Viņš vēl nebija izlasījis dokumentu līdz galam, bet pietika uztvert vārdu “kvampa”, lai jau rastos aizdomas. Mani tas, protams, kaitināja, lai arī biju gatavojies uz skeptisku attieksmi.

- Tomēr es nesaprotu,- viņš atsāka, - ko jūs ar tām darīsit? Ir taču zināms, ka kvampas kažoks ir brīnišķīgs kamēr tā dzīva, bet kļūst pavisam nederīgs pēc tās nonāvēšanas.

- Man tas ir zināms,- es mierīgi atbildēju.

Inspektors nenovērsa no manis skatienu. Es klusēju. tad viņš atkal ierunājās:

- Nu, jā… Es neesmu īpaši sekojis jaunumiem šajā jomā. Esmu dzirdējis, kā eksperimentējot ar kažokādām, esot izdevies panākt to īpašību atjaunošanos. Kaut kāda mākslīga stimulācija, vai. Varbūt jūs domājat tās pārdot zinātniekiem?

- Neliela saistība ar zoologiem man patiešām ir.- es apstiprināju.

Inspektora vaigs uz brīdi noskaidrojās, taču aizdomas viņu nepameta. Vēlme medīt kvampas viņu mulsināja. Viņš, protams, domāja par iespējamību, ka kvampas ir tikai aizsegs nelikumīgām medībām.

- Bet kā jūs šīs ādas transportēsiet? Tām vajag īpašus apstākļus.

Te es devu viņam vēl vienu triecienu:

-Es nemaz netaisos kvampām vilkt ādu nost. Varējāt taču izlasīt manu licenci līdz galam. Es gribu sagūstīt kvampas dzīvas.

Inspektora acis iepletās. Kādu brīdi viņš blenza uz mani, tad gandrīz histēriski iesmējās.

- Dzīvas?! Mīļais cilvēk, vai jūs esat jucis? Dzīvas kvampas?

- Jā, gan,- es aizkaitināts atcirtu.- Man ir speciāls dubultkonteiners to turēšanai.

Inspektora sejas izteiksme skaidri liecināja, ko viņš domā par manām prāta spējām. Taču neko izdarīt viņš nevarēja. Man bija oficiāli apstiprināta atļauja, kurā melns uz balta rakstīts, ka man atļauts sagūstīt un transportēt trīs dzīvas kvampas. Ja medību laikā misētos un es kādu kvampu nogalinātu, man šis pasākums jāpārtrauc. Tas gan attiecās tikai uz kvampām. Atļauja uzturēties uz šīs planētas man bija atbilstoša divām Zemes nedēļām. Tas nozīmē, ka neveiksmes gadījumā man nav tūlīt jālido prom. Es varu palikt līdz termiņa beigām, bet vēlreiz riskēt ar kvampu dzīvību es nedrīkstu. Neapšaubāmi, tā bija viena no dīvainākajām medību atļaujām, kādu inspektoram nācies lasīt. Viņš nolika licenci sānis, atspiedās pret galdu un domīgi berzēja zodu.

- Tā ir traka doma sagūstīt kvampu. Es pat teiktu, ka tas ir bezcerīgi. Tikai retais ir redzējis kvampu tiešā tuvumā un pavisam maz ir to, kuriem izdevies viņu nomedīt.

- Es zinu. Pazīstu kvampas. Esmu viens no tiem retajiem, kurš kvampu ir redzējis un ne vienu vien.

- Tas varētu būt. Pēc jūsu pases redzu, ka jūs esat mūs apmeklējis arī agrāk.- Viņš paņēma manu pasi un, atvēris to, uzspieda planētas kodu. Nelielajā displejā parādījās atbilstoši dati. – Trīs reizes.- viņš konstatēja un uzspieda citu kodu.- Visas reizes kā mednieks.

Patiesībā planētu ar savu klātbūtni biju pagodinājis vairāk nekā trīs reizes. To es viņam, protams, neteicu.

- Trīs reizes uz Sīringas,- tas nav pārāk daudz,- inspektors domīgi novilka.- Šo planētu grūti iepazīt. Medības uz tās vienmēr ir riskantas, bet ķert kvampas…- viņš pašūpoja galvu.

- Vai esat kaut ko dzirdējis par Regnāru Sandersu?

- Ir gadījies dzirdēt,- es vienaldzīgi atteicu.

Mans garlaikotais tonis viesa viņā sašutumu.

- Vai jūs apjēdzat, ka tas bija cilvēks, kas varbūt vislabāk pazina šo planētu?- Inspektors uzbudināti iesaucās.- Viņš bija viens no Sīringas pionieriem, likās, viņam te nekas nav svešs un nepazīstams, bet tomēr pirms trim gadiem Regnārs mīklaina kārtā pazuda.

- Man ļoti žēl.- atteicu tajā pašā tonī.

Inspektors blenza man acīs un šķita gatavs mani vai gabalos saraut. Es, protams, no tā nenobijos.

- Labi.- Viņš noņurdēja. – Pārbaudīsim jūsu ekipējumu.

Manā arsenālā ietilpa zemūdens karabīne, pistole ar maināmo munīciju, un bise. Pie tīkliem viņš sarauca uzacis, bet ieskatījies dokumentos redzēja, ka man ir atļauja tos lietot un iebildumus necēla. Toties par bisi viņš iespītējās. Ja jau lielus dzīvniekus es negribot medīt, tad man tā neesot vajadzīga. Tas nekas, ka man ir pastāvīga tās nēsāšanas atļauja. Uz šīs planētas par katru ieroci nepieciešams nokārtot īpašas formalitātes. Lai kā pūlējos inspektoru pārliecināt, viņš palika nelokāms.

-Es ticu, ka jūs ar to neko sliktu nedarīsiet. Tas ir jūsu pastāvīgais ierocis un jūs esat pieradis, ka tas jums vienmēr ir līdzi. Saprotu. Bet saprotiet arī mani! Es esmu ierēdnis un man jāpilda likums. Ja ieradīsies kāda ārpuskārtas inspekcija un jūs pieķers, tad man nepatikšanas būs lielākas nekā jums.

Neko darīt. nācās piekāpties un atstāt savu divpadsmito kalibru viņa glabāšanā.

- Tiktāl viss būtu kārtībā. Sprāgstvielas, slazdi, apdullinošas ķimikālijas vai apžilbināšanas iekārtas?- viņš jautājoši vērās manī.

Es purināju galvu. Nekā tāda man nebija.

Pārcilājām manus personiskos sīkumus.

- Kas tad tas?- viņš iesaucās, norādot uz blašķi.

Man nodrebēja sirds.

- Konjaks.

- Ahā!- inspektors uzvaroši ieķērcās.

- Bet ticiet man… Tas domāts personīgai lietošanai. Pats redzat, ka tur nav pat puslitra,- baidījos jau, ka sāksies tā pati dziesma, kas par bisi.

Inspektors manī šķībi noraudzījās.

- Nu, skatieties man… Uz planētas ir rajona medību uzraugs. Ja viņš kaut ko manīs… labākajā gadījumā šķirsieties  no medību tiesībām uz mūžu. Sliktākajā- paši zināt…- viņš nelabi pasmīnēja.

- Jā, protams.- atviegloti nopūtos.

ieviest alkoholu uz Sīringas bija kategoriski aizliegts. Pret šo noteikumu pārkāpējiem likums vērsās sevišķi bargi. Tas tāpēc, ka sākotnējā Sīringas apgūšanas periodā netrūka neģēļu, kuri ieveda spirtu un apdzirdīja iedzimtos. pēc tam viņi par smiekla naudu no vietējiem izsūca planētas bagātības. bet alkohols iedzimtajiem bija nāvējošs. Ja kāds sāka to lietot, tad ilgākais gada laikā ar viņu bija cauri. Smagākos pārdozēšanas gadījumos nāve iestājās jau tajā pašā iedzeršanas reizē. Alkohola iedarbība uz iedzimtajiem bija postošāka nekā heroīna, vai līdzīgas narkotikas iedarbība uz cilvēku. Tas radīja arī lielāku atkarību un šausminoši īsā laika sprīdī noveda nabaga sīringieti līdz kapam. neskatoties uz to, daudzi iedzimtie ļoti kāroja pēc šīs dziras.

Visu to zinot, inspektoram bija visas tiesības, pat pienākums man pudeli atņemt, bet viņš man uzticējās. Man bija nevainojama reputācija.

Apskate beidzās.

-Labi.- inspektors pieslēdza manu pasi kartotēkai- Te jums būs uzturēšanās atļaujas karte. Varat doties lejā kaut tūlīt. vēlu veiksmi!

Atvadījos no viņa un tiešā ceļā devos uz savu kuģi. Tur sagatavoju darbam nolaišanās diskoplānu. Pārkrāvu tajā no galvenā korpusa pārtiku un medību ekipējumu, noslēdzu lūku un nekavējoties startēju.

Ekrānā noraudzījos uz attālinošos orbitālo staciju, kas atgādināja lielu, stipri ieplacinātu lodi. Tās vienā malā draudīgi melnēja raketoplānu izlides šahtas. No tām divreiz diennaktī orbitālā lidojumā devās patruļa.

Citā vietā, kā kropls izaugums uz stacijas korpusa rēgojās mans kosmiskais kuģis. Uz palielās stacijas fona tas izskatījās tik mazs! Kuģis palika pieslēgts dokam, bet es gludajā, ideālas plūdlīnijas diskoplānā tuvojos planētai, lai ienirtu tās zili zaļo mākoņu valstībā.

Novērsu skatu no orbitālās stacijas un paskatījos uz citu ekrānu. Tur, ietinusies savos mūžīgajos mākoņos, kā pūkainā mantijā, zilās staros mirguļoja Sīringa- viena no dīvainākajām pasaulēm cilvēku apzinātajā Kosmosā.

Šī planēta patiesi ir neparasta. Neparasts jau ir nosaukums- pirmatklājējs, kāda dīvaina untuma vadīts, to nodēvēja sena pūšamā mūzikas instrumenta vārdā. Varbūt planētas unikalitāte viņam asociējās ar kādu melodiju? Planētas diametrs ir tikai nepilni seši tūkstoši kilometru, bet to ieskauj blīva atmosfēra un hidrosfēra. Sīringas atmosfēra sastāv no ar skābekli bagātināta gaisa un ūdens pilieniem un tvaikiem. ūdens klāj astoņdesmit procentus no visas planētas virsmas un ir grūti noteikt, kur beidzas okeāna virsmas līmenis un kur sākas atmosfēra. Dažreiz Sīringu sauc par Miglas Lodi. Šādam apzīmējumam ir savs pamats. Gandrīz visu planētas virsmu klāj no sīkiem ūdens pilieniņiem un tvaikiem sastāvoši mākoņi. Pat neilgu laika sprīdi uzturoties uz cietzemes, cilvēki un visi priekšmeti izmirka tikpat droši, kā okeāna dzelmē. Kāds mans paziņa Sīringu nosauca par slapjāko vietu Kosmosā. Varu viņam tikai piekrist  Patiesi sausas vietas uz šis planētas ir tikai nedaudzās virs jūras līmeņa izvirzītās plakankalnēs. Dziļāk ielejās pasaule tinās miglā un biezos mākoņos. Pie tam ielejas lielākoties klāj staigni purvi.

