Es nezinu, kas es esmu. Kā tad es varu zināt, kas biju? Man liekas, es kādreiz dzīvoju uz Zemes. Tas bija ārkārtīgi sen, tik sen, it kā nemaz nebūtu noticis. Man šķiet, man apkārt bija cilvēki, viņi mani pazina un runāja ar mani. Laiks jau sen ir izdzēsis viņu sejas un balsis no manas atmiņas, palikušas tikai neskaidras gaismas un ēnas, kas dejo un kņudina manus plakstiņus.

Es gulēju aizvērtām acīm, baidījos pakustēties vai stiprāk ievilkt elpu, jo jutu zem sevis lielu, melnu tukšumu, kas bija gatavs mani aprīt, noslīcināt savā aizmirstībā.

Viņi vēlējās, lai es atgrieztos. Tas bija... ļauj man padomāt... šķiet es biju kaut ko izdarījis... vai arī man bija kas nodarīts... vai abi kopā. Tam bija jābūt tā, jo tad taču es iesāku celt savu namu, savu cietoksni.

Es esmu tevi galīgi samulsinājis. Piedod, bet tā ir pirmā reize pēc ilgāka laika, kad es atgriežos pie savām atmiņām. Ļauj man sākt vēlreiz, bet šoreiz jau visu pēc kārtas.

Es biju parasts cilvēks. Viens no sešiem miljardiem, kas toreiz apdzīvoja Zemi. Kā mani sauca? Neatceros... patiesībā tam nav nozīmes, tāpat kā tam, kur es dzīvoju un cik man bija gadu. Mana dzīve bija diezgan parasta.

Taču reiz kaut kas notika. Ak, Dievs, cik muļķīgi var būt iemesli, lai atņemtu sev dzīvību! Es esmu to nožēlojis simtām reižu, kaut vai tādēļ, ka tādējādi iesprostoju sevi uz mūžiem sfērā. Taču tad es tā nedomāju. Patiesībā, tad es vēl neko nezināju par sfērām. Manuprāt, to vajadzētu mācīt skolās jau no mazotnes, lai atturētu citus no sekošanas manam liktenim.

Mana dzīve tad bija sarežģījusies. Dažādas problēmas, no kurām radās jaunas problēmas un tā bez sava gala.

Jocīgi, bet tagad es pat neatceros, kas tās bija par problēmām.

Lai nu kā, es neredzēju citas izejas, kā vien padarīt sev galu.

Es izdarīju to. Nolēcu no pamesta ūdenstorņa. Ak, ja tu zinātu, kādas bailes mani sagrāba tais pāris sekundēs, kas šķīra mani no zemes! Es vēlējos, es ārprātīgi gribēju, kaut paliktu dzīvs, kaut nekas ar mani nenotiktu, kaut tas būtu tikai sapnis.

Par laimi, kāds cilvēks gadījās tuvumā un aizveda mani uz slimnīcu. Tur es gulēju reanimācijas nodaļā. Man nebija spēka lai cīnītos, lai mēģinātu izdzīvot... nē, es nemaz negribēju izdzīvot. Pēkšņi savāds nogurums piepildīja visu manu ķermeni, tas bija tik patīkami, ka domas par pretošanos likās nepiedienīgas. Es būtu varējis cīnīties, tagad es to zinu, bet tad es to negribēju. Vai saproti? Es izvēlējos savu tagadējo stāvokli brīvprātīgi. Varbūt ne gluži. Es nezināju, kas mani sagaidīs, taču varēju to nojaust, jo jutu zem sevis to melno bezdibeni, tā auksto elpu sev pakausī. Mazs pavediens turēja mani virs tā, lai es neiekristu, bet es bailēs aizturēju elpu. Arvien ilgāk un ilgāk, un pēkšņi vairs nebija vajadzības pēc nākamā elpas vilciena. Tomēr man paveicās. Toreiz es domāju, ka man paveicās, bet tagad sāku šaubīties par to.

