“Smalkā” matērija

Saskaitīt visas “pīles” nav iespējams, taču visai izplatīts pseidozinātnisko teoriju elements ir nereģistrējamie starojumi, ko izstaro noslēpumaini artefakti, Zemes garozas lūzuma vietas, piramīdas utt. Šiem stariem ir visdažādākā iedarbība, taču visiem ir viena kopēja iezīme: tos nereģistrē fiziskas ierīces.

Jūtamu Visuma masu patiešām sastāda neitrino – tik “smalkas” daļiņas, ka pat caur mūsu planētai tie iziet cauri bez mijiedarbības ar tās vielu. Tāpēc koncentrētās neitrino plūsmas mums ir vienādi neizmantojamas un nekaitīgas. Ja daļiņas “nepamana” Zemi savā ceļā, tad ar Zeme tās “nepamana”.

Toties, ja starojums spēj ietekmēt cilvēku, vadu rāmīti, glāzi ar ūdeni vai skujasmeni, tas nozīmē, kas tas mijiedarbojas ar elementārdaļiņām, kas veido dotos objektus. Savukārt, tas nozīmē tikai to, ka tam ir jāmijiedarbojas ar tādiem pašiem elektroniem, protoniem un neitroniem, kas ietilpst fizisku mērinstrumentu sastāvā. Citādi vispār nevar būt.

Visuma informācijas lauks

Kā zināms, pamanījis 38 gludekļus uz palodzes, Štirlics saprata, ka tikšanās vieta ir iegāzta. [Kaut kā neatceros? Bet lai nu paliek! - t.p.] Tas ir, viņš saņēma informāciju. Taču, ja informācija eksistē tikai apziņā, tad kāda nozīme te gludekļiem? Ne kāda. Informācija nekādi nav saistīta ar nesēju struktūru (gludekļiem, grāmatām, lāzeru diskiem un tā tālāk).

Pārbaudām. Acīmredzot, viena un tā pati informācija par tikšanās vietas atklāšanu varēja tikt nodota Štirlicam ar jebkādu sākumā noteiktu gludekļu skaitu. Vai vispār bez neviena gludekļa. Piemēram, mutiski. Izvēles veidā mainīta nesēja struktūra neiespaido informāciju (ja vienlaikus mainās arī “atslēga”). No otras puses, ar tādu pašu vieglumu, ar vienu un to pašu struktūru no 38 gludekļiem varētu tikt nodota jebkāda cita informācija. Piemēram, ka notiek sadzīves tehnikas izpārdošana. Tas ir, izvēlētās informācijas izmaiņas neiespaido tās nesēju.

Kad nomirs pēdējais izglītotais cilvēks, nomirs arī visa informācija, kas ir ieslēgta grāmatās. Paliks tikai melni, dažāda lieluma plankumi uz papīra. Kas nozīmēs ne vairāk kā 38 gludekļi uz palodzes.

Lūk, arī viss “Visuma informācijas lauks”.

Datēšana

Viltuszinātnieki ļoti mīl atrast kļūdas un apgāzt to vai citu notikumu datēšanas metodes, ja šīs metodes dod pēc autora domām nepielietojamus, nepareizus rezultātus. Piemēram, radioaktīvā oglekļa analīze. Bieži autors nemaz nezina, ka šī metode nav vienīgā un nav pat pati izplatītākā. Dažreiz viņš pat nezina, ka radioaktīvā oglekļa metodes “aizsniedzamība” ir tikai kādi 40 000 gadi un dinozauru vecumu rēķina pēc citām metodēm. Kā likums, mistifikātors nezina, ka oglekļa “pulkstenis” sāk darboties tikai pēc tam, kad paliekas ir pilnīgi pārakmeņojušās. Un, protams, viņš ir svēti pārliecināts, ka visu to nezina arī lasītājs.