Liekas, šī vieta nav sevišķi pievilcīga. Tomēr savā ziņā Sīringa bija īsta paradīze, ūnikums, kas slēpa sevī apbrīnojamu faunu un floru, bet Visumā nebija nemaz tik daudz planētu, uz kurām pastāvētu dzīvība pie tam saprātīgu būtņu formā.

Sīringa bija īsta medusmaize dažādu nozaru zinātniekiem, kuri gudroja, kā planēta ar tik mazu masu var noturēt šādu atmosfēras slāni, cik ilgi tas pastāv un cik ilgi vēl pastāvēs. Viņi pētīja planētas dīvainos augus un dzīvniekus, tajā skaitā  Sīringas saprātīgo apdzīvotāju rasi- jocīgas būtnes, amfībijas, kuras nedaudz atgādināja seno pasaku nāras un ūdenstroļļus.

Šī planēta ir gards kumoss ne vien zinātniekiem, bet arī medniekiem, lai gan jāatzīst, ka pēdējā laikā šis kumoss jāpērk par bargu naudu. Turklāt daži nelieši parūpējās, lai stāvokli vēl vairāk pasliktinātu.

Tomēr abu šo profesiju pārstāvji – mednieki un zinātnieki – sadzīvoja itin labi. Zinātnieki labprāt pirka retākus dzīvniekus no medniekiem, ja viņiem nebija kur tos likt.. Taču šāda tirdzniecība notika reti. Zinātnieki maksāja maz un viņiem bija savi paraugu piegādātāji iedzimto vidū, kuri bez šaubām, bija labāki mednieki par mums- svešiniekiem.

Mans diskoplāns jau atradās nelielā augstumā virs okeāna, un es nopratu, ka krasts vairs nav tālu. Strauji lidoju Ziemeļu virzienā, kur kalnos ieslēpusies atradās zinātniskā stacija. Tā bija pašā jūras krastā.

Uzņēmu sakarus un pēc īsa lidojuma liegi nosēdināju savu lidaparātu uz stacijas jumta. Stacijā mani sagaidīja trīs zinātnieki, kā arī rajona medību uzraugs. Nodevu viņam savu medību atļaujas katri. šī cilvēka pārziņā bija visa planētas Ziemeļu puslode. Otra stacija atradās viņpus ekvatoram. Tur arī mitinājās otrs uzraugs. Varētu likties, ka vienam cilvēkam pārraudzīt veselu pusplanētu ir grūti, bet viņam bija droši informatori iedzimto vidū. Tiem tika izdalīti moderno sakaru līdzekļi, un viņi bija apmācīti ar tiem rīkoties. Turklāt uzraugs uzturēja pastāvīgus sakarus ar orbitālo staciju, kas viņu brīdināja par iespējamiem nelūgtiem viesiem no kosmosa. Uzrauga rīcībā bija ātrgaitas skuteris,- aparāts ar kuru varēja pārvietoties gan pa ūdeni, gan atmosfēru. Viņam bija iespēja jebkurā laikā izsaukt papildspēkus no orbītas. Jā, ar uzraugu joki bija mazi.

Zinātnieki- biologs, botāniķis un ģeologs- mani uzņēma laipni. Viņi šeit dzīvoja mēnešiem ilgi un no tiesas priecājās ikdienas vienmuļībā ieraudzīt, kādu jaunu seju. Pastāstīju viņiem savu nolūku,- sagūstīt dzīvu kvampu. Kā jau biju gaidījis, viņi mani turēja par drusciņ ķertu, bet neizrādīja to tik klaji, kā medību inspektors.

Viens no viņiem, jau sirmot sācis vīrs, teica:

- Nezinu gan, jaunais cilvēk, kā jūs to domājat paveikt. Redziet, mēs te uzturamies jau nez kuro nedēļu, iedzimtie mums piegādā samērā plašu pētījumu materiālu, bet nekad neviens no viņiem nav atnesis dzīvu kvampu. Aizpagājušo sezonu kāds atnesa nogalinātu šo radījumu turklāt tik ļoti sakropļoti, ka daudz no tā pāri nebija palicis. Viņš man neteica, kā tas panākts, bet kad aizrādīju par lielajiem bojājumiem, viņš apgalvoja, ka kvampas varot nomedīt tikai ar kaut kādām barbariskām lamatām, kas savu upuri samaļ druskās. Saprotiet jel, to man atnesa iedzimtais, un viņi taču pazīst kvampas labāk.

Negribēju viņiem atklāt savas kārtis, tāpēc atbildēju izvairīgi.

- Nekas. Es tomēr pamēģināšu. Turklāt man ir tiesības medīt arī citus dzīvniekus. Ja man neveiksies ar kvampām, tad veiksies citur.

- Nu, nu…- vecais zinātnieks pagrozīja galvu,- Varbūt jums ir kas īpašs padomā. Lai tā būtu jūsu darīšana. Katru noķerto dzīvnieku, ja vēlaties, varat pārdot arī mums,  bet ja sagūstīsiet kvampu, maksāšu jebkuru jūsu pieprasīto summu.

- Ja noķers…- uzraugs pavīpsnāja.

- Uz kurieni dosities?- viņš vaicāja.

- Uz Ziemeļu kalniem. Tieši kurp, to nevaru pateikt. Es, iespējams, mainīšu savu apmešanās vietu. Taču man līdzi ir satelītu navigācijas sistēma, tāpēc apmaldīties nevaru. Sakaru bloks man ir kārtībā un sazināties mēs varēsim bez problēmām.

- Pagaidiet, pagaidiet!- iesaucās viens no zinību vīriem,- Vai jūs zināt, kā šajā gadalaikā Ziemeļu kalnos mēdz plosīties virpuļviesuļi?

-Zinu. Tas mani nemaz neuztrauc. Esmu sagatavojies uz visu. Tādi laika apstākļi man var pat noderēt.

Uzraugs uz mani ziņkārīgi paskatījās, bet tad tikai paraustīja plecus. Viņa skatiens nepārprotami teica: “Kas man par daļu? Lai jau tas muļķis lauž savus kaulus, ja šim tik ļoti gribas?” Patiesībā nemaz tik traki nav. Es ne vienu reizi vien biju redzēji Sīringas atmosfēras virpuļus. Mazi un lēni viesulīši bieži klīda apkārt, bet patiesi spēcīgi taifūni gadījās reti. Uzraugs varēja vīpsnāt cik grib. Man bija vairāk iemesla smīnēt par viņu, nekā viņam par mani, jo es Sīringu noteikti pazinu labāk.

Atsveicinājos no zinātniskās stacijas iemītniekiem un devos tālāk uz savu medību rajonu. Ziemeļu kalnus es sasniedzu ātri. Pārlidojis pāri vairākām kalnu grēdā, apmetos pirmajā pieņemamajā vietā. Tā bija paliela sala, kas atradās dziļas, purvainas ielejas vidū. Iepriekš gan pārliecinājos, ka šī vieta ir saistīta ar citām ielejām.

Pats diskoplāns medībās netiks izmantots. Tas ir pārāk liels un smags, turklāt daļai dzīvnieku no tā ir bail. Turpmāk man nāksies lietot īpašu, purviem paredzētu transportieri. Sagatavoju to darbam. Iekrāvu telti, pārtiku, medību rīkus, kompresoru un satelītu navigācijas sistēmu ar sakaru bloku. Paņēmu skābekļa balonu, uzliku skābekļa masku un devos ārā.

Mans transportieris liegi noslī     dēja salas mīkstajās sūnās un slūžu kameras durvis aiz manis aizvērās. Visapkārt valdīja dziļš, nespodri zilgans mijkrēslis. Ieslēdzu motoru un traucos uz priekšu. Spēcīgais prožektors tikai daļēji kliedēja pabiezo dūmaku, tādēļ nenolaidu acis no radara skalas, kas mani varēja brīdināt par klints sienu priekšu priekšā. Gravitācijas spēks uz šīs planētas ir 2,7 reizes mazāks nekā uz Zemes, tādēļ mans transportieris traucās viegli, it kā lidoja virs salas sūnekļa, kas pamazām pārvērtās lipīgā, biezā dumbrājā – sākās purvs. Iebraucot tajā dziļāk, varēja manīt pirmās dzīvības pazīmes. Samazināju ātrumu. Bija dzirdams, ka šur tur kaut kas noplunkšķ. Pamanīju vienu lidojošo raju. Šis dzīvnieks ārēji ir līdzīgs Zemes rajai, tikai ar diviem pāriem spārniem līdzīgu spārnu. Tās lieliski prot peldēt, kā arī var pacelties nelielā augstumā virs ūdens līmeņa.

Atkal palielināju ātrumu un traucos uz tālāko ielejas galu, kur, pēc kartes spriežot, atradās prāvs līdzenums. Kad to sasniedzu, daudz nedomādams, nolēmu tur ierīkot bāzes apmetni saviem turpmākajiem sirojumiem pa apkārtni. Tā bija pussala, kas pieslējās klinšu sienai. Krasts bija līdzens un es viegli varēju uzbraukt pa to augšā. Te es apturēju mašīnu un ar kompresora palīdzību uzpūtu divdaļīgo telti. telts pamatnodalījumam, kurā novietoju mantas un pats mitinājos, bija pierīkots īpašs filtrs, kas attīrija iekšā ieplūstošo gaisu no mitruma, tāpēc teltī tas bija sauss un tīrs. Telts priekštelpa darbojās kā slūžu kamera. Tā bija apgādāta ar sūkni, kas no āra iekļuvušo mitrumu ātri izsūknēja ārā.

Vispirms sanesu visas savas mantas priekštelpā. Ieslēdzu sūkni un pagaidīju kamēr tiks attīrīts gaiss. Kad tas bija izdarīts, izslēdzu aparātu un bez bažām iegāju dzīvojamā telpā. Izvietoju tur visas savas lietas un iekārtoju guļamvietu.

Tā. Tagad varēju doties izlūkgājienā. Plato, uz kura biju uzcēlis telti, bija apmēram simts kvadrātmetru liels. Kā jau minēju, gar vienu tā malu pletās klints, kas veidoja vienu ielejas sienu. Pretējā klinšu siena atradās apmēram kilometra attālumā, otrā purva malā.

Devos uz ielejas galu, vai, pareizāk sakot, uz tās sašaurinājumu, kur klinšu sienas sagāja ļoti tuvu kopā. Arī tur bija jābūt nelielam sauszemes laukumam.

