Virspusējā mode

Afrikāņu dievu koka atveidojumus varēja iegādāties tā saucamajos koloniālo preču veikaliņos. Tur tika pārdotas koka skulptūras no Āfrikas un Austrālijas, maskas, krelles, dažādi reliģiskā kulta priekšmeti. Māksliniekiem imponēja kaut kāda ekspresija, kura bija afrikāņu dievu statujās. Negaidīta Eiropai bija tēlnieku pieeja cilvēka ķermeņa anatomijai. Milzīgas galvas un deguni, rokas ar daudzskaitlīgiem locījumiem, kuri sastāvēja no dažiem dažāda garuma segmentiem, kā arī fragmenti no ziloņkaula, kuri bija iestrādāti kokā, radīja jo spēcīgu iespaidu uz gleznotājiem un skulptoriem. Viņiem gribējās pārnest afrikāņu mākslas paņēmienus uz mūsdienu plastiku. Šis pārnesums bija tīri ārējs, par cik mākslinieki neiedziļinājās reliģisko kultu jēgā. Viņiem izrādījās vilinoša ideja par milzīgu galvu un roku radīšanu, tā kā afrikāņu plastikas paņēmieni bija priekš Eiropas eksotiski.

Pašā XX gadsimta sākumā parādījās eirpoiešu skulptūras darbi, kuros varēja atpazīt etniskos motīvus. 1907.gadā Parīzē tika organizēta liela izstāde, veltīta Āfrikas mākslai. Neskatoties uz šīs izstādes panākumiem par tās eksponātiem tika uzrakstīts daudz kā slikta un netaisnīga. Dievu no melnā koka skulptūras sauca par “sātana grimasēm”. Bet franču literāts Pols de Šaijū uzrakstīja: “Pateicos Dievam, ka es neesmu piedzimis par afrikāni”. Par laimi, tādu rakstnieku nebija daudz.

Modiljani

Ir zināms, ka lielais itāļu gleznotājs Amedeo Modiljani (1884. – 1920.gadi) bija arī talantīgs skulptors. Tieši viņš bija pamatlicējs formu ārkārtīgai novienkāršošanai, pavisam kā Āfrikas koka skulptūrās. Šo portretu atšķirības zīmes bija vertikāli izstieptie deguni un apaļās galvas. Glezniecībā Modiljani bieži saglabāja šo “eksotisko sākumu”. Radās iespaids, ka mākslinieks zīmēja nevis cilvēkus, bet koka skulptūras. Pat ar zīmuli zīmētajos zīmējumos jūtams, ka mākslinieks it kā izgriezis šīs formas no koka.

1984.gadā grupa avantūristu nolēma viltot Modiljani skulptūras. Viņi domāja, ka ir pietiekami izgatavot dažus rupjus akmens tēlus un uzdot tos par īstiem meistara darbiem. Viltot Modiljani-skulptora rokrakstu nebija grūti. Viltnieki inscenēja skulptūru atrašanu kanāla “Karaliskais valnis” dibenā Livorno izmantojot leģendu par to, ka meistars pats izmetis savus neveiksmīgos darbus. Dīvaini, taču speciālisti ne uzreiz saprata, ka akmens veidojumi nav ilgi nogulējuši kanāla dibenā, un gandrīz atzina viltojumu par īstām Modiljani skulptūrām. Mistifikatori bija satriekti un atzinās savā nodarījumā paši. Apmāns tika atklāts.

Pablo Pikaso ieguldījums

Slavenais Pablo Pikaso (1881. – 1973.gadi) aizrāvās te ar klasisko senatni, te simbolisma liriskiem tēliem, te klejojošo cirku romantiku, tomēr arī viņš nepagāja garām afrikāņu modes vilnim. Viņš bija vēl jauns, kad mākslas amatieri sāka runāt par “melnajiem Orfejiem un Venērām” (tā sauca eksotiskos kokgrebumus). Taču Pikaso pievilka nevis melnā koka krāsa, bet figūru stils.

1907.gadā mākslinieks pabija iepriekšminētajā afrikāņu mākslas izstādē. Bet pēc tam savā pazīstamajā gleznā “Aviņjonas jaunavas” Pikaso negribot izrādīja sajūsmu par Melnā kontinenta tradicionālo mākslu. Ir viedoklis, ka mākslinieks sāka savu gleznu viņam ierastajā kubisma stilā, un tikai ieraudzījis dažas eksotiskas maskas, piedeva tās personāžiem afrikāņu koka statuju vaibstus.

Interesanti, ka mode uz Pikaso PSRS radās 1950.gadu beigās, tas ir, tajā pat laikā, kad pie mums tika aktīvi propagandēta afrikāņu māksla kā “mūsu draugu māksla”. Taču apziņā apvienot Pikaso avangardiskos paņēmienus un melnkoka statuju stilu mūsu mākslas mīļotāji nespēja. Bet taču avangardiskā sadalīšanās formas izkropļošana atnāca tieši no turienes, no Āfrikas! Skatītāji ne uzreiz saprata. Tādēļ Pikaso bagātīgi lamāja par nesaprotamām un “zaimojošām” cilvēka veidola transformācijām.

Sensācijas ap Brankuzi

No Rumānijas nākušā Konstantīna Brakuzi (1876. – 1957.gadi) daiļrade pārsteidza parīziešus. Šis talantīgais kokgriezējs skulptūrā apvienoja avangardu ar dzimtās Rumānijas folkloru. Mode uz etnisko tēmu uzņēma apgriezienus, un Brakuzi trāpīja vilnī.