Uz Zemes dzīvodams, es biju uzbūvējis sev sapņu pasauli, kurā bieži patvēros, kad jutos slikti. Tā neatradās mūsu dimensijā, to veidoja manas visslēptākās domas un jūtas, kas bija kā čaula, kā bruņas pret ikvienu dzīves triecienu. Un zini? Es to atradu šeit, šajā sfērā. Nē, patiesībā tā nebija tajā sfērā, kurā bija bezdibenis, bet es uz to pārlēcu kad pašā pēdējā brīdī iedomājos par to. Es pēkšņi atrados nelielā istabā, bez logiem, bez durvīm, kas slīga puskrēslā. No ārpuses to biezā slānī klāja mani sapņi, kas sargāja mani no visa nevēlamā un kaitīgā. Es to netiku redzējis, bet zināju, ka tas tā ir, tai pašā brīdī, kad pirmoreiz tur nonācu. Mani sagrāba spējš prieks, uz īsu brīdi es pat jutos laimīgs. Es atklāju, ka varu veidot savu istabu kā vien vēlos.

Pāris reižu es iztēloju to kā dzīvokli, kurā tiku dzīvojis uz Zemes, bet drīz atmetu šos mēģinājumus. Man bija neomulīgi aiz logiem redzēt tukšu, melnu tumsu un spocīgo puskrēslu istabās. Es mēģināju iedegt gaismu, taču tā bija tikpat krēslaina, es ieslēdzu televizoru, bet tas neko nerādīja.

Protams, manā dzīvoklī nebija neviena cilvēka. Visi fotoattēli bija izbalējuši, bet viss, kas bija rakstīts ar roku – izgaisis.

Es izskrēju kāpņutelpā, noskrēju lejā pa kāpnēm, bet ārdurvis atvērt nespēju. Es klaudzināju pie kaimiņu durvīm un dzirdēju kā mani klaudzieni noslāpst tumsā. Atpakaļ ejot, paskatījos pa logu kāpņutelpā – tā pati tumsa.

Nekad es vairs nemēģināju iedomāties savu dzīvokli. Tad jau labāk kādu lielu viduslaiku pils zāli, kur pie sienām deg sveces. Tādā vietā vismaz puskrēsla iederējās. Ko es darīju visu šo laiku? Iesākumā pāris gadsimtu es lasīju dažādas grāmatas, kuras varēju sev piegādāt lielā vairumā. Atļāvos sev tādas grāmatas, kādas pirms manis neviens nebija turējis rokās, pie tam, man vairs nesagādāja grūtības dažādās valodas, jo svešvaloda ir šķērslis prātam, ne dvēselei.

Tādējādi izlasīju dažus līdz šim nezināmus apustuļu darbus un agrīnos Bībeles variantus. Tur es atradu daudz ko tādu, kas būtu man lieti noderējis... nenokļūt šādā stāvoklī.

Vēlāk tas kļuva pārāk smagi priekš manis. Grāmatās aprakstītie cilvēki kustējās, raudāja, smējās – gluži tāpat, kā es, - tomēr viņi to darīja reālajā pasaulē, kas man bija liegta uz mūžiem.

Taču tad es atklāju, ka spēju novērot cilvēkus uz Zemes. Es varēju pamest savu pašreizējo mītni un piedalīties zemes dzīvē kā novērotājs, ko neviens nespēj ieraudzīt. Pat mazie gariņi un mošķīši. Reizēm es izsekoju tos, kad tie perināja savas sīkās riebeklības, taču, nekad neiejaucos. Es pat nezinu, vai būtu spējīgs to izdarīt, katrā ziņā, nonākot uz Zemes, man zuda visas sajūtas, atmiņas un zināšanas. Es it kā sajaucos ar gaisu, ar elpu, ar vēju, un skatījos. Es neko neanalizēju, neko nejautāju, tikai skatījos. Viss kļuva man vienaldzīgs. Tikai atgriežoties savā patvērumā, es atguvu spēju just un pārdzīvot. Reizēm, ja biju pietiekoši uzmanīgs, man gadījās ieraudzīt kādu eņģeli vai dēmonu, kas, uztvēruši mani, tikai skumji pašūpoja galvu vai ļauni nosmējās, atkarībā no tā, kas viņi bija. Es nekad nelūdzu viņus sev palīgā, jo satiku tos tikai būdams savā “viss vienalga” stāvoklī. Un tāds man bija visbiežāk, jo tāda eksistence patika man vislabāk. Es jau biju samierinājies ar savu likteni.

