule” ( Il mondo della luna; 1777.). Tomēr, minētā komiskā opera – bufs nav fantastika. Sižets, kas ņemts no Parīzes tirgus teātra lugas “Mēness imperators Arlekins”, īsumā ir šāds. Skopam tirgonim Buonafedem ir divas meitas: Klariče un Flaminija. Meitām ir puiši, bet tēvs neļauj precēties. Viens no puišiem Eklitiko ar viltīgās kalpones Lizetas palīdzību nolemj skopuli piemānīt. Izmantojot Buonafedes mīlestību uz astroloģiju un lētticību, viņš iestāsta tam, ka ir dabūjis no Mēness imperatora brīnumzāles, kas var pārcelt cilvēku uz Mēnesi. Buonafede zāles iedzer un aizmieg. Tikmēr Eklitio dārzā iekārto viltus Mēnesi, kalpi: Ernesto un Lizeta notēlo Mēness valdnieku pāri un pierunā tirgoni piekrist meitu laulībām. Pēc tam viss atklājas, bet tēvam atliek tikai samierināties ar notikušo. Vēlāk vesela rinda komponistu arī savām operām izmanto šo libretu.
XVIII gadsimta otrajā pusē grāmatas par Mēnesi turpina iznākt, taču reāli paņēmieni, kā tur nokļūt, joprojām netiek piedāvāti. Apmēram laika periodā no 1764. līdz 1772. gadam tiek izdota itāļu estampu meistara Filipo Morgena (ap 1730. - 1808.) 
– [19] desmit ofortu sērija “Ievērojamāko lietu kolekcija, ko redzējuši sērs Vailds Skals un sinjors de la Īrs savā slavenajā ceļojumā no Zemes uz Mēnesi” (« Raccolta delle cose più notabili veduta dal cavaliere Wilde Scull, e dal sigr: de la Hire nel lor famoso viaggio dalla terra alla Luna »). Ofortos redzami citas pasaules iezemieši un turienes fauna un flora. Glezniņas ieskauj visai “ķīnisks” ornaments, kas liecina par to, ka tajos laikos Ķīna un Mēness eiropiešiem likās kaut kas vienādi tāls. Florencietis Morgens no 1752. gada strādāja Neapolē, mākslinieku grupā, kas apkalpoja Spānijas karali Karlosu III, kas vienlaicīgi bija arī Neapoles karalis Karloss VII un Sicīlijas karalis Karloss V. Ja no vēstures var uzzināt, ka valdīt viņš sāka piecpadsmit gadu vecumā kā Parmas un Pjačencas hercogs Karloss I, tad nav brīnums, ka viņam droši vien gribējās no visa tā kaut kur aizlidot citās pasaulēs.
Laikam jau par astoņpadsmito gadsimtu var spriest arī, piemēram, no Marijas-Annas de Rumjē-Robertas (1705. ―1771.) 1765. gadā iespiestā darba nosaukuma “Milorda Setona ceļojums pa septiņām planētām uz gara spārniem” (fr.: «Voyage de Milord Céton dans les sept planètes, ou le nouveau Mentor»). Mēness ceļotājam sākumā liekas kā īsta paradīze, taču drīz viņš saprot, ka selenītu dabā ir padarīt īstenību krāsaināku iebraucējiem, lai noslēptu savu neizdarību. Krāšņās mājas un dārzi izrādās tikai dekorācijas.
Par gariem daudz domā arī cits pazīstams XVIII gadsimta rakstnieks Lūiss-Sebastjans Mersjē (1740. ―1814.). 1788. gadā viņš publicē krājumu “Stāsti par Mēnesi” (fr.: «Nouvelles de la Lune»). “Stāstu” autors tik ļoti domā par savu mirušo draugu, ka beidzot izsauc viņa garu. Abu sarunās tiek atklāta patiesība – gars spēj lidot pa visu kosmosu un atklāt visdažādākās lietas. Citiem vārdiem sakot, lai kļūtu par kosmonautu, pietiek tikai sagaidīt savu nāvi un tad atklāsies visas pasaules un visi to dzīvie un mirušie iemītnieki.