Izbraucot cauri sašaurinājumam, varēja nokļūt citā purva daļā, ko krustu, šķērsu saskaldīja daudzas klinšu grēdas, veidojot kaut ko līdzīgu labirintam. Braucu lēnām, uzmanīgi ieklausoties apkārtējos trokšņos, un vēroju apkārtni. Man pāri galvai aizspindza mirgojošs spiets. tās bija Sīringas ūdens vaboles. Tāpat kā lielumlielais vairums šīs planētas iemītnieku, ūdensvaboles lieliski jutās gan uz sauszemes, gan ūdenī. Pārsvarā tās uzturējās purvainās vietās un barojās no sīkiem mikroorganismiem, bet lielākus attālumus pārvarēja, lidojot pa gaisu. Nospriedu- nav slikti ka viņas ir šajā ielejā. Varēšu kādu maišeli ar tām savākt, jo, atšķirībā no kvampām, šo vaboļu segspārni pēc to nēsātāju nāves savas īpašības nemainīja. Modernajā civilizācijā par šādiem spīdīgiem nieciņiem daudz nemaksāja, bet dažās atpalikušās nomalēs ar to varēja kādu nieku nopelnīt.

Pēc laika sasniedzu ielejas iežmaugu. Patiesi- klinšu grēdas te jo cieši pietuvinājās. Attālums starp tām nebija lielāks par divdesmitpieciem metriem. Abu akmeņaino sienu nogāzēs pletās nelieli sauszemes laukumiņi. Uzbraucu mašīnu uz viena krasta un, apturējis to, izkāpu ārā. Paņēmu zemūdens karabīni un uzmanīgi piegāju tuvāk klints sienai. Kombinezona zābaki līdz potītēm lēnām grima Sīrinagai raksturīgajā sūnu paklājā. Vietām apkārtējo klajumu izraibināja krūmu puduri. Tie bija lokani , vijīgi un lipīgi. šie krūmi līdzinājās Zemes ūdenszālēm. nespodrā saules gaisma, biezais miglas plīvurs un krūmu šūpošanās man lika justies kā ūdenslīdējam ezerā vai jūras dibenā. Taču es jau sen bija pieradis pie tādām izjūtām. Izlūkojot klajumu, atklāju avotu, kas burbuļoja starp klints bluķiem. Pagājos gar avota krastu un ieraudzīju kādā iedobē plunčājamies plakanu zivi. Tā derēja. Nostrinkšķēja šāviens, uzvirmoja dūņas un medījums bija manas harpūnlodes caururbts! Pavilku aiz auklas un izcēlu ārā no ūdens. Labs ķēriens! Šīs zivis nebija plaši izplatītas, tās bija gardas un viegli gatavojamas. Galvenais- vajadzēja izņemt ārā indes pūsli. To, starp citu , varēs atdot zinātniekiem, seruma pagatavošanai. Gadījās, ka šīs zivis sakoda vienu otru iedzimto vai kādu tūļu svešzemnieku, un tad cietušajam varēja klāties plāni. Iemetu medījumu somā un atgriezos pie transportiera. Es vēlējos rūpīgāk izpētīt pašus klinšu vārtus, tāpēc piebraucu tiem klāt un radara palīdzību izmērīju to augstumu un platumu. Ar neapbruņoti aci šajā miglā gandrīz neko nevarēja saskatīt. Klinšu sienu augstums bija piecdesmit, bet attālums no vienas sienas līdz otrai divdesmit trīs metri. Mērījumu rezultāti labi saskanēja ar maniem plāniem. Vieta bija ideāli piemērota tīklu izlikšanai. Pagaidām nekādas pazīmes neliecināja par virpuļa tuvošanos, bet tiklīdz tas notiks, es rīkošos.

Pagriezu savi transportieri atpakaļ un atceļā nolēmu aplūkot arī otru klinšu sienas pusi. Blāvajā prožektora starā iznira neskaidras pretējā krasta kontūras. Es tam tuvojos un… gandrīz piedzīvoju avāriju. Negaidot transportieri strauji sašūpoja un es izmisīgi ieķēros borta apmalēs, lai neizlidotu ārā. Tiklīdz gaita izlīdzinājās, pieklupu vadības pultij. Noregulēju pilnu jaudu un ar strauju kustību pagriezu  stūres sviru sānis. Transportieris pagriezās pa kreisi, un es jutu ka tā  kreisais borts lēnām ieslīd dziļāk burbuļojošajā duļķē. Iekrampējos ar vienu roku vadības pults panelī, bet ar otru labā borta margās un nolādēju savu nepiesardzību. Es nebiju aizvēris salona pārsegu un pat nebiju piesprādzējies. Kreisā borta lejupslīde apstājās un tad transportieris spēji atgriezās sākumstāvoklī, it kā kāds to būtu ar riebumu atgrūdis. Vēl nebiju izkļuvis no bīstamās vietas. Pretīgā masa visapkārt receklīgi viļņojās un no tās dzīlēm cēlas burbuļi, kuri virspusē pārplīsa, atstājot virsmā sīkus “krāterīšus”. Beidzot mašīnas gaita izlīdzinājās un es atvieglojumu atlaidu savu ciešo tvērienu.

Sūkļi… tie bija šīs planētas lāsts. Ne viens vien mednieks to dēļ jau bija aizgājis bojā. Bieži vien sūkļa klātbūtni konstatēt varēja tikai tad, kad pats jau biji iestidzis kādā no tiem. Tā bija savdabīga veģetācijas forma. Šeit netrūka augu- kukaiņēdāju, bet sūkļi bija visbīstamākie no tiem,- vislielākie un visgrūtāk pamanāmie. Visbiežāk tie mita šādu purvu krastos, dažus centimetrus zem ūdens līmeņa, tieši tāpēc arī bija tik grūti atklājami. Par sūkļu upuriem kļuva gan zivis, gan kukaiņi. Biju vērojis, kā to nāvējošajos skāvienos aiziet bojā rajas un glumās ķirzakas. Vai tie varēja aprīt arī cilvēku? Varbūt varēja, varbūt arī ne, bet iekļūšana sūklī vienmēr nozīmēja nāves briesmas. Bez citu palīdzības izglābties bija gandrīz nereāli. Ja es būtu izkritis no mašīnas tad tā aizsvalstītos tālāk, bet es palicis lipīgajā masā, agri vai vēlu būtu miris no bada, aukstuma vai vispārēja spēku izsīkuma. Dažreiz sūkļi dreifēja pa purvu līdz sasniedza kādu salu vai krastu. Pārvietošanās laikā tie nebija tik bīstami. Sākumā šos veidojumus noturēja par dzīvniekiem, bet es biju pārliecināts, ka tie ir augi jo biju redzējis to brīnumaino ziedēšanu. Šie ziedi kā caurspīdīgi, kristāldzidri dārgakmeņi brīžiem uzmirgoja purva miglā un līdzīgi maldugunīm vilināja nepieredzējušus medniekus staignajā purvā. Tieši šo ziedu dēļ aizgāja bojā Hugo.

Pateicos Dievam, ka esmu izglābies no līdzīga likteņa. Turpmāk zināšu, kā ielejas pretējā krastā nav, ko meklēt.

Atgriezos savā teltī, pagatavoju noķerto zivi un bez steigas ieturēju vakariņas. Pēc tam atlaidos guļvietā un gremdējos atmiņās.

Jā Hugo… Es viņu labi atcerējos. Labi atcerējos arī to šausmīgo nakti. Toreiz tikko kā bija nodibināts Sīringas uzraudzības dienests. Lai nolaistos uz planētas, vajadzēja atļauju, ko tik ātri nevarēja dabūt. Mēs bijām visu sagatavojuši un jau devušies veļā, kas par to uzzinājām. Pēc likuma mums ekspedīcija bija jāatceļ, bet mēs, iekarsuši medību azartā, nolēmām to neievērot un ieradāmies uz Sīringas nelegāli. Nebija viegli atteikties no pasākuma idejas, ko bijām lolojuši tik ilgu laiku, un tad, kad viss jau sagatavots, pēkšņi to pārtraukt.

Liktenis mūs sodīja par alkatību.

Sākumā viss gāja gludi. Neviena nemanīti  nosēdāmies planētas ekvatoriālo kalnu purvos un uzcēlām telti. Medības ritēja veiksmīgi. Nošāvām prāvu skaitu ķirzaku, kuru ādas ir ļoti izturīgas, un savācām arī diezgan daudz krabju. Krabju bruņas, mainoties apgaismojumam un temperatūrai, manīja krāsu. Iedzimtie no tām gatavoja brīnišķīgas rotaslietas un figūriņas.

Viss bija labi līdz tam brīdim, kad trešās dienas pievakarē austrumu pamalē pamanījām neskaidrus gaismas zibšņus. Ziņkārības dzīti iekāpām transportierī un devāmies tajā virzienā. Izbraucām cauri ielejai aiz kuras pletās liels purva klaids, no vienas vietas izraibināts ar dažādu izmēru klinšu bluķiem un radzēm, starp kuriem līgani viļņojās lipīgā žurga. Pāri visam purvam klājās mūžīgā, bāli zilā Sīringas dūmaka. Iebraucām dziļāk purvā un pārsteigumā apstājāmies. Tuvāk un tālāk kā Ziemassvētku iluminācijas spuldzītes mirgoja gaiši plankumi. Mums par lieliem brīnumiem to skaits palielinājās. neviens no tiem nenodzisa, bet turpināja mirgot, kā trīcoša, izplūdusi liesmiņa.

- Re, kur vēl viena!- Hugo nočukstēja.- Paskat, pavisam tuvu!- viņš sajūsminājās.

Nepilnu trīsdesmit metru attālumā dūņu virsma pārsprāga un kā rozes pumpurs pavērās krāšņs zieds. Tas izstaroja dīvainu it kā sērīgu gaismu.

- Žēl, ka nevaram piebraukt tuvāk,- es neapdomīgi ieteicos.- Ar šo dampi pa to akmeņu labirintu nevarēs izlocīties.

- Paklau!- Hugo iesaucās.- Es aizbridīšu līdz tam kājām. Tas nav tālu.

Brīdi šaubījos. Tomēr kārdinājums bija liels, un es piekritu. Kaut jupis mani rāvis!

Hugo kājās bija spilvenzābaki, un tie lieti noderēja šajos purvos. Ar tiem varēja brist pa dūņām, kā ar sniega kurpēm pa kupenām. Hugo uzlika austiņas un aizsargacenes, paņēma dunci, nevērīgi uzmauca respiratoru un iegāja mašīnas slūžu telpā. Pēc mirkļa es caur biezo kabīnes stikla kupolu jau varēju vērot, kā viņš attālinās no transportiera. Hugo droši nogāja apmēram divdesmit metrus, tad pēkšņi viņa stāvs salīgojās un pazuda. Mirklī uzlēcu kājās. Pēc brīža viņš atkal parādījās, viss nošķiedies ar dubļiem un līdz jostas vietai iegrimis dūņās. Viņš grima arvien dziļāk.