Man vajadzēja biežāk uzturēties savā namā, varbūt es būtu pamanījis, varbūt spētu novērst.... Nē! Šīs domas mani nomoka, bet tās ir melīgas, es neko nespētu novērst, es joprojām nevaru to novērst.

Kādu reizi, kad es atgriezos savā miteklī, es piepeši jutu kaut ko savādu, kaut kas bija mainījies. Kāda sīka bailīte ielīda man krūtīs un ložņāja pa turieni, un es nespēju to aizdzīt. Es pārbaudīju savu namu, bet viss bija kārtībā, viss bija kā vienmēr. Es apsēdos un saņēmu galvu rokās. “Neesi taču tāds muļķis.”, es domāju pie sevis, “Tas vienkārši ir tāpēc, ka Zemei ir pienākusi bojāeja, un turienes cilvēku zemapziņā mītošās bailes ir piemetušās arī tev.”, es biju gandrīz gatavs tam noticēt, piespiest sevi tam noticēt, kad kaut kas lika manai sirdij salēkties. Es piegāju pie sienas, pieliku ausi pie tās un gaidīju. Man nācās brīdi gaidīt, uz Zemes tikmēr pagāja pāris gadu desmiti, un tad es atkal izdzirdu šo skaņu. Pareizāk sakot, drīzāk nojautu, nekā izdzirdu.

Neviens mirstīgais nespētu to uztvert, pat es ne, ja vien gadsimti, ko es pavadīju uz Zemes vērojot, nebūtu saasinājuši manu uztveri. Skaņa nāca no ārpuses, neapšaubāmi, tā bija vāja, tikko dzirdama, bet es to dzirdēju. Kas to rada? Kas to rada? Es zināju atbildi, es to zināju, bet nebiju gatavs tai noticēt. Es piespiedu galvu pie sienas un glāstīju to, bet drīz manas plaukstas savilkās dūrēs un es, asarām ritot pār abiem vaigiem, situ no visa spēka sienai. Nē, nē, nē! Tas nedrīkst notikt, tas nevar notikt!

Tu jūti manas dusmas un bailes un kļūsti nemierīgs. Tu vairs nesmaidi un tavi sapņi ir kļuvuši pelēki, bet piedod man un ļauj izstāstīt līdz galam, līdz beigām vairs nav tālu. Līdz manām beigām...

Mana patvēruma sienas no ārpuses plosa liesmains vējš. Gadsimtu pēc gadsimta tas ir rāvis gabalus no mana nama sienām un tagad tās ir daudz, daudz plānākas nekā sākumā bija. Pagaidām viss ir kluss, kā vāju atbalsi es dzirdu tikai pašas spēcīgākās brāzmas, kas ar briesmīgu spēku ietriecas manā namā un noplēš gabalu sienas. Es dzirdu, kā tas augšpusē atsitas, iekams liesmu mēles to aprij.

Iet bojā šajā liesmu vējā. Tāds ir man paredzētais liktenis.

Es nespēju tam ticēt. Es vēlējos doties uz Zemi, un palikt tur visu man atvēlēto laiku, būdams kā vējš, kā elpa, kā ūdens lāse, bet, Zemes, civilizācijas un cilvēces beigas pienāca ātrāk kā manējās.

Pēc kāda kodolkariņa Zemes vaigs kļuva tuksnešains un piesārņots, ar nesaprotamām klimatu maiņām. Kaut kur Visumā vēl slēpās pāris izdzīvojušie, taču ikvienam bija skaidrs, ka šie cilvēki tikai novilcina neizbēgamo – visas cilvēces pilnīgu un galīgu bojāeju.

