Fon Štaina ekspedīcijai, kas tika rīkota 1913. gadā, paveicās labāk. Ezeru viņi atrada, taču pašu mokele-mbembe neredzēja. Taču daudzas savstarpēji nepazīstamu aculiecinieku liecības, runāja par to, ka noslēpumainais dzīvnieks eksistē. Tie visi vienā balsī liecināja, ka mazajās Likualas upēs dzīvojot vairāki dzīvnieki. Taču pārliecināties par to nebija iespējams, jo daži upes posmi nebija kuģojami un arī ekspedīcijas laiks gāja uz beigām. Toties tika savākti sīki dzīvnieka apraksti: garš kakls, viens zobs, kas pēc lieluma atgādina ragu, pēlēkbrūna krāsa, āda bez zvīņām, aste kā krokodilam. Runāja, ka mokele-mbembe, ieraugot kanoe, uzbrūk cilvēkiem, kas tajā atrodas, taču neapēd, jo ēd tikai augu barību. Viņa mīļākais ēdiens esot liāna ar baltiem ziediem un augļiem, kas atgādina ābolus. Kā pierādījumu aborigēni rādīja dzīvnieku taku uz vietu, kur auga minētā liāna. Taču šajās vietās pa pilnam bija ziloņu, degunradžu un citu lielu dzīvnieku, tāpēc bija grūti noteikt, kurš no tiem ir veidojis taku.

Eksistē visai daudz liecības par tikšanos ar mokele-mbembe, taču bez pierādījumiem. Interesantas ir Judžina Tomasa atmiņas, kurš bijis misionārs Kongo pagājušā gadsimta 50. gados. Tomass liecina, ka divas reizes ir redzējis dzīvnieku. Tele ezera krastā dzīvoja bangombe cilts, kas taisīja koka sētas, lai mokele-mbembe netraucētu viņiem zvejot zivis. Reiz briesmonim izdevās tikt cauri sētai, taču tas tika nogalināts, kam Tomass kļuva par liecinieku. Iezemieši dūra viņu ar šķēpiem un mēdīja ievainotā zvēra kliedzienu, pēc tam uzcepa ķermeni uz uguns un apēda. Taču drīz pēc tam daudzi no viņiem nomira no saindēšanās, tad arī esot radušās māņticīgās bailes pret šo dzīvnieku.

1981. gadā Kongo tika noorganizēta amerikāņu ekspedīcija. Tās vadītājam izdevās nofotografēt monstru un pat ierakstīt lentē tā balsi. Taču Kalifornijas Universitātes zinātnieki nespēja identificēt tā ārējo izskatu un balsi. Tad viņi nolēma, ka runa ir par nezināmu radījumu.

Nezināms zvērs.

Pēc tam, kad viens no Buanita ciema iedzīvotājiem paziņoja par savu tikšanos ar mokele-mbembe, Kongo zinātnieki organizēja ekspedīciju uz tām vietām, ko vadīja Marselins Aņjaņja. Aborigēns stāstīja, ka dzīvnieks esot bijis ļoti uzbudināts, kārpījis no zemes lielus augsnes kumšķus un lauzis kokus. Bet piekusis, atpūtās ūdenī.

Kad ekspedīcijas locekļi kopā ar vietējiem ieradās Tele ezera krastā, viņi ieraudzīja, ka virs ūdens virsmas parādās čūskveidīga galva uz gara kakla. Izdzirdējis balsis, noslēpumainais dzīvnieks lēnām ieniris, kas ildzis kādas 20 minūtes. Diemžēl šajā saviļņojošā momentā zinātniekiem pārstājusi darboties kamera un viņiem nekas cits neatlika, kā vienkārši vērot notikušo. Izdevās saskatīt melnu, mitru pakausi, brūnu kaklu, acis kā krokodilam un platu muguru (ap 3 metri). Tas viss atgādināja brontozauru.

Atnācēji no Krīta perioda.

Pēc ārējā izskata mokele-mbembe ir līdzīgs iguānām un varāniem, tikai daudz lielāks pēc izmēra. Viņa apraksts gandrīz pilnībā atbilst dinozauru – zauropodu – aprakstam. Zinātnieks uzskata par pilnīgi iespējamu, ka neizpētītajos un praktiski neapdzīvotajās vietās varēja saglabāties relikti dzīvnieki. Ar viņu ir vienisprātis arī mūsu zinātnieks, ģeoloģijas-mineraloģijas zinātņu doktors Jeļisejevs.

