Erceņģelis Gabriēls negribīgi pastiepa roku un, sataustījis uz galda savu telefonu, palūkojās uz displeju
Cilvēces progress bija gājis tik tālu, ka pat debesīs sāka atzīt cilvēku radītos tehnoloģijas brīnumus un arvien biežāk varēja satikt eņģeļus, kuri spalvu un pergamentu vietā sēdēja pie jauniem datoriem vai arī izmantoja telefona sakarus, lai sazinātos ar saviem sargājamajiem.
-Debesu kancelejas vadītājs klausās...
Gabriēls negribīgi nospieda podziņu ar kuru paceļ klausuli.
-Jūs tur augšā esiet galīgi prātu izkūkojuši!!!
-Brāli, es arī priecājos tevi dzirdēt.
Erceņģelis sāka nožēlot, ka vispār ir pārtraucis patīkamās domas par atpūtu un pacēlis klausuli. Lucifers mēdza zvanīt tikai divos gadījumos. Kad gribēja pažēloties par to, cik pagrabstāvā viss ir slikti vai arī kad kārtējā programmētāja dvēsele pārāk ilgi aizkavējās paradīzē labodama datorus, kurus, jāsaka godīgi, eņģeļi prata salaist grīstē pietiekami ātri. Lielākajai daļai no garnizona eņģeļiem pat prātā nespēja ienākt, ar kādām grūtībām Gabriēlam nācās lūgties Luciferu, lai tas atsūta kādu meistaru. Par nožēlu, programmētājus, tāpat kā principā arī datorus, bija izdomājis pats elles saimnieks un no tā izrietošās sekas bija diezgan nepatīkamas. Vēl neviens programmētājs nebija nonācis paradīzē.
-Jā, jā! Tikai atbildi godīgi! Jūs to visu speciāli dariet, lai mani pakaitinātu? Vai arī mārketinga plāns beidzot patiešām ir sagājis grīstē?
-Mārketinga plāns?
Gabriēls veltīja drūmu skatienu skapim ar uzrakstu „Pēdējie 2010 gadi”, kurš aizņēma lielāko telpas daļu.
-Mārketinga, brālīt! Mārketinga.
-It kā nē. Ir problēmas?
-Problēmas? Nu ko tu? Nekādu problēmu...- Lucifers kā vienmēr bija pati sarkastiskākā pieklājība.- Kaut gan, ļauj padomāt. Ir viena tāda neliela problēmiņa. Mums drīz vairs nebūs kur likt grēcinieku dvēseles. Jau tā pēdējos septiņdesmit gados pa pasauli vazājas vairāk uz zemes palikušo dvēseļu nekā pa pēdējiem diviem tūkstošiem kopā ņemtiem. Iedomājies, kas notiks, ja mums aptrūksies vietu? Jūs tur bēniņos vispār sekojiet līdzi dzīvojamajās telpās notiekošajam? Nē? Tad es jums atklāšu vienu interesantu patiesību. Jums jau sen neviens vairs netic!
Gabriēls saviebās un atlika telefonu atpakaļ uz galda. Sācis runāt, Lucifers ātrāk kā pēc pusstundas nenomierināsies. Pāris reizes Erceņģelis jau bija pieļāvis kļūdu un sācis klausīties brālī. Pēc tādas klausīšanās seansiem nācās steidzami lidot kaut kur uz zemi un radīt pāris brīnumus, lai atbrīvotos no galvas sāpēm, kuras viņu piemeklēja kā jau jeb kuru, kurš kļūst par brīvprātīgo psihiatru un plecu, uz kura var izraudāties.
Turpmāko dziesmu Gabriēls zināja no galvas: „Jums neviens netic. Jūs esiet ļauni. Un Mihaēls ir visļaunākais un vispār, kāpēc tētis man neļauj atgriezties mājās? Te ir pārāk karsti...” un tā tālāk tieši tādā pašā garā.
Tomēr jautājums par mārketinga plānu un par elles pārpilnību lika aizdomāties.
-Un kāpēc tieši tagad? Tikai pāris dienas pirms pelnītās atpūtas...