Tieši tādā veidā 1787. gadā Francijā anonīmi izdotajā grāmatā “Redzējumi garu pasaulē”, ko pieraksta franču utopistam Nikolē Retifam de la Bretonam (1734. ―1806.), visu informāciju par visumu cilvēki iegūst no gariem. Interesanti, ka citā savā darbā “Dienvidu atklājums, ko izdara lidojošais cilvēks jeb Franču Dedals” («La decouverte australe par un homme volant, ou le dedale francais», 1781.) Bretons izsaka visai pravietiskus vārdus par aviāciju, kas smagāka par gaisu, “starpplanētu lādiņiem” un mākslīgajiem Zemes pavadoņiem. Bretons stāsta arī par gadsimtu mijā populāro teoriju, ka Zeme, Saule un citas planētas īstenībā ir milzu apmēru dzīvi organismi, bet visa dzīvā daba, kas atrodas uz tām, cilvēkus ieskaitot, ir tikai parazīti. Zināmā mērā, ja tā padomā no šodienas skata punkta un atceras visu to, ko cilvēks ir izdarījis ar Zemeslodi... kaut kāda sava patiesība jau tur ir...
Minētā teorija tiek skaidrota kāda de M. Nikolosa grāmatā «La Philosophie» (1796), bet Lielās franču revolūcijas orators Onorē Gabriels Riketi de Mirabo (1749. ―1791.), skaidri paziņo, ka visi debesu ķermeņi ir dievības: planētas – dievi. Saule savukārt ir Augstākā Esība. Planētas ir atdzisušās saules un visām tām ir sava, augstākā apziņa. Varam teikt, ka loks ir noslēdzies. Esam nonākuši pirmatnējo cilvēku līmenī, kuriem arī debesu spīdekļi bija dievi.
Par to, ka Mēness ir apdzīvots, nešaubās arī zinātnieki, piemēram, britu astronoms Viljams Heršels (1738.-1822.). Viņš uzskata, ka uz Mēness varētu būt pat labāki apstākļi dzīvībai, nekā uz Zemes.
Dzīve nestāv uz vietas, astoņpadsmitais – garu gadsimts beidzas un sākas deviņpadsmitais – inženieru gadsimts. Cilvēki sāk aizrauties ar gaisa kuģošanu un nav brīnums, ka tiek piedāvātas idejas par lidojumiem arī kosmosā, izmantojot gaisa balonus. Visi jau tad vēl nezināja, ka kosmoss ir bezgaisa telpa? Ja neskaita Džonu Vilkinsu, tad pirmais, kas piedāvā gaisa balonu lidojumam uz Mēnesi, ir slavenais amerikāņu rakstnieks Edgars Alans Po (1809. ―1849.) 
. “Kāda Hansa Pfāla neparastajos piedzīvojumos” ( angļu: «The Unparalleled Adventures of one Hans Pfaal», 1835.) minētais Roterdamas birģeris dodas uz Mēnesi paša gatavotā gaisa balonā. Tomēr, šoreiz sekotāji nerodas. Šajā gadsimtā tāds Po darbs paliek vienīgais.
Populārākais rīks, lai sasniegtu Mēnesi, XIX gadsimtā ir lielgabals. Un te protams, jāatceras Žils Gabriels Verns (1828.―1905.) 
un viņa romāns “No Zemes uz Mēnesi, taisnā ceļā, 97 stundās un 20 minūtēs” (fr.: «De la Terre à la Lune. Trajet Direct en 97 Heures 20 Minutes», 1865.). Tomēr, Žils Verns ir stingras zinātniski-tehniskās fantastikas piekritējs un neatļaujas fantazēt par lietām, par kurām pat nav īstas zinātniskas teorijas, tāpēc viņa romānā un tā turpinājumā selenītu nav. Tikai nojausma. Turpinājumu, romānu “Apkārt Mēnesim” (fr.: «Autour de la Lune», 1869.) Verns saraksta pēc četriem gadiem. Pirmajā romānā ceļotāji superlielgabala lādiņā tikai pielido Mēnesim tuvu klāt un viņu liktenis paliek nezināms. Turpinājumā, izrādās, ka trajektorija ved apkārt Mēnesim un tad gravitācijas iespaidā – atpakaļ uz Zemi, kur varoņi: Impijs Bārbikens, kapteinis Nikols un francūzis Mišels Ardāns arī laimīgi atgriežas. Romāni izsauc citu autoru, līdzīga sižeta darbu parādīšanos, taču Vernam ir arī priekšgājēji.