-Hugo!- es iekliedzos,- Kas ar tevi notiek?!- vienlaicīgi ar šo saucienu es parāvu vadības sviras un kā neprātīgs dzinu transportieri akmeņainajā labirintā.

Kāpēc Hugo neatsaucās? Kāpēc klusēja? Piebraucis mazliet tuvāk, es ar šausmām atskārtu, kas noticis. Kritienā viņš bija pazaudējis respiratoru! Hugo pēdējo reizi pavicināja ar roku un tad, krampjaini saķēris krūtis, saļima.

Tās bija beigas. Atmosfēras spiediens uz Sīringas ir lielāks nekā uz Zemes. Tās gaiss ir pilns ar ūdens pilieniem un sīkiem mikroorganismiem. Noņemt respiratoru, bija apmēram tas pats, kas atvērt muti zem spēcīgas ūdens strūklas. Tikai no ūdens strūklas var parauties malā, bet šeit nebija, kur glābties. Hugo bija iegājis sūkļu biezoknī, kas viņu parāva zem staipīgās žurgas. Varbūt vāji piestiprināto respiratoru bija sagrābis sūknis? Taču tam vairs nebija nozīmes. Hugo bija pagalam un es tikai ar pūlēm izkļuvu ārā no sūkļu mudžekļa.

Kad atgriezos nometnē, mani gaidīja jauns trieciens,- tā bija izlaupīta. Bandītu- malumednieku darbs! Par laimi mūsu kuģi, kas bija paslēpts kalnu aizā, tie nebija atraduši. Daudz neprātodams savācu nometnes atliekas, sakrāvu transportierī, un tajā pašā naktī devos uz sev zināmo aizu. Pusceļā es uzgrūdos iedzimto apmetnei. Man uz galvas saslējās stāvus mati, kad ieraudzīju, kas tur noticis! Visapkārt mētājās lētākās šķiras degvīna pudeles un… sīringiešu līķi. Parasti tik lokanie un slaidie ķermeņi gulēja visnejēdzīgākajās pozās. Spurveidīgās ekstremitātes nedzīvi šūpojās miglas vālos vai arī bija savilktas baismos, krampjainos mezglos.

Vieglāk iedomāties, nekā aprakstīt manas šausmas. Biju ieradies uz planētas nelegāli, kā malumednieks, un, ja mani pieķertu, tad vainotu arī šajā noziegumā.

Vēlāk uzzināju par neliešu bandu, kas bija apdzirdījusi iedzimtos, lai izspiestu no viņiem medījumu un informāciju par citām medību vietām. Bet viņiem bija misējies un šie, tāpat kā mēs ar Hugo, iekūlās sūkļu perēklī. Viņu medības izjuka, atceļā tie atklāja mūsu nometni, izlaupīja to un tad aiz atriebības pret nevainīgajiem Sīringiešiem, atgriezās un nogalināja visus, kas bija palikuši dzīvi pēc degvīna lietošanas.

Naktī es startēju, ievērojot vislielāko piesardzību un tas bija prātīgi darīts. Drīz pēc tam pāri šim rajonam brāzās spēcīgs virpuļviesulis.

Toreiz ekspedīcija beidzās ar katastrofu. Diemžēl tas nebija vienīgais incidents. Kontrole uz planētas kļuva daudz bargāka un oficiāla medību atļaujas iegūšana izvērsās par sarežģītu birokrātisku procesu. Tā lūk, visādu neģēļu dēļ nākas ciest godīgiem medniekiem. Ja agrāk uz Sīringas varēja medīt bez bēdu un ar nomedīto pietika, lai tīri pieklājīgi nopelnītu, tad tagad atļaujas izsniedza tik nelielam medījumu skaitam, ka ar nomedīto tik tikko pietika ceļa izdevumu segšanai, bet pārpalikums līdzinājās vidējai mēnešalgai.

Pirmās četras diennaktis pavadīju uz Sīringas ierastā medību ritmā. Sagūstīju vairākus desmitus spīguļojošo ūdensvaboļu, ķēru zivis, starp kurām patrāpījās vēl dažas tādas pašas, kā pirmajā vakarā. Izdevās nomedīt pat četras melnās ķirzakas- vienu no populārākajiem medījumiem un Sīringas. To gaļa ir ēdama un prasmīgi pagatavota, kļūst īsta delikatese. Tā kā es pats nevarēju notiesāt veselu ( vidēja suņa lieluma } zvēru, gaļu iesaldēju līdzvešanai. Varētu likties,- kas par dullu iedomu,- dzīt no svešas planētas uz citu kosmosa nostūri pārtikas produktus! Tomēr tā tas liekas tikai pirmajā brīdī. Bagātie gardēži Zemes un citu attīstīto planētu restorānos bija kā traki uz eksotisko citpasauļu delikatesēm. Un maksāja par to lielu, ļoti lielu naudu. Vērtīgākais ieguvums bija ķirzaku izturīgās, kā ar melnu laku pārklātās ādas. Ar harpūnu tās varēja pāršaut vienīgi rīkles un vēdera rajonā.

laiks pieturējās mierīgs un šķita, kā līdz kvampu parādīšanās brīdim man vēl būs jāpagaida. Man atļauto medījumu skaits, atskaitot kvampas, tuvojās robežai.

Piektās dienas novakarē, kad zilās saules mirdzums kļuva pavisam nespodrs un apkārtne sāka tīties tumšā mijkrēslī, es devos uz ielejas muti pie klinšu vārtiem, kur pirmajā vakarā biju piedzīvojis ķezu ar sūkli. Par tumsu daudz nebēdāju, jo pat dienas laikā nebija iespējams izšķirt tālāko priekšmetu apveidus. Par nelielu apgaismojumu gādāja daudzie mikroorganismi, kas tikko jaušami fosforescēja, un laiku pa laikam kā ugunīgas trasējošās lodes pāri galvai aizšāvās ūdensvaboles.

Iebraucu klinšu vārtos un piebraucu pie vienas klinšu sienas. Tad sāku rīkoties ar elektrotīkliem. To uzbūve un darbības princips ir visai vienkāršs, bet tā kā tie ir visai lieli, vienam cilvēkam tos ir grūti uzstādīt. Uzmanīgi izcēlu pirmo atsvaru un cieši pie labās klints sienas ielaidu ūdenī. Tas ātri nogrima, velkot dibenā daļu no tīkla. Pabraucu ar transportieri mazliet tālāk un ielaidu nākamo atsvaru. Arī šis, tāpat kā iepriekšējais, lēnām pazuda duļķainajā, tumšajā dzelmē. Izritināto tīkla daļu, kas palika ārā, izklāju uz ūdens virsmas. Tagad jau neliela daļa klinšu vārtu zem ūdens bija nosprostota ar tīklu. Tādā pašā garā, ritinādams vaļā tīklu, laizdams atsvarus un izklādams uz ūdens brīvo tīkla daļu, braucu pāri šaurumam, līdz visi klinšu vārti zemūdens daļā bija aizšķērsoti ar tīkliem. Virs ūdens tagad viļņojās brīvā tīkla daļa, kuru augšējai malai bija piestiprināti pagaidām tukši baloniņi. Tie bija savā starpā savienoti ar lokanu, izturīgu cauruļvadu. Vienu cauruļvada galu pievienoju kompresoram, kuram jau iepriekš bija pieslēgts ar vieglu gāzi pildīts balons. Iedarbināju motoru, šļūtene saspringa un gāze sāka plūst uz tīkla augšējā malā piestiprinātiem baloniņiem. Tie piepūtās, sakustējās un lēnām sāka celties augšup un līdz ar viņiem cēlās tīkla siena.

Baloniņu rinda apstājās. Klinšu vārti tagad bija nosprostoti ar tīklu aptuveni divdesmit metru augstumā un triju metru dziļumā. Pēdējo ūdenī ielaidu strāvas ģeneratoru ar motoru un signalizatoru. Visas šīs lietas bija elektroniski saistītas ar tīklu. Signalizators mani brīdinās par jebkuru tīklā iekļuvušu radījumu, ar motora palīdzību es tīklu varēju nolaist un atkal pacelt, un vēl, protams, es varēju dot spēcīgu strāvas triecienu tīklā iekļuvušajām upurim.

Tā. Tas nu tagad bija padarīts. Pēc būtības man vajadzēja pārcelt nometni tuvāk tīkliem, bet es nolēmu nesteigties un nakti pavadīt vecajā vietā.

Pašā nakts melnumā mani uzmodināja troksnis. nejauka skaņas vibrācija pildīja telti un stūrī baisi mirgoja sarkans plankums. Šajā neparastajā, spalgajā sīkoņā jautās kaut kas izmisīgs. Pirmajā brīdī mani sagrāba bailes. Kas noticis? Bet tad sapratu, ka visa šī nemiera cēlonis ir signalizators. Sarkanā, mirgojošā uguns ir nevis kāda nezvēra ļaunā acs, bet gan gaismas diode.

- Fu, tu!- nolamājos.- Vai tiešām inspektoram mani vajadzēja naktī modināt?

Tiklīdz šos vārdus biju izteicis, aptvēru, kas patiesībā noticis. Inspektors mani netraucēja. mani bija uzmodinājis tīkla signalizators. Kāds sapinies tīklā!

- Tikai mieru,- sacīju pats sev.- Tā būs kāda lidojošā raja vai lēcējzivs.

Piegāju pie aparatūras un noklusināju signalizācijas gaudošanu. Ieslēdzu īpašu displeju uz kura tūlīt parādījās sagūstītās būtnes aptuvens grafisks attēls. Tā bija kvampa.

- Kā tas var būt?!- iesaucos bezgalīgā izbrīnā.

Līdz šim nebiju manījis ne mazāko virpuļa pazīmju. Atmosfēra bija pilnīgi mierīga. Tāpēc kvampas iekrišana tīklā mani pārsteidza pilnīgi nesagatavotu. Biju tik apmulsis, ka pirmajā brīdī nesapratu, ko ķert, ko grābt. Vienīgais, ko apjēdzu, vērojot kvampas raustīšanos tīklā,- jāsamazina strāva, citādi gūsteknis nobeigsies un pāri paliks bezveidīga sarkana audu pika. Vienlaikus ar šo atziņu, sapratu, ka man jāpasteidzas, jo kvampa var izrauties. Veikli, ar ierastām kustībām, uzrāvu kombinezonu, un uzliku īpašu aizsargmasku. (Kopš nelaimes gadījuma ar Hugo es respiratoriem vairs neuzticējos.) Izņēmu no somas magnētiskos, izšaujamos tīklus, paņēmu vadības pulti un devos uz transportieri.

