Eksistē arī citas versijas. Vieni uzskata, ka vaina ir skandināvu kareivīgajā reliģijā, kas sludināja vardarbības un nāves kultu, un grūda savus piekritējus uz laupīšanas karagājieniem. "Kriminālās teorijas" piekritēji vērš uzmanību uz to, no kā vispār sastāvēja vikingu vienības. Kā likums, tie bija cilvēki no klaniem, kas bija zaudējuši cīņā par varu vai vienkārši noziedznieki, kuriem draudēja asinsatriebība. Gan vieniem, gan otriem nebija citas iespējas, kā bēgt no dzimtajām vietām.
Kad nav naudas - nav mīlestības!
Taču pašu oriģinālāko teoriju izvirzīja angļu arheologs, Kembridžas Makdonalda Arheoloģisko pētījumu institūta viceprezidents Džeimss Barets.
Saskaņā ar viņa teoriju vikingu nesaprotamo laupīšanas aktivitāšu iemesls bija... sievietes! Lieta tāda, ka vikingu karavīriem nācās medīt laupījumu, lai nodrošinātu sev laulības ar vienu no jaunajām ciltsbiedrēm, viņu bija visai maz. VIII gadsimta Skandināvijā bija visai spēcīgs jaunu sieviešu deficīts un vīriešu vidū bija spēcīga konkurence, lai iegūtu sev sievu. Meitenes varēja izvēlēties un dabiski, viņas izvēlējās tos, kuri bija bagātāki. Tāpēc jaunie cilvēki devās karagājienos: iegūt bagātības un kara trofejas, kas kļūtu par atslēgām uz līgavas roku un laulībām. Zelts un dārgakmeņi - bija kāzu izpirkums, skandināvu "kalims" - maksa līgavai un viņas ģimenei. "Lai apprecētos, vikingiem vienkārši bija jākļūst bagātiem, jākļūst par augstmaņu daļu un jārada sava saimniecība", - Džeimss Farets saka.
Sieviešu deficīts.
Tā kā izvēle sieviešu vidū nebija tik liela, jauna vīrieša izredzes iegūt sev labu sievu no ietekmīgas ģimenes pieauga, ja viņš bija salaupījis daudz bagātību.
Taču no kurienes Skandināvijā bija radies sieviešu trūkums? Iespējams, ka to izsauca tas apstāklis, ka Skandināvijā, vēlā dzelzs laikmeta beigās vairums jaundzimušo meiteņu tika nogalinātas. Bada gados meitenes nogalināja (vai arī nomērdēja badā) vispirms. Puisēnus centās saglabāt - kā nākamos karavīrus un ģints balstu.
"Nemierīgajos vikingu laikos zēni, nākamie karavīri, bija vairāk pieprasīti, nekā meitenes. Iespējams, ka tas izsauca disbalansu pēc dzimuma, kas savukārt izsauca stipru konkurenci uz palikušajām līgavām", -angļu arheologs ir pārliecināts.
Bērnu nogalināšanas prakse izsauca jaunu, precībām gatavu sieviešu deficītu, bet intensīva konkurence pēc palikušajām dzina vīriešus tālos jūrasbraucienos.
Sieva nav priekšmets!
Kad vikings savāca pietiekošu bagātību daudzumu (pēc meitenes domām), viņa izredzētā deva "jā" vārdu. Tika noslēgtas laulības. Starp citu, likumīgā sieva tieši ar to atšķīrās no mīļākajām, ka vīrs par viņu samaksāja izpirkuma maksu. Ja izpirkuma nebija, tad meiteni varēja uzskatīt kā vienkāršu piegulētāju bez jebkādām tiesībām. Likumīgā laulību ceremonijā notika svinīga "kāzu ela" dzeršana liecinieku klātbūtnē un tieši viņi aizveda jauno vīru uz sievas gultu.
Arī pēc kāzām vikingu sievietes nekļuva par pilnu vīra "īpašumu", kā bija pieņemts Viduslaiku Eiropā. Vikingu sievietēm bija pietiekoši augsts statuss. Saimniecības lietās viņai bija pilnīga autoritāte. Zviedru "piemiņas akmeņi" ar rūnām stāsta par sieviešu bagātību un aktivitāti. Tādus akmeņus uzstādīja sērojošie vīri atmiņai par mirušo lauleni. Uz tiem izkala aizkustinošus uzrakstus, kā, piemēram, šādu: "Nekad Hasmiram vairs nebūs labāka sieva, lai rūpētos par saimniecību".
Šķiršanās - sadzīviska lieta.
Sieva laulībā saglabāja savu vārdu un sava tēva vārdu, un nekad nesarāva saites ar saviem radiem. ja starp tiem un vīru sākās konflikts, sieva bija tiesīga nostāties jebkurā pusē. Šķiršanās pie vikingiem bija vienkārša lieta. Nebija svarīgi, kurš bija iniciators, sieva vai vīrs. Viss, kas bija vajadzīgs, liecinieku klātbūtnē bija jāpaziņo par savu neapmierinātību ar partneri un jāpaziņo iemesls, kāpēc nākas šķirties. Sāgās eksistē tādi iemesli, lai šķirtos, kā tas, ka sieviete valkā bikses, vai vīra krekli izskatās pārāk... sievišķīgi.
Mūsdienu zinātnieki-arheologi apstiprina faktus, uz kuriem balstās Bareta teorija. Vikingu laiku sieviešu kapi ir pārpilni ar juvelieru izstrādājumiem. Šīs vērtības tika salaupītas Eiropā un maksātas kā līgavas izpirkums.
Ja tā, tad izrādās, ka visas daudzu gadsimtu ilgās eiropiešu ciešanas vienkāršā veidā radīja skandināvu meiteņu pārliekā "izvēlība" pret saviem līgavaiņiem?..