Viņš iedrošinājās turpināt "Gredzenu pavēlnieku". Viņš kļuva par autoru pašam vērienīgākajam fantāzijas ciklam krievu literatūras vēsturē. Viņš pelnīti tiek uzskatīts par vienu no šī žanra dibinātājiem mūsu valstī. Katras viņa grāmatas iznākšana kļūst par notikumu, bet viņa daiļrade izsauc visdažādāko jūtu gammu - no sajūsmas līdznaidam. [Gluži kā man, naids par to, ko viņš izdarīja ar Viduszemi, sajūsma - cik meistarīgi viņš to izdarīja – t.p.]

Laikam mūsdienu, pašmāju fantastikā nav pretrunīgākas figūras par Niku Perumovu. No vienas puses – milzīgas tirāžas, daudzu tūkstošu pielūdzēju armijas patiesa mīlestība, daudz neparastu un krāšņu grāmatu, no otras puses – apvainojumi grafomānijā, ortodoksālo tolkinistu naids un kritiķu nievājošā attieksme. Strīdi par Nika daiļradi sākās tūlīt pat pēc viņa pirmās grāmatas iznākšanas un nenorimst vēl līdz šim.

 Viduszeme: pēc trīssimt gadiem.

Nikolaja Daniloviča Perumova, dzimis 1963. gada novembrī pilsētā pie Ņēvas, izglītība un profesionālā darbība, liekas, neliecināja par to, ka šāds cilvēks varētu izvēlēties rakstnieka karjeru. Viņš pabeidza Ļeņingradas Politehnisko universitāti, kļuva par biofiziķi un nopietni sāka nodarboties ar molekulāro bioloģiju, jo Padomju Savienībā naudu svarīgākajiem pētījumiem nežēloja.

Vēl mācoties skolā, Nikolajs izmēģināja savus spēkus literatūrā, taču ne par kādām publikācijām runa negāja, tas bija tikai hobijs. Tajos gados fantāzijas tulkojumus pie mums varēja meklēt ar uguni, tomēr “Hobits” un “Gredzenu pavēlnieks” pirmais sējums Perumova rokās nonāca un viņš, kā daudzi viņa gada gājuma cilvēki, iemīlēja Viduszemi. Sākumā viņš sameklēja divus neizdotos triloģijas sējumus, pārtulkoja priekš sevis, paralēli noslīpējot angļu valodas zināšanas. Tālāk – vairāk. Sev un draugiem Perumovs uzņēmās rakstīt grāmatu par to, kas notika ar Tolkina pasauli trīssimt gadus pēc Visvaras gredzena iznīcināšanas.

Triloģija “Tumsas gredzens” tapa bez jebkādām cerībām uz publicēšanu – un nav nekāds brīnums. Taču 1990-to gadu sākumā uz pašmāju grāmatu veikalu plauktiem sāka plūst tulkotās fantāzijas straumes. Un laimīga gadījuma pēc tika nopublicēts arī Nika pirmais romāns, kas deva sākumu “Tumsas gredzenam”.

Triloģijas notikumi risinās trīs gadsimtus pēc Gredzena kara beigām: pamazām vien tik stiprais miers Viduszemē sāk irt pa visām šuvēm, atkal par sevi liek manīt Tumsas spēki, neapmierinātajiem uzrodas līderis, kas gatavs mainīt esošo lietu kārtību. Bet tikt ar visu to galā un saprast, kas un kā, nākas jaunajam hobitam Folko kompānijā ar satrauktu rūķi.

Burtiski ar katru jaunu nodaļu Niks Perumovs atkāpjas ar vien vairāk no Tolkina kanoniem. Lieta pat nav tā, ka autors ieved notikumos daudzus spēkus un valstis, par kurām Profesors neko nav teicis – Perumovs kardināli izmaina pašas Viduszemes seju. Tā kļūst drūmāka, cietsirdīgāka un reālāka, pazūd viennozīmīgais tēlu iedalījums “gaišajos” un “tumšajos”. Turklāt, ja pirmie divi triloģijas sējumi kaut ar grūtībām, bet tomēr ierakstās Tolkina kosmoloģijā, tad “Hennas adamants” burtiski sagriež tās pasauli ar kājām gaisā, bet grāmatas beigās cikla galvenie varoņi pat štūrmē Valinoru...