Kā tad viņi varēja noturēties līdz mūsu dienām? Pateicoties savam izmēram. Tajā laikā, kad milzīgie Krīta perioda reptiļi pirms apmēram 60 miljoniem gadu pazuda, viņu mazāka izmēra sugasbrāļi izdzīvoja. Ja senajiem brontozauriem ķermeņa garums bija līdz 30 metriem un svars ap 35 tonnām, tad mokele-mbembe bija divas reizes mazāki. Mazāki izmēri prasa mazāk barības. Tāpēc viņi izdzīvoja.

Tas, ka Austrumāfrikā dinozauri ir dzīvojuši, pierāda šo dzīvnieku milzīgās kapsētas. Uz mūsu planētas pirms 60 miljoniem gadu notika globālas ģeoloģiskas pārmaiņas. Sauszemes vietā parādījās jūras, jūru vietā – sauszeme, cēlās kalni, aktīvi izvirda vulkāni. Tikai Centrālā Āfrika palika daudzmaz stabila. Sauszemes apjoms te praktiski nav mainījies. Bez tam laikā, kad Zeme pārcieta ledus laikmetu virkni, Centrālās Āfrikas klimats mainījās tikai nedaudz. Ja kaut kur varētu saglabāties aizvēsturiski dzīvnieki, tad tikai te.

Protams, oficiālā zinātne pret mokele-mbembe eksistēšanu izturas visai skeptiski. Uzskata, ka visi ziņojumi par to ir kļūdaini. Dažreiz par aizvēsturisko dzīvnieku ir noturēti citi lieli dzīvnieki. Reizēm aborigēni baida ceļotājus ar viltus stāstiem, lai aizsargātu savu teritoriju. Pēdējam, visdrīzāk, ir pretējs efekts.

Galvas parādīšanās.

1997. gadā kriptozoologi Džeimss Pauels un Rojs Makels devās uz Kongo meklēt mokele-mbembe. Viņi ceļoja pa Lokoro upes straumi, tā kā tieši te pēc aborigēnu liecībām, visbiežāk redz aizvēsturisko briesmoni. Nokļuvuši līdz Mai-Ndombes ezeram, zinātnieki lidoja ar hidroplānu kādas divas nedēļas. Kad jau bija pazudusi jebkāda cerība sastapt mokele-mbembe, visa foto un videoaparatūra jau bija izslēgta, virs ezera parādījās galva garā kaklā. Pārsteigtie zinātnieki pēc tam liecināja, ka viņu priekšā esot bijis Krīta laikmeta relikts, dinozaurs. Kad viņi attapās un ieslēdza kameru, izdevās uzfilmēt tikai trīsdesmit sekunžu garu klipu. Pēc tam mokele-mbembe ienira un vairs neparādījās. Rojs Makels ir pārliecināts, ka radījums, ko viņš redzēja, nav zīdītājs. Pēc zinātnieka domām, tas ir reptilis.

Starp citu.

2001. gadā BBC filmēja dokumentālu filmu par Kongo, kur arī ir pieminēts mokele-mbembe. Filmēšanas grupa aptaujāja vietējos iedzīvotājus. Viņiem rādīja degunradža foto, bet viņi teica, ka tas ir mokele-mbembe. Tajās vietās degunradži nedzīvo. Tāpēc var domāt, ka mokele-mbembe tēls ir vietējo leģendu sajaukums ar atmiņām par degunradžiem, kas varbūt kādreiz te ir dzīvojuši.

Ticu – neticu.

Pašmāju zinātnieks-zoologs Jablokovs netic, ka eksistē mokele-mbembe. Savu attieksmi viņš raksturo ar to, ka katrai lielai mugurkaulnieku sugai, lai saglabātos vismaz desmit paaudzes, ir vajadzīgs minimāls populācijas skaits, ne mazāks par pāris simtiem gabalu. Tad nenotiks krustošanās starp tuviem radiniekiem, kas ved pie izmiršanas. Taču ir vēl viena hipotēze, kas pieder franko-beļģu zoologam un rakstniekam, vienam no kriptozooloģijas radītājiem Bernāram Eivelmansam, kas samierina mokele-mbembe medniekus un skeptiķus. „Es neizslēdzu iespēju, ka šajā gadījumā runa var būt par nezināmu zīdītāju, kas konverģences rezultātā ir ieguvis dinozauru izskatu un paradumus”.

Kamēr zinātnieki strīdas, kāds fermeris Gorozomsas kalnos ir uzgājis alu, uz kuras sienām senie bušmeņi ir attēlojuši brontozauru, kas lien laukā no purva.