Ar lielu piepūli paslējos augšup un pārlaidu skatienu telpai. kamēr es gulēju, Belizars, laiku velti nezaudējot, bija pamatīgi izrevidējis visus manas telts kaktus. Vienā stūrī bija sakrauti medījumu konteineri un saiņi, bet visapkārt mētājās lietas, kas viņam likās nevērtīgas. Blakus manām medību trofejām gulēja divas beigtas ķirzakas. Varbūt tās viņš vija nošāvis jau agrāk, bet varbūt tad kad es gulēju. Tad mani tagad neinteresēja. Galvenais, kur ir viņš pats? Neizprotamā kārtā palicis ieslēgts ārējais novērošanas ekrāns. Tajā varēja redzēt daļu no pussalas uz kuras atradās mana telts. Vienā ekrāna malā redzēju savu transportieri, bet ne Belizara, nedz viņa koptera kameras redzeslokā nebija. Tātad viņš kaut kur aizbraucis. Jācer, ka diezgan tālu, ja jau ceļā devies ar kopteru. Mans skatiens apstājās transportiera. Tas šķita neskarts. Arī barokamera ar kvampu atradās turpat. Tikai tagad iedomājos par paša gūstekni. Kā viņa, nabadzīte, jūtas. Par to kvampa vēl ir tur, nešaubījos. Belizaram savas kameras, kur to ievietot, nebija. Ar bažām domāju, vai viņai nav palicis sliktāk, kopš tā atstāta bez manas uzraudzības. Kvampai taču ar kaut ko jābarojas. Caur kameras filtru iekļuva tikai sīkie mikroorganismi. Varbūt kvampa tieši no tā arī pārtiek?

Rūgti nodomāju, ka tagad esmu tāds pats gūsteknis, kā kvampa, tikai vēl sliktākā situācijā. Taču, lai cik dīvaini būtu, mani vairāk uztrauca kvampas liktenis, nevis paša bēdīgais stāvoklis. Kaut arī izredzes bija niecīgas, vajadzēja izmantot Belizara prombūtni un mēģināt bēgt. Ja nebūtu ieslēgts ārējās novērošanas ekrāns, es droši vien neko neuzdrošinātos iesākt. Bet tagad redzēju, kā Belizara tuvumā nav, toties ir mans transportieris ar medījumu. Sīkums par visu pārējo, galvenais– kvampa! Iespējams, ka mans mocītās bija pamanījis ārā kaut ko interesantu un steidzīgi meties laukā no telts, neuzskatot par vajadzīgu kavēties, lai izslēgtu aparatūru.

Tik tālu viss bija jauki, bet kā lai es tieku līdz transportierim?! Vēlreiz pārlaidu skatienu teltij, bet redzot visu to postažu, ko aiz sevis bija atstājis tas nelietis, nekādas sakarīgas idejas neradās. Tad mani apžilbināja kāda doma. Rācija! Atliek tikai nospiest vienu pogu un ēterā aizskanēs trauksmes signāls. Šīs domas spārnots, sasprindzināju muskuļus un, locīdamies, kā tārps, lēnām līdu pāri telpai. Pārvarējis dažus metrus, kas man likās bezgalīgi gari, nokļuvu pie rācijas. Uzmetu skatienu aparātam un visas cerības izgaisa. Izgrūdu skaļu lāstu un sabruku uz grīdas. Belizars tomēr nebija tik nepiesardzīgs. Viens trieciens un aparāts atgādināja arēnā uzšķērstu vērsi ar izgāztām iekšām.

No jauna pārlūkoju telpu. Nekā. Absolūta postaža un vienā stūrī pretīgās Belizara degvīna pudeles. Tās uzlūkojot, man gandrīz uznāca vēmiens, bet tad nelabums vienā mirklī pārgāja. Es kā hipnotizēts blenzu uz stikla traukiem. Tur jau tā bija. Režģī blakus veselajām, baisi mirdzinādama ar manām asinīm notrieptos, kristāliskos asmeņus, stāvēja sasistā pudele.

Palūkojos uz savām rokām. Tās nebija sasietas uz muguras, jo skābekļa balons traucēja to izdarīt. Belizars, acīmredzot, uzskatīja, ka šādā  Kā saite bija izmantota alpīnistu virve. Par spīti sāpošajai galvai attālumu līdz pudeļu kastei pārvarēju ātrāk nekā līdz rācijai. Sadauzītā trauka lūzuma malas bija asas, kā naži un virve, ar ko bija saistītas manas rokas ilgi nespēja pretoties griezīgajam stikla asmenim. Ar nopūtu atbrīvojos no pēdējām kaprona šķiedras atliekām un, sāpīgi saviebies, aplūkoju zilās rievas, ko virve bija atstājusi manā miesā. Izņēmu pudeli no kastes un pārgriezu arī kāju saites.