1728. gadā īru prozaiķis Merdoks Makdarmuts (16??―17??) sacer “Ceļojumu uz Mēnesi” (angļu: «A Trip to the Moon»), kurā Zemes cilvēks, ko milzīgs viesulis aizrauj uz Mēnesi, atgriežas uz Zemi ar selenītu uzbūvēta, jūdzes gara lielgabala palīdzību, no kura tiek izšauts mucas veida lādiņā. Diemžēl, autors savā fantāzijā pārcenšas, jo uzskata, ka lielgabals ir vajadzīgs tikai, lai izšautu lādiņu ārpus atmosfēras, tālāk tas kustas ar spārnu palīdzību.
1815. gadā tiek izdots satīrisks garstāsts “Skvaira Kjū. Kjū. ceļojums uz Mēnesi” (angļu: «Q.Q. Esq.'s Journey to the Moon»), ko sarakstījis profesionāls ilustrators Edvards Frensiss Burnejs (1760. - 1848.). Ironiskā veidā viņš stāsta par kāda skvaira lidojumu uz Mēnesi ar lādiņu, kas pārvēršas lielā lietussargā, lai varētu notikt mīksta nosēšanās uz Mēness virsmas. Pirmo reizi literatūrā Burnejs apraksta “kosmisko kostīmu”, kam jāsargā Kjū. Kjū. no Mēness indīgajiem izgarojumiem.
Ja turpinam par Žilu Vernu, tad nevar nepieminēt arī to, ko vienmēr šo romānu sakarā atceras: cik daudz pārsteidzošu sakritību ir Žila Verna aprakstītajam lidojumam ar reālo kuģa “Apollo” lidojumu. Īstenībā gan aiz matiem pievilktu. Abi startē no Floridas, Lielgabalu sauc “Kolumbiāde”, “Apollo-11” moduli “Kolumbija”, abiem līdzīgi gabarīti un svars (ja neņem vērā Mēness kabīni), abos apkalpe – trīs cilvēki un pat sauc tos līdzīgi (ja salīdzina ar “Apollo-8” apkalpi): Vernam – Bārbikens, Nikols, Ardāns; amerikāņiem – Bormans, Lovels, Anderss.
Pēc Žila Verna romānu iznākšanas sākas polemika par to, vai iespējams uzlidot kosmosā izšautam no lielgabala. Zinātnieki konstatē, ka – nē. Taču tas nekavē publicēt līdzīga satura romānus. Vairākus “Mēness” lielgabalus apraksta franču fantasti Žoržs le Fors (1858. ―1953.) un Anrī de Grafinjī (1863. ―1942.) 
