Reimonds Duglass "Rejs" Bredberijs savu otro vārdu ir ieguvis par godu tā laika slavenajam aktierim Duglasam Fērbenksam. Viņa tēvs - Leonards Spoldings Bredberijs bija angļu-pirmieceļotāju pēctecis. Māte - Marija Estēre Moberga pēc izcelšanās bija zviedriete. 1934. gadā Bredberiju ģimene pārceļas uz Losandželosu, kur Rejs nodzīvo visu savu dzīvi.

Pilna biogrāfija:

https://www.livelib.ru/author/15152-rej-bredberi

Reju Bredberiju (1920-2012) tulko krievu valodā jau vairāk nekā pusgadsimtu, vai kāds brīnums, aizvien mazāk paliek darbu, līdz kuriem tulkotāji vēl nav tikuši. Savos septiņdesmit radošās dzīves gados Bredberijs ir radījis simtiem stāstu, kādus desmit romānus, daudz lugu, dzejoļu, eseju un scenāriju. Daži no tiem palikuši tikai rokrakstos, nav atraduši izdevēju, daudz kas no publicētā ir noklīdis vecos žurnālos un maz zināmās antoloģijās.

Par laimi, interese par tādiem darbiem radās Bredberija daiļrades zinātājiem un pētniekiem vēl autora dzīves laikā. Bredberijs ielaida tos savos dārgumu pagrabos un bēniņos. Tieši tā, pateicoties draugu un līdzgaitnieku pūlēm, tika izglābts Bredberija pirmā, taču nepabeigtā romāna „Maskas” (1946-1949) rokraksts, kas tika izdots atsevišķā grāmatā.

Šajā krājumā ir ietverti stāsti un etīdes, kas radīti visā Bredberija daiļrades periodā, sākot no pirmajiem jaunības mēģinājumiem, tekstiem, kas radīti, jūtot, ka tūlīt sāksies kosmiskā ēra – pāris desmitgades pirms tās sākuma, no 1938. līdz 1944. gadam. Tajos Bredberijs vēl meklē sevi zinātniskās fantastikas žanrā, kas vēl tikai iegūst formu un saturu. Bet XX-XXI gadsimta mijā, jau esot viens no mūsdienu fantastikas patriarhiem, viņš raksta iedvesmojošas, poētiskas esejas, kur aicina cilvēci iekarot kosmosu. Šajā grāmatā ietilpst arī stāsti, kas pēc tēmas ir līdzīgi visā pasaulē pazīstamajam romānam-antiutopijai „451 grāds pēc Fārenheita”. Pārējie stāsti ir ņemti no visdažādākajiem avotiem un parāda Bredberija daiļradi negaidītā gaismā.

1930. gadu beigās, kad Bredberijs sāka rakstīt stāstus, Kalifornijā jau bija izveidojies rakstnieku-fantastu pulciņš, kas sevi sauca par „Losandželosas Zinātniski-fantastisko biedrību”. Tās biedri bija tolaik vēl maz pazīstamie: Roberts Hainlains (1907-1988), Henrijs Katners (1915-1958) un Lī Breketa (1915-1978). Viņi arī kļuva par vecākajiem skolotājiem jaunajam Bredberijam, vakardienas skolniekam, un nežēloja laiku, lai recenzētu viņa darbus.

Īpaši vērtīga bija Lī Breketas palīdzība, pie kuras Bredberijs gandrīz vai katru svētdienu gandrīz piecus gadus mācījās, lai sasniegtu meistarību īso stāstu rakstīšanā. Dažos Bredberija stāstos ir fragmenti, ko sarakstījusi Lī Breketa („Rīt, rīt, rīt”, 1943), bet Bredberijs savukārt ir šo to ieguldījis viņas darbos („Sarkanās miglas Loreleja”).

R. Hainlains rakstīja cilvēku, ne mašīnu zinātnisko fantastiku, un jaunais Bredberijs mācījās no viņa. Tieši Hainlains organizēja savam divdesmit gadus vecajam draugam pirmo publikāciju prestižajā, glancētajā Holivudas literārajā žurnālā „Script” (1940), kurā iespieda tādu meistaru kā Viljams Sarojans un Čārlijs Čaplins sacerējumus. Turklāt tajā laikā daudzi fantasti (arī Bredberijs) savus darbus varēja lielākoties redzēt lētos žurnālīšos uz zemas kvalitātes papīra („pulp”), daļēji tāpēc, ka bija Otrais pasaules karš, kas ASV sākās 1941. gada 7. decembrī pēc japāņu uzbrukuma Pērlhārborai.