Cik labi, ka Belizars bija sadabūjis degvīnu stikla pudelēs! Parasti šādas lētas dziras tika pildītas plastikolbās, vai tetrapakās. Belizaram, izvēloties stikla traukus bija savs aprēķins. Stikls. Stikla grabulīši, spīguļojoši nieciņi un spogulīši,– mūžsenais primitīvu cilšu pievilinātājs. Cik šie iedzimtie tomēr jocīgi! Viņi zina, ka alkohols ir nāve, bet tiklīdz ierauga mirdzošo stikla pudeli ar dzidro šķidrumu iekšā, tā tūlīt zaudē galvu.

Taču man ne4bija laika nodoties sīringiešu prāta spēju analīzei. Skābekļa aparāts par spīti kritienam, ko piedzīvoju, bija kārtībā. Pievilku stingrāk siksnas, lai balons uz muguras nekūļātos, uzliku aisargacenes un masku. Tagad ērtāk būtu bijis lietot respiratoru, bet nebija laika to meklēt. Nostājos uz savām notirpušajām kājām un izmeimuroju ārā no telts.

Acis ar grūtībām –pierada pie ārā valdošās mūžīgās Sīringas puskrēslas. Tas, ko kontrolekrānā varēja redzēt diezgan skaidri, dabiskajā vidē likās blāvs un izplūdis. beidzot izšķīru sava transportiera apveidus un nedrošā gaitā devos pie tā. Ierāpšanās kabīnē, man prasīja pamatīgas pūles. Nolaidu kabīnes pārsegu un rokas, lai arī notirpušas un neveiklas, automātiski satvēra vadības slēdžus. Iedegās mēraparātu skalas un motors tīkami ieņurrājās. Pagriezu enerģijas padeves droseli un transportieris rāvās uz priekšu. Nobraucu no zemes strēles un, palielinājis ātrumu, izbraucu atklātā purvā. Man nebija nekādas jēgas, kurp doties. Vienkārši gribēju aizvākties pēc iespējas tālāk no nometnes.

Alkohola radītais reibonis no galvas nebija pilnīgi izgaisis, rokas turēja stūri nedroši un mans transportieris pārvietojās līkumu līkumiem. Mēģināju uzmanīt radara ekrānu, kas mani brīdinātu no zemūdens šķēršļiem, bet nespēju koncentrēties. Kādu brīdi, šādi līkumojis pa purvu, apstājos, jo, likās, esmu ticis pietiekami tālu. Biju laimīgs, ka man izdevies aizbēgt no Belizara un tā vien gribējās atlaisties ērtajā vadītāja sēdeklī un aizmigt uz vietas. Taču zināju, ka nevaru atļauties nekādu atpūtu. Zināju, Belizars mani meklēs, viņam arī ir radars un no tā stariem es nenoslēpšos. Ar pūlēm centos sakopot savas miglainās domas un izdomāt kādu plānu. Doties uz diskoplānu nedrīkstēju, jo tas atradās pārāk tuvu nometnei. Domas klaiņoja galvā, kā rēgi, līdz skatiens apstājās pie transportiera mobilās satelīt–navigācijas sistēmas. Ak, Dievs, kā es to varēju aizmirst! Paliecos uz priekšu un pagriezu slēdzi. un gandrīz manu kabīni piepildīja mežonīgs bļāviens:

– Traper, glumā čūska, es tevi miltos samalšu!

Tas bija viņš. Atklājis manu pazušanu un “uzsēdies” uz mana radioviļņa.

– Pagaidi tikai, tūlīt būšu klāt un ielauzīšu tavu atkārušos gorillas žokli!– no skaļruņa plūda lāsti.

Skaidrs, ka nekādu ziņojumu uz staciju noraidīt nevarēšu. Vienkārši nepaspēšu pārregulēt raidītāju uz avārijas frekvenci. tajā dienā biju jau tā pieradis pie likteņa triecieniem, ka šoreiz pat lāgā nenobijos. Belizara aurošana man pat atsvaidzināja prātu. Sapratu, ka tie nav tukši draudi, zināju, ka viņš ar savu kopteru mani sameklēs ātri. Uzmetu skatu universālajai pistolei, kas tagad atradās blakus. Biju bruņots, bet apjēdzu, kā tādā stāvoklī, kādā es atrados, nespēšu trāpīt pat šķūņa durvīs. Vienīgais glābiņš– bēgšana. Jādodas prom tūlīt, jo kopters ir krietni ātrāks par manu transportieri. Sagrābu vadības sviras un, iedarbinājis dzinējus, drāzos uz priekšu. Nekad vēl tik ātri nebiju dzinis mašīnu.