Viņus mocīja slimības, bads un neierastais citu planētu klimats. Ne katram ir viegli pierast pie temperatūras svārstības 700 grādu ietvaros.

Es biju klāt, kad mira pēdējais cilvēks. Es zināju, ka tas ir pēdējais. Tas bija tavs tēvs. Tava māte bija mirusi kādu laiku atpakaļ, no bada.

Es nezinu, kur paliek cilvēku dvēseles pēc nāves. Man bija liegts tām sekot.

Es vēl brīdi uzkavējos tajā vietā, es domāju, vai tagad nav jānotiek kaut kam, kaut kam, kas liecinātu, ka cilvēces eksistence nav bijusi veltīga, bet nekas nenotika.

Cilvēki izzuda no Visuma pavisam nemanāmi, atstājot aiz sevis tikai atkritumu kalnus un sajukušu planētu. Viss, ar ko mēs tā lepojāmies, ir izrādījies velts. Jaunākie izgudrojumi un sasniegumi zinātnē tikai tuvināja mūsu galu. Tūkstošgadīgie vēstures pieminekļi gājuši bojā jau sen atpakaļ. Daba, mūsu uzkūdīta, pavērsās pati pret sevi. Cilvēka lielākie lepnumi – prāts un jūtas – nenovēršamo padarīja neciešamu un kā saprātīgām būtnēm, lika uzņemties atbildību par nodarīto.

Un, līdz ar pēdējā cilvēka bojāeju,  pie manis pirmo reizi atnāca vientulība un bailes. Līdz šim man vienmēr bija pieticis pašam ar sevi, es nekad nebiju aizdomājies ka patiesībā esmu viens pats, jo neviens nezina par manu eksistenci , bet nu es sapratu ka esmu pēdējais, kas var liecināt par cilvēces pastāvēšanu.

Cilvēces, kura manā acu priekšā bija gājusi bojā. Es zināju, ka dzīvošanai uz Zemes kādreiz pienāks beigas, bet neticēju, ka tās pienāks cilvēcei. Nekas tāds man nebija ienācis prātā nevienu brīdi, kaut arī es to varēju lasīt cilvēku mirklīgajās zemapziņas bailēs, kas nekad nesasniedza apziņu.

Bet es neko nespēju mainīt.

Es esmu palicis viens ar savām bailēm un sapņiem. Nē… vairs ne. Tagad es varu parunāt ar kādu, ar tevi.

Šo sfēru es atradu nejauši, pēc cerībām un mierpilnas laimes sajūtas, ko šī vieta izstaroja, un kādas man bija tikai tālā bērnībā. Es atnācu un sastingu izbrīnā, kad ieraudzīju, cik daudz šeit tikko izveidojušos dvēseļu, bērnu, kas gaida savu kārtu lai piedzimtu uz Zemes. Es redzēju, kā jūs visi tur guļat, un sapņojat, atrazdamies tajā brīnišķīgajā stāvoklī, kad miesa vēl nenosaka nekādas robežas, bet gars nav izdalīts kā atsevišķa vienība.

Jūs esat pārāk dziļi iegrimuši savā miegā un savos sapņos, tāpēc nekad nevarēsiet pamosties un uzzināt, kas ir noticis. Vienīgi tu, tu to zināsi, bet tas tev nesaistīsies ne ar ko, tas būtu, itkā tu redzētu sliktu sapni, kas neko nenozīmē.

Tu nāci kā viens no pēdējiem, tāpēc tā arī nesagaidīji savu piedzimšanas brīdi. Bet, ja arī būtu paspējis sagaidīt, kāds tev no tā būtu labums? Tikai īsa un smaga dzīvīte. Vienīgi… tu būtu varējis nonākt kaut kur citur pēc nāves, bet tagad tev jāpaliek šeit visu atlikušo mūžību.

Mūžība… es atceros, kā šis vārds biedēja mani, kad es dzīvoju uz Zemes. Bet tagad tas ir zaudējis savu nozīmi.

Uz Zemes mēs savu laiku dalījām. Diena – nakts, nedēļa, mēnesis. Tagad pēc tā vairs nav nekādas vajadzības, laiks ir kļuvis viengabalains.