Bredberijs nenokļuva karā, tāpēc ka viņu neatzina par derīgu dienestam – viņš bez brillēm nespēja saskatīt pat pašu tabulu, ar kuru pārbauda redzes asumu, nemaz jau nerunājot par burtiem un zīmēm. Taču bijušais ASV JKS virsnieks Roberts Hainlains, kuram ļoti nepatika, ka Bredberiju neņēma dienestā, uzskatot, ka pēdējais pats - esot izvairījies no armijas, valstij tik svarīgā brīdī. Rezultātā Hainlains pārtrauca ar viņu attiecības uz vairākiem gadu desmitiem un nezināja, ka īstenībā Bredberijs kara laikā strādāja Amerikas Sarkanajā Krustā un rakstīja radio aicinājumus un citus materiālus, lai cilvēki nāk nodot asinis.

Viņa piedalīšanās karā, savu spēju robežās, izpaudās arī stāstos, kas atrodami šajā krājumā, kur karš ir gluži vai sajūtams („Viltnieks”, 1943; „Zemūdens sargi”, 1944), vai kalpo kā fons („Tālākais – klusēšana”, 1942). Tomēr pēc tam, kad šie „kara” darbi bija publicēti žurnālos, Bredberijs tos vēlākos krājumos vairāk neieslēdza.

Kara laikā sarakstītais garstāsts „Rīt, rīt, rīt” kaut kādā veidā ir antipods par klasiku kļuvušajam stāstam „Un nogranda pērkons” (1952), kur notikumi, kas risinājušies agrāk, izsauca katastrofiskas sekas nākotnē. Atšķirība ir tāda, ka kara stāstā pagātnes izmaiņas notika speciāli, lai varu zaudētu diktators. Turklāt viens no galvenā varoņa Stīva Templa stimuliem ir tas, cik viegli, bez kādām pūlēm pie varas nāca Hitlers. Stāstā šīs izmaiņas, tieši pretēji, nodrošina varu diktatoram ar runājošu vārdu „Doičers”, turklāt vēl vācu rakstībā (Deutscher), radot nekļūdīgas asociācijas ar to pašu Hitleru.

Spalvas iemēģināšana.

Četrdesmito gadu Bredberija kā jaunieša prozā jūtama cenšanās rakstīt fantastiku „kā visiem”, tas ir, fantastiku, kas balstās uz fizikas parādību zināšanu un zinātnes un tehnikas sasniegumiem („Zināšanas – Pavadonis”, 1942; „Ēd, dzer un esi vērīgs!”, 1942; „Skaitļotājs”, 1943; „Raķetes apvalks”, 1944). Taču drīz parādās pirmie prozas asni „fantāzijas” žanrā, ar ko sākas marsiešu cikls, kas beigās iezīmējas ar „Marsiešu hroniku” radīšanu 1950. gadā.

Np 1939. līdz 1940. gadam Bredberijs ar Zinātniskās fantastikas biedrības draugu palīdzību izdod fenzinu „Futuria Fantasia”, kur pirmajā numurā ar pseidonīmu Rons Reinolds tiek publicēts īss stāstiņš, pareizāk sakot, etīde „Nost tehnokrātus!” (1939). Bredberijs attēlo sabiedrību, kur valda vienādošana, viss pakļauts stingriem likumiem, ko diktē zinātne.

Bredberija varonis ir zinātnieks, kurš nav apmierināts ar to, ka viņam neļauj rakstīt grāmatas, ka vara neļauj viņam lasīt to, ko viņš grib (erotiku, detektīvus). Tomēr šajā sabiedrībā vēl kaut ko raksta un lasa. Tajā pašā laikā romānā „451 grāds pēc Fārenheita” neviens vairāk neko neraksta un nelasa. Vēl vairāk, lasīšana tiek stingri vajāta. Etīde jau satur sižeta iedīgļus, kas pēc desmit gadiem pārvērtīsies „451 grādos pēc Fārenheita”.

Krājumā iekļautie stāsti „Bibliotēka”, „Elles liesmas” un „Pūķis, kas aprija savu asti” arī satur „Fārenheita” galvenās tēmas dažādos aspektus. Pirmie divi stāsti ir interesanti vēl ar to, ka atklāj Reja Bredberija attieksmi pret literatūru un glezniecību. Viņš brīvi izsakās par Pikaso un Dali, neslēpjot savu kritisko attieksmi pret māksliniekiem, par kuriem ir pieņemts vienīgi sajūsmināties.