Daudzi Viduszemes fani sāka burtiski ienīst Perumovu par to, kā viņš ir darbojies ar viņu iemīļoto pasauli, ka notika pat vairāki mežonīgi ekscesi. Vieni dedzināja rakstnieka romānus pašā Sanktpēterburgas centrā, citi mēģināja uzbrukt viņam ar koka zobeniem, nezinot, ka Niks nodarbojas ar Austrumu cīņām un pilnīgi droši varētu dot pretsparu. Ar laiku tāda vētraina Perumova daiļrades nepieņemšana noplaka, taču viņam joprojām ir visai neviennozīmīga reputācija tolkinistu vidū.

[Tiem, kas varbūt par to visu neko nezina, paskaidrošu: Perumova triloģijas beigās Viduszeme atkal guļ drupās un faktiski “tumšie” spēki svin uzvaru vai labākā gadījumā ir nonākts pie spēku līdzsvara. Te izpaužas Perumova Austrumu filozofija – lai pasaule pastāvētu, labajam un sliktajam ir jābūt līdzsvarā – tā teikt - “iņ” un “jaņ”. Citādi pasaule sagrūst, ļaunajam ir tādas pat tiesības eksistēt kā labajam. Tolkinam, protams, viss ir savādāk, kā Rietumos - “gaišie” uzvar, “tumšie” zaudē. Kam kā labāk patīk? - t.p.]

Neskatoties uz daudzajām stila kļūdām un jūtami skolniecisko “Tumsas gredzena” dabu, Perumova triloģija kļūst par būtisku notikumu krievu valodā tapušās fantāzijas dzimšanā. Bet drīz jau Niks pilnībā pierāda savu radošo patstāvību.

[Vēl piebildīšu, ka Perumovs savu Viduszemi bija iecerējis kā diloģiju, taču viņa fani tik ļoti pieprasīja vēl vienu romānu, ka rakstnieks neizturēja un to uzrakstīja, kā parasti šādos gadījumos, tas īstenībā varēja arī nebūt, bet nu ir kā ir... - t.p.]

 Kārtība un Haoss.

1995. gadā iznāk veseli trīs Perumova romāni – neskaitot “Hennas adamantu”, parādās “Dievu bojāeja” un “Lielās tumsas kareivis”, kas liek sākumu, ne vien “Hjorvarda hronikām”, bet arī monumentālajam ciklam par Sakārtotību.

Abi romāni burtiski kļūst par himnu dumpīgumam. Taču, ja “Lielās tumsas kareivis” iepazīstina mūs ar visai banālu stāstu par troni zaudējušu troņmantinieku, kas atriebjas uzurpatoriem, tad “Dievu bojāeja” izrādās daudz dziļāks un daudzšķautņaināks darbs.

Šis romāns stāsta par tumšā maga Hedina sacelšanos pret Jauno Dievu septiņnieku, kas savukārt kādreiz ir atņēmuši varu pašam Odinam. Ne jau tāpēc, ka magam tik ļoti traucētu dievi, bet tāpēc, ka viņš glābj savu vienīgo draugu Rakotu, kurš ir ieslodzīts par to, ka mēģinājis gāzt Sakārtotības saimniekus.

Tieši “Dievu bojāejā” Perumovs pilnā mērā nodemonstrē savas lielās fantāzijas spējas, izdomājot desmitiem neticamu radību un pasauļu. Bet episko (kad savā starpā cīnās dievi, tad šis apzīmējums iegūst īpašu nokrāsu), maģisko kauju aprakstos reti kāds var mēroties spēkiem ar Perumovu. Tāpat kā “Tumsas gredzenā” Niks izvairās no viennozīmīgiem secinājumiem – Tumsa un Gaisma ir sajauktas viņa varoņos visai dīvainās proporcijās, bet labā un ļaunā jēdzieni – tikpat izplūduši kā reālajā dzīvē. [Kā te lai neatceras to skolotāju un kritiķi, kas zināmā mērā pareizi pateica jaunajam Hitleram, ka viņam nav jēgas kļūt par gleznotāju, neesot talanta un... pēdējais izvēlējās citu ceļu dzīvē... - t.p.]

Vērienīgs pēc ieceres, lielisks izpildījumā, ar darbību un filozofisku zemtekstu piepildītais romāns “Dievu bojāeja” bez šaubām kļūst par vienu no Perumova rakstnieka karjeras galvenajiem sasniegumiem. Pie viena, viņš arī liek Sakārtotības pamatus – tas ir milzīgs fantāzijas Visums, kas ietver sevī simtiem daudzveidīgu pasauļu, tajā skaitā arī Zemi un Viduszemi.