Lasītājs, patiešām, visdrīzāk nezina smalkumus. Taču bez pūlēm var saskatīt galveno. Autors noteikti koncentrēsies uz dažiem (nav obligāti – patiesiem) gadījumiem, kad metode ir devusi absurdus rezultātus. Taču neminēs to, ka tūkstošos citu gadījumu metodi apstiprina citu datēšanas metožu rezultāti. Ne jau velti radioaktīvā oglekļa metodei zinātnieki tic. Mistifikātors, ne tikai necentīsies paskaidrot, kā iznāk, ka “nepareiza” metode dod pareizu rezultātu, bet arī noteikti atsauksies uz to, norādot dažādu objektu vecumu. Neatgādinot, starp citu, to, ar kādu metodi viņam vēlamais rezultāts ir ticis datēts.

6. Kritika

Viltuszinātniskās literatūras raksturīga pazīme ir autora nosliece, vērst lasītāja uzmanību uz plašām atkāpēm, kurās netiek iztirzāta jautājuma būtība. Visbiežāk, tās ir kāda sveša viedokļa, piemēram, “oficiālo” uzskatu kritika.

Un lieta nav pat kritikas kvalitātē, kaut gan vairums gadījumos tā nav pat apēstas olas čaumalas vērtē. Vienkārši, ja pat izrādītos, ka oponentu viedoklis patiešām ir kļūdains, no tā neseko fakts, ka autora viedoklis ir patiess. Viņš izmanto vienkāršu psiholoģisku paņēmienu, ko labi zina propagandisti. Cilvēka apziņā patiesība tiek pretnostatīta meliem. Ja avots A melo, tad B, kas runā kaut ko citu, runā patiesību! Īstenībā šeit nav nekāda sakara.

Kritikas daudzums pret retrogradiem liecina par to, ka par saviem argumentiem autoram nav ko teikt. Sakāvis skolas mācību grāmatas “maldus”, mistifikātors izklāsta paša redzes viedokli tā, it kā tam nekādi pierādījumi nav vajadzīgi.

Ne mazāk raksturīgi tāda veida sacerējumiem ir tas, ka tajos ir absolūts paškritikas trūkums. Īstos populārzinātniskos darbos vienmēr ir pieminētas vairākas, pagaidām neatrisinātas problēmas, dažu paskaidrojumu strīdīgums, kuru risināšana vēl ir pētnieku nākotnes uzdevums.

Mistifikātors visbiežāk zina visu, ko tikai var zināt mirstīgais. Ja viņš ārstē, tad no visām slimībām un ar simts procentīgu garantiju. Problēmas ir saistītas tikai ar nepietiekamu finansējumu un “oficiālās zinātnes inkvizitoru” pretdarbību.

7. Fakti

Gandrīz vienmēr mistifikātora attieksme pret faktiem ir stipri izvēlīga. Sākumā tiek doti vairāki fakti, kas pārsteidz iztēli, turklāt tiem nav obligāti jābūt ticamiem. Pēc tam tiek paziņots, ka “oficiālā teorija” tos nespēj izskaidrot (kā pierādījumu autors min faktu, ka viņam šāds pierādījums nav zināms). Uz šāda pieņēmuma bāzes tad tiek izdarīts secinājums, ka teorija ir kļūdaina.

Īstenībā dabaszinātnēs par “teoriju” sauc izskaidrojumu, kura patiesīgums ir pārbaudīts eksperimentāli. Tas daļēji attiecas arī uz tādu zinātni kā vēsture (konkrēti, arī arheoloģijā ir iespējama hipotēžu eksperimentāla pārbaude).