romānā “Krievu zinātnieka neparastie piedzīvojumi” (fr.: «Aventures extraordinaires d'un Savant Russe1»), kas publicēts 1895. gadā. Tas ir tetraloģijas pirmais romāns, kurā stāstīts par divām ekspedīcijām, kas īpašos lādiņos dodas uz Mēnesi. Pirmajā lādiņā uz Mēnesi no Kolumbijas teritorijas tiek izšauts austriešu zinātnieks Teodors Šarps un viņa asistents Šneiders. Pārslodzes un nosēšanos uz Mēness mīkstina matrači un atsperes. Otrā ekspedīcija ar “vagonu-granātu” startē no... Kotopahi vulkāna Ekvadorā, kur lādiņu kosmosā izsviež... vulkāna izvirdums. Apkalpē ir pieci locekļi, tos vada Pēterburgas profesors Mihails Osipovs. Trieciens pret Mēnesi ir briesmīgs, taču neviens cilvēks necieš. Mēnesim ir vāja atmosfēra. Nokļuvuši Mēness otrajā pusē, kas ir apdzīvota, ceļotāji sastopas ar selenītiem, kas ir norakstīti no tā laika priekšstatiem par marsiešiem: kaulaini, četrus metrus gari giganti ar lielu, bet šauru krūšu kurvi un milzīgām ausīm uz milzīgas galvas, kas turas uz tik tieva kakla, ka liekas, nolūzīs. Tolaik uzskata, ka mazāka spiediena dēļ arī plaušām nav tik ļoti jānopūlas. Osipovs, redzot selenītu lielās galvas, uzskata, ka viņi ir gudrāki par cilvēkiem. Dzīvo viņi zemē izraktās “kurmju alās”, izņemot galvaspilsētu, kas veidota no dažādu ģeometrisku figūru mājām. Protama lieta, ja selenītu darbības pēdas nevar redzēt no Zemes, tas nozīmē, ka viņi dzīvo alās. Ļoti loģiski. Šāds priekšstats dzīvo ļoti ilgi, sākot ar zinātnisko hipotēžu fantastikas klasiķi Herbertu Velsu un beidzot ar padomju bērnu literatūras klasiķi Nikolaju Nosovu.
Mēness lielgabals ir parādīts arī Žorža Meljesa (1861.-1938.) 
1902. gada fantastiskajā filmā “Ceļojums uz Mēnesi” (fr.: «Le Voyage dans la Lune»), tas bija tiem laikiem izcils darbs ar vizuāliem efektiem, kas padarīja savu autoru slavenu, diemžēl, slavas augļus autors tā īsti neizbaudīja. Ceļojumu uz Mēnesi sarīko visai kolorīts profesors Barbenfullis, ko tēlo pats Meljess.
Vēl vienu eksotisku projektu, lai aizlidotu uz Mēnesi izdomā poļu dramaturgs Ježijs Žulavskis (1874. ―1915. ) 
, kas saraksta plašu “Mēness triloģiju”: “Uz Sudrabotās planētas” (poļu: «Na srebrnym globie. Rękopis z Księżyca», 1903.), “Uzvarētājs” (poļu: «Zwycięzca», 1910.) un “Vecā Zeme” (poļu: «Stara Ziemia», 1911). Trešā romāna darbība gan notiek tikai uz Zemes, kur galvenais varonis, aizlidojušā draugs, tā kā grib, tā kā negrib rīkot glābšanas ekspedīciju, jo lidojums uz Mēnesi acīmredzami nav sekmīgs, un beigās neko arī nesarīko. Autors pārstāv dzīves nogurdināto dekadences stilu un ir apburoši pesimistisks. Pesimisms jau var būt dažāds. Pirmā romāna darbība notiek apmēram mūsu dienās, “simts gadus pēc Žiļa Verna nāves”. Ekspedīcijas ideja pieder īru astronomam O'Teimoram, to realizē portugāļu inženieris Faradols, bet finansē poļu miljonārs Koreckis. Starts notiek no Zemē ierakta, milzu lielgabala, lādiņā izvietojas pieci pasažieri. Starts ir sekmīgs un arī pēdējā ziņa no astronautiem pa “bezvadu telegrāfu” ir tāda, ka lidojums norit sekmīgi, tomēr tālāk par 260 000 km sakari nesniedzas. Pēc sešiem mēnešiem uz Mēnesi dodas otrā ekspedīcija, ar diviem cilvēkiem, taču tā beidzas ar katastrofu. Pirmais lādiņš tikmēr sasniedz mērķi, taču nosēžoties aparāts tiek bojāts, viens astronauts aiziet bojā, atgriezties uz Zemi pārējie nevar. Izkāpuši uz Mēness hermokostīmos, astronauti pārbūvē savu aparātu par visurgājēju ar īpašu elektromotoru. Sākas ārkārtīgi grūts un mokošs reiss uz Mēness neredzamo pusi. Pēc tā laika priekšstatiem, tā kā Mēness vērsts pret Zemi tikai ar vienu pusi, iespējams, ka visa Mēness atmosfēra centrbēdzes spēku iespaidā ir aizplūdusi uz Mēness otru pusi, kur tad būtu iespējams izdzīvot. Situāciju neuzlabo tas, ka astronautu vidū ir tikai viena sieviete un starp vīriešiem izceļas konkurences cīņa par to, kurš kļūs par viņas vīru iespējamā tālākā dzīvē, jo citādi, kāda jēga censties izdzīvot, jo palīdzību no Zemes patlaban nav ko gaidīt. Grāmata ir pārpilna ar ilgām pēc zaudētās Zemes. Bezcerība ir rādīta tik iespaidīga, ka grāmatu nav iespējams aizmirst vel daudzus gadus pēc tas izlasīšanas.