Ārā valdīja melna tumsa. Iekāpu transportierī, ieslēdzu prožektoru un iedarbināju motoru uz pilnu jaudu. Sākumā drāzos kā ar vēja spārniem, bet tad biju spiests samazināt ātrumu. Pārmaiņus skatījos te uz radara ekrānu, te uz tīkla signalizācijas displeju, te uz pretī traucošo purvu, kas lēkāt lēkāja blāvajā, izplūdušajā gaismas starā.

Tuvojos ielejas sašaurinājumam. Biju tam gluži klāt. līdz klinšu vārtiem palika nepilni simts metri. ar skatienu ieurbos tumsā, cenzdamies ar savām acīm saskatīt reto medījumu. Te pēkšņi trauksmes sirēna apklusa. Strauji pagriezos pret kontroldispleju. Nolādēts! Tīkli bija tukši. Tūlīt apturēju mašīnu. Tā vēl kādu brīdi slīdēja uz priekšu, līdz viegli šūpodamās apstājās ūdenī.

- Vēl viss nav zaudēts. Vēl varbūt…- es sevi mierināju.

Pāris mirkļos savedu kārtībā mobilos šaujamtīklus, kurus steigā biju paķēris līdz. Uzcēlu smago, neparocīgo šaujamiekārtu uz borta un ieklausījos naktī. Klusums. neviena troksnīša. Ūdens virsma pilnīgi līdzena, tikai sīki vilnīši viegli šļakstījās pret transportiera bortiem.

Es zināju, ko nozīmē šis Sīringas apstākļiem nedabīgais miers. Tas bija kvampu tuvums. kur parādījās kvampa, tur pierima visi trokšņi, visas dzīvās būtnes apklusa. Tātad kvampa nav aizbēgusi tālu prom, nedz arī gājusi bojā manos elektrotīklos. Varbūt tā ir izkritusi no tīkliem un tagad apdullināta zvilnēja uz melnajiem ūdeņiem? Prožektoru, transportierim apstājoties biju izslēdzis. man vajadzēja slēpt savu klātbūtni cik vien ilgi iespējams.

Sākumā es klinšu vārtu pusē izdzirdu klusu šalkoņu, tādu kā sīku ūdens burbuļošanu starp akmeņiem. Es saspringu, kā atspere. Sažņaudzu šaujamtīklus un lēnām griezos uz trokšņa pusi. Un tad es to ieraudzīju.

Ir labi zināms, ka kvampas spēj pieņemt jebkuru krāsu. Es to biju novērojis jau agrāk, tomēr tāpat kā iepriekšējās reizēs, mani pārņēma kluss izbrīns, no jauna ieraugot šo dīvaino radību. Tā bija sudrabaini violetā krāsā, kādu es vēl nebiju redzējis. Patiesībā šāds apraksts ir diezgan nepilnīgs. Gūti aprakstīt krāsas intensitāti. Uz melnā fona tās aprises izcēlās pilnīgi skaidri, lai gan nekādā ziņā nevar teikt, ka tā būtu spoža vai sevišķi spilgta. Tomēr tās apveidi nebija blāvi un izplūduši, bet gan līdzīgi zīmējumam uz tumša fona. Varētu teikt, ka tā klusi zaigoja un lēnām ripoja pa ūdens virsmu. Tieši ripoja, nevis slīdēja.

Uzmanīgi pieliecos pie sava ieroča un notvēru kvampu tēmekļa okulārā. Es vēl nešāvu. Tā pagaidām vēl bija diezgan tālu un es negribēju riskēt ar kļūmīgu šāvienu. Es  pielaidu medījumu pēc iespējas tuvāk un tad nospiedu mēlīti. T`8ikli ar klusu šņākoņu aizšāvās uz priekšu, izpletuši visas četras magnētiskās ķetnas, lai apskautu upuri un ieslēgtu to savos ciešajos skāvienos.

Vienā mirklī kvampa pazuda un tūlīt pēc tam atskanēja plunkšķis, tīkliem ietriecoties ūdenī. Vai tiešām garām? Nolamājos, paķēru primitīvu uztvērējtīklu un ieslēdzis motoru, strauji devos uz priekšu. Sasniedzis trāpījuma vietu, pārliecinājos par šo bēdīgo faktu pats savām acīm. Tīkli bija lidojuši precīzi, bet tomēr medījums izsprucis sveikā. Acīm redzot, kāds no tīkla atzariem bija skāris ūdens virsmu un ar to pietika, lai kvampa sajustu briesmas un zibenīgi iegrimtu ūdenī. Saniknots atkritu sēdekli, kad pēkšņi turpat manā degungalā kvampa parādījās vēlreiz. Ar klusu šļakstu tā izšāvās no purva dzīles, elastīgi atsitās pret klints sienu, un gluži kā tenisa bumbiņa aizlēca man pāri galvai un pazuda ielejas dziļumā.

Izgrūdu lāstu. Tagad man tā zudusi. Ne vienu reizi vien kvampas šādi bija apmuļķojušas ķērājus. Šoreiz tāpat. Tā aizlēkāja pa ūdens virsmu, kā pa visgludāko un cietāko pamatu.

Savācu savus neveiksmīgi izšautos tīklus un pavisam drūmā noskaņā atgriezos nometnē. Iegāju no priekštelpas pamatnodalījumā, ieslēdzu apgaismojumu un, nometis slapjo kombinezonu uz grīdas, sameklēju konjaka pudeli. Biju nejauki nosalis. Sīringas naktis šajā planētas daļā ir aukstas. Ievīstījos guļammaisā un ierāvu kārtīgu šļuku no pudeles. Uzreiz palika labāk. Iekārtojos ērtāk un, drūmi vērdamies nu jau nedzīvajās signālaparatūras skalās, domāju par kvampām.

Patiesībā šīs būtnes nosaukums Zemes valodā bija rakstāms ar garumgarajiem latīņu valodas penteriem. Pie tam Zemes zoologi šo latīņu apzīmējumu nepārtraukti mainīja. Neviens jau vēl nebija izpētījis kvampas un nezināja, kāds apzīmējums tām būtu piemērotāks. Par kvampām šos radījumus sauca Sīringas iedzimtie, cik nu viņu murmulējumus varēja izteikt normālā verbālā formā. šķiet, ka šis apzīmējums ieviesies arī zinātnieku aprindās. Vismaz ikdienā arī viņi tās sauca tāpat.

Ikviens kaut ko bija dzirdējis par kvampām, taču neviens nezināja, kas tās īsti ir. No malas tās izskatījās pēc lielām, pūkainām lodēm. Zemes valodā šis vārds skan sieviešu dzimtē, bet kādas dzimtes tās patiesībā ir, joprojām bija noslēpums. Kvampu fantastiskās pārvietošanās spējas, kas šķita pretrunā ar visiem fizikas likumiem, ikvienu mulsināja. Tikpat neizskaidrojama bija šo radījumu spēja mainīt krāsu, to unikālās mimikrijas īpašības. Pats par sevi tas it kā nebūtu nekas jauns. Arī uz Zemes mīt dzīvnieki, kas var ideāli piemēroties apkārtējai videi. Tomēr kvampas bija pavisam kas cits. Ko teica orbitālās stacijas medību inspektors? Eksperimentējot ar kvampu kažokādām, esot izdevies uz īsu brīdi panākt to īpašību atjaunošanos. Lūk, ar to jau kvampa atšķiras no citiem līdzīgiem  dzīvniekiem, kuri arī spēj mainīt ķermeņa krāsu. Pastāvēja, piemēram ideja pagatavot no kvampu kažokādām apvalku kaut vai apvidus mašīnai. Un tad, mākslīgi stimulējot šo apvalku, varētu panākt tā pieskaņošanos jebkurai apkārtējai videi. Mašīnai būtu mimikrijas spējas, kā dzīvai būtnei. Ar kvampu kažoku to teorētiski var panākt, toties gluži absurda ir doma nodīrāt ādu Zemes hameleonam, pārvilkt ar to kādu priekšmetu un cerēt, ka tas mainīs krāsu atkarībā no vides, kurā šis priekšmets atradīsies. Tur jau bija tas noslēpums. Zinātnieki pūlas izprast cēloni šai parādībai, lai varētu līdzīgu efektu panākt ar mākslīgiem līdzekļiem.

Jutu, ka telti sadrebina vieglas vēsmas. Nīgri pasmīnēju. Manas prognozes piepildās,- sākas virpuļviesulis. Es nojautu, ka tur, kur virpuļi, visbiežāk parādās kvampas. Varbūt, ka es esmu vienīgais kas par to zina. Visi pārējie, kas arī par to varēja nojaust vai nu aizgājuši bojā pārgalvīgās avantūrās, vai arī sasēdušies cietumos. Pēdējais man pazīstamais un šajā jomā kaut cik zinošais cilvēks bija Hugo.

Otrā rītā nolēmu no jauna doties medībās. Uz elektrotīkliem vairs diez ko daudz necerēju, tomēr atstāju tos savā vecajā vietā pie klinšu vārtiem. Transportierī arī palika visa tīklu kontrolaparatūra. Uzstādīju biolokatoru, kas darbojās infrasarkanā starojuma režīma. Tas man uzrādīs kvampu atrašanās vietu plašā rādiusā ap transportieri, gadījumā, ja tās pieņemtu apkārtējās vides krāsu, tas ir, kļūtu neredzamas neapbruņotai acij. Kā vienīgais medību rīks man palika izšaujamie magnētiskie tīkli.

Iepriekšējās nakts satraucošo notikumu dēļ ceļā devos mazliet vēlāk. Jā, tagad varēja just pārmaiņas apkārtējā vidē. Bija vērojama viegla atmosfēras cirkulācija. Varbūt tā pieņēmās spēkā, varbūt arī ne. Man tā briesmas neradīja. galvenais šī pārmaiņa šaurajās kalnu ielejā nozīmēja kvampu tuvošanos. Cerēju, kā iepriekšējā nakts ķibele tās nebūs aizbaidījusi. Šoreiz nolēmu doties pretējā virzienā un braukt uz ielejas platāko daļu vai purva centru.

Atklātā purvā dzīvība kūsāja kā parasti. Vēl viens apstiprinājums tam, ka neesmu maldījies. nekāds spēcīgais viesulis nav gaidāms. Sīringas fauna to jūt. Visapkārt kaut kas ņudzēja, plunkšķēja, švīkstēja, bet es tam nepiegriezu lielu vērību. Tagad mani interesēja tikai kvampas. Tām nav bīstams nekāds viesulis.