Brauciens atgādināja elles karuseli. Jutu, ka transportieris brīžiem uzgrūdās peldošiem ciņiem, man nebija laika tiem apbraukt apkārt. Pretī man traucās miglas vāli un purva knišļi, kas sašķīda pret mašīnas aizsargstiklu. Tad priekšā man uzšāvās dubļu strūkla un apšļāca kabīnes pārsegu. Tūlīt pēc tam otra blakus. Sprādziens! Ar pūlēm pavērsu galvu atpakaļ. Tur jau tas bija. Labu gabalu aiz muguras, bet ne pārāk lielā augstumā, man pakaļ dzinās kaut kas līdzīgs mehāniskai maitu lijai. Viņš bija pan`1acis mani ātrāk, nekā es to biju gaidījis un tagad apšaudīja mani no bises ar sprāgstošo munīciju.

“Cilpas, jāmet cilpas,” drudžaini domāju. “Tad viņam būs grūtāk trāpīt. bet tas bija lieki. Es jau tāpat nevarēju noturēt rokās stūri un transportieris lai gan ātrā tempā, ģenģerēja uz priekšu kā piedzēries. Tā jau arī bija. Es taču nebiju gluži skaidrā. Nākamais šāviens sadragāja aizsargstiklu. Pajuka šķembas un aizsargacenēs, kuras par laimi nebiju noņēmis, ietriecās Sīringas atmosfēra. Beigas šķita tuvu.

“Nekas, maita. Mani tu dabūsi, bet vienu gan ne”,– izmisīgā niknumā nodomāju. “Kvampu tu nesagrābsi, lai notiek, kas notikdams.” Es sataustīju attiecīgo sviru un spēcīgi parāvu. Jutu, ka no mašīnas kaut kas nokrīt un tā kļuva vieglāka. Tur atdalījās barokamera ar dārgo ne ar ko neaizstājamo kvampu. Tā nokrita purva duļķē un atvērās. Tagad tā ir brīvībā un tas ir daudz labāk, nekā ja tā nokļūtu šā neģēļa nagos.

Tomēr man iekšā kaut kas it kā pārtrūka. Tur aizgāja mans lielais lolojums un daudzu gadu sapnis. Kas zina, kādus atklājumus tā varētu nest cilvēkiem? Cik darba, cik pūliņu nebija ielikts šajā pasākumā. Pēkšņi man viss bija vienalga. Jauns sprādziens piešļāca kabīni ar pretīgu gļotainu putru. Belizars sekoja man, nepūloties ķert izbēgušo dzīvnieku. Viņš zināja, ka tas ir veltīgi. No uztvērēja vēl laku pa laikam atskanēja kāds lāsts, kas tagad vairs labi nebija dzirdams, jo skaņa aizplūda atmosfērā.  Kā vēja spārniem iešāvāmies ielejas tālākajā un šaurākajā daļā. Priekšā atradās klinšu vārti– manu medību sākumvieta. Belizars bija nedaudz atpalicis. Laikam saminstinājās tajā brīdī, kad atdalījās kvampas konteiners. Man prātā uzpeldēja murgaina, fantastiska doma. Tā šķita nereāla, taču man nebija, ko zaudēt. Uzliku roku uz vajadzīgās pogas un gaidīju. Vārti tuvojās. Vēl mirklis un es traucos pa šauru aizu. Visapkārt, kā varenas sienas slējās klinšu grēdas. Es biju vārtos. Paskatījos atpakaļ. Belizars vēl bija patālu. Tad es nospiedu pogu. Redzēju, kā migla priekšā sakustas. Man priekšā pa labi un pa kreisi, lejup laidās pelēki, apaļi plankumi. Galvenais neuzskriet kādam no tiem virsū. Tie bija elektrotīkli, ko es biju izlicis kvampām. Tagad tie bija nolaisti līdz ūdenslīmenim. Pēc brīža pelēcīgie bumbuļi– ūdeņraža baloniņi, palika aiz muguras un aizas sienas it kā attālinājās. Tātad esmu vārtiem izbraucis cauri un tīkli palikuši aiz muguras. Tālāk pletās jauns purva lauks. Pavēros atpakaļ un atlaidu pogu. Neskaidrie plankumi atkal cēlās augšup. Tajā brīdī lādiņš eksplodēja mašīnas bortā. Transportieris sametās sānis un nenovēršami tuvojās klints sienai. Pirms zaudēju samaņu, sajutu aiz sevis žilbinošu, baltu, dzirksteļojošu uzliesmojumu. Purvs iegaismojās spokainā gaismā. No uztvērēja izlauzās zvēra rēciens:

–Nēēē! Laid! Regnār, laid ma…

Tumsa.