Viņš pastiepa roku uz komunikatoru un nospieda podziņu savienojot sevi ar uzgaidāmo telpu, kurā dežūrēja viņa pati mīļākā sekretāre Afrodīte.
-Dārgumiņ, lūdzu, sazinies ar Mihaēlu un Rafaēlu. Palūdz, lai uzreiz, kā atrodas brīvs brīdis, viņi ienāk pie manis kabinetā.
Viņš atvienojās no komunikācijas ar sekretāri un piecēlies beidzot piegāja pie skapja. Šeit bija viss sākot ar to pašu brīdi kā viņi izvēlējās Jēzu un beidzot ar nesenajām katastrofām uz zemes virsas, kuras varēja izraisīt apokalipsi.
-Pats ienākt nevarēji?
Durvīs nedzirdami parādījās viņa vecākais un jaunākais brālis.
-Kad jautājumi ir par dziedniecību, tad es eju pie Rafaēla. Kad jautājumi ir par garnizonu darbību - es dodos pie Mihaēla, bet kad jautājumi ir par mārketinga plānu - es izvēlos, lai jūs paši nāktu pie manis.
Gabriēls pastiepa roku un izņēmis no skapja vajadzīgo mapi atgriezās pie galda.
-Un kas tad ir ar mārketinga plānu?
-Man tikko zvanīja Lucifers...
-Atkal žēlojās?
Rafaēls īsi iesmējās un, uzmetis Mihaēlam aicinošu skatienu, pievienojās brālim pie galda.
-Žēlojas vēl ar vien...- Eņģelis domīgi palūkojās uz telefonu, pa kuru, visdrīzākais, ka brālis vēl ar vien turpināja žēloties par dzīvi.- Bet runa nav par to. Izskatās, ka Lucifers ir patiešām satraukts par to, ka ellē sāk nonākt ar vien vairāk grēcinieku un izskatās, ka viņam sāk aptrūksties vietas.
-Tad kur ir problēma? Nosūtam viņam pāris tonnas čuguna, lai izlej jaunus katlus. Ar uguni un ūdeni, kur vārīt grēcīgās dvēseles, cik man zināms viņam nav problēmu.
Mihaēls nožāvājās iekārtodamies Gabriēla krēslā.
-Viņam nav. Bet mums gan ir. Pēdējos simts gados ir strauji samazinājies jauno dvēseļu skaits paradīzē. Ja vēl simtgades sākumā tas bija viens procents desmitgadē, tad pēdējos jaunās tūkstošgades desmit gados tas ir pieaudzis līdz divdesmit procentiem un turpina augt. Luciferam ir zināma taisnība. Tādos tempos līdz šīs tūkstošgades beigām mums būs simtprocentīgs dvēseļu iztrūkums, bet Luciferam milzīgs apjoms grēcinieku un plāna pārpildīšana, kā rezultātā mēs iegūsim milzīgu daudzumu nekur nenovietotu dvēseļu, kuras klīdīs apkārt pa zemi, un tā rezultātā mēs varam nonākt situācijā, kad vairs nebūs iespējams noslēpt tā saucamās „paranormālās” pasaules eksistenci, kuru pagaidām lielākā daļa cilvēces uzskata par neesošu.
-Gabriēl, tev jau ir teikuši, ka tu pārāk daudz strādā?
-Lucifers katru nedēļu saka.
-Labi, labi. Tev ir kādi piedāvājumi, kā mēs varam iziet no krīzes?
-Protams, ka ir. Palūgt, lai Lucifers aizdod savas dvēseles.
-Un nopietni piedāvājumi ir?
-Ir...-Gabriēls negribīgi aizvēra mapi un atspiedās pret rakstāmgaldu.- Mums ir nepieciešama otra atnākšana.
-Tu gribi teikt- jauns mārketinga plāns?
-Negribas atzīt, bet jā...
-Un kā tu to iedomājies?- Mihaēls sacēla kājas uz galda un izsmējīgi paskatījās uz brāli.- Atkal ieradīsies pie kādas nevainīgas meitenes. Iestāstīsi viņai, ka esi svētais gars un pēc 33 gadiem man nāksies kādu vadāt pie rociņas pa ūdeni? Vai arī Rafaēlam nāksies atdzīvināt mirušo?