Pēc diviem gadiem dienasgaismu ierauga “Hroniku” trešā daļa, ko sauc par “Zemi bez prieka”, kur Hjorvards tiek rādīts daudzus gadus pēc Hedina un Rakota uzvaras. Mūsu priekšā patiesi ir skumja vieta, kur pat izdzīvot nav viegli. Liekas, ka šajā romānā Perumovs nedaudz ir pāršāvis pār strīpu ar naturālismu un arī samocītais fināls nav labs.

1998. gads ir pagrieziena gads Perumova daiļradē – iznāk “Dimanta zobens, koka zobens”, kas iesāk daudzu sējumu garo sāgu par Fesu. Vēlāk cikls iegūst nosaukumu “Lūzuma laika raksti”.

Drūmā pasaulē ar nosaukumu Meļina cilvēks ir pieveicis un praktiski iznīcinājis pārējās rases – elfus, rūķus, orkus, taču tie gatavo atriebību, arī cilvēku vidū nav vienprātības. Jaunais imperators nav mierā ar troņa lelles lomu un viņš met izaicinājumu septiņiem maģiskajiem ordeņiem, kuru rokās atrodas īstā vara. Bet briestošā konflikta aizkulisēs stāv augstākie spēki, kurus mēs pazīstam no “Hjorvarda hronikām”. Drūma pasaule, samezglotas intrigas, vairāki desmiti zīmīgu tēlu, neparasts žanra klišeju traktējums, kā parasti, grandiozas kaujas un tikai divi sējumi – Niks ir spējis sarakstīt gandrīz perfektu episku fantāziju.

Tajā pašā, 1998. gadā Krievija pārdzīvo vissmagāko krīzi un daudziem cilvēkiem zūd iespēja nopelnīt sev iztiku. Niks ir spiests pamest Krieviju un pārcelties uz dzīvi ASV, kur no tā laika strādā savā pamatprofesijā – par mikrobiologu, paralēli rakstot grāmatas. Tomēr Niks pietiekoši bieži apmeklē Krieviju, lai tiktos ar saviem daudzajiem faniem – katrā tikšanās reizē pie viņa izveidojas milzīgas autogrāfu lūdzēju rindas. Taču dzīves vietas maiņa ir stipri ietekmējusi Perumova daiļradi: ja savas karjeras sākumā viņš rakstīja grāmatas vienkārši neiedomājamā ātrumā, priecējot cienītājus ar divām-trim jaunām grāmatām gadā, tad pēdējā laikā viņa romāni iznāk ievērojami retāk.

No pirmā acu uzmetiena stāsts, kas tika izstāstīts “Dimanta zobenā” neprasīja turpinājumu, kaut arī dažas sižeta līnijas likās aprautas. Paņēmis par bāzi vienu no tām, Niks uzrakstīja sikvelu, kas izvērtās par pilnvērtīgu ciklu. Par “Maga dzimšanas” galveno tēlu kļūst spiegs, slepkava un burvis Fess, kas nokļūst jaunā pasaulē, ko sauc par Evialu, viņš ir zaudējis atmiņu, bet citi zināmie tēli parādās tikai interlūdijās. Pēc pirmā romāna parādās divsējumu “Maga klejojumi” un viņa “Vientulība”. Fess kļūst par nekromantu, atrod jaunus draugus un ienaidniekus no vietējās Inkvizīcijas, bet beigās nokļūst pašā slaveno augstāko spēku kauju epicentrā, kuriem Evials ir vienīgi kārtējais kaujas lauks.

No pirmā acu uzmetiena var likties, ka mūsu priekšā ir tipisks fantāzijas kvests, kur varoņu grupa bezmērķīgi klaiņo pa pasaules karti, pēc kārtas iekuļoties visādās nepatikšanās. Patiešām, reizēm Niks pārāk pārspīlē ar piedzīvojumu daudzumu uz vienu lapaspusi, bet Fesa spējas pārsniedz saprāta robežas. Taču bezgalīgās kaujas mijas ar gandrīz ģeniālām epizodēm, kurās Perumovs saviem varoņiem liek risināt tipiskus dzīves uzdevumus – vai drīkst izdarīt mazu ļaunumu, lai novērstu lielu?