X X X

Vispirms es atguvu dzirdi. Kāds kaut ko runāja, tikai nesapratu, ko. Nezināju, kur atrodos un, kas ar mani notiek. Pamazām atgriezās atmiņa. Tā atgādināja nevis īstenību, bet tālu, ļaunu sapni. Pakustēties nevarēju. Es nejutu savus muskuļus. Norimu un ieklausījos. Apkārt bija melna tumsa. Balsu murdoņa skanēja it kā aiz durvīm. Pēkšņi sajutu savu ķermeni. Tas bija nosaitēts no vienas vietas. Ak, nē! Vai tas vēl nav beidzies? Vai tagad esmu notīts no galvas līdz kājām, lai atkal neaizbēgtu? Sasprindzināju spēkus un… ievaidējos. Balsis aprima. Kaut kas tuvojās. Atvērās durvis un tumsu pāršķēla gaisma. Tā likās neizturami spoža un es aizvēru acis. Brīdi pagaidījis, uzmanīgi mēģināju  tās atkal atvērt.

–Viņš ir nācis pie samaņas.– kāds teica.

Gribēju, ko jautāt, bet pāri lūpām dabūju tikai nesakarīgu murmulējumu.

– Un vēl joprojām pillā,– cita balss piebilda.

Ak, jā. Belizars taču manī sagāza kādu puslitru degvīna. Pamazām atvēru acis. Visapkārt stāvēja cilvēki un skatījās uz mani. Viņi domā, ka esmu piedzēries. Bet vai tad es nebūtu izgulējis dzērumu? Mēģināju paskaidrot, bet kāds no vīriem mani pārtrauca:

–        Nepūlieties. Atgūstiet spēkus. Mēs visu zinām.

–        Ko zināt? – nošļupstēju.

–        To, kas noticis.

Ieskatījos vīros vērīgāk un pamazām visu atcerējos.

–        Tas esat jūs, inspektora kungs? Paldies dievam!

Inspektoram blakus stāvēja rajona uzraugs, bet aiz tā kāds vīrs uniformā. Pazinu arī visus trīs zinātniekus  no stacijas.

– Vai es atrados stacijā? – jautāju.

– Jā, ar jums viss ir kārtībā.

– Kas ar mani noticis?

Jūs transportieris ietriecās klintīs. Jums ir vairāki kaulu lūzumi. – paskaidroja vecais zinātnieks, skumīgi manī raudzīdamies.

–        Jā, – inspektors novilka, – medības jums beigušās. Loms gan tāds savdabīgs.

Tās bija ļoti veiksmīgas, – atteicu – Jūs taču nezināt… Bet laikam jau tepat neticēsiet. Man neviens neticēs. – apklusu.

–        Ticēsim. – vecais zinātnieks atteica. – Mēs atradām barokameru. Kvampas kameru. Tiesa gan, tās tur apakšā nebija, bet mēs zinām, ka tā tur ir bijusi.

–        Ak tā.

–        Jā. – inspektors teica. – Mēs esam atraduši daudz ko. Jūs arī…

–        Vai biju aizā?

Jā, pa vidu sadragāto transportieri. Bet ne jau to gribēju teikt. Tam, kur mēs jūs atradām nav nozīmes. Galvenais, KO mēs esam atraduši.

Apjuku.

–        Nesaprotu, ko jūs ar to gribat teikt.

– Mēs atradām Jūs, – vecais zinātnieks teica ar tādu noskaņu balsī, ko varēja just: pēdējo vārdu viņš izrunā ar lielo burtu.

– Kāds jūs, Regnār Sanders, esat viltnieks, – viņa balsī skanēja pārmetums, bet tas tika teikts bez dusmām. – Trīs gadus jūs mūs visus muļķojāt. Visi domāja, ka jau sen esat miris uz šīs planētas. Es kā muļķis nepārtraukti meklēju jūsu nāves cēloni Sīringas džungļos.

Ko man bija teikt? Biju atmaskots. Taču tas vairs neko nenozīmēja.

– Kāpēc jūs tā slēpāties? – jautāja inspektors.

– Jūs to nesapratīsiet. Pirmkārt– kvampas. Gribēju tās medīt viens pats. Ja būtu paturējis veco vārdu, nevarētu atkauties no kompanjoniem. Otrkārt, gribēju noslēpties no kāda cilvēka.