Neskatoties uz kolosālo zināšanu progresu, pēdējos trīs gadsimtos ir apgāztas tikai ļoti nedaudzas vispārpieņemtas teorijas. Pat tālajā XVII gadsimtā radītā Ņūtona mehānika joprojām ir lietojama kā relatīvistiskās mehānikas konkrēts gadījums. No jaunām teorijām, kas apgāž vecās, var atcerēties gastrīta, kuņģa čūlas un divpadsmitpirkstu zarnas iekaisuma iemesla skaidrojumu: tikai 1980. gados austrāliešu ārsti Barijs Māršals un Robins Vorens pierādīja, ka galvenais faktors, kas iespaido gastrīta un čūlas rašanos, ir iepriekš nezināma baktērija Helicobacter pylori. Par ko viņi arī saņēma 2005. gadā Nobeļa prēmiju.

Eksistējošai teorijai nav jāizskaidro visi fakti. Ja arī ar kādiem faktiem tā “nedraudzējas”, tas norāda tikai uz to, ka tā nav pilnīga, nevis uz to, ka tā ir maldīga. Toties jaunajai teorijai kaut vai daļēji ir jāiekļauj sevī vecā, jo citādi tai būs jāsaduras ar nepieciešamību sākt skaidrot, kāpēc iepriekšējā teorija nospiedošo vairākumu no faktiem izskaidroja.

Starp citu, par faktiem. Saskaņā ar astroloģisko kalendāru Saule atrodas Svaru zvaigznājā no 24. septembra līdz 23. oktobrim. Pēc astronomiskā kalendāra – tikai ar 31. oktobri.

8. Paskaidrojums

Jaunums un oriģinalitāte nav vienīgās lietas, paskaidrojumam ir jābūt ar kādu ļoti svarīgu īpašību, par kuru viltuszinātnieki parasti aizmirst. Tam kaut kas ir jāpaskaidro. Bet izskaidrot nezināmo var tikai ar zināmo. Ar to saistās ufologu grūtības – savāc pasaciņas un pētnieku foto, uz kuriem ir “redzams, ka nekas nav redzams”: viņus visbiežāk pat nelaiž pāri pieklājīgu iestāžu slieksnim.

Runa pat nav par fotogrāfiju kvalitāti. Lieta ir apstāklī, ka ugunis, kas parādās debesīs, un neskaidri redzamos, sudrabotos diskus nevar izskaidrot ar citplanētiešu parādīšanos Zemes atmosfērā. Tāpēc, ka nav zināms, vai citplanētiešu kosmisko kuģu ārējais izskats un tehniskais raksturojums patiešām atbilst tam, ko mēs redzam.

Ja nav iespējams balstīties uz jau iepriekš zināmo, tad no hipotēzēm labāk vispār atturēties. Šī iemesla dēļ arī daži lidojošie objekti tiek saukti par “nezināmiem”. Noslēpumu esamība ir neizbēgama, bet nevajag sarežģīt situāciju vēl vairāk. Piepinot šeit klāt citplanētiešus, mēs nedodam atbildi uz jautājumu, kādā veidā ar mobilā telefona videokameru uzfilmētais gaismas avots spēj kustēties bez inerces, tāpēc ka par citplanētiešu aparātu uzbūvi mēs neko nezinām.

Daži reliģiozi darboņi pat uzskata, ka NLO ir dēmoni. Šis izskaidrojums nav ne labāks, ne sliktāks par to, ko liek priekšā ufologi. Arī tas neizskaidro nevienu no “šķīvīšu” īpašībām.

9. Atsauces uz autoritāti

Interesanti, jo lielāka ir autora konfrontācija ar “oficiālo zinātni”, jo biežāk viņš apelēs pie tās autoritātēm. Viņa darbi ņirbēs no neskaitāmu cilvēku pieminēšanas, kuriem ir tāds pat viedoklis. Kaut arī parasti vārdā tie netiks nosaukti. Daži no tiem pat var izrādīties pazīstami pētnieki: nav nelaime, ka viņi tādi ir tikai pēc paša autora vārdiem, bet lasītājs par šiem cilvēkiem nekad nav dzirdējis.

Taču arī bez patiešām skaļiem vārdiem nevar iztikt. Tomēr, zinātnes spīdekļiem atļaus izteikt tikai dažās vispārīgas frāzes autora pozīcijas atbalstam.