-Par maz laika. Trīsdesmit trīs gadu laikā var notikt tikai Lucifers zina kas un es patiešām šaubos, ka pat viņš zina.
-Tādā gadījumā. Kādi ir piedāvājumi?
-Piedāvāju mazliet pasteidzināt notikumu gaitu.
-Tas ir kā?
Līdz šim brīdim klusējušais Rafaēls iejaucās sarunā.
-Piedāvāju sameklēt kādu piemērotu cilvēku. Bet pēc tam, kad viss būs paveikts, atklāsmes grāmatās un jaunajā Bībelē varēs sarakstīt visu, kas ir nepieciešams.
-Gabriēl! Tu piedāvā falsificēt datus?
-It kā mēs ar to pirmo reizi nodarbotos. Atceries, kā pats uz zemes tēloji Nostrdamu?
Erceņģelis aizvainoti palūkojās uz vecāko brāli.
-Man toreiz bija atvaļinājums.
-Atvaļinājums, kuru līdz šim brīdim neviens vēl nav spējis pareizi iztulkot...
-Gabriēl!
-Es jau vairākus tūkstošus gadu esmu Gabriēls un man arī pēc trim dienām ir jābūt ilgi gaidītajam atvaļinājumam, un es gribu līdz tam laikam visu pabeigt, lai atpūlas laikā man pa galvu nejauktos darbs.
-Trīs dienas? Nereāli. Vismaz trīs mēneši. Paies laiks, kamēr mēs atradīsim piemērotu cilvēku.
-Cilvēku esmu jau atradis. Viņam tikai jāpaskaidro, ka viņš ir jaunais mesija.
-Tu nopietni?
-Vai tad izskatās, ka es jokoju?
Gabriēls viltīgi pasmaidīja. Viņš negrasījās atteikties no savas ilgi gaidītās atpūtas tikai tādu sīkumu dēļ kā problēmas mārketinga plānā.
***
Sebastiāns Garets dzēra jau trešo dienu no vietas. Veiksmīgas lomas viņam bija gadījušās arī līdz šim, bet tieši šī loma sagādāja pašu lielāko prieku. Viņš spēlēja dēmonu. Patiešām simpātisku un cilvēcei lojālu dēmonu, kuram vienkārši patika vienkārši uzjautrināties sagādājot cilvēkiem nepatikšanas.
Šī loma sagādāja iespēju braukāt apkārt pa pasauli. Satikties ar seriāla faniem un darīt visu pārējo, ko viņam patikās darīt. Piemēram, grēkot ar skaistām meitenēm un iedzert labu viskiju.
Pašlaik viņš atradās vienā no tieši tādiem ceļojumiem. Simpātiskā brunete tikko bija pametusi viņa numuriņu, bet kolēģi vēl ar vien nebija ieradušies pasaukt viņu uz skatuvi. Tieši tādā brīdī pēc Sebastiāna domām bija grēks neiedzert.
-Prozit.
Viņš uzsmaidīja savam spoguļattēlam un, nosalutējis sev ar glāzi, pielika stiklu pie lūpām.
-Es atvainojos par tik negaidītu ielaušanos.
Sebastiāns gandrīz izmeta no rokām trauku, kad ieraudzīja, spogulī parādījušos vīrieti, kurš augumā sniedzās viņam tikai līdz plecam.
Aktieris lēnām pagriezās un uzlūkoja negaidīto viesi.
-Nemanīju kā jūs ienācāt. Vai varu kā palīdzēt?
-Vari.-Neaicinātais viesis nekaunīgi piemiedza ar aci- Esmu producents un man ir nepieciešams aktieris vienai nelielai izrādei.
-Tādā gadījumā jums būtu jāsazinās ar manu aģentu.
-Baidos, ka tam nav laika. Gareta kungs, man ir viena patiešām piemērota jums loma.
-Un kāda tā būtu?
-Ooo! Esmu pārliecināts, ka jums viņa patiks. Šī loma padarīs jūs pasaules slavenu un jūsu slava būs nenorietoša vēl simtiem gadu.