Biju jau šķērsojis visu ieleju tās platākajā vietā. Visu laiku nenolaidu acis no mēraparātu skalām, bet nekas nemainījās. Vienmuļie aparātu rādījumi mani sāka garlaikot, kad pēkšņi sajutu apkārtnē pārmaiņas. Sākumā nesaprātu, kas noticis, bet tad atskārtu – apkārtējās vides trokšņa fons bija pazeminājies. Aši palūrēju uz mēraparātiem, tad zibenīgi aplaidu skatienu apkārtnei. Nekā nemanīju. Bet tā ir vienmēr kvampas nekad neizdodas ieraudzīt uzreiz. Tikai pēc maza brīža izdzirdu to pašu neizskaidrojamo, kluso šalkoņu. Pagriezu galvu tajā virzienā un sajūsmā gandrīz iekliedzos. Apmēram divsimt metru attālumā, viegli palēkdamās, kā ritmiskā viļņu taktī, zaigodamas smaragdzaļā dzidrumā, slīdēja veselas piecas kvampas. Ātri koncentrējos un, izslēdzis prožektoru, lēnām tām tuvojos. šoreiz biju sagatavojis abas tīkla kapsulas. Ja pirmais šāviens būs neveiksmīgs, rezervē paliks otrs. Ja vien būs iespējams otrreiz izšaut.

Attālums starp mani un kvampām saruka. Kaut kāda, viņām vien zināma iemesla dēļ, tās ļāva pietuvoties diezgan tuvu. Tomēr bija jābūt ļoti uzmanīgam. Garantētus panākumus varēja dot vienīgi jaudīgas granātas sprādziens dzīvnieku barā, bet tad jau tās vairs nebūtu medības, bet gan slepkavošana. Arī šoreiz es piekļuvu kvampām ļoti tuvu. Samazināju motora jaudu un tā zummēšana  noklusa līdz tikko dzirdamai sīkoņai. No uztraukuma, par spīti vēsajam laikam, pār pieri slīdēja silti, lipīgi sviedri. Notēmēju, aizturēju elpu un nospiedu pogu. Plīkšķis un… mirgojošā, skaistā kvampu miriāde vienā mirklī pazuda. Grūti aprakstīt izjūtas, kas mani pārņēma, no jauna izdzirdot tukšo, riebīgo šļakstu, tīkliem ietriecoties purva duļķēs. Likās manī gluži vai uguns uzliesmoja. Aši paskatījos biolokatora ekrānā. Jā! Tur tās bija! Manām acīm kļuvušas neredzamas, bet biolokatora stariem neizbēgušas, tās kā lodveida zibens bumbas lēkāja pa ekrānu. Cik varēju spriest, tās no manis attālinājās lieliem, bet ne pārāk straujiem lēcieniem. Satvēru stūri, pagriezu transportieri bēgošo kvampu virzienā un pagriezu enerģijas padeves droseli līdz galam. Motors nikni iekaucās, mašīnas korpuss nodrebēja un es ātri traucos pakaļ medījumam. Man vēl bija rezerves tīkls. Mērķis bija redzams ekrānā un es steidzīgi ieslēdzu portatīvo skaitļošanas sistēmu. Tā aprēķinās  attālumu līdz medījmam. Tagad es biju piekļuvis medījumam tuvāk, nekā pirms neveiksmīgā šāviena. Izskatījās, ka tās nemaz neuztraucas. Tās protams zināja, ka kļuvušas neredzamas, jo ideāli saplūdušas ar apkārtnes fonu. Ievēroju, ka viena kļuvusi blāvāka biolokatora ekrānā. Pacēlu acis. Patiesi! Tā, acīmredzot, kļuvusi tik pārdroša, ka nolēmusi vairs īpaši neslēpties un es to atkal varēju kā dzeltenīgu, sārtu plankumu. Jo labāk. lai arī cik precīzs būtu kompjūters, drošāk tomēr šaut pa redzamu, nevis neredzamu mērķi. Uzķēru tēmekļa apli tieši pa vidu. Tagad vai nekad! Šāviens.

– Jāāā!!!– es nevaldāmā sajūsmā ieaurojos. Kvampa tīklā! Tūlīt apturēju mašīnu. Pārējās uz lokatora ekrāna redzamās kvampas haotiskiem, zigzagveida lēcieniem aizjoņoja pa rāvaino purva virsmu un pamazām pārvērtās miglainās švīkās uz ekrāna, līdz pavisam izbālēja. Notikuma vietā biju palicis tikai es un mans medījums, kas izmisīgi raustījās magnētisko tīklu apskāvienos. Veicīgu sagatavoju darbam barokameru, kas atradās transportiera aizmugurē. Ieslēdzu papildmotoru un ļoti smalka, bet ārkārtīgi izturīga trosīte, ar ko bija saistīti tīkli, nostiepās un lēnām sāka vilkt guvumu tuvāk. Pēc brīža kvampa jau atradās kamerā. Tad es atslēdzu tīkla magnētiskajās ķetnām strāvu, un tie nokrita, atbrīvojot upuri no ciešā tvēriena.

Atvieglots atslīgu atpakaļ sēdeklī un ar pieri noslaucīju nosvīdušo pieri. Tad no jauna iedarbināju motoru un devos atceļā. Garastāvoklis lidinājās žilbinošos augstumos un manu sirdi pildīja neizsakāms lepnums. Jutos laimīgāks nekā seno laiku zelta meklētājs, atradīs kāroto dārgmetāla dzīslu. Tikai manas gaviles izraisīja ne tik daudz mantkārība, cik piepildītā godkāre. Nu gan es tiem neticīgajiem skeptiķiem, tiem apsūnojušajiem prauliem parādīšu! Jau iepriekš iztēlojos medību uzrauga apstulbušo mūli un veco zinībvīru izvalbītās acis. Viņi varēs siekaloties cik grib, es viņiem to neatdošu. Tā bija mana kvampa. Kvampa burvīgā, kvampa lieliskā, kvampa noslēpumainā!

Tā, peldēdams eiforijas dievīgajos mākoņos, es atgriezos apmetnē.

Telts priekšā izslēdzu motoru un mundri izlēcu no transportiera. Barokamera ar medījumu palika turpat. Transportierī atstāju visus medību rīkus. Kvampu varēšu novērot arī sēdēdams teltī pie televīzijas aparatūras.

Iegāju iekšā un sameklēju konjaka blašķi. Tāds triumfs, kaut nedaudz, jānosvin. Ierāvu malku un ar apmierinājumu jutu, kā ķermenī izlīst patīkams siltums. Apsēdos saliekamajā krēslā un apdomāju tālāko rīcības plānu. Palikt uz Sīringas drīkstēju  vairākas Zemes dienas un man bija atļauja vēl divu kvampu sagūstīšanai. Maz ticams, ka man otrreiz tā paveiksies, bet kādēļ gan nepamēģināt?

Ieturējis kārtīgu maltīti, ķēros pie televīzijas aparatūras. Bija pienācis laiks pavērot gūstekni tuvāk. Ieslēdzu ekrānu un noregulēju attēlu. Te nu tas bija– mans kārotais guvums. Kā par laimi kvampa uzvedās pavisam mierīgi un nedauzījās pret sienām  Tā rāmi gulēja kameras vidu, tikai laiku pa laikam viegli palēcās gaisā, kā liega vēja aizķerts gaisa baloniņš. Tā joprojām bija iepriekšējā sārti– dzeltenīgā krāsā un, kā likās, viegli mirgoja. Es to varēju aplūkot no visām pusēm, kā skaistu dārgakmeni, grozot uz samta spilventiņa. Kādu laiku to vēroju, bet tad pamazām sākotnējo baudu nomainīja nelabas aizdomas. Palielināju attēlu un ar skatu ieurbos ekrānā.

Kvampa vēl joprojām atgrūdās no zemes, pāris sekundes karājās gaisā, tad nolaidās atpakaļ un atkal palēcās.

Šīs ritmiskās kustības man neizskaidrojamā kārtā atgādināja kaut ko pazīstamu. Tajā jautās kaut kas smagnējs. Pēkšņi apjēdzu, kā tās līdzinās dobjiem sirdspukstiem. Pēc šīs atklāsmes nelabuma sajūta divkāršojās. Kvampas dzelteni sārtais tonis likās nedabīgs un slimīgs.

Jauns grūdiens un radījuma krāšņais, pūkainais kažociņš ietrīcējās. Likās ka dzīvnieks mēģina noturēties gaisā, bet tad atkal nenovēršami slīd lejup. Man radās nepārprotama sajūta– šī būtne cieš.

labais garastāvoklis izkūpēja kā nebijis. Tagad jutos nevis kā veiksmīgs mednieks, bet kā nelietis, kas pastrādājis zemisku ļaunprātību. Mana lūrēšana uz sagūstīto radību pēkšņi likās perversa nodarbe.  Sadusmojos pats uz sevi. Gribēju jau izslēgt ekrānu, bet tomēr savaldījos un piespiedu sevi vēlreiz rūpīgi aplūkot medījumu.

Un tad es atskārtu, kas noticis! Šī kvampa bija ievainota! Vienā vietā uz skaistā, zīdainā kažoka es saskatīju sviluma pēdas. Dzīvnieks bija saņēmis spēcīgu strāvas triecienu. To es pratu nekļūdīgi noteikt.

Mani pārņēma mežonīgas dusmas, kas jaucās kopā ar žēlumu. Kurš!? Kurš iedrošinājās tik neģēlīgi izrīkoties ar tik skaistu dzīvnieku? Ar manu dārgo, burvīgo kvampu! Tajā brīdī nedomāju par savu izjūtu loģiku. Arī es taču biju mednieks, kas savā mūžā nošāvis ne vienu vien skaistu būtni un nejutu nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Piedevām šī kvampa pirms pāris stundām vel nepavisam nebija mana. Bet tajā brīdī es par to nedomāju. Manī plosījās emociju vētra. Atcerējos dzīvnieka dīvaino rīcību tajā brīdī, kad tā atpalika no bara un sāka zaudēt savu neredzamību. Tagad es sapratu, ka tā nebija pārdrošība, bet gan ievainojums, kas tērēja spēkus un lika tik dīvaini rīkoties. Tā nespēja tikt līdzi savām biedrenēm un pamazām zaudēja mimikrijas spējas. Mans profesionālais lepnums bija iedragāts.  Es nevarēju lepoties, ka esmu ar vienkāršiem līdzekļiem sagūstījis ārkārtīgi gudru un piesardzīgu medījumu. Nē, es biju noķēris slimu un ievainotu dzīvnieku! Bet tad man galvā iešāvās baiga doma. Ja nu tas esmu es pats? Varbūt tieši es esmu kvampu ievainojis?  Pagājušajā naktī manos ielejas galā izliktajos slazdos taču iekrita kvampa. Varbūt strāva bija par stipru un noķertā medījums apdedzinājās? Tomēr rūpīgāk apdomājis, šo versiju atmetu. Tīkli parasti neatstāj šāda veida apdegumus, un es toreiz biju ļoti uzmanīgs. Varbūt kvampu mēģinājis sagūstīt kāds no iezemiešiem? Vecais zinātnieks taču teica, ka vietējie tās ķēruši ar kaut kādām barbariskām metodēm. Tomēr sīringieši nekad nelietoja elektriskos ieročus. Viņi vispār ļoti neuzticīgi izturējās pret moderno civilizācijas tehniku. Tiesa gan, uzraugam ir raidītājiem apgādāti ziņotāji starp vietējiem, bet es zināju cik ļoti nelabprāt viņi tos izmanto. Tātad iezemiešu versija arī atkrīt.