Ciklu noslēdzošais romāns rodas ilgi un burtiski mokoši: lai uzrakstītu “Maga karu”, Nikam ir vajadzīgi gandrīz četri gadi. Un, ja pēc “Vientulības” un “Klejojumiem”, kas ir pārsātināti ar darbību, daudziem iezogas šaubas, ka Perumovs ir izrakstījies un pats nezina, kā pabeigt stāstu, tad epopejas noslēdzošā sējuma iznākšana pārliecinoši pierāda pretējo. Savienojot kopā daudzās sižeta līnijas, daudzas no kurām vēl bija palikušas no “Hjorvarda hroniku” laikiem, Niks spēja uzrakstīt vienlaikus loģisku un negaidītu finālu ciklam, tik vērienīgam, kāds krievu fantāzijā vēl nebija bijis.

 Vai divas galvas ir labāk?

Nika vārds ir cieši saistīts ar episko fantāziju, taču viņa aktīvā ir arī darbi, kas sarakstīti visai neparastos žanros, vairums no tiem ir sarakstīti kopā ar citiem fantastiem.

Kopā ar maz pazīstamu rakstnieci Poļinu Kaminsku Niks ir sarakstījis romānus “Vidutājs” un “Viens pret vienu”, kas ieiet triloģijā “Dvēseļu nolaupītāji”. Autori cenšas atbildēt uz jautājumu, kas notiks, ja tiks radīts mašīna, kas spēs burtiski atdzīvināt cilvēku ilgas? Iecere bija lieliska, taču no izpildījuma varēja gaidīt ko vairāk, turklāt triloģijas noslēdzošo romānu Kaminska jau rakstīja viena pati. Nevar teikt, ka triloģija palika nepamanīta, taču arī par īpašu notikumu tā nekļuva – vismaz Nika pielūdzēju vidū jau ne tik.

Pārī ar Svjatoslavu Loginovu Perumovs sacer “Melnās asinis” - akmens laikmeta fantāziju. Cietsirdīga pasaule, kurā pirmatnējo cilvēku ciltīm ir jācīnās par izdzīvošanu, paļaujoties tikai uz primitīviem ieročiem un maģiju, pasaule, kas apbur ar neparastumu un oriģinalitāti. Turpinājumu (“Melno virpuļviesuli”) Loginovs raksta viens.

Liekas, ka vispazīstamākais no romāniem, ko Perumovs ir sarakstījis ar līdzautoru, ir “Nav laiks pūķiem”. Kā tad nu nē! Grāmata, pie kuras ir strādājuši divi vispopulārākie krievu fantasti, vienkārši nevarēja neizsaukt lasošās publikas interesi, pat neskatoties uz to, ka sižeta sarežģījumi tajā ir visai primitīvi. Kārtējais cilvēks no mūsu pasaules nokļūst fantāzijas pasaulē un, sev pašam negaidot, pārvēršas par magu, no kura darbiem ir atkarīgs visas pasaules liktenis – liekas, kas var būt banālāks? Un, ja galvenā varoņa Viktora stāsts patiešām neizceļas ar lielu oriģinalitāti, tad Otrās puses pasaule un to apdzīvojošie burvju klani paliek lasītāju atmiņā uz ilgu laiku. Kaut gan abiem rakstniekiem “Nav laiks pūķiem” nepieder pie galvenajām daiļrades virsotnēm, romānu droši var ieskaitīt viņu aktīvā – ne velti vēl tagad Niku Perumovu un Sergeju Lukjaņenko regulāri lūdz uzrakstīt turpinājumu... Kuru rakstīt viņi joprojām neplāno.

Tūkstošgades mijā gaismu ieraudzīja grāmata “Armagedons” - visneparastākā līdzautorība ne vien Nika karjerā, bet arī visā pašmāju fantastikas vēsturē. Pirmo reizi mūsu fantasts strādāja pie grāmatas kopā ar pazīstamu ārzemju kolēģi. Perumovs un amerikānis Alans Kouls, kas bija kļuvis slavens pateicoties militāri-fantastiskajam ciklam “Stens”, uzņēmās sarakstīt grāmatu par Amerikas un Krievijas konfliktu tālā nākotnē, kurā tehnoloģija sadzīvo ar maģiju. Žēl, bet grāmata ietvēra sevī gandrīz visus abu autoru trūkumus: pārmērīgu patosu, veselu jūru pārgalvīgu un pilnīgi plakanu varoņu, primitīvu intrigu – tas arī viss, kas palicis atmiņā no “Armagedona”. Turklāt, Krievijā grāmata iznāca tulkojumā no angļu valodas un ar to ne Perumovam, ne vēl vairāk Koulam nebija nekāda sakara. Diemžēl, visumā “Armagedons” lika vilties. To saprot arī pats Perumovs, tāpēc ļoti negatīvi atsaucas par šo grāmatu un neļauj to izdot atkārtoti.