Izraujot citātus no konteksta, viegli var iegūt jebkura cilvēka atbalstu. Mūsu laikos izglītots cilvēks labprāt apstiprinās, ka Zemes apaļā forma un tās slavenā griešanās apkārt Saulei ir tikai mīti, ko zinātne sen jau atspēkojusi. Jo planēta ir nedaudz saplacināta polos un tai ir geoīda forma, un griežas tā ap Saules sistēmas kopējās masas centru. Taču izteikuma otro daļu var taču nepublicēt!

Īstā zinātniskā literatūrā tiešas vai miglainas atsauces uz autoritātēm nav. Nav nekādas nozīmes, ko ir teicis akadēmiķis Vārds Uzvārds. Svarīgi ir tikai tas, ko viņš ir pierādījis.

[Ja neizdodas atrast īstu zinātnieku, tad var atsaukties, piemēram, arī uz tādu – t.p.], kā pazīstamais “nanospeciālists” Viktors Petriks – Krievijas Dabaszinātņu Akadēmijas (KDZA) īstenais loceklis. Kaut gan Krievijā vienīgā īstā Akadēmija ir Krievijas Zinātņu Akadēmija (KZA), liekais burts abreviatūrā nozīmē tikai to, ka minētais cilvēks nemaz nav zinātnieks.

10. Pēdējais līdzeklis

Beidzot, pēdējā, desmitā metode. Nedaudz darbietilpīga, bet drošākā no visām. Pseidozinātniskā darba autoru vienmēr var pieķert ar kļūdām, kas saredzamas par no vidusskolas zināšanu augstumiem. Viņš taču orientējas uz iedomāto masu lasītāju informētības līmeni. Tomēr, katra cilvēka zināšanas kaut vai vienā sfērā ir augstākas par vidēji statistisko. Nodrošināties pret visām tamlīdzīgām “fluktuācijām” mistifikātors nespēj. Tāpēc viņš cer, ka viņa bagātīgi izmantotie psiholoģiskie triki neļaus pamanīt mānīšanos. Bet, ja tas arī notiks, tad upuris, apburts no seno noslēpumu ainām, autora glaimu samulsināts, viņa argumentācijas un autoritātes nospiests, pats sāks diskutēt ar sevi un pats sevi par autora taisnību arī pārliecinās.

Pat paša mistifikātora atzīšanās reti kad pārliecina viņa piekritējus. Apļi uz laukiem, kurus ir veidojuši pazīstamie mistifikātori Dēvids Čerlejs un Duglass Bauers, ir atzīti par mākslas darbiem, taču tos joprojām izmanto kā pierādījumus, ka NLO eksistē. [Tieši tāpat kā ar Bermudu trijstūri, kurā nav noslēpumu, vai Lohnesas ezera briesmoni, kura pazīstamākās fotogrāfijas autori atzinās viltošanā, nav ietekmējuši ticību tiem – t.p.]

Piemānīt cilvēku, ja viņš negrib tapts piemānīts, piemānīt ir visai grūti. Taču, kā gribas ticēt, ka pasaulē vēl ir daudz neatklātu noslēpumu un šie noslēpumi atklājas mūsu acu priekšā. Atlanti, kas ar lāzeru grieza blokus piramīdām, vācu lidojošie šķīvīši virs Antarktīdas – tas kā minimums ir saistoši. Cilvēkiem patīk sensācijas un pieprasījums, kā zināms, rada piedāvājumu.

Taču īstā pasaules aina, ko zīmē īstā zinātne, īstenībā ir interesantāka par fantāzijām, kaut pašām trakākajām.

[Tā jau nu tas ir, bet – lai saprastu mūsdienu zinātni, ir jābūt ļoti izglītotam cilvēkam. Viltuszinātni var saprast jebkurš, tāpēc tā būs vienmēr – t.p.]