-Nevēlos jūs aizvainot, bet tādas lomas neeksistē.
Sebastiāns īsi iesmējās zīmīgi palūkodamies uz durvīm dodams ciemiņam mājienu, ka viņam derētu pamest aktiera privāto zonu.
-Eksistē gan. Par Jēzu Kristu kādreiz esi dzirdējis?
-Jā, man vecmāmiņa bērnībā Bībeli mēdza lasīt priekšā.
-Nu tad tu zini, kas ir loma, kuru pēc tam vēl ilgi atceras.
-Piedāvā kļūt par Mesiju?
Sebastiāns domīgi palūkojās uz glāzi. Viņš it kā pagaidām neko tādu nelietoja, lai rastos halucinācijas.
-Tas ir kaitīgi!-Viesis uzsita knipi un viskija glāzes vietā parādījās glāze ar apelsīnu sulu. – Mesijai ir jābūt veselam un nekādu kaitīgo ieradumu.
-Un, ja es negribu būt mesija? Man kaut kā patīk mani kaitīgie ieradumi.
Aktieris pievērsās viskija pudelei un atdzēris pusi no apelsīnu sulas- piepildīja glāzi līdz malām ar tā saucamo kaitīgo dzērienu.
-Puika, tev neviens neprasa. Gribi vai negribi? Mani tas neinteresē. Man pēc dienām atvaļinājums tā, ka nāksies vien tev piestrādāt par pestītāju. Un lūdzu negrēkot vairs.
Gabriēls, un tas patiešām bija tieši Gabriēls, no jauna uzsita knipi likdams pazust gan glāzei, gan pudelei ar dzintara krāsas šķidrumu.
-Ei!
-Nevis Ei, bet paldies. Ja labi uzvedīsies, saārstēšu tavas beigtās aknas, lai vari dzīvot ilgi un laimīgi.
-Es laikam guļu.
Sebastiāns ieknieba sev rokā, lai pārliecinātos, ka tas nav sapnis. Sapnis vai nē, bet kniebiena vieta apsārta un sāka sāpēt.
-Nu ko pārliecinājies, ka neguli?
Gabriēls melanholiski apjautājās iekārtodamies uz vienīgā istabā krēsla un saceldams kājas uz galda.
-Tas nav pieklājīgi.
Aktieris domīgi piezīmēja vēl ar vien rīvēdams sūrstošo vietu un domādams par to kā, lai izkļūst no numuriņa, kurā bija iekļuvis šis psihs.
-Pirmkārt es neesmu psihs, bet eņģelis.- Gabriēls aizvainoti paskatījās uz vīrieti, bet kājas tomēr novāca.- Otrkārt pieklājīgas manieres izdomāju nevis es, bet Rafaēls tā kā pie manis nekādu pretenziju. Ko gribu, to daru. Un treškārt durvis ir aizslēgtas, bet logs desmitajā stāvā. Tā kā sēdi un klausies, grēcīgā dvēsele.
-Un spārniņi tev ir?
Nenoturējies, Garets indīgi apjautājās un pielika roku sev pie pieres. Nē šķiet, ka temperatūras viņam nebija.
-O, jā. Tikai ne tādi kā biksīšu ieliktnīšiem. Un neiedomājies, ka tādi kā vistām. Luifers jau vienreiz pajokoja par to, ka mūsu spārni izskatās kā vistām. Pēc tam veselu gadu no Mihaēla slēpās pagrabā.
-Kur?
Sapratis, ka ir galīgi pārdzēris jēgu, Sebastiāns piegāja pie gultas malas un apsēdās.
-Nu pagrabā.
Eņģelis zīmīgi norādīja ar pirkstu kaut kur uz leju.
-Ellē?
-Kam elle, kam pagrabs. Nav svarīgi. Nu tad kā? Nospēlēsi labāko lomu savā karjerā?
-Un, ja es negribu?
Gabriēls mierīgi paraustīja plecus.
-Gribi. Negribi. Tas nav atkarīgs no tevis. Esmu izvēlējies un viss. Tava piekrišana ir tikai formalitāte.
-Tev vismaz vārds ir?
-Ir.