No tā laika gandrīz astoņus gadus Niks strādāja viens pats un likās, ka viņu tik ļoti aizrauj paša projekti, ka viņš diez vai rakstīs kādu grāmatu kā līdzautors. Taču 2008. gadā, daudziem negaidot, iznāca garstāsts “Vilku lauks”, ko Perumovs bija sarakstījis kopā ar Veru Kamšu. Pēc gara un stila “Vilku lauks” ir tuvāks Veras Viktorovnas solo sacerējumiem – tā ir vēsturiska fantāzija, kurā Niks iepriekš nav strādājis. Taču, neskatoties uz atšķirībām stilā, rakstnieki spēja radīt krāšņu un savdabīgu lietu, kuras sižeta pamatā kalpoja krievu kņazistu un Zelta Ordas sadursmes. Garstāsts kļūst par īstu rotu patriotiskajam krājumam “Mūsu lieta ir taisnīga” un, liekas, ir labākais Nika darbs kopā ar kādu citu autoru. Vera un Niks ir apsolījuši, ka tas nav pēdējais viņu kopējais darbs.

 Ceturtais reihs.

Kaujas fantastiku Niks sāka rakstīt jau esot visa pazīstams rakstnieks. 21. gadsimtā, atpūšoties no, likās, bezgalīgajiem nekromanta piedzīvojumiem, viņš nolēma izmēģināt spēkus sev jaunā laukā.

Par viņa darbu rezultātu kļuva diloģija “Impērija augstāk par visu”, kas aiznes lasītāju tālā nākotnē. Neskatoties uz to, ka cilvēce ir apdzīvojusi desmitām planētu, nacionālie konflikti nav aizmirsti un ar laiku cilvēce ir nonākusi Ceturtā reiha varā. Tikai krievu kolonija Jaunā Krima līdz pēdējam laikam pretojas āriešu nācijas kosmiskajiem pēctečiem.

Pirmais diloģijas romāns - “Galvaskauss uz piedurknes” - pēc struktūras viennozīmīgi atgādina Roberta Hainlaina “Zvaigžņu desantu”: galvenais varonis Ruslans iestājas Impērijas armijā, veicot bezprecedenta lietu, jo ir Jaunās Krimas pilsonis. Tālāk seko tipveida kaujas fantastikas komplekts: mācības ar niknu seržantu, bezgalīgas kaujas, pacelšanās uz augšu pa dienesta pakāpēm.

Vēlāk izrādās, ka viss nav tik vienkārši: arī Ruslans nav iestājies armijā aiz mīlestības pret kara zinībām, arī citplanētieši neuzbrūk cilvēkiem tikai asinskārīguma dēļ, arī visi impērieši nav ļaundari, bet Krimas pilsoņi – tālu nav Dieva jēri. Skarot visprovokatīvākās tēmas, Niks vienlaikus ir spējis palikt pilnīgi korekts un ir uzstādījis lasītājam daudz smagu jautājumu. Tomēr, pārliekais uzsvars uz kauju epizodēm jūtami samazina iespaidu no diloģijas.

 Nepabeigtās teiksmas.

1990-to gadu otrajā pusē Niks atrodas pacēlumā: rakstniekam pa pilnam ir radošu ideju, taču laika, lai tās realizētu, ne vienmēr pietiek. Daži no šiem projektiem vēl līdz šai dienai paliek nepabeigti vai vispār eksistē tikai kā anonsi.

Laikam visbēdīgākais liktenis ir “Tehnomaģijai” - triloģijai, kas dažādu apstākļu dēļ ir pārvērtusies par diloģiju ar atklātu finālu. Romānu “Atļautās burvestības” un “Ienaidnieks nav zināms” darbība noris dīvainā fantāzijas pasaulē, ko apdzīvo bērnu un pusaudžu klani, kas ved bezgalīgu cīņu ar nežēlīgiem ienaidniekiem par izdzīvošanu. Drīz kļūst skaidrs, ka ar bērniem manipulē, veicot ar viņiem kādu nežēlīgu eksperimentu. Taču, tiklīdz varoņi jau sāk šķetināt patiesības mezglus, otrais romāns beidzas, bet trešā joprojām nav. Žēl: oriģinalitātes, tēlu dziļuma un aprakstu spilgtuma dēļ “Tehnomaģiju” droši var nosaukt par vienu no labākajiem Perumova darbiem.

Un tas nav vienīgais piemērs, ka Nika grāmatas ar atvērtu finālu tā arī nesagaida apsolīto turpinājumu. “Hennas adamants” sākumā tika iecerēts kā diloģijas pirmā daļa, taču beigās romāns iznāca saīsinātā veidā, bet tā sikvels “Ūdenskritums” tā arī palika tikai plānos. Kaut gan tagad Niks neizslēdz, ka atgriezīsies pie varoņiem, kas atnesa viņam slavu: pabeigs rakstīt “Valinoras debesis” (nenotikušās diloģijas otro romānu), bet pēc tam pastāstīs par Folko un viņa draugu tālākajiem piedzīvojumiem Sakārtotībā.

Netika uzrakstīta arī “Hjorvarda hroniku” ceturtā daļa – romāns ar nosaukumu “Nenosaucamā vergs”, kā arī iecerētais turpinājums “Zemei bez prieka”...  Ilgu laiku tika uzskatīts, ka projektam ar darba nosaukumu “Dievu bojā eja 2”, kurā vajadzēja galīgi salikt visus punktus uz i Sakārtotības vēsturē, galīgi un negrozāmi ir pārvilkts krusts. Taču pēc tam Perumovs mainīja savu lēmumu un tagad domā uzrakstīt episku nobeigumu stāstam par Hedinu un Rakotu... Romānā atradīšoties vieta gandrīz vai visiem dzīvi palikušajiem “Hjorvarda hroniku” un “Lūzuma laika rakstu” varoņiem.

Niks bija iecerējis pastrādāt arī alternatīvās vēstures žanrā. “Gadījumam pie Kubinkas” bija jāpastāsta par par vienu no neticamākajām kaujām Lielā Tēvijas kara pirmajā gadā. Niks gribēja rakstīt par reāliem notikumiem tikai mazliet pievienojot tur maģiju. Šim garajam stāstam bija jākļūst par minicikla “Es, Vseslavs” daļu – krājums ar tādu nosaukumu tika izdots pagājušajā gadā, taču “Gadījums” tur nebija. Niks anonsēja romānu “Bortiem, šaut!” - alternatīvu vēsturi par krievu-japāņu karu, ar admirāli Kolčaku galvenā varoņa lomā, un grāmatu ar darba nosaukumu “41”, par Lielā Tēvijas kara sākumu. Vai rakstnieks atgriezīsies pie šiem projektiem?

Tik milzīgs “astu” daudzums ir rezultāts tam, ka pēdējos gados Perumovs ir sācis rakstīt daudz lēnāk un neatdod rokrakstu izdevniecībā, kamēr nav pilnīgi apmierināts ar to. Būdams radošs cilvēks, Niks pastāvīgi ģenerē jaunas idejas un ļoti žēl, ka cilvēka spēki nav bezgalīgi.

 Nika aktīvā ir lieliskas grāmatas, kuras pelnīti ir ieguvušas kulta statusu, un tiek atkārtoti izdotas gandrīz vai katru gadu, taču ir arī neapšaubāmas neveiksmes. Perumovu bieži lamā – par neiedomājami lielo Sakārtotības cikla apjomu, par  kaislību uz superspēcīgiem varoņiem, par stila kļūdām... Jāsaka, ka šīs pretenzijas nav bez pamata, kaut gan daudziem seriāla turpināšana drīzāk ir pluss, nekā mīnuss. Taču Perumovs nemaz ne nejauši ir kļuvis vienu no vadošajiem krievu fantastiem. Ļoti bagāta fantāzija, māka starp rindām runāt par pašām nopietnākajās problēmām, drosmīgi un oriģināli sižeti, harizmātiski varoņi – tās ir vērtības, kuras no Nika darbiem neatņemt. Tieši tās pelnīti ir atnesušas Perumovam slavu un milzīgas uzticīgu pielūdzēju armijas mīlestību.

 [Dažas saites:

http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9F%D0%B5%D1%80%D1%83%D0%BC%D0%BE%D0%B2,_%D0%9D%D0%B8%D0%BA

http://en.wikipedia.org/wiki/Nick_Perumov

http://www.perumov.com/ - oficiālais saits,

http://www.fantasy.ru/perumov/ - neoficiālā mājas lapa – t.p]