Pēc septiņsimt gadiem uz Mēness nosēžas vēl viens kosmiskais kuģis no Zemes, ko šoreiz pilotē viens cilvēks vārdā Mareks, un viņš sastop uz neredzamās puses veselu cilvēku civilizāciju, kas izveidojusies no pirmās ekspedīcijas pēcnācējiem, viņu sagaida kā varoni Uzvarētāju, par kuru stāstīts senās leģendās. Izrādas, ka cilvēki bezcerīgi cīnās ar Mēness aborigēniem – sikspārņcilvēkiem – šerniem, kas viņus ir padarījuši par beztiesīgiem vergiem un, liekas, pat barību. Žulavskis tā attēlo šernus: “Viņiem zem platajiem spārniem un uz kauliem uzstieptas plēves ir kaut kas līdzīgs lokanām, čūskveida rokām ar sešu pirkstu delnām. Visu ķermeni klāj melns, īss apmatojums, kas ir mīksts, biezs un spīdīgs, tikai pieres un šīs delnas ir bez apmatojuma un baltas... Šajās delnās ir viņu spēks... Ja viņiem izdodas ar abām delnām pieskarties kailam cilvēka ķermenim, tad cilvēku sak kratīt drebuļi, moka sāpes un dažreiz pat iestājas nāve”. Lai gan jāsaka, ka pieskāriens rada arī seksuālas baudas sajūtu, kas laikam ir vēl briesmīgāk.
Cilvēce ir noslīdējusi feodālismā un pret selenītiem viņiem nav ieroču. Markam ir jaunās tehnoloģijas un viņš iesaistās karā cilvēku pusē, pie reizes uzņemoties arī progresora amatu, cenšas pārliecināt vietējos, lai viņi atteiktos no feodālisma. Cīņa pārsviežas uz sikspārņcilvēku alām, gandrīz izdodas uzvarēt, tomēr daļai ienaidnieku izdodas izbēgt. Arī Marekam beidzas no Zemes paņemta munīcija un cīņa atkal ir zaudēta, sašutušie cilvēki uzskata, ka Mareks nav nekāds Uzvarētājs, bet viltvārdis, ja nav spējis ienaidnieku piebeigt. Kā jau īsti Viduslaiku cilvēki, viņi ar vieglu roku novēršas no vakardienas elka un soda viņu ar nāvi.
1976.-77. gados Ježija Žulavska radinieks, kinorežisors Andžejs Žulavskis uzņem filmu 
pēc sava priekšteča romānu motīviem. Filmu aizliedz un daļēji iznīcina. Tikai 80. gadu beigās to cik iespējams atjauno parada publikai, trūkstošās vietās skan režisora komentārs.
Tomēr, atgriežamies atpakaļ tālākā pagātnē. Savādāku metodi, lai aizlidotu uz Mēnesi piedāvā mums jau zināmais Anrī de Grafinjī. 1915. - 1916. gadā viņš piedāvā īpašu balistu, kas spētu kā katapulta aizmest uz Menesi lādiņu ar apkalpi, pavisam viņš piedāvā trīs projektus.