Brakuzi atbrauca uz Parīzi 1904.gadā. pastrādājis divus mēnešus par slavenā skulptora Rodēna asistentu, jaunais kokrebējs aizgāja no viņa, tiecoties attīstīt savu oriģinālo stilu. Viņš apvienoja mītus ar realitāti, savas dzimtenes burvju pasakas – ar eksotisko elku groteskumu. Knapi izstādīti, viņa darbi acumirklī kļuva par sensāciju.

Lai dziļāk saprastu šo neparasto skulptūru jēgu parīzieši bija par gatavi izzināt rumāņu folkloru. Skulptora-avangardista panākumi bija satriecoši, viņš ātri kļuva par neatņemamu franču kultūras daļu. Kritiķi atzīmēja, ka Brankuzi bija paņēmis skulptūru grotesko atainojumu no afrikāņu plastikas. Viņu ļoti interesēja olas tēli kā visa sākuma sākums un dzīvības koks. Slavenā rumāņa talantīgie daiļdarbi kļuva par mūžīgo vērtību iemiesojumu.

Mode uz Brankuzi nebija pārejoša parādība, viņš ir neparasti populārs Rietumeiropā arī šobrīd. Vieni viņu uzskata par Modiljani sekotāju, citi – nesalīdzināmu unikumu ar individuālu stilu.

Diagnoze, kuru uzstādīja Gēbelss

Pienāca 1930-tie gadi. Hitlers smagi cīnījās ar avangardu, bet viņa sekotājs Jozefs Gēbelss, kurš atbildēja par kultūru Trešajā reihā, sapņoja izskaust abstrakto mākslu. Savu naidu fašisma ideologi izgāza galvenokārt uz māksliniekiem-ebrejiem, taču arī citu nāciju pārstāvjiem neklājās viegli.

1930-to gadu vidū sākās muzeju fondu tīrīšana, no kuriem sāka izņemt gleznotāju-ebreju darbus. Pakāpeniski Gēbelsa ienaids izplatījās uz visu Eiropas avangardu. Par to kļuva zināms Francijā – valstī, kurā piedzima mode uz afrikāņu mākslu un kur māksliniekus-avangardistus nēsāja uz rokām. Bagātie kolekcionāri izteica vēlēšanos iegādāties vajāto vāciešu novatoru Ernsta Ludviga Kirhnera, Emīla Noldes un Karla Šmidta Rottluffa (visi trīs interesējās par eksotiskām kultūrām) darbus. Trešā reiha ideologi ne tikai nepretojās gleznu pārdošanai uz Franciju, bet arī paši aktīvi nodarbojās ar mūsdienu glezniecības un skulptūru realizāciju. Nopelnīto naudu Gēbelsa komanda neatdeva māksliniekiem, bet novirzīja Vācijas apbruņošanai.

Vēl 1934.gadā Gēbelss izdeva rīkojumu savākt audeklus un skulptūras, kurām bija izteikts avangardisks virziens. No tām arī tika nokolplektēta skumji zināmā izstāde “Deģeneratīvā māksla”, kura kļuva par vācu kultūras kaunu. Vulgāri socioloģiskās diskusijas, bagātīgi apdāvinātas ar rasismu, satricināja Vāciju, un pat tādi nevainīgi novirzieni, kā mode uz afrikāņu skulptūru, radīja runas par to, ka atainotajiem cilvēkiem ir “nepareizi” galvaskausi. Atsaucās arī Hitlera personīgā skaudība, kurš jaunībā sapņoja kļūt par mākslinieku, taču neguva panākumus.

Izstāde “Deģeneratīvā māksla” oficiāli tika atklāta 1937.gada pavasarī Minhenē. Tā varēja kļūt par mūsdienu mākslas enciklopēdiju. Taču uzraksti zem gleznām un skulptūrām un māksliniekiem pazemojošie antiaģitācijas stendi, kuri bija izvietoti zālēs, kliedza par to, ka skatītājs ir atnācis apskatīt psihiski nelīdzsvarotu cilvēku darbus, “izdzimušos, vedošus vācu kultūru uz pagrimumu”. Franču kolekcionāri neklausījās šos muļīgos paskaidrojumus. Viņi zināja, cik maksā Pikasso un Kirhners, un metās pirkt gleznas un skulptūras un izvest uz Parīzi. Tur šie darbi uzreiz ieguva šedevru statusu nokļūstot lielākajās privātajās kolekcijās un muzejos.

Šedevru mūžīgā dzīve

1937.gada izstāde kļuva par īstu izrēķināšanos ne tikai ar māksliniekiem-avangardistiem, bet arī ar Eiropas kultūras darboņu aizraušanos ar “eksotisko zemju” mākslu. Apmuļķotie skatītāji ar kaunu apzīmogoja daudzus novatorus. Tikai uzvara pār fašismu noņēma aizliegumus no avangarda mākslas.

Krievijā interese pret Āfrikas mākslu aizsākās 1910-to gadu sākumā. Mākslinieciskās apvienības “Zilā roze” biedri interesējās par eksotiku un savos darbos to apvienoja ar jaunākajām filozofiskajām mācībām par dvēseli.

Taču īsts afrikāņu modes vilnis sākās pēc 1957.gada Vispasaules jaunatnes un studentu festivāla. Izdevniecības publicēja Āfrikas tautu pasakas, bet mākslinieki, radot ilustrācijas, paturēja prātā “melnās Venēras un Orfejus”. Nodevu afrikāņu mākslai atdeva pazīstami ilustratori Vladimirs Konaševičs un Dmitrijs Bisti. Ir afrikāņu tēlu vaibsti arī dažās slavenā avangardista Ernsta Neizvestnogo skulptūrās. Taču oficiālajā padomu skulptūrā Āfrikas kulta, protams, būt nevarēja.