Ogļu putekļi zvejnieku gultās

1926.gada 5.septembrī absolūti noslēpumainos apstākļos faktiski acumirklī beidza pastāvēt kāds padomju zvejnieku artelis. Agri no rīta barakā, kurā zvejnieki nakšņoja, kā arī uzglabāja pārtikas rezerves, darba instrumentus un citas lietas, nolūkā parakstīt vienošanos par zivju piegādi ieradās patērētāju kooperācijas pārstāvis. Viņš tur nevienu nesastapa, taču jau pirmajā acumirklī kaut kas šķita aizdomīgs. Visi sadzīves priekšmeti bija izvietoti tā, it kā vēl gluži nesen tie būtu lietoti ierastajā kārtībā, taču zvejnieku gultas nezin kāpēc bija noklātas ar pabiezu melno ogļu putekļu kārtu, kas turklāt šķita gluži kā bez svara – pavisam liega gaisa plūsmiņa tos acumirklī pacēla gaisā un iznēsāja pa visu telpu.

Vēl kādu laiku pagaidījis un tuvumā pameklējis zvejniekus, kooperācijas pārstāvis beidzot saprata, ka tas viss sāk izskatīties ļoti nelāgi, tāpēc sazinājās ar vietējo ciema padomi, no kurienes uz zvejnieku arteļa mītni nosūtīja milicijas un prokuratūras pārstāvjus. Izmeklēšanā secināja, ka visi astoņi barakā izvietotie zvejnieki kādā mirklī bez pēdām pazuduši, turklāt ģērbušies tikai vienā apakšveļā. Virsējais apģērbs, personīgās mantās, laivas, inventārs, iekārtas un pat nauda palikusi pilnībā neskarta.

Pirmajā acumirklī izvirzītais pieņēmums par to, ka arteļa zvejnieki varētu būt kļuvuši par tā dēvēto baltgvardu bandītu uzbrukuma upuriem, visu pārējo faktu izgaismojumā nešķita pārliecinošs. Nekādus rezultātus nedeva arī izvērstāka pazudušo meklēšana – ne apkaimē, ne upē. Bet pieaicinātais pieredzējušais eksperts no apgabala universitātes apgalvoja, ka zvejnieki, visticamāk, kļuvuši par upuri zinātnes praktiski vēl neizpētītajam pašaizdegšanās fenomenam. Var piebilst, ka jau tajā laikā ļaudīm no dažādiem izmeklēšanas, ugunsdzēsēju un apdrošināšanas uzņēmumu dokumentiem šis un tad par šo fenomenu bija zināms.

Tostarp tā dēvētā oficiālā zinātne arī mūsdienās kategoriski atsakās no šādas parādības atzīšanas, galvenokārt apgalvojot, ka cilvēkā esot nepietiekami nosacītā degamā materiāla, lai tādējādi attiecīgais process būtu padarāms eksotermisks jeb spējīgs uzturēt pats sevi un neapdzist jau pašā sākumā. Turklāt sava laika ievērojamais autors Justuss fon Lbings tai jau bija veltījis sacerējumu “Par dzērāju pašaizdegšanās neiespējamību”… Un patiešām – kopējā tauku, ogļhidrātu un olbaltumvielu masa vidējam cilvēkam sadegšanas procesā rada mazāku enerģiju, nekā būtu nepieciešams ūdens iztvaikošanai, bet no tā, kā zināms, pamatā sastāv cilvēka organisms. Vēl mazāk organismā ir spirta, proti, pat hroniskiem alkoholiķiem tas nevar uzkrāties degšanas uzturēšanai pietiekamā daudzumā.

No otras puses, tomēr it tādas metodes, kas ļauj sadedzināt pat vēl mazāk degošus materiālus, tikai tad jābūt ievērotam nosacījumam, ka degšanas procesā izdalīto siltumu utilizē vairākkārtīgi. Vai arī vēl viens variants – enerģijas pieplūšana no ārpuses. Lai gan šajā gadījumā vispirms būtu jāsniedz korekta atbilde: kas vispār ir šī enerģija, tieši no kurienes un kāpēc tā uzrodas? Un visbeidzot vajadzētu ielāgot, ka ne gluži visi cilvēki ir vienādi uzbūvēti, proti, atsevišķu endokrīno slimību gadījumos tauku satura daudzums organismā mēdz būt pat ievērojami lielāks par parasto…

Komjaunieša putekļainā izgaišana

Lai kā arī būtu, tomēr šis zvejnieku pazušanas noslēpums joprojām palicis neatminēts. Tieši tāpat kā viss saistībā ar ugunsgrēku Oldenburgas princeses pilī netālu no Krievijas pilsētas Voroņežas esošajā Ramoņā, kas noticis 1941.gada februārī, kad pils otrā stāva telpā, kurā bija ierīkots cukura rūpnīcas partijas komitejas galvenais birojs, notika pēkšņa un pilnībā neizskaidrojama aizdegšanās, kuras rezultātā gāja bojā komjauniešu organizācijas vadītājs Vladlens Barinovs.