Aizmest kosmisko kuģi uz Mēnesi piedāvā arī krievu rakstnieks Andrejs Platonovs (1899.―1951.) garstāstā “Mēness bumba”, kas publicēts 1926. gadā.
Inženieris Pēters Kreickopfs izdomā šādu, katapultai līdzīgu iekārtu un pats arī dodas uz Mēnesi, nevis lai nolaistos, bet tikai aplidotu to. Tomēr viss beidzas traģiski – Mēness izrādās vienas lielas smadzenes, kuru darbības rezultātā izgudrotājs zaudē prātu.
Vēl viena metode, kā sasniegt Mēnesi rodas 19. gadsimtā un tiem laikiem ir absolūti fantastiska, runa ir par “gravitācijas ekrānu” vai vienkārši – par antigravitāciju. Pirmais, kas tādu ekrānu attēloja savā grāmatā, bija amerikāņu ekonomists Džordžs Takers (1775.―1861.). 1827. gadā viņš ar pseidonīmu Džozefs Eterlijs izdod grāmatu “Ceļojums uz Mēnesi: ar dažām ziņām par Murosofijas ļaužu un citu lunariāņu manierēm, parašām, zinātni un filosofiju” (angļu: «A Voyage to the Moon: with some Account of the Manners and Customs, Science and Philosophy of the People of Morosofia, and other Lunarians»). Kāds amerikāņu fermeris ceļo pa pasauli, viņa kuģis iekļūst vētrā un piestāj pie Birmas krastiem, tālu no kuģu ceļiem. Te fermeris Eterlijs satiek vecu vientuļnieku no tālās pilsētas Benaresas. Vientuļnieks pastāsta, ka Benaresas zinātnieki ir tik tālu priekšā citiem, ka ir pat atklājuši elementu lunāriju («Lunarium») , kam piemīt antigravitācijas īpašības. Tādu nosaukumu tas dabūjis, jo to pievelk Mēness. Izrādās, ka vietējos kalnos tāda lunārija ir pa pilnam. Abi divi pēc saglabātiem rasējumiem izgatavo no tā kosmisko kuģi. Tā kā jau toreiz daļa cilvēku zināja, ka kosmosā gaisa nav, tad īpašās tvertnēs tiek ņemts līdzi gaiss elpošanai. Romānā attēlotie selenīti gan nav vairs tik interesanti, gandrīz neatšķiras no cilvēkiem, tikai mazākās gravitācijas dēļ ir darbīgāki un spēcīgāki par cilvēkiem un jājamzirgu vietā izmanto suņus. Doma par to, ka selenītiem vajadzētu būt vājākiem par cilvēkiem, kas ir pieraduši pie lielākas slodzes, rakstniekam prātā neienāk.
Nākošais rakstnieks, kuram pieraksta antigravitācijas izmantošanu ir Aleksandrs Dimā (1802.―1870.) ar stāstu “Ceļojums uz Mēnesi” («Un Voyage à la Lune», 1865.), taču tā ir kļūda – “mīnus-matērija” ir pieminēta pēc mēneša iznākušā, anonīmā mistifikācijā ar to pašu nosaukumu. Dimā stāsts ir fantasmagorija barona Minhauzena stilā. Arī tā galvenais varonis uz Mēness nonāk.
Tagad jāpiemin slavenā Herberta Džordža Velsa (1866.―1946.) 
] romāns “Pirmie cilvēki uz Mēness” (angļu: «The First Men in the Moon»; 1901.). Te mēs satiekam zinātnieku Keivoru, kas sintezējis vielu, kas ir necaurlaidīga gravitācijai – keivorītu. Velss parasti savus romānus rakstīja uz zinātnisku hipotēžu bāzes, arī tagad viņš izmanto dažu zinātnieku domas, ka Mēness atmosfēra naktīs sasalst, bet dienā atkal atkūst, tāpēc dzīvība uz Mēness būtu iespējama tikai pazemē. Velsa selenīti ir pazemē dzīvojoši kukaiņiem līdzīgi radījumi. Tos tad arī ierauga uz Mēness Keivors un viņa ceļabiedrs Bedfords. Tas ir viens milzīgs skudru pūznis, kurā katras profesijās pārstāvim ir savs, darbam vislabāk piemērots izskats. Pār visu pūzni valda Lielais Lunārijs, milzu smadzenes ar vārgu ķermeni. Selenītiem ir arī savi mājlopi – Mēness govis.
Divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados selenīti pamazām aiziet otrajā plānā, jo pamazām zūd pēdējās šaubas par to, ka to nemaz nav un uz Mēness dzīvības nav. Selenītus izmanto daiļdarbos, kas primāri domāti tikai izklaidei vai arī viņi pārceļas uz bērnu literatūras lauciņu.
Taču tīrie piedzīvojumu romāni par selenītiem top arī agrāk. Te var pieminēt franču rakstnieku Žanu-Fransuā Paskālu Grosē (1844. - 1909.), kas ar pseidonīmu Andrē Lorī raksta piedzīvojumu romanus, viens no tiem - “No Zemes padzītie” (fr.: « Les Exilés de la Terre»;1887.) stāsta par ceļojumu uz Mēnesi, kur cilvēki satiek ļoti skaistus Mēness iemītniekus, kas ir... deviņus metrus astoņdesmit centimetrus gari, bet citādi ne ar ko neatšķiras no citu tā laika autoru selenītiem.
Sākot ar 1919. gadu slavenais Tarzāna autors Edgars Raiss Berouzs (1875. – 1950.) 
raksta “Zudušās pasaules” triloģiju: “Mēness meitene” («The Moon Maid»), “Mēness cilvēki” («The Moon Men») “Sarkanais vanags” («The Red Hawk»), kas vienā grāmatā iznāk 1926. gadā ar nosaukumu “Mēness meitene”. Kritiķi raksta, ka tā esot labākā Berouza ārpus sēriju grāmata. Te aprakstīta Mēness sabiedrība autoram raksturīgajā stilā: feodāli pirmatnējas attiecības, dažādas rases, cilvēki un kentauri. Sākumā trešās daļas nosaukums bija “Zem sarkanā karoga”, ar to bija domāta Padomju Krievija ar boļševikiem kā galvenajiem ienaidniekiem, taču izdevējiem tas nepatika un Berouzs pārveidoja romānu, apvienojot to ar komunistiem līdzīgajiem Mēness kalkariem no triloģijas pirmās daļas.
Kalkari ir viena no divām cilvēkveidīgajām rasēm uz Mēness, kas dzīvo pavadoņa iekšienē, kur ir dzīvībai piemērota vide. Zemes zinātnes atklājumu iespaidā selenītiem nu nākas atkāpties uz apgabaliem, ko no Zemes nevar novērot, jo ir pilnīgi skaidrs, ka Mēness redzamajā pusē nekādas civilizācijas nav. Uz Mēness, pilsoņu kara rezultātā pie varas nonāk vecāko grupa, kas sauc sevi par domātājiem, bet citi lieto nosaukumu – kalkari. Viņi pārsvarā ir lieli, ar dažādas krāsas un garuma matiem un līkiem deguniem. Kalkari sava līdera Ortisa vadīti uzbrūk arī Zemei. Kalkaru reliģija nav skaidra, bet tur ir zināma nojausma par reinkarnāciju.
Otra cilvēkveidīga rase uz Mēness ir u-gasi, kas atšķiras no Zemes cilvēkiem ar marmora baltu ādu un spīdīgiem, tumšiem matiem. Kādreiz viņu rase atšķēlās no kalkariem un patvērās Laites pilsētā, lai gan var būt, ka ir arī citas pilsētas. Pilsētai uzbrūk Ortisa spēki un iespējams - visi tās iedzīvotāji iet bojā.
