1. Fanfaras.
Visdrīzāk, iesākt vajadzētu ar “darbu uz publiku”. Mistifikātors visbiežāk izdod sevi ar uzmācīgu vēlmi pārsteigt un ieintriģēt lasītāju. “Pīle” vienmēr ir sensacionāla un, mazākais, runā par “gadsimta atklājumu, kas apgāzīs esošo lietu kārtību”.
Īsti, epohāli atklājumi notiek, ne biežāk, kā vienu vai divas reizes gadsimtā. Sastopot ziņojumu par kārtējo “apvērsumu”, jāpadomā par to, ko par to saka varbūtības teorija, un jāpagaida apstiprinājums no citiem avotiem. Ja rakstā teiktais ir patiesība (kaut vai tikai daļēji), tad drīz vien sāksies īsts informācijas cunami. Jāatceras, ka katra, sevi vismaz kaut cik cienoša žurnāla redakcijā katru mēnesi pienāk divas-trīs vēstules par “jaunu, sensacionālu Visuma koncepciju” vai mūžīgā dzinēja izgudrošanu. Viens mums draudzīgs žurnāls reiz bija uzaicinājis tādu izgudrotāju pie sevis un licis priekšā uztaisīt dzinēju tieši redakcijā. Viņš uzkonstruēja kaut ko milzīgu no dažādiem stikla traukiem un zobratiem. Dzinējs nestrādāja. “Ai! Es aizmirsu vienu detaļu!” - iesaucās izgudrotājs un aizbrauca pēc tās uz mājām, vairāk viņu redakcijā neviens tā arī nesagaidīja.
Mūžīgos dzinējus izgudro vairākas reizes gadā jau gandrīz tūkstoš gadu. Īpaši populāri tas bija Jauno laiku mehānikas uzplaukuma gados. [Lai gan daļējs mūžīgais dzinējs ir iespējams. Piemēram, iedomājamies lenti, kas savieno divus riteņus. Ja puse no tās atrodas gaismā, bet otra puse no tās – ēnā. Ja tā pagatavota no vielas, kas siltumā stipri izplešas, tad izplešoties, tā sāks griezt riteņus, savukārt, nonākot ēnā, tā sarausies un griešana turpināsies. Vismaz kādreiz it kā tika pierādīts, ka tas var nostrādāt? - t.p.]
Profanatoru atšķir cenšanās pārliecināt lasītāju par savu taisnību. Īsts zinātnieks negaida no auditorijas piekrišanu saviem secinājumiem. Viņa taisnību jau ir atzinuši citi speciālisti (citādi viņš nebūtu sācis stāstīt par savu atklājumu plašām masām). “Zāles atbalsts” viņam nav vajadzīgs. Katrā gadījumā, zinātnes pasaulei tas neko nenozīmē.
[Kur demokrātija? Vairākuma lēmums? Tautas balss? Pareizas ir tikai tās atziņas, kurām piekrīt vēlētāju vairākums? - t.p.]
2. Glaimi.
“Dzeltenā” raksta autors parasti ir necenšas uzspiest auditorijai savu viedokli: viņš tikai min faktus. Kailus, apstulbinošus, pārsteidzošus faktus, kas gāž no kājām, neko citu, kā tikai faktus. Bet pēc tam dod lētticīgajam lasītājam iespēju padomāt un patstāvīgi izdarīt secinājumus, aizmirstot par fizikas vai bioloģijas likumiem. Protams, secinājumiem ir jāsakrīt ar autora viedokli, kas kontrolei tiek izteikts tālāk tekstā.
Vienkāršāk sakot, viltnieks glaimo, liekot radīt personīgo viedokli zinātnes sfērā, kuru lasītājs nemaz tik labi nepārzina. Tādā veidā viņš uzvedina uz domu, ka katrs, kas lasa šo materiālu, jau ir ieguvis iepriekš vajadzīgās zināšanas.
Dvēseles dziļumos katrs saprot, ka tā nav tiesa. Teorijas labās īpašības un trūkumus var novērtēt tikai speciālists, turklāt cilvēki, kas vēlas saprast ķirurģiju, vēsturi, astronomiju, sugu izcelšanos, tāpēc mācās daudzus gadus. Falsifikatora māksla ir apstāklī, ka viņš, lai aizvadītu lasītāju viņam vajadzīgā virzienā, lai tas izdarītu viņam vajadzīgos secinājumus, piemeklē un attiecīgi pasniedz ārēji ticamus faktus (dažreiz pat pilnīgi reālus) vajadzīgā gaismā.
Autora secinājumi parasti skan absolūti pārliecinoši. Atzīt, ka tie ir pārliecinoši tikai profānam, nozīmē atzīt par profānu pašam sevi. Daudz patīkamāk ir atzīt sevi par neatkarīgi domājošu cilvēku, kas redz cauri visiem zinātnes aizspriedumiem. Tāpēc parazinātniskās muļķības viegli savāc fanātisku piekritēju pūļus.
3. Vienkāršība ir sliktāka par zagšanu.
Īsta populārzinātniska literatūra noteikti prasa no lasītāja noteiktu, kaut arī ne augstu sagatavotību. Tāpēc, ja darbā, kam it kā ir saskarsme ar augstajām zinātnēm, nav neviena nesaprotama vārda – jau ir laiks padomāt.
Viltus zinātnieku spēks ir apstāklī, ka viņi spēj pat ļoti sarežģītas lietas izskaidrot burtiski piecās minūtēs ļoti saprotamā valodā. Cita lieta, ka šajā brīdī viņi stāsta neiespējamus murgus... vai tad klausītājs, kuram nav speciālas sagatavotības, var tos ieraudzīt?
Taču ir viens “bet”, ja jau autora minēto faktu patiesīgums ir acīmredzams pat pirmskolas vecuma bērnam, tad kāpēc šis viedoklis jau nav svinējis savu uzvaru? Vai tad tiešām autors pirmais ir pamanījis šīs kliedzošās, acīs krītošās nejēdzības valdošajā viedoklī? Kāpēc speciālistu miljoni nav pievērsuši tam savu uzmanību? Vai tad var būt tā, ka viņi visi ir nekompetenti vai dara to tīšām? Nē, protams, vienkārši no profesionāļu puses autora vārdiskā ekvilibristika ir tikai smieklīga un tai nav jāpievērš uzmanība.
Interesanti, ka alķīmiķu fiksā ideja – svina pārvēršana zeltā – dažu entuziastu prātos vēl eksistē. Tas, ka tādas elementu transmutācijas rezultātā viņu mēģenēs būtu jānotiek kodolsprādzienam, viņus nemulsina.
Ja senie ēģiptieši zinātu, ka savu tehnoloģiju attīstības līmenī viņi nav spējīgi uzbūvēt savus tempļus, tad droši vien... būtu pasveicinājuši Ernstu Muldaševu...
4. “Oficiāļi”.
Daudzi viltus zinātnieki pārmet oficiālajai zinātnei amorālumu, piekrišanu pieņemtai ideoloģijai, politisku sazvērestību. Ai-ai-ai, oficiālā zinātne ļaunprātīgi pretojas katrai svaigai domai.
Problēma ir tā, ka zinātnē nav kam izstrādāt “oficiālo” viedokli un turklāt vēl uzspiest to kādam. Zinātnieki dzīvo dažādās valstīs, strādā dažādu valdību un komercorganizāciju labā, ir dažādu reliģiju pārstāvji (tajos gadījumos, kad ir ticīgie). Zinātnes sabiedrība visumā nav vienota un solidāra, tieši otrādi, tajā valda sacensības gars, gan personiskā, gan nacionālā līmenī. Tā nav īpaši piemērota vide “vispasaules sazvērestībai”.
Zinātniekus apvieno tikai zināšanas. Dabas likumi ir vienādi Krievijā, ASV, Brazīlijā, Irānā un Ziemeļkorejā. Attiecīgi, tiem, kam šie likumi ir zināmi, ir arī vienāds (vai līdzīgs) viedoklis par tiem. Tas arī ir vienīgais iespējamais “oficiālais viedoklis”.
Ja raksta tekstā var atrast vārdu salikumus “oficiālā zinātne”, “konservatīvā zinātne”, “buržuāziskā zinātne” (pēdējais variants gan ir izgājis no modes), tad tas ir pierādījums tam, ka autors nav godīgs.
5. Noslēpumi un falsifikācijas.
Bieži no parazinātniskajiem darbiem var uzzināt par kādiem “aizliegtiem” atklājumiem, kas nes draudos valdošajam viedoklim un tāpēc tiek slēpti no sabiedrības. Jāatceras klasisko teleepopeju par slikto valdību, kas slēpj no cilvēces unikālus pētījumus, visā pasaulē populāros “X failus”.
Mūsdienās leģendārs, pseidozinātnisks darbs ir Fomenko un Nosovska “Jaunā hronoloģija”. Sekojot viņu viedoklim – viss, ko mēs zinām par vēsturi, ir meli.
Visi tādi paziņojumi ir izdomāti. Pētnieks, kas atradīs kaut ko pa tiešām lielisku, centīsies paziņot par atklājumu, lai padarītu savu vārdu nemirstīgu uz mūžu. Ja viņš kāda iemesla dēļ kavēsies ar publikāciju, skaudīgie kolēģi kā likums centīsies pierakstīt atklājumu sev. Pat, ja iejaucas valdība, kas kaut kādu iemeslu dēļ centīsies noslēpt patiesību, tad nedraudzīgās valstis, izdibinās to ar savu specdienestu palīdzību un nekavējoties slepenība būs zudusi.
Kas attiecas uz “valdošo viedokli”, tad zinātnieks iegūt slavu var tikai ar šā viedokļa apgāšanu, nevis ar aizsargāšanu. Tieši praktisku iemeslu dēļ zinātniekiem kategoriski nav raksturīgi “paslaucīt zem paklāja” lielus noslēpumus, pasniegt neizzināto kā zināmo, bet šaubīgo par neapšaubāmo. [Tas gan neizslēdz atsevišķu stagnējošu zinātnieku esamību. Piemēram, tādu, kas slavu ir guvuši ar kādu teoriju, un tagad maksimāli pretojas jaunai teorijai, kas apgāž viņējo – t.p.] Noslēpumi ir viņu maize pašā burtiskākā nozīmē. Lai gan vēsture zina arī izņēmumus no šī likuma. Taču tie galvenokārt bija saistīti ar draudiem paša zinātnieka dzīvībai, piemēram, no inkvizīcijas puses.