Tā varētu uzskaitīt ļoti ilgi visu to, par ko var teikt – mūsu vēstures mīkla. Bet... Zinātnieki mūs ir informējuši par saviem atklājumiem mūsu planētas vēstures gaitā. Mēs esam lasījuši, mācījušies par pirmkontinentiem Gondvanu, Lemuriju, šos kontinentus apdzīvojošiem cilvēkiem. Protams, tas viss tiek uztverts kā pieņēmums, jo neapstrīdamu pierādījumu, izņemot tautu folkloru, nav. Un folklora, kā zināms, nav īsti pierādījums. Kaut arī tukšā vietā nerodas. Folklorai vispār ir tendence esošos faktus laika gaitā apaudzēt ar visu kaut ko.

Pie folkloras var pieskaitīt arī visa veida nostāstus par Atlantīdu.

Man ir uzjundījis jautājums:

Ja nu visas runas par pirms mums dzīvojušām civilizācijām, tautām nav nekāda mistifikācija? Ja nu tas viss ir patiesība? Un šīs civilizācijas zinājušas to pašu, ko zinām tagad mēs, pat vēl vairāk? Ja nu tās pa lielo kaut kādā kataklizmā ir gājušas bojā. Nu, daļēji. Un izdzīvojušie gudrie prāti pēc kataklizmas plivinājušies pa visu planētu, vācot kopā citus izdzīvojušos un mācot tiem bojāgājušās civilizācijas zināšanas? Ja nu tas, ko mēs saucam par mitoloģiskajiem citplanētiešiem, nav nekas cits, kā pašmāju izdzīvojušais produkts? Cilvēku rasei taču ir pierasts par dievu saukt visus tos, kas gudrāki, pārāki par pašiem. Varbūt arī šajā gadījumā – kataklizmā izdzīvojušie mazāk izglītotie par dieviem sāka uzskatīt izdzīvojušos izglītotākos?

Senās tautas izdomāja dievus, mēs izdomājam citplanētiešus. Bet varbūt visa civilizācijas attīstība iet uz kuru tur riņķi? Tas izskaidrotu daudz ko no tā, kas pašlaik liekas nesaprotams.