Trešā rase, kas apdzīvo Mēness iekšieni, ir va-gazi, viņi ir cilvēkēdāji un ļoti kareivīgi. Mēness dzīvnieku gaļa viņiem ir indīga. Viņi ir ļoti spēcīgi un ātri četrkāji (līdzīgi kentauriem), kas spēj nest cilvēkus uz savām mugurām. Tomēr, viņiem nav sešās ekstremitātes, priekškājas viņi izmanto arī kā rokas un var stāvēt uz divām kājām. Āda viņiem ir lavandas krāsā, gandrīz violeta, bet galvaskauss ir garāks un platāks kā cilvēkiem. Uzbrūkot Zemei, kalkari nogādā uz to arī kādu tūkstoti va-gazu, tā kā nav zināms, cik to pašlaik ir uz Zemes un – vai vispār ir?
Vēl kāds zīmīgs dzīvnieks uz Mēness ir rimpts čūskveidīgs, piecu pēdu garš abinieks ar četrām varžu kājām līdzīgam ekstremitātem. Tā platās galvas vidū atrodas tikai viena acs un, kā visi pārējie Mēness iemītnieki, tas ir indīgs. To uzskata par ļoti zemu radību, tāpēc, nosaukt kādu par rimptu, uz Mēness uzskata par vislielāko apvainojumu.
Mēness iemītnieki savu pasauli sauc par Va'nahu. Tā kā Mēness jeb Luna, kā mēs to saucam, no ārpuses ir neapdzīvojama, tad visa dzīvība atrodas tās iekšienē, kur ir lieli tukšumi, kur ir atmosfēra, plaši meži, zāle, dzīvnieki un daudz ūdens. Iekšieni apgaismo rādija daļiņas un saules stari, kas ielaužas caur Mēness krāteriem – husiem, tā kā tur tomēr ir gaišs. Tā kā visas neindīgās dzīvības formas uz Mēness ir iznīcinātas jau sen, tad visas trīs rases karo savā starpā par pārtiku. Kādreiz u-gasiem bija augsti attīstīta tehnoloģija un kultūra, taču pilsoņu karš iegrūda Mēness pasauli barbariskā, primitīva pasaulē. Tāpēc Mēness iemītniekiem nav daudz zināšanu par kosmosu.
Galvenais triloģijas varonis no cilvēku puses ir admirālis Džuliāns Trešais no 20. gadsimta beigu posma. Viņš zina savu nākotni un to, ka kādreiz atdzims, lai dzīvotu no jauna. Tā arī notiek. Nākošajā gadsimtā viņš dzīvo no jauna kā paša mazdēls un dodas lidojumā uz Mēnesi, kur atklāj draudīgo Mēness civilizāciju. Divdesmit otrajā gadsimtā mēs jau redzam viņu kā Džuliānu Devīto, izdzīvojot Zemei tumšākos laikus, bet trešajā triloģijas daļā (25. gs.) viņš kā Džuliāns Divdesmitais vada cilvēkus cīņā pret svešajiem, lai atbrīvotu no tiem Zemi.
1924. gadā Krievijā izdod Viktora Gončarova (dzimšanas un nāves gadi nav zināmi)
romānu “Psihomašīna”. Tas ir kaut kur kosmiskai operai līdzīgs vēstījums par komjaunieti Andreju, kas, atbraucis atpūsties uz laukiem pie sava biedra un viņa radiem, sastop zinātnieku – psihiatru Veprevu, kas ar seno Mēness iemītnieku tehnoloģijas palīdzību sāk izmantot cilvēces psihokinētisko enerģiju, ko var izmantot, lai nogalinātu zināmas psihiskas konstitūcijas cilvēkus. Andrejs atklāj, ka Veprevs īstenībā ir nāvīgs kontrrevolucionārs, kas sapņo iznīcināt Padomes. Mašīna jānogādā uz Mēness, lai tās iespaids ķertu visu valsti. Grāmatas varoņi uzzina, ka Mēness ir apdzīvots un, ka jau tūkstošiem gadu Mēness aristokrātija apspiež ar līdzīgām mašīnām savu proletariātu. Un te - selenītu apraksts no minētā romāna: