Aizraušanās beidzās pie kvēlas mīlas pret angļu trupas aktrisi, kas bija viesizrādēs Štatos, pret jauno, skaisto Elizabeti Arnoldu, daiļavu ar lielām acīm, kurai bija lemts dāvāt pasaulei Edgaru Po...

Elizabete bija dzimusi Koventgārdenas teātra aktieru ģimenē un likās, ka pats liktenis ir lēmis viņai kļūt par aktrisi. Viņa lieliski dziedāja, dejoja. "Katrs, kas skatīsies uz Elizabetes Arnoldas portretu, - vēlāk rakstīja Edgara Po biogrāfs, - nevarēja nejust, ka tieši šāds gaisīgs tēls bija jābūt Po sievietēm - Morellai, Eleonorai, Ligejai. Elfa, gara, Undīnes seja, kurai bija lemts kļūt par māti pašam nezemiskākajam dzejniekam."

Po ar apbrīnas trīsām atcerējās savu māti un visu dzīvi nēsāja medaljonu ar viņas portretu. "Neviens grāfs, - viņš sacīja, - nevar būt tik lepns ar savu grāfisti, kā es ar savu izcelšanos no sievietes, kura nešauboties ziedoja savu skaistumu, talantu un visu savu īso dzīvi teātrim."

Taču ģenerālis Po bija citās domās. Viņš aizliedza dēlam precēt aktrisi un, kad dēls nepaklausīja, vecāki atteicās no dēla. jaunajam pārim vajadzēja dzīvot aktieru - klejotāju dzīvi, braucot no vienas pilsētas uz otru ratos ar teātra bagāžu un maziem bērniem. Spēlēja, gan Šekspīru, gan modes lugas - asarainas melodrāmas. No Čārlstonas un Ņujorku, no Ņujorkas uz Bostonu, no Bostonas uz Ričmondu...

Princis - audžudēls.

Edgars, Po laulātā pāra otrais dēls, nāca pasaulē 1809. gada 19. janvārī, Bostonā. Deivids - aktieris visai viduvējs, drīz pazuda no dzīves skatuves: viņš pameta sievu, kas bija grūta ar trešo bērnu un pēc diviem gadiem nomira. Pēc meitas piedzimšanas Elizabete Arnolda palika dzīvot Ričmondā un tur nabadzība un slimības ļoti ātri viņu pieveica. Uzzinot par to, viņas cienītāji uzmeklēja viņu un atrada aktrisi mirsošu ubaga būdiņā, gultā uz salmiem. Mājās nebija, ne ēdiena, ne malkas. Visas drēbes bija vai nu pārdotas, vai ieķīlātas.

Pēc divām nedēļām Elizabete Arnolda nomira, Mazais Edgars palika bārenis nepilnu trīs gadu vecumā...

To dāmu vidū, kas bija atnākušas pie Elizabetes nāves gultas, bija Frēnsisa Alana - bagāta Bostonas tabakas tirgoņa Džona Alana sieva. Laulātajiem bērnu nebija un Frēnsisa pierunāja vīru paņemt smuko un gudro puisēnu, kas viņai bija iepaticies. Tā, kā pēc burvja mājiena, no baigas nabadzības mazais Edgars nokļūst bagātā mājā. Audžumāte mīlēja viņu līdz savai nāvei - ko nevarētu teikt par Džonu Alanu. Viņš atteicās oficiāli kļūt par zēna audžutēvu, kaut arī mēdza lepoties par viņa sekmēm - piecu-sešu gadu vecumā Edgars jau mācēja lasīt, rakstīt, zīmēt un pat gleznot. Reizēm, lai uzjautrinātu ciemiņus, zēnu novietoja uz krēsla, lai viņš deklamētu dzejoļus vai teiktu tostus, turot rokās glāzi ar atšķaidītu vīnu. Viņu apģērba kā princi, viņam bija suņi, pašam savs ponijs un pat grums livrejā. Alans bija viegli aizkaitināms, ātru roku, taču zēns viegli piedeva apvainojumus. Viņš bija jautrs, dzīvs, piemīlīgs bērns, mazs draiskulis un vispārējs mīlulis, kam nekas netika atteikts. Taču tajā pat laikā viņš zināja, ka viņam nav, ne tēva, ne mātes: ka sveši cilvēki ir paņēmuši viņu tikai aiz žēlsirdības. Tas nevarēja neiespaidot viņ apersonību.

Slēptais rūgtums.

1815. gada jūnijā misters Alans ar ģimeni dodas uz Angliju. Sešus gadus vecais Edgars pirmo reizi veic ceļojumu pa jūru. Kādu laiku viņš dzīvo Skotijā, pēc tam viņu atdod priviliģētā skolā Londonas priekšpilsētā. Zēnu pārsteidz senatnīgā angļu gotika, skolas ēka ar tās sarežģītajām pārejām, senu, mezglotu koku alejas un direktors - mācītājs Brensbija kungs. Vēlāk visu to Po aprakstīs savā novelē "Viljams Vilsons."

Skolā Edgars mācījās angļu valodu, svešvalodas, matemātiku. Svētais tēvs Brensbijs sašauts kratīja galvu atceroties, ka "mazajam amerikānim vienmēr bija pārāk daudz kabatas naudas..."

1820. gada jūnijā Alani atgriežas Štatos. Brauciens pāri Atlantijas okeānam ilga vairāk par mēnesi. No tā laika, liekas, vairāk neviens nav tik labi attēlojis vārdos vēju un ūdeni to bezgalīgajā mainīgumā, kā "Pudelē atrastā rokraksta" un "Artūra Gordona Pima" autors. Ģimene apmetas Ričmondā, kur Edgars turpina mācības. Tagad jau tas bija spēcīgs - angļu skolā daudz uzmanības tika veltīts sportam - skaists, drosmīgs, savu es cienošs zēns, kas centās visās spēlēs būt vadītājs. Jo vecāks kļuva Po, jo vairāk sāka izpausties viņa tieksme pēc vientulības, apceres un melanholijas. Tajā pat laikā, viņam nebija nekas pretī patēlot pozu kā aktierim. Piemēram, reiz viņš līdzīgi kā Bairons saderot nopeld sešas jūdzes pa Džeimsas upi pret straumi, turklāt ļoti karstā dienā. No upes viņš iznāk ar līdz pūšļiem apdegušu kaklu un pleciem, un vēl atrod sevī spēkus, lai atgrieztos Ričmondā. Neskatoties uz šo bravūrību, Edgara dvēseles dziļumos dzīvoja slēpts rūgtums. Par viņu zināja, ka viņa vecāki ir tikai aktieri, ka viņš ir pilnīgi atkarīgs no audžutēva labvēlības un viņam neļāva to aizmirst. Cieta viņa lepnums. Visi ir vienisprātis, ka jaunais Po slimīgi uztvēra dūrienus un netaisnību, bet bija ļoti atsaucīgs pret labu attieksmi. Kad kāda viņa skolasbiedra jaunā māte, misis Džeina Stennarde reiz paņēma viņu aiz rokas un pateica dažus labus vārdus, zēns bija tik satriekts, ka gandrīz zaudēja samaņu. Viņš iemīlējās - viņa kļuva par "Helēnu" - viņa jaunības sapņu ideālu. Šī mīlestība bija viņa noslēpums. Misis Stennardei bija žēl Edgara, tāpēc viņa kļuva par viņa pa pusei bērnišķīgo ciešanu uzticības persona un adresāts viņa slavenajam dzejolim "Helēnai".

Diemžēl, pēc dažiem mēnešiem Helēna Stennarde sajuka prātā - kāda baiga zīme Po liktenī! - un 31 gada vecumā nomira. Leģenda vēsta, ka Edgars nāca uz viņas kapu un ilgi tur uzturējās - "lai viņai nebūtu tik auksti zārkā".

Uzdzīvotājs, kāršu spēlmanis, erudīts.

Alanu māja kļūst viņam arvien svešāka. Mīļā un mīlošā Frēnsisa ir slima. Edgars uzzina, ka Alanam ir arī blakus bērni - daži pat mācās tajā pašā skolā! Apvainotais jauneklis nostājas audžumātes pusē.

Tagad viņš saprot, ka kļūt par oficiālu audžudēlu viņam iespēju nav. Turklāt, Alans, kas jau tā bija bargs un vēss, saņem mantojumu un kļūst par miljonāru - tas padara viņu par absolūtu despotu. Ja Edgars vismaz mācētu nogludināt asumus! Ja viņš, spīdošs skolnieks, piekristu kļūt par advokātu vai komersantu! Taču dzejnieks... Kas vispār ir dzejnieks? 17 gadu vecumā Edgars atkal ir iemīlējies. Šoreiz 16 gadus vecajā Sārā Elmīrā Roisterē, kas atbild viņam ar pretmīlu un šis romāns ilgst līdz 1828. gadam, kad Edgars iestājas Virdžīnijas universitātē. Taču Alanam zēna agrās laulības nebija vajadzīgas. Viņš sarunā ar misteru Roisteru un tas sāk pārtvert Edgara vēstules Sārai. Apvainojusies, ka nesaņem no mīļotā nevienu vēstuli, viņa pēc gada iziet pie vīra...

Virdžīnijas universitāte, Džefersona auklējums, bija pirmā mācību iestāde starp amerikāņu augstskolām, kur studentiem tika piešķirta pilnīga brīvība. Kas, protams, ne pie kā laba nenoveda.

Universitāte atradās ļoti skaistā vietā, kas vēlāk tika attēlota "Klinšu kalnu pasakā". Edgars veica tālus, vientuļus pārgājienus, kas nemaisīja viņam ņemt dalību dažādās studentu ēverģēlībās. Vecāko kursu studentu vidū bija izplatīta kāršu spēle, dzeršana un duelēšanās. Mazie centās neatpalikt, šeit Edgars pirmo reizi pamēģina alkoholu. Beidzot universitātes vadība nolemj sodīt kāršu spēlmaņus. Katram, kas noķerts to darot ir jāierodas tiesā. Taču, kad šerifs un viņa ļaudis ierodas auditorijā, studenti Edgara vadībā aizbēg pa logiem, turklāt vēl paķerot līdzi vairākas kāršu kavas. Po aizved visu baru uz savu slepeno vietiņu, kur bēgļi negarlaikojoties pavada trīs dienas.

Taču jaunekļa dzīve nepaiet vienos priekos. Viņš mācās lieliski. Apgūst vairākas valodas, pārsteidz visus ar lielisku atmiņu un analītiskajām spējām. Taču, kā jau atzīmēts - bija kā "nervu kamols" - nervozs, kauslīgs, vētrains...

Kareivis.

Studenta dzīve pārtrūkst negaidot. Reiz Edgars ir paspēlējis lielu summu, bet audžutēvs atsakās samaksāt rēķinus, kaut arī kāršu parāds ir goda lieta. Par to var iesēdināt cietumā vai izsūtīt no štata. Iespējams, Alans meklē ieganstu, kā tikt vaļā no audžudēla - Frēnsisai paliek aizvien sliktāk, bet edgars var kļūt par traucēkli viņa tālākajiem matrimoniālajiem plāniem. Notiek strīds un audžudēls pamet Alanu māju. Universitātē viņš neatgriežas un paliek absolūti viens visā pasaulē - bez radiem, bez draugiem, bez naudas...

No šī mirkļa viņa dzīve ir pilna minējumiem un izdomājumiem. Starp 1827. un 1829. gadu - pilnīgs tukšums, kuru biogrāfi aizpilda katrs pēc saviem ieskatiem. It kā Po cīnās par grieķiju, ceļojot pa Eiropu. Pēterburgā (!) iekļūst kaut kādās nepatikšanās un tikai ASV vēstnieka iejaukšanās paglābj viņu no cietuma. Marseļā atkal iekļūst kautiņā, saņem naža dūrienu un kāda skotu lēdija palīdz viņam atgriezties mājās. Edgars Po pats savā ziņā ir vainīgs pie šīm jukām, pierakstot seb romantiskus ceļojumus Anglijā, Francijā un Krievijā. Īstenībā viņš nemaz nepamet ASV. 1829. gadā, nākošajā dienā pēc mīļās Frēnsisas nāves, viņš uz īsu brīdi parādās savās neviesmīlīgajās mājās un, apraudājis audžumāti,.pazūd atkal. Baltimorā dzīvo viņa radi no tēva puses - misis Deividas Po vecmāmiņa un viņas bērni, Henrijs un Virdžīnija. Misis Klemma visu dzīvi bija šausmīgi nabaga, taču viņas mājā Edgars atrod pajumti un siltumu...

Noteikti ir zināms, ka Po, pietiekoši izbaudījis nabadzību, piesakās armijā ar izdomātu vārdu. Moultri forta apkārtne Karolīnā, kur aizrit viņa dienests, kļūst par krāšņu dekorāciju viņa garstāstam "Zelta vabole". Kareivis Edgars A. Perijs dienēja nevainojami un pat uzdienēja līdz seržantmajora pakāpei. Taču dzejnieks Edgars Po sapņoja veltīt sevi literatūrai, bet tai bija vajadzīgs brīvs laiks un bibliotēka. 1830. gadā pēc Alana ieteikuma viņš iestājas Vestpointas kara akadēmijā. Viņam ir tikai 21 gads. Taču nabadzības gadi tā ir izmainījuši viņa ārieni, ka skolā klīst nežēlīgs joks: tētuks ir ievietojis dēlu kadetos, taču dēls nomiris un viņam nākas dienēt dēla vietā. Edgars mācās matemātiku, kāri lasa visu, ko spēj atrast bibliotēkā un pārsteidz topošos ģenerāļus ar savām angļu literatūras zināšanām. Viņš no galvas var noskaitīt veselas poēmas un prozas gabalus, un sacer jocīgus paskvilus uz skolotājiem. Taču armijas kārtība un disciplīna viņam padodas smagi. Bez patēva atļaujas viņš skolu nevar pamest. Tad bijušais paraugkareivis sāk demonstratīvi pārkāpt disciplīnu un beidzot panāk savu: stājas tiesas priekšā. "Kadets Edgars A. Po tiek atvaļināts no ASV militārā dienesta un no 1931. gada 6. marta vairs netiek uzskatīts par Kara akadēmijas locekli."

100 dolāri.

Pirmais, ko izdara Edgars, ieguvis brīvību, publicē jaunu dzejoļu krājumu - jau trešo pēc kārtas. Pavisam jau mazs gan ir Po poētiskais mantojums - divi duči dzejoļu un divas poēmas. Toties pasaules prozā viņš ieņem pavisam īpašu vietu. Amerikāņu rakstnieku vidū Edgars Po bija viens no pirmajiem, kas noformē savus darbus īso stāstu veidā. Viņš tiek uzskatīts par detektīva žanra radītāju pasaules literatūrā. Viņa daiļrade veicināja zinātniskās fantastikas žanra rašanos. Taču pasaules slavu Po atnesa viņa "drūmie" stāsti. Jau 20 gadu vecumā viņš atklājas kā mākslinieks, kas "sapņu pilns, kas mirstīgiem nav rokās devušies līdz šim."

Pirmais 1832. gadā tiek publicēts "Metcengeršteins". Šis stāsts radās pilnā ietērpā kā Atēna Palāda - tam piemita visas tās labās īpašības, kuras autors vēlāk, nākošos gados pieslīpēs līdz perfektam līmenim. Bet 1833. gadā dienas gaismu ierauga "Pudelē atrastais rokraksts". Notika tas tā.

Baltimoras literatūras iknedēļas izdevuma "Saturday visitor" izdevēji izsludina prēmiju 100 dolārus par labāko stāstu. Trīs literatūras džentlmeņi sūtīja papīrgrozā vienu stāstu pēc otra. Un tad, viens no viņiem atceras: "...lasīšanu pārtrauc izsauciens: "Cik lieliski! Cik dīvaini!" visā, ko mēs klausījāmies, bija ģēnijs. Loģika un iztēle savienojās retā vienotībā. Autors radīja prātā savu paša pasauli - tik apburošu, tik dīvainu un tajā pat laikā tik brīnumaini asu, ka likās, ka tas viss ir tīra patiesība."

Tieši tas arī bija "Pudelē atrastais rokraksts". No sešiem stāstiem, ko bija atsūtījis Po, džentlmeņi izvēlējās tieši šo. Tieši šis stāsts padara autoru par slavenību, bet 100 dolāri burtiski izglābj viņam dzīvību...

1834. gadā nomirst Alans, kas Edgaru mantojumā nav pieminējis un nav atstājis viņam ne grasi. Amerikāņu filozofs Ralfs Voldo Emersons savā dienasgrāmatā rakstīja par to, kas cilvēkam draud no tirdzniecības, naudas, tvaika un dzelzceļu uzplaukuma: "Dzejnieki un sludinātāji ir tik sveši šai tirānijai, ka apkārtējie uztver viņus kā neprāšus un izturas pret viņiem kā pret garīgi slimiem."

Acīmredzot, Džons Alans tieši tā arī uztvēra savu ģeniālo audžudēlu. Viņa vēsturiskā vaina nav apstāklī, ka viņš "nesaprata" Edgaru, bet tajā apstāklī, ka viņš bija bez vajadzības skops un bargs, mēģinot iegrožot spītīgo zēnu, centās pakļaut viņu. Par pārsteigumu sev Alans pārliecinājās, ka bads un raizes nav salauzušas Edgaru. Rezultātā aizbildnis bija zaudējis visās frontēs - sašutušais Balmonts pat pieprasīja aizvākt vārdu Alans no literatūras enciklopēdijām.

Māja zem vīnstīgām.

Pēc "Saturday visitor" Po nopublicē vēl dažas lietas Ričmondas žurnālā "Dienvidu literatūras vēstnesis". 1835. gadā viņš kļūst par šī ikmēneša izdevuma redaktoru. Edgars nespēja pat iedomāties par ko pārvērtīsies viņa lēmums kļūt par profesionālu literātu. Vēlāk viņam nākas lasīt un recenzēt desmitiem, simtiem grāmatu. Pēc būtības, Po viens pats radīja visu Amerikas literatūras kritiku. Viņa žilbinošie raksti un apskati pievilināja publiku, tirāža auga un izdevēji kļuva bagāti. Pats viņš eksistēja uz nabadzības robežas. Viņš raksta draugam uz Vašingtonu: "Kalt monētas pašam ar savām smadzenēm - man nekas nevar būt nepatīkamāks."

Edgars izsauc pie sevis uz Ričmondu Mariju Klemmu un Virdžīniju. Meitenīte dievināja "brālēnu Ediju", bet viņš bija maigi pieķēries šim trauslajam, gandrīz gaisīgajam radījumam, kas bija gluži vai iznācis no viņa poētiskajiem sapņiem.

1836. gadā Po apprec Virdžīniju, kurai tikko palikuši 15 gadi. Tamlīdzīgi pāri tajos gados nebija retums. Neskatoties uz lielo nabadzību, mazā ģimene - "Madija", Edgars un Virdžīnija - dzīvo draudzīgi un laimīgi...

Rakstnieks daudz un auglīgi strādā. Viņš nolemj izmēģināt laimi ziemeļos un 1938. gadā kopā ar sievu un tanti pārceļas uz Filadelfiju - tā laika Amerikas literatūras galvaspilsētu. "Viņu mazais dārziņš vasarā un māja ziemā, - atceras laikabiedrs, - grima krāšņos vīnogulājos, un bija koši izdaiļota ar ziediem. Edgars bija sabiedriskuma un mājas cienīguma paraugs."

Viņš piedzīvoja radošu pacēlumu. Šeit tika sarakstīta "Ligeja", "Ešeru nama krišana", stāsti "Slepkavība Morga ielā", "Nozagtā vēstule", "Marī Rožē noslēpums" un lieliskā "Zelta vabole" - kas faktiski radīja visu detektīvliteratūru. Bet stāsta varonis, izsmalcinātais intelektuālis un loģikas cienītājs, ševaljē Dipēns var tikt uzskatīts par likumīgo Šerloka Holmsa senci...

Pēdējais noslēpums.

Idille beidzās pēkšņi. Bija 1842. gada beigas. Virdžinija dziedāja "Edijam" viņa mīļākās dziesmas, piespēlējot sev uz arfas. Pēkšņi viņas balss aizlūza, lūpas iekrāsojās ar asinīm. Rīkles asiņošana bija diloņa pazīme...

Edgars drīz saprata, ka Virdžīnija ir nolemta. Viņš arī pats jutās nolemts. Nespēdams izturēt skatus, kā izdziest viņa sieva, viņš uz ilgu laiku pazūd no mājām. Dzer.

Šeit, pie mirstošās Virdžīnijas gultas rodas pirmie Po visslavenākā dzejoļa "Kraukļa" tēli un rindas: "Pie šīs melnā putna ēnas uz mūžu piesaistīts mans gars - tas necelsies nekad..."

Alkohols izspēlē liktenīgu lomu Po dzīvē, Pirmais vīna malks padara viņu par uzmanības centru, žilbinošu, asprātīgu sarunu biedru. Otrais iemeta viņu tajā, ko pats rakstnieks sauca par neprātu. Iziet no "neprāta" izdevās arvien retāk. Tajā pat laikā Po nepārstāja strādāt. Kādā no vēstulēm viņš žēlojas: "kad viņš esot vesels un strādā, viņš it kā neeksistē pasaulei, bet vispārēju uzmanību iegūst tikai neprāta posmos."

Atkal pie durvīm klauvē nabadzība... Tajā pat laikā, 1845. gadā Edgara Po slava jau ir sasniegusi ārzemes. Simptomātiski, ka divām lielajām Eiropas nācijām Edgaru Po atklāj to nacionālie ģēniji: Krievijai - Dostojevskis, Francijai - Bodlērs. Anglija sajūsminās par "Artūru Gordonu Pimu", "Krauklis" kļūst par visu laiku angļu valodā rakstītās dzejas paraugu. 1847. gadā Virdžīnija mirst. Edgars iet aiz zārka, ietinies savā vecajā kadeta mētelī...

Pēdējie gadi kļūst par mētāšanās, pus neprāta, lielu panākumu, rūgtu kritienu un ienaidnieku apmelojumu gadiem. Po spēj izdot vēl dažus ģeniālus darbus, taču slimība grauj viņa dzīvi. 1849. gadā pienāk gals. Rakstnieks ar panākumiem nolasa lekciju "Par poētisko principu" un izbrauc no Ričmondas. Makā viņam ir 1500 dolāru, kas domāti, lai izdotu jaunu žurnālu. Kas ir noticis tālāk, ir mīkla. Edgaru Po atrod pa pusei izģērbtu, bez naudas un bezsamaņā. Vai laupītāji apstulbinājuši ar opiju? Vai vienkārši palicis slikti? Viņu atved uz Baltimoru, kur slimnīcā 1849. gada 7. oktobrī viņš mirst. Ģeniāls prozaiķis. Ģeniāls dzejnieks. Liktenis - traģisks no dzimšanas līdz nāvei...

Edgara Po ietekme uz pasaules literatūru ir milzīga. Viņš radīja franču simbolismu. Viņš bija Sudraba laikmeta dzejnieku elks. Balmonts sauca viņu par "brāli pasaules bezdibenī, kur mums ir dotas bezgalīgas ciešanas un dzīvās mūzikas mūžība." Gumiļovs uzskatīja viņu par "lielo jūtu matemātiķi".

Bernards Šovs rakstīja: "Bija laiks, kad Amerika - Brīvības zeme, likās ideāla Tēvzeme Edgaram Po. Mūsu dienās tam nav iespējams noticēt. Katram jaunietim, kas lasījis Po ir ar izbrīnu jājautā: kāds velns ir uzrāvis viņu uz šīs galeras? Kā šeit ir varējis dzīvot šis izsmalcinātais mākslinieks, šis īstenais literatūras aristokrāts? Ak vai! Viņš tur nedzīvoja - viņš tur nomira un viņu pacentās apzīmogot par dzērāju un neveiksminieku..."