– Vai jūs runājat par kādu bandītu, sauktu par Belizaru? – sarunā iejaucās uniformētais vīrs.

Piekrītoši pamāju.

– Kur viņš palicis? Vai nav savācis manu diskoplānu?

Cilvēki saskatījās, bet uniformists iesmējās.

– Dārgais, ko jūs runājat? Jūs viņu man pasniedzāt lieliskā iesaiņojumā. Neviens vēl nav izbēdzis no elektrotīkliem, jo tajos ir tāds enerģijas lādiņš. Viņš gan ir maķenīt apsvilis un kontuzēts, bet tas nekas.

Šajā brīdī atcerējos visu. Sadrūmu.

– Šajos tīklos biju plānojis noķert kvampu. Gandrīz izdevās.

– Jā, jā, – vīrs uniformā piekrita, – Ķērāt kvampu, bet noķērāt… Belizaru. Jūs izdarījāt lielu pakalpojumu. Gadiem ilgi nevarēju sadzīt viņam pēdas.

– Arī jūs izdarījāt pakalpojumu. – zinātnieks piemiedza ar aci. – Trīs gadus jūs meklēju. Pie tam tagad zinu, ka, ja patiešām vēlas, kvampas var noķert ar vienkāršiem magnētiskajiem tīkliem.

– Cik dīvaini sanācis, – inspektors sacīja. – Visi kaut ko medīja un meklēja un tagad satikušies šeit ar trofejām.

Manas trofejas ir vienīgi zilumi un salauzti kauli pie sevis nodomāju.

– Kā jūs mani atradāt – mēģināju novirzīt sarunas uz citu tēmu.

Rajona uzraugs nokrekšķējās.

– Jūs atrada iedzimtie. Mani aģenti.

–        Tā vienkārši? Garāmejot?

– Man liekas, Regnār, jūs pats nojaušat, kā viņiem tas izdevās. – teica zinātnieks. Paskatījos viņam acīs, kas raudzījās nopietni. Novērsos.

– Zinu. – sacīju klusi. – Viņi izdzirdēja bērnu saucienus.

Viņi neko neteica. Gaidīja.

– Zināju, ka kvampas ir saistītas ar iedzimtajiem. Sakiet, jūs reiz teicāt, ka kāds no sīringiešiem atnesis šo dzīvnieku nomedītu?

Vecais zinātnieks pamāja ar galvu.

– Kas notika ar iedzimto?

Viņa lūpu kaktiņi noraustījās.

– Tas sīringietis drīz pazuda bez vēsts.

– Redzat nu, sen jau to zināju. Sīringieši nekad nenogalinās kvampu. Sākumā domāju, ka tās ir viņu svētais dzīvnieks, pret kuru stingri aizliegts pacelt roku. Patiesībā saistība ir daudz ciešāka. Kvampas iznēsā sīringiešu bērnus laikā, kad tie ir apaugļota ikra – embrija stāvoklī. Pienākot noteiktam laikam, tie atdalās no sava dzīvā inkubatora. Ātri vien šajā vietā ierodas sīringieši un savāc savus mazuļus, lai audzinātu turpmākajai dzīvei. Šī iemesla dēļ kvampas atļaujas medīt vispagrimušākie sīringiešu cilts pārstāvji. Gribēju noķert šo dzīvnieku dzīvu, jo cerēju, ka šajā gadalaikā tās, izsakoties vienkārši, nebūs stāvoklī. Maldījos. Jau sen zināju par kvampu nenovērtējamo nozīmi sīringiešu civilizācijā, bet to unikālās īpašības laikam paliks mūžīgas noslēpums. Nekad vairs nemēģināšu kādu no tām sagūstīt.

– Tomēr tā jūs izglāba. Ja jūs to nebūtu atbrīvojis, tad aizietu bojā. Kvampa nespētu dot signālu sīringiešiem.

– Kā tad, nav vērts nodarboties ar pašpārmetumiem, – zinātniekus atbalstīja arī cilvēks uniformā. – Jūsu paveiktais ir noslēdzis lielas medības.

– Tā gan, – vārgi pasmaidīju.  – Medot kvampas, noķēru Belizaru. Jūs medījāt Belizaru, bet atradāt mani. Bet kvampas… Tās mūs visus šeit noķēra.

– Tik tiešām, – iesmējās vecais zinātnieks. – Pārfrazējot kādu senu izteicienu, vēl tikai varam piebilst, kungi, aplaudējiet. Medības ir beigušās.