Analoģiskā veidā stāstā „Trollis” saduras divi pasaules uzskati – „pareizais” un „nepareizais”. Stāstā „Suns ar sarkano bandanu” Bredberijs kritizē reliģisko uzskatu tradicionālismu.

Jāsaka, ka nonkonformisms piemīt visai Bredberija daiļradei. Kad 1944. gadā H. Katners iepazīstināja Bredberiju ar Šērvuda Andersona grāmatu „Vainsburga, Ohaio štats”, Bredberijs nolemj radīt kaut ko līdzīgu, tikai uz Marsa – ar atmosfēru, ziliem pakalniem un kanāliem, kas pilni ar tūru ūdeni. Tāds priekšstats par Marsu bija XIX gadsimta zinātniekiem, kas bija pilnīgā pretrunā ar XX gadsimta zinātniskajiem atklājumiem. Bredberiju tas uztrauca vismazāk. Jo uz Reja Bredberija Marsa notiek tas pats, kas uz Zemes: kolonizācija un bēgšana no kara, apkārtējās vides un kultūras iznīcināšana, rasisms un raganu medības. Marss ir dzejnieka-fantasta alegorija, kas palīdz paskatīties uz Zemi no malas.

Antizinātniskais fantasts.

Tieši šī iemesla dēļ zinātniskās fantastikas tīrības piekritēji izslēdz Bredberiju no savām rindām.

Tieši tā, ne bez pārmetuma, par viņu runā rakstnieks-fantasts L. Spregs de Kamps (1907-2000) pašā Bredberija radošā ceļa sākumā, „Marsiešu hroniku” recenzijā: „Bredberijs pārstāv antizinātniskās fantastikas tradīcijas, līdzīgo Oldosam Hakslijam, kurš neredz neko labu mašīnu gadsimtā un nevar vien sagaidīt, kad tas pats sevi arī piebeigs”.

Pats Bredberijs tā izskaidro atšķirības fantastikas žanros, ar ko viņš strādājis: „Pirmkārt, es nerakstu zinātnisko fantastiku. Es esmu uzrakstījis tikai vienu zinātniskās fantastikas grāmatu, tā ir „451 grāds pēc Fārenheita”. Zinātniskā fantastika ir reālā atspoguļojums, bet fantāzija – nereālā atspoguļojums. Tāpēc „Marsiešu hronikas” nav zinātniskā fantastika, bet ir fantāzija. Tāpēc šī grāmata izturēs ilgus gadus – tas ir kā grieķu mīts, bet mītiem piemīt ilgs mūžs”.

Bredberijs ne tikai necentās tikt pieskaitīts fantastu kohortai, taču pat negribēja, lai viņa darbus asociētu ar fantastiku, bet pašu uzskatītu par žanra rakstnieku. Viņš teica savam izdevējam: nevienam nenāks prātā uzskatīt par fantastiem Oldosu Haksliju vai Džordžu Orvelu, tad kāpēc viņa darbi tiek reklamēti kā zinātniskā fantastika?

Rakstnieka domāšanas neatkarība izpaudās ne tikai „Fārenheitā”, kur viss bija strikti reglamentēts mazākuma, politkorektuma un cenzūras labā, Bredberijs bija šo lietu zvērināts ienaidnieks. Arī reālajā dzīvē Bredberijs stingri stāvēja domas un daiļrades brīvības pozīcijās pat pakļaujot sevi riskam.

Makartisma trakošanas laikā, kad notika komunistu „raganu” medības, vienā no Holivudas avīzēm Bredberijs publicē uzsaukumu Republikāņu partijai, kas uzvarējusi 1952. gas prezidenta vēlēšanās. Tajā viņš aicina nosūtīt Makartiju un viņam līdzīgos... uz XVII gadsimtu, kad notika Sālemas raganu tiesa (ieskaitot Mēriju Bredberiju – Reja Bredberija vecvecvecmāmiņu – kurai piesprieda nāves sodu, taču runā, ka viņa brīnumainā kārtā esot izglābusies). Lai tā rīkotos, bija nepieciešama pilsoniska drosme, jo šāds demaršs nesolīja neko citu, kā vien nepatikšanas, un tās nelika sevi gaidīt.