Nav neviena atskaites punkta, nav dziļi slēpto baiļu no vecuma, laiks ir sastindzis uz vietas. Protams, Visumā turpinās kustība, rodas jaunas zvaigznes un vecās iznīkst, planētas turpina savus apriņķojumus, bet es to nevaru ņemt par par pamatu laika skaitīšanai, jo nezinu, vai tas viss notiek vienā dienā, vai gadā. Un patiesībā, tam arī nav nekādas nozīmes.

Ir pagājis ilgs laiks kopš mēs pēdējo reizi tikāmies. Taču tu to pat neapjaut, tev laika jēdziens nepastāv.

Drīz būs pienākušas manas beigas, jau šobrīd es varu saredzēt balti kvēlojošo liesmu vēju aiz sava nama plānajām sienām. Tās nemitīgi dreb un lokās, visi kakti brakšķ un krakst.

Es nezinu, kas notiks pēc tam, kad liesmas ielauzīsies iekšā, es negribu par to domāt. Un es negribu, lai par to domātu arī tu.

Neraizējies! Drīz tavu prātu aizņems kas cits. Pavisam nejauši es uzdūros kādai nezināmai sfērai. Es netiku tajā iekšā, taču uzzināju, ka tā ir līdzīga Zemei. Un es nolēmu tevi turp aizvest.

Kā tev klājas, mans draugs? Es redzu, tu audz un attīsties gluži tāpat, kā to darītu uz Zemes. Kaut arī man ir liegta ieeja tavā pasaulē, mēs joprojām varam sarunāties tavos sapņos, sapņi nepieder nevienai sfērai, tie ir kā atsevišķa dimensija, katram sava. Es redzu tavu pasauli, kad tu sapņo par to, es redzu tavu ģimeni, viņi ir ļoti jauki.

Kā klājas man?

Ir palikuši vairs tikai pāris gadu… sienas tagad ir plānas kā papīrs… Spožā gaisma žilbina manas acis pat caur aizvērtiem plakstiņiem, un ir neizturami karsts…

Memento mori… memento mori… Tas nozīmē – atceries nāvi. Nekad neesmu to aizmirsis...

Varbūt tu brīnies, kāpēc es, reiz jau miris, par to vēl satraucos. Tāpēc, ka baidos. Man bail iet bojā liesmās, bail zaudēt sevi, bail, ka zudīs pēdējais cilvēces liecinieks. Nekad neesmu bijis vairāk pieķēries dzīvei kā tagad. Jā, savu pašreizējo stāvokli es saucu par dzīvi. Nemainīgu, noslēgtu, bez izmaiņām, vientulībā, bet tomēr – dzīvi...

... man ir grūti parunāt... karstums... un gaisma... mans miteklis... ir pārvērties par milzīgu... lāpu... sienas... tik plānas... bet vēl sargā... tas ir jauki... ka tu...

... ka tu...

...gribi palīdzēt...bet diez vai aizlūgums... spēs...

...neesmu bijis... ticīgais... bet...

……Death…………death………..…death……………...life……life……life….

-          Apsveicam Mosso kundze! Jums ir piedzimis dēls! –

Neviens nezina, cik liels ir mans prieks skatīties zilajās debesīs. Neviens nezina, kāda bauda ir ieelpot, cik neparasti ir pieskarties un just.

Neviens nezina, kāds prieks ir dzīvot.

…un aizmirst. Man nav žēl, ka atmiņas par piedzīvoto atkāpjas un izzūd. Vienīgi reizēm es vēl sapņoju par mežonīgām liesmu mēlēm, kas uzspiež savu nāvējošu skūpstu uz manas pieres, acīm, pleciem...

Bet es atceros tevi. Es pazīstu tevi, jo pietiek vien zināt, par ko sapņo cilvēks, lai pazītu arī pašu cilvēku. Es nezinu kur tu esi, bet tas nevar būt tālu – esam taču uz vienas planētas. Es atradīšu tevi. Es apsolu