Lai gan pētnieki apgalvo, ka pareizāk būtu formulēt šādi – pilnībā bez pēdām pazudis. Notikuma priekšvakarā Barinovs bija mājiniekus brīdinājis, ka visu nakti strādās, gatavojot atskaites apgabala komjauniešu konferencei. Naktssargs vēlāk apliecināja, ka līdz vismaz pulksten trijiem naktī dzirdējis Barinova rakstāmmašīnas klabēšanu. Bet no rīta, kad ļaudis iegāja kabinetā, viņu acīm pavērās dīvaina aina: Barinova krēsls un galds bija viscaur noklāts melniem ogļu putekļiem, savukārt gaiss odis tā, it kā tur būtu svilināta tikko nokauta vista. Ne mēbeles un pat ne rakstāmmašīnā ieliktā papīra lapa nebija ne nieka cietusi, vien tikai noklāta ar melnā un viegli gaistošā pulvera daļiņām.

Viens no izmeklētājiem tieši šajā saistībā gan atcerējās par savulaik dzirdēto gadījumu ar zvejnieku arteļa ļaužu pazušanu līdzīgos apstākļos, taču citiem nešķita, ka vēl bez dažām ārējām pazīmēm šajos divos gadījumos būtu saskatāma kāda saistība, tāpēc pie šīs domas vairs neatgriezās. Un atbilstoši laikmeta garam lēma šādi: Barinovs patiesībā bijis ārvalstu spiegs, kurš nolūkā noslēpt visas pēdas prasmīgi inscenējis ugunsgrēku. Lai gan neviens nespēja atbildēt jau uz pirmo loģisko jautājumu: ko gan īsti tāds ārzemju spiegs varētu darīt parastā nomales cukura rūpnīcā…

Pazudušie slepeno pētījumu līdzstrādnieki

Bet gluži cita lieta ir ļoti līdzīgais gadījuma turpat 1947.gadā. tajā laikā pilī jau bija izvietots kara laikā no 40 kilometru attālās Voroņežas evakuētais Ķīmijas tehnoloģiskais institūts, kura speciālistu veiktie darbi bija pelnījuši visstingrāko slepenības pakāpi, jo bija tiešā veidā saistīti ar militārās jomas pasūtījumiem.

Reiz 4.laboratorijā naktsmaiņas laikā izvēlās ugunsgrēks, kā rezultātā pat nācās steigšus evakuēt tuvumā esošo dzīvojamo māju iemītniekus. Speciālā ugunsdzēsēju vienība, kuru veidoja institūta līdzstrādnieki, ietērpta speciālos aizsargtērpos, ieradās notikuma vietā un iegāja laboratorijā. Par laimi, visas potenciāli bīstamās ķīmiskās vielas bija palikušas pilnībā neskartas un atradās savos hermētiski noslēgtajos konteineros. Taču pilnībā bez pēdām bija pazuduši trīs jau laiku ar ļoti slepenu uzdevumu nodarbinātie institūta līdzstrādnieki. Tāpat kā iepriekšminētajos incidentos, arī šajā gadījumā nebija nekādu pieturpunktu, izņemot to pašu neizskaidrojamo viegli gaistošo melno putekļu kārtiņu.

Taču šajā reizē glābēji izrādījās pietiekami augstas raudzes speciālisti, īpašas institūta ievirzes kvalificēti līdzstrādnieki, kuri prasmīgi savāca gaistošos melnos putekļus un veica to rūpīgu analīzi. Izrādījās, tas bija vistīrākais ogleklis un nekas cits. Kā zināms, cilvēka pelni pēc sadedzināšanas krematorijā ir daudzu komponentu maisījums, kas vēl bez oglekļa ietver sevī arī kalciju, dzelzi, mangānu un dažādas organiskās vielas.

Saistībā ar īpašo slepenības režīmu arī izmeklēšanu uzticēja veikt vispieredzējušākajiem speciālistiem, ieskaitot uzticamus drošībniekus no pašas Maskavas, jo sākotnēji likās, ka ir pamats runāt par apzinātu diversiju. Taču nevienam tā arī neizdevās kaut ko noskaidrot par pazudušo speciālistu likteni. Vēl vairāk – ne izmeklēšanas laikā, ne arī pēc tās toreiz nevienu pat nearestēja, kas vispār jau tam laikam bija kaut kas nedzirdēts. Visticamāk, izmeklētāji arī jau zināja pietiekami daudz par pašaizdegšanos. Bet jau drīz pēc šā negadījuma institūtu pārcēla atpakaļ uz Voroņežu, un līdz ar to šīs lietas redzamā un zināmā daļa bija slēgta. Bet melnie putekļi joprojām paliek kā liels, mistisks noslēpums…