Iedomājos vēl dažus variantus, bet nospriedu, ka tie jau nu ir pārāk stulbi. Vajadzēja kaut ko darīt kvampas labā, taču vienīgais, ko spēju, bija nedaudz bagātināt kameras atmosfēru ar skābekli. Izskatījās, ka tas dod nelielu rezultātu. Kažoka dzeltenīgi sārtais tonis mazinājās un ieguva viegli zeltainu mirdzumu,– krāsa, kas visbiežāk novērota kvampām.

Smagi nopūtos, izslēdzu ekrānu un atlaidos guļvietā. Kādu brīdi vēl centos atminēt kvampas ievainojuma mīklu, taču ilgi nemocījos,– miegs mani pieveica.

X X X

 Nākošā rītā piecēlos samērā vēlu. Pabrokastoju un ar vieglu sirds trīsoņu ieslēdzu ekrānu. Liels bija mans atvieglojums, kad redzēju, ka gūsteknei pa nakti kļuvis labāk. Tā peldēja pa kameru no vienas sienas līdz otrai, laiku pa laikam viegli uzlekdama līdz griestiem. Tātad tā izrādīja interesi par savu likteni, vēlējās uzzināt, kur  nokļuvusi. Tas bija labi. Tas nozīmē, ka tā atkopjas no ievainojuma. Nospriedu, ka nebūtu prātīgi braukt šodien ar transportieri, kuram pievienota kvampas barokamera. Manai gūsteknei tas nenāktu par labu. Tādēļ nolēmu doties nelielā apgaitā pa tuvējo apkārtni un šim nolūkam gribēju izmatot skābekļa aparātu, nevis respiratoru. Šī maska– ierīce, kas filtrēja Sīringas atmosfēru, bija pilnīgi droša, taču, ja cilvēks pārvietojas pats savām kājām lielus ceļa gabalus, tad skābekļa patēriņš organismā pieaug un tāpēc derīgāk ir izmantot skābekļa aparātu ar balonu.

Šādas domas vadīts, sameklēju skābekļa balonu, uzkāru to plecos un pie balona reduktora pierīkoju iemuti. Iegrimis darbā, nemaz neieklausījos, kas notiek ārā. Nebiju vēl beidzis rīkoties ar skābekļa aparātu, kad telts priekšā atskanēja spalgs, svelpjošs kauciens. Sastingu. Zināju, ko tas  nozīmē, bet negribēju tam ticēt. Diemžēl nebiju maldījies. Pēc brīža es dzirdēju, kā atveras priekšnodalījums un kāds nāk iekšā. Zibenīgi apcirtos apkārt un skābekļa aparāts uz muguras bīstami sazvārojās. Priekškara rāvējslēdzis atvērās un teltī ienāca cilvēks. Ieskatījos viņa sejā un paliku, kā sasalis, ar vienu roku turēdams balona iemuti, ar otru sagrābis pašu balonu uz muguras.

Stāvēju šajā nejēdzīgajā pozā un apstulbis blenzu ienācējā. Arī viņš skatījās uz mani. Skatījās un ironiski smīnēja, vienā rokā šķietami nevērīgi , turēdams lielkalibra bisi.

Es šo cilvēku pazinu. Ar pūlēm, bet tomēr pazinu. Un viņš pazina mani. Tas bija cilvēks, kuru uzskatīja par mirušu jau daudzus gadus, bet te nu viņš stāvēja, smīnēja, šūpoja bisi un… nebija miris.

Beidzot viņš ierunājās:

– Sen neesam tikušies… mans veco dienu cīņu biedri.– Viņa balsī tikko jaušami skanēja izsmiekls.

Lēnām atlaidu rokas no skābekļa aparāta.

– Tas esi tu, Belizar.– No manas mutes tas drīzāk atskanēja kā fakta konstatējums, nevis kā jautājums.

– Protams, ka es.– viņš pasmīnēja.– Jebšu tu domā, ka spoks?

Taisnību sakot, viņš man tiešām atgādināja baisu pagātnes rēgu.

Belizars palūkojās visapkārt. Skatiens pakavējās pie medību konteineriem.

– Medījam?– viņš vienaldzīgi jautāja.– Kāds tad guvums?

– Diez kas nav.– noņurdēju,– Tagad, zini, nav vairs vecie laiki.

– Jā, jā. Kas nav, tas nav. Vecie labie laiki… tie tik bij’ vai ne, ko?– Viņa izsmējīgais skatiens no jauna ieurbās manī. Klusēju.

– Vai tad neaicināsi vecu draugu piesēst?

Viņa liekulība man derdzās. Apspiedu dusmas un teicu pēc iespējas laipnākā balsī (arī tas man riebās, nu jau liekuļoju pats):

– Protams, Belizar. Laipni lūdzu,– pastiepu pretī vienu no saliekamajiem krēsliem

– Acumirkli. Es tikai uz brītiņu iziešu ārā. Derētu ienest sausumā vienu lietu, kam var kaitēt mitrums. Tu taču neliegsi, vai ne?

Pamāju. “Vecais draugs” izgāja ārā, bet es drudžaini pavēros visapkārt. Visi mani ieroči bija transportierī, ieskaitot universālo pistoli. Domās nolādēju stacijas inspektoru, kurš man aizliedza ņemt līdzi bisi. Kamēr gudroju, ko darīt, Belizars atgriezās, līdzi stiepdams palielu kartona paku. Viņš piegāja pie telts sienas un nolika to zemē. Aiz viņa uz grīdas palika dubļainas pēdas. Paņēmis krēslu, Belizars apsēdās. Apsēdos arī es.

– Kā klājies šo laiku?

– Paldies, nesūdzos,– atteicu.– Un kā tev?

– Man? Mazliet paraibi, bet iztikt var.

Viss notiekošais man atgādināja murgainu komēdiju. Mēs zinājām, ka ienīstam viens otru, bet izturējāmies tik samāksloti un muļķīgi, cenšoties slēpt savu naidu. Viņš arī laikam to juta un pēkšņu vaļsirdību ierunājās:

– Nespēlēsim teātri, Traper. Tu domāji, ka es esmu beigts, vai ne?

“Trapers” bija mana iesauka, kurā mani uzrunāja viņš, Hugo un vēl daži aizmirstībā aizgājuši vīri. Uz viņa jautājumu neko neatbildēju, bet mana sejas izteiksme laikam bija pietiekami daiļrunīga.

– Nu, protams.– Belizars sašķobīja lūpas.– Arī es tevi uzskatīju par mirušu. Jāatzīst, tas tev labi izdevās. Veikli visus piemuļķoji. Tikai ne mani. Mani ilgi nevar muļķot, tu jau pats zini.

– Baigā vajadzība man tevi muļķot.

– Nu, nu. Tev nav ko kautrēties, tas triks tev izdevās lieliski. Arī es pāris gadus domāju, ka tevi sagrauzuši Sīringas ņekiji. Visus tos muļķus, kuri šo planētu nepazīst, tu tā varēji apčakarēt. Bet es taču, dārgais, šo vietu pazīstu tikpat labi, kā tu. Ņekijiem negaršo cilvēki. Laiku pa laikam tie notiesā kādu vietējo, bet cilvēku nekad. Kāds laiciņš pagāja, kamēr es to apjēdzu. Jā, uz brīdi tev pat mani izdevās piemānīt. Uzdrošinos apgalvot, ka tas, ko es saku, jau ir kompliments.

– Paldies.

– Ak, nav par ko.

Brīdi klusējām. Tad Belizars atkal ierunājās:

– Tu tāds nerunīgs, Traper. Vai tāpēc, ka paslēpēs esi zaudējis? Man taču labāk izdevās noslēpties.

– Nemaz tik naivs es neesmu, Belizar. Tava noslīkšana dūņās man likās aizdomīga. Pieļāvu, ka esi izglābies, bet nedomāju, ka atgriezīsies uz Sīringas.

Belizars skarbi iesmējās.

– Par zemu mani vērtē, Traper. Domā, ka man bail no kruķiem, kuri mani medī jau nez kuro gadu? Tāpēc lai es raustītos te kāju spert?!

Man nepatikā šī tēma. Ierunāju par kaut ko citu.

– Kā tev izdevās pa kluso nolaisties? Kur tu rāvi individuālo kopteru?

Kopters bija ierīce ar kādu Belizars bija nolaidies telts priekšā. Šādu individuālo lidiekārtu oficiāli ievest uz Sīringas bija aizliegts.

– Ierados tiešām pa kluso. Ar izpletni. Bet kopters,– tas mani gaidīja no vecajiem laikiem.

– Ā, vecā slēptuve? Tu visu atceries.

– Tiesa gan. Taču vienu lietu es nezinu. Varbūt tu varu man palīdzēt? Atceries, kādreiz mēs guvām brangu ķērienu. Tas palika uz Sīringas. Vai zini kur?

– Nē. To noslēpa Hugo. Es tur nebiju klāt.– Tā bija patiesība.– Un Hugo ir miris. Miris pa īstam, ne tā, kā mēs ar tevi.

Belizars ieurbās manī ar skatienu. Viņš bija labs psihologs, šis Belizars. Viņš ne sliktāk par policijas inspektoru varēja noteikt, vai cilvēks melo vai nē. Es nemeloju. Man nebija ko slēpt. Belizars nenolaida no manis acis.

– Ak tā,– viņš beidzot nočāpstināja.– Žēl. Ar Hugo kapā aizgājušas vērtīgas lietas.

Viņš nemierīgi sadīdījās un spēks zem viņa masīvā auguma iečīkstējas. Belizars bija visspēcīgākais vīrs mūsu sākotnējā kompānijā. Daudzi baidījās no šā lāča spēka, bet es gan vairāk piesargājos no viņa neģēlīgā viltus. Pašā sākumā mēs medījām kopā. Tad es vēl nezināju, kas viņā slēpjas. Toreiz es redzēju drosmīgu mednieku, erudītu un pieredzējušu kosmosa kuģa pilotu. Ar viņu bija izdevīgi sadarboties. Tikai vēlāk atklājās viņa īstā daba, saltais aprēķins, kas nešķiroja līdzekļus, lai sasniegtu mērķi. Citu intereses viņam bija vienaldzīgas. Mani viņš sameklēja tikai sava labuma pēc. Visvairāk es Belizaru ienīdu pat ne tik daudz to ļaunprātību pēc, kuras viņš bija pastrādājis pret iedzimtajiem un citiem godīgiem medniekiem, cik tāpēc, ka jutos neģēlīgi viņa piekrāpts. Grūti pašam bija atzīt, ka tieši aizskartā patmīlība bija mana naida cēlonis, neviss viss tas, ko viņš tika nodarījis. Es viņam uzticējos, uzskatīju par godīgu vīru, kuram ir svēti kaut kādi morāles principi, un viņš to tik lieliski notēloja un izmantoja manu naivo uzticību. Es jutos vairāku noziegumu līdzdalībnieks, kad uzzināju, ko tas nelietis ir pastrādājis aiz mūsu mugurām. Un informāciju viņš bija guvis no manis, ko es bērna vientiesība biju atklājis. Jau domāju, ka šī lappuse manā biogrāfijā ir aizvērta, kad pēkšņi viņš ierodas, kā ļauns murgs un uzplēš manas netīkamākās pagātnes atmiņas, kuras apzināti bija pacenties aizmirst.