Bredberija Holivudas aģenti apsolīja viņam, ka no šī brīža nelaidīs viņu iekšā kinostudijās. Šie draudi nepiepildījās, taču mūsdienu detektīva pamatlicējam, veterānam, kurš bija sabojājis savu veselību divos pasaules karos, atteicies izdot savus biedrus un turklāt vēl komunistam Dešilam Hemmetam nācās pusgadu nosēdēt cietumā par necieņu pret tiesu.

Es necenšos pareģot nākotni.

Pēc daudziem gadiem intervijā, kas dota žurnālam „Playboy”, Bredberijs runāja, ka ir pareģojis politkorektuma fenomenu 40 gadus pirms tā parādīšanās. Kaut kas, no kā viņš ir baidījies, kļuva par realitāti viņa dzīves laikā un aizskāra viņu. Ironija, bet izdevniecības redaktori cenzēja veselus 75 viņa anticenzūras „Fārenheita” fragmentus! Tas pats notika ar Helovīnu (Visu Svēto dienu): mūsdienu Amerikā to sāka aizliegt dažādu iemeslu dēļ, par to Bredberijs rakstīja savos darbos – kā iespējamu tālu nākotni. Ne velti Bredberijs kādreiz teica: „Es necenšos pareģot nākotni – es cenšos to nepieļaut”.

Par spīti šīm drūmajām prognozēm, Bredberijs skatījās uz nākotni ar cerībām. Šīs cerības viņam iedvesa kosmosa apgūšanas laikmets, kas notika no paša sākuma viņa paaudzes acu priekšā. Bredberijs redz glābiņu no pasaules kariem starpplanētu lidojumos. Patiešām, cilvēce tikai uz vienu mirkli apvienojās vācu fašisma draudu priekšā un zvērināti ienaidnieki – ASV, Lielbritānija un PSRS – apvienojās, lai sagrautu pretinieku, kas draudēja visiem. Kam būtu jānotiek, lai tautas, kas apdzīvo Zemi, apvienotu savus pūliņus? Acīmredzot jārodas kopējai problēmai vai briesmām, cīņa ar ko prasītu kolektīvas pūles.

Tagad arvien vairāk sāk runāt par asteroīdu briesmām, kas spēj iznīcināt Zemes civilizāciju. Tā varētu būt nopietna problēma visai cilvēcei, kas prasītu to, lai visi darbotos kopā. Arī Bredberijs meklē „cienījamu pretinieku” un – atrod to. Tas ir Kosmoss bezgalīgā, kā viņš pats, nozīmē. Jo, kas tikai nevar rasties no tā dzīlēm kādā skaistā vai šausmīgā dienā? Kosmosa iekarošana – ir uzdevums, kas prasīs visu Zemes spēku un resursu mobilizāciju. Zemes cilvēkiem vairs nebūs laika veciem strīdiem, cilvēce aizmirsīs par saviem „putekļainajiem kariem” (no Vigena Oganjana raksta „Netaisnīgu vulkānu nav” izdevumā „Večerņaja Moskva”, 1995. gada 8. aprīlī: varbūt kādreiz Zemes cilvēki aizmirsīs savus putekļainos karus citplanētiešu iebrukuma dēļ un apvienosies monocentrismā, lai atvairītu draudus starpplanētu karā, taču tas notiks tikai tad, ja cilvēki apgūs Saules sistēmu un citu planētu iemītnieki sacelsies pret Zemi, kā kādreiz amerikāņu kolonisti sacēlās pret angļu metropoli) un pievērsīs skatus debesīs.

Bredberijs atgriežas pie neapdzīvotā Marsa tēmas, ko viņš pirms pusgadsimta simboliski apdzīvoja ar cilvēkiem. Laiki ir mainījušies. Mēs esam pārstājuši pacelt galvas, veroties uz Marsu un zīlējot: vai ir dzīvība uz Marsa? Mums jau ir automātiskās stacijas un Marsa visurgājēji. Paies vēsturē niecīgs laika sprīdis un uz Marsu lidos jau pilotējami kuģi. Bredberijs kaismīgi pārliecina mūs, ka mēs esam tie paši marsieši vai kļūsim par tādiem, kad apdzīvosim Marsu:

-Uz Marsa ir dzīvība un tie esam mēs paši. Marsieši – tie esam mēs.

Loks noslēdzas. Mēs gandrīz jau esam nogājuši pa šo ceļu – no sapņiem un fantastikas līdz sapņa piepildījumam.

Erevāna, 2016. gada martā.