-Nu tad varbūt, ka pateiksi?
-Priekš kam? Vārds ir tikai skaņa ko pauž lūpas. Vārdam nav nozīmes. Tas nepadara tevi par to, kas tu esi. Par to, kas tu esi tevi padara tikai tas, kas tu esi. Un nekas cits.
-Un tagad bez makaroniem uz ausīm. Pats tikko teici, ka pieklājībai nav nozīmes. Vai varbūt gribi teikt, ka filozofiju tu izdomāji?
-Neko es negribu teikt.- Eņģelis paskatījās uz cilvēku ar tādu skatienu, ar kādu mēdz skatīties bērns, kuram mamma nav nopirkusi konfekti.- Filozofija ir Lucifera hobijs. Un, ja jau tu bez vārda nevari iztikti tad te tev būs. Gabriēls. Mani sauc Gabriēls un palūgšu iegaumēt. Ne Gabijs, bet Gabriēls.
-Gabriēls? Erceņģelis?
-Viņš pats.
-Un ko erceņģelim vajag no tāda grēcinieka kā es?
-Tu ausis kādreiz mazgā?- Gabriēls sāka palikt aizkaitināts. Iepriekšējā reizē viss bija daudz vienkāršāk.- Es jau teicu, ka man vajag Mesiju?
-Mesiju? Tas ir- tu gribēji teikt pestītāju? Mūsu dvēseļu glābēju? Dieva dēlu?
-Stop, stop, stop. Lēnāk lidojumā. Neapdedzini spārniņus. Formāli dieva dēls ir tikai viens. Man savukārt vajag Mesiju. Cilvēku, kuram būs gatava sekot visa pārējā zemeslodes iedzīvotāju daļa.
-Un? Ir idejas kā to panākt?
Sebastiāns izsmējīgi apjautājās.
-Vispār ir. Bet tu jau nepiekritīsi kļūt par pirmo vīrieti, kuram ir piedzimis bērns?
-Ko?-
Aktieris kā dzelts pieleca kājās un pēc sekundes jau atradās tālākajā telpas stūrī.
-Tā jau es domāju.- Eņģelis saprotoši pamāja ar galvu.- Jums cilvēkiem joprojām ir problēmas ar pasaules uztveri. Piemēram, ar mīlestību. Jūs nez kāpēc uzskatāt, ka pieņemama mīlestība ir tā mīlestība, kas eksistē starp divu dažādu dzimumu pārstāvjiem un uzskatiet, ka mīlestība starp viena dzimuma pārstāvjiem ir grēks, bet aizmirstat par to, ka mana tēva mīlestība ir neizsīkstoša un īsta mīlestība nav grēks. Tēvs ieteica cilvēkiem mīlēt un viņam ir vienalga vai tā ir sievietes mīlestība pret vīrieti, vai vīrieša pret vīrieti. Galvenais, ka tā nāk no sirds nevis ir parasta iekāre, kurai nav nekāda sakara ar sirds siltumu.
-Atkal Lucifera hobijs?
-Nē. Šoreiz tikai manis paša novērojumi. Labi. Nesatraucies. Es negrasos likt tev dzemdēt bērnus. Nu vismaz, kamēr pats to nesagribēsi. Man ir cita ideja. Bet pirms tev to pastāstīt- man ir jādzird tava piekrišana.
Sebastiāns pievēra acis. Halucinācija vai nē, bet piedāvājums priekš azartiskā aktiera bija tīri pieņemams. Galu galā filmēties kino viņš aizgāja tikai tāpēc, ka gribējās būt tuvāk tai pasaulei, par kuras eksistenci šaubījās pasaules gudrākie prāti.
Jau bērnībā viņš sapņoja tikai par to, kā varētu izmainīt pasauli. Kļūt par slavenu spiegu vai glābt cilvēkus no paranormāliem radījumiem.
Filmēšanās ļāva sagādāt sev vismaz daļiņu no vēlamā. Viņš bija savās aprindās diezgan slavens aktieris. Gan mazas, gan lielas meitenītes viņam skraidīja pakaļ pulkiem un cik reižu viņam uz ekrāna bija izdevies glābt cilvēkus. Nu tās reizes vispār bija neskaitāmas.
Tomēr šeit un tagad ļoti gribējās ticēt tam, ka beidzot viņa dzīvē ir noticis kaut kas tik nozīmīgs, kas nav noticis gandrīz ne ar vienu citu. Gribējās ticēt, ka ir parādījusies ilgi gaidītā iespēja pieskarties neticamajam un pat, ja tas ir sapnis- tad tas ir pats labākais sapnis viņa dzīvē.
-Labi. Tev ir mana piekrišana. Kas man jādara?
Sebastiāns uzmanīgi palūkojās uz to, kurš stādījās priekšā kā eņģelis, bet pats vairāk uzvedās kā dēmons. Pie tam kā tas dēmons, kuru seriālā tēloja pats aktieris.
-Nu domāju, ka tieši tas ko tu vēlies. Jāpalīdz cilvēkiem un jāvirza viņu domas pareizajā virzienā. Liec viņiem ticēt tam, ka pastāv gan dievs, gan eņģeļi.
-Un paši nevariet?
-Mēs nedrīkstam iejaukties mirstīgo dzīvēs vairāk nekā tas ir nepieciešams.- Gabriēls skumīgi pakratīja galvu un pamāja aktierim, lai tas pienāk tuvāk.- Un tagad klausies. Es tev pateikšu kas ir jādara.
***
No atvaļinājuma Gabriēls atgriezās lieliskā noskaņojumā. Karstās vannas uz Marsa. Skaistas meitenes uz Venēras un ideāla pielūgsmes svētlaime paralēlajā pasaulē, kuras iedzīvotājiem viņš parādījās kā saules dievs.
Ja kāds pajautātu, ko eņģelis pašlaik vēlas visvairāk- viņš bez problēmām zinātu atbildi. Viņš vēlējās, kaut atvaļinājums turpinātos vēl vismaz kādu desmitgadi.
Tomēr, pat eņģeļi nav visu spēcīgi. Arī viņiem ir savi pienākumi, un tieši pienākumu dēļ Erceņģelis Gabriēls pašlaik sēdēja savā kabinetā un caurskatīja pēdējā mēneša statistiku, kuru ar mīlestības pilnu skatienu bija pasniegusi Afrodīte.
Ak, skaistā mīlestība. Vispār prakse pieņemt darbā senās dievības nebija ierasta. Lielāko tiesu visi senie dievi devās pelnītā atpūtā, bet dažreiz, kā gadījumā ar Afrodīti, kāds no galvenajiem eņģeļiem izdarīja izņēmumu un atļāvās pieņemt sev palīgu.
Gabriēls palūkojās uz pavērtajām durvīm un pasauca...
-Dārgumiņ, uztaisi man kafiju.
Viņš pat negaidīja atbildi. Šā vai tā bija skaidrs, ka tūlīt atskanēs klusa solīšu dipoņa un pēc brīža viņam uz galda parādīsies tasīte tieši tādas kafijas ar lielu daudzumu cukura un saldo krējumu. Tieši tāda kā viņam garšoja.
Patīkamās pārdomas par izdevušos atvaļinājumu un simpātisko sekretāri tika nekaunīgi pārtrauktas ar skaļu telefona zvanu.
„Ja tas atkal ir Lucifers, tad es beidzot pateikšu ko domāju par visām viņa pīkstēšanām un ieteikšu labu psihiatru”
Stingri nodomāja eņģelis pastiepdamies pēc telefona un ļoti izbrīnījās, kad ierastā uzraksta „Pagrabs zvana”, viņš ieraudzīja numuru, kurš viņam vēl ne reizi nebija zvanījis kopš tā paša brīža kā debesīs parādījās mobilie telefoni.
-Tu pēdējā mēneša presi esi apskatījis?
Tā vietā, lai apjautātos kā brālis ir pavadījis savas brīvās dienas- Mihaēls uzreiz pārgāja pie lietas.
- Vēl nē. Tikai atskaites. Bet izskatās, ka viss ir labi. Rādītāji pieauguši un šķiet, ka turpinās pieaugt. – Gabriēls apmierināti pasmaidīja.- Vai ir radušās problēmas?
-Palasi presi. Pēc tam parunāsim.
Mihaēls neielaidās garās pārrunās un uzreiz nolika klausuli.
-Nu ne mirkļa mierīgi pastrādāt.
Gabriēls nopūtās klausulē, kur jau atkal skanēja klusais pīkstiens, kurš apzīmēja to, ka brālis ir pārtraucis sarunu.
Eņģelis negribīgi piecēlās un, piegājis pie atbilstošā skapja, sameklēja datus par pēdējo mēnesi.
Beidzot, pēc pusstundas novērsis savu uzmanību no piedāvātā materiāla klāsta, viņš nolamājās tik skaļi, ka, pilnīgi iespējams, viņu dzirdēja pat Lucifers pagrabstāvā. Kaut gan visdrīzāk tieši viņš arī bija vienīgais, kurš dzirdēja. Tā kā tādu vārdu saklausīšana ietilpa viņa tiešajos darba pienākumos.
***
Brīdī, kad istabā atskanēja klusa spārnu šalkoņa, Sebastiāns saldi gulēja sapņodams par garkājainu blondīni un iespējams, ka bruneti, kura šai blondīnei sastādītu kompāniju Sebastiāna gultā.
-Pilsētā parādījies eņģelis! Eņģelis izglābj blondīni! Eņģelis ir manīts smēķējam uz Eifeļa torņa. Eņģelis atbalsta gejus....
Sebastiāns negribīgi pavēra acis un palūkojās un nelūgto viesi.
-Gabriēl! Kā pagāja atvaļinājums?
-Brīnišķīgi. Atšķirībā no pirmās darbadienas. Neko negribi man paskaidrot?
Pār aktiera galvu izgāzās vairāki desmiti preses izdevumu.
-Vispār es gribu gulēt. - Sebastiāns plati nožāvājās un atlaidās atpakaļ uz spilveniem - Nesaprotu kur ir problēma? Vai arī jūsu tur augšā reitingi vēl ar vien nav nostabilizējušies?
Uz tādu nekaunību Gabriēls neatrada ko atbildēt. Patiešām, ar dvēselēm viss bija kārtībā. Lucifers nebija zvanījis visu mēnesi un vispār...
-Bet kāpēc gejus?
Viņš pieķērās pie pēdējā salmiņa.
-Nu, bet tu pats teici, ka tava tēva mīlestība ir neizsīkstoša. Vai arī šī mēneša laikā kaut kas ir mainījies?
-Jā, bet...
-Tad ko tu gribi manis? Es jau pašā sākumā teicu, ka mani neinteresē būt par Mesiju, bet tu nelikies mierā, un tad pazudi. Kas man cits atlika? Toties tagad visi tiecas tikai uz debesīm.
Sebastiāns pašapmierināti pasmaidīja. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka eņģelim nebūs ko iebilst uz tik spēcīgu argumentu.
Gabriēls aizkaitināti atmeta ar roku un pameta aktiera guļamistabu.
Patiešām. Ko var gribēt no viena grēcīga cilvēka, kuram pēkšņi ir iedots rokās eņģeļa spēks un pateikts, ka pasaules grēcīgās dvēseles jāatgriež pie debesīm.
- gadu vēlāk.
Gabriēls apmierināti pētīja pēdējos statistikas datus. Kopš tā brīža, kad viņš bija iedevis cilvēkam spēku un atļāvis darīt visu ko vien tas vēlas, rādītāji bija kāpuši par vairāk nekā astoņdesmit procentiem. Sebastiāns pilnībā tika galā ar saviem pienākumiem. Iespējams, ka viņa metodes nebija pašas pareizākās un bezgrēcīgākās, bet darbojās taču.
Skaļš telefona zvans pārtrauca klusumu. Palūkojies un noskaidrojis, ka zvana no pagraba, Eņģelis pacēla klausuli.
-Jūs, tur augšā galīgi prātu esat izkūkojuši...?
-Brāli Lucifer, es arī tevi priecājos dzirdēt...
Gabriēls smagi nopūtās. Šajā pasaulē bija lietas, kuras vienmēr palika nemainīgas...