Viss tas man uzvirmoja galvā un es ar pūlēm valdīju niknumu. Un sliktākais, ka mans nelūgtais viesis nemaz negrasījās doties projām. Tā bija pavisam nelaba zīme.

– Kā tu mani atradi?– skarbi noprasīju.– Un kā tu domā tikt no Sīringas prom?

Belizars paglūnēja uz mani no savu biezo uzacu apakšas.

– Kā atradu es tikai sekoju savam aizšautajam medījumam. Nu, bet par projām tikšanu… nu to jau redzēsim, Traper.

Pēkšņi es sapratu. Sapratu kāpēc viņš ieradies.

Pielēcu kājās.

– Tātad tu!– es niknumā ierēcos,– Tu šāvi uz kvampu ar elektroizstarotāju?!

– Un tagad tā atrodas tavā barokamerā.– viņš mierīgi piezīmēja.

Viss bija skaidrs. Es Belizaru pālāk labi pazinu, lai lolotu kādas ilūzijas. Tas izdzimtenis ieradies pievākt kvampu, kuru es sagūstīju, un aizlidot, jā, jā!– aizlidot nolēmis ar manu diskoplānu. Viņa galvenais kuģis noteikti ievadīts orbītā ar tādu aprēķinu, lai tas nepārtraukti atrastos Sīringas saules aizsegā un no orbitālās stacijas to nevar atklāt. Ar manu diskoplānu šis nelietis nolēmis aizkļūt līdz savam bāzes kuģim un tad doties prom. Pats ar savu diskoplānu Belizars nolaisties uz planētas nevarēja, jo tad viņu momentā būtu atklājuši. Belizars atlidoja līdz planētai vienkāršā kapsulā un ar izpletni nosēdās. Kā viņš uzzinājis manu atrašanās vietu nespēju iedomāties. Tagad tam vairs nebija nozīmes.

Atstāstot visus šos tehniskos sīkumus, tas izklausās gari, bet man tas izskrēja caur smadzenēm sekundes simtdaļā. Manī uzvirmoja mežonīgs, ārprātīgs, niknums un, brīdī, kad Belizars pagrieza galvu sānis, es metos viņam virsū. Jau iepriekš minēju, ka nebaidījos viņa lāča spēka. Es, protams, biju kalsnāks un vājāks, bet izveicīgāks. pāris veikli tvērieni un es būtu neitralizējis šo milzi, pirms tas pagūtu laist darbā savu bisi. Bet es biju aizmirsis vienu,– man joprojām uz muguras kūļājās skābekļa balons un tas mani iegāza. Brīdī, kad ietriecos Belizarā, balons pēc inerces rāvās uz priekšu un sāpīgi iebelza man pa pakausi. Trieciens bija pietiekami spēcīgs un es uz mirkli apdullu. Pirms paspēju atjēgties, saņēmu otru, daudz stiprāku triecienu pa pieri, kas šoreiz nāca no Belizara bises laides. Apziņa apmiglojās, jutu, ka krītu, izdzirdu zem sevis tādu kā plīstoša stikla šķindoņu un tad mani aprija tumsa.

 X X X

 Nezinu, cik ilgi pavadīju nebūtībā, bet vēlējos, lai šī nebūtība vēl kādu brīdi turpinās, jo atjēgšanās nāca ar drausmīgām, trulām galvas sāpēm. Ar pūlēm atvēru piepampušos plakstus un acu priekšā man dejoja krāsaini gaismas ripuļi. Galva sāpēja tik drausmīgi, ka gandrīz vai atkal kritu nemaņā. Tomēr pēc īsa brīža saprāts kaut cik noskaidrojās, krāsainie plankumi izklīda un es atkal sāku puslīdz skaidri uztvert apkārt notiekošo. Es gulēju uz grīdas. Mēģināju pakustēties, bet nevarēju. Stāvoklis bija ļoti neērts, jo uz muguras siksnās šūpojās trīskārt nolādētais skābekļa balons. Mēģināju iekārtoties ērtāk, bet pulsējošā sāpju dunoņa galvā tūlīt pieauga kā pastardienas bazūnes. Skaļi ievaidējos un atslīgu atpakaļ. Acu priekšā atkal viss izplūda un aizsedza gaismu. Šis “kaut kas” bija Belizara seja, ko no vienas vietas, kā groteski makšķeru āķi, klāja bārdas rugāji. Viņš vērās manī ar tādu sejas izteiksmi, kā zinātniekam, kurš pabāzis zem mikroskopa jaunatklātu baktēriju.

– Kā jūties, Traper?– viņš vaicāja.

– Lieliski,– nošļupstēju.– Nav vārdam vietas.

Belizars pasmīnēja savu mūžam pretīgo smīniņu.

– Tu, kā vienmēr esi optimists. Vienmēr pateiksi, ko uzjautrinošu. Tas man tevī patīk.

– Paldies par kārtējo komplimentu, Belizar.

–Ha, ha!– gangsteris smējās.– Nu, ko es teicu? Brašs puisis, brašs. Tāds pats, kā jaunībā.

Brīdi viņš klusēja. Tad:

– Tikai, diemžēl, tikpat stulbs, kā jauns teļš. Tā ja. Tāds pats, kā toreiz.– Viņš gandrīz skumīgi nopūtās.– Tu nemaz neesi mainījies, Traper. Es jau tā domāju. Palicis tas pats romantiskais āksts, agrāk.

– Redzu, ka arī tu esi palicis uzticīgs saviem principiem,– es nošņācu.

– Jā, protams,– viņš piekrita.– Mēs savā ziņā esam ļoti līdzīgi. Man, laikam, nevajadzēja būt tik naivam un domāt, ka tu būsi nācis pie prāta. Bet es vienu brīdi tā kā cerēju. Cerēju, ka tu tomēr būsi mainījies un mēs varēsim saprasties, kā kārtīgiem vīriem pieklājas. Zini, mēs abi kopā varētu paveikt lielas lietas, Traper.

– Apkaut visus iedzimtos, sagrābt šo planētu?– Tas būtu īsti Belizara stilā,- noplūkt Sīringu, kā eksotisku augli un rīt, rīt no tā, kamēr tikai serde paliek pāri.

– Muļķis,– viņš nicinoši nošņācās.– Atmet savus aizspriedumus. Padomā, ko tu esi palaidis garām! Padomā! Zini, vēl nav par vēlu. Nelaid garām šo, varbūt, pēdējo izdevību.

Manī no jauna uzliesmoja niknums.

– Tu tomēr esi stulbs, Belizar. Tev taisnība– es esmu naivs, jo domāju, ka kaut kāda prāta kripatiņa tev vēl ir. Vai tiešām tu domā, ka es sadarbošos ar tevi– prastu nešķīsteni, kurš mani vairākkārt piekrāpis un nodevis? Tev vēl trūkst nekaunības pēc visām pastrādātajām riebeklībām man piedāvāt sadarbību!

Belizara bārdainais ģīmis niknumā pārvērtās. Apgāzis krēslu, viņš pielēca kājās un ierēcās:

– Ak tā gan! Es esot jūs nodevis! Nodevis! Ko vēl tu neteiksi, tu, smurguļainais pintiķi! Mēs sen visi varējām palikt stāvus bagāti, ja nebijuši tādi sentimentāli plānprātiņi, kā tu, Hugo un citi plānā galdiņa urbēji! Jā, protams,  es šo to palaidu uz savu roku. Būtu jūs nākuši pie jēgas, tad vēlāk būtu pateicīgi man, un es visā būtu ar jums dalījies. Labi vēl, ka jums pietika godaprāta man kruķus neuzlaist virsū.

Šis izdzimtenis vēl runāja par godaprātu. Likās, šis cilvēks dzīvo pavisam citā pasaulē, kur valda citi likumi. Tā jau, taisnību sakot, arī bija. Oponēt Balizaram no morāles un ētikas pozīcijām nebija nekādas nozīmes. Viņam bija cits rīcības kodekss, cita pasaules uztvere. No viņa viedokļa es biju tāds pats nodevējs, kā viņš no manējā.

Kādu brīdi Bezizars stāvēja un nikni bolīja acis uz mani, bet tad nomierinājās.

– Jā, … ko tur daudz.. kas reiz stulbs, tas tāds arī paliks, kamēr nosprāgs. Nav jēgas man te muti dzesēt. – Belizars  noteica un pacēla krēslu. Tad viņa tonis kļuva lietišķs.

– Tu man nodarīji skādi ar savu muļķīgo izlēcienu. – pavēlis mani malā, viņš pacēla kādu slapju, pilošu saini, kas atradās man aiz muguras. Sākumā nesapratu, kas tas ir, bet tad atcerējos, ka tā ir tā pati kārba, kuru viņš ienesa teltī pirms mūsu sarunas. Nolicis paku uz krēsla, viņš atplēsa to vaļā.

– Jā, skāde ir, – šis riebeklis norūca. – par to, draugs, jāmaksā. Nedomā, ka var dauzīt šņabja pudeles un pats mierīgi atdusēties.

To dzirdot, man asinis sastinga dzīslās.

– Tu ko! – es iebļāvos, – Galīgi prātu esi izkūkojis!

Bandīts pagriezās pret mani, turot rokā degvīna pudeli, kurai es, krītot virsū ar savu skābekļa baloniņu, biju sadauzījis kakliņu. Šķēluma vieta gaismā uzzibēja kā briljants. Paņēmis šo baigo asmeni, viņš pieliecās pie manis.

– Tu, šķiet, sen neesi tā kārtīgāk iemetis pa lampu, vai ne? Tā kā derētu uz atvadām ieraut kādu graķīti… – to pateicis, viņš ar savu vareno ķetnu sagrāba manus matus, brutāli atlieca manu galvu un piegrūda pie mutes briljantzibošos asmeņus. Iegārdzos. Ja negribēju palikt bez lūpām, vajadzēja atvērt muti. No dedzinošā, smirdošā šķidruma man aizsitās elpa, vēmu un spļāvu asinis, stikli tomēr mani bija savainojuši. Bet Belizars virs manis tikai sēca:

– Dzer, dzer, puisīt,. Tas nāks par labu. Varēsi saldi pačučēt.

No elpas trūkuma un apdullinošās alkohola dvingas man galvā viss sagriezās un tad es otreiz iegrimu tumsā.

